Liktenis Gustavam atņēma sportu, bet dāvāja vislielāko - mīlestību

Brīvības gatves ietve ir grubuļaina, bedraina – iztēlojos, kā te bezpalīdzīgi iesprūst cilvēks ratiņkrēslā vai kratās zīdaiņi ratos. Gludas ielas tomēr ir diža lieta! Divistabu dzīvoklī, ko apdzīvo Gustavs un Anete, nav nekā lieka – lai ir plašums, pa kuru Gustavam pārvietoties. Puiša rokas satvēriens ir jaušams, bet vājš, jo plaukstās nav spēka. Gustavam ir jauks, iedvesmojošs smaids, kāds mēdz būt tikai jauniem cilvēkiem.

Liktenīgais kritiens

Vēl nesen Gustavs bija BMX riteņbraukšanas lielā cerība – septiņpadsmit gadu vecs, talantīgs un apņēmības pilns piedalīties olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Vasarās viņš joņoja pa BMX trasi, ziemā aizrāvās ar snovbordu. Dokumentālajā īsfilmā, kas uzņemta neilgi pirms liktenīgā kritiena, izskatīgais, atlētiskais puisis rāda daudzos kausus un medaļas: “Adrenalīns, ātrums. Es bez tā nevaru!” Gustavs uz riteņa burtiski lido. Skaisti, aizraujoši! Skatoties kamerā, viņš saka: “Man ir veicies – traumu vispār nav bijis.”

Pēc dažiem mēnešiem – 2013. gada 23. februārī – Kleistu BMX treniņu trasē, kā ierasts, viņš sāka iesildīties. Pagāja divdesmit minūtes, viss bija kārtībā. Pēkšņi lēcienā ritenim nokrita priekšējais rats. “Nekas tāds līdz šim nebija noticis. Ja skrūves būtu vaļā, varētu uzreiz pamanīt. Iespējams, no vibrācijas rats lēnām skrūvējas vaļā. Tas bija straujš lēciens, nosēžoties bija tā kā jāienirst. Es pilnīgi neko nevarēju izdarīt. Kritiens līdzinājās lēcienam uz galvas ūdenī, tikai trieciens bija lielāks,” stāsta Gustavs. Kas notika tālāk, viņš neatceras. Ārsti secināja, ka kritienā viņš guvis piektā kakla skriemeļa šķembainu lūzumu un muguras smadzeņu šķērsbojājumu ar tetraplēģiju – paralīzi, kurā skartas gan rokas, gan kājas. Trauma bija tik smaga, ka sākumā neviens nezināja – sportists izdzīvos vai ne. “Sākās pneimonija, plaušas nestrādāja, nevarēju paelpot. Bija smagi.”

Atguvies reanimācijas nodaļā, Gustavs iepazinās ar ārstu Pēteri Kļavu. Sarunas ar viedo dakteri Gustavam pavēra garīgas dimensijas, par kurām iepriekš viņš nebija aizdomājies. “Mani uzrunāja viņa tīrā sirds, ārkārtējais miers un paļāvība. Viņa dvēsele...” īsfilmā Meklēt sevi no jauna saka reanimatologs. Gustavs patiesi ir mierīgs, nosvērts, un ir sajūta, ka triecienu, kas pirms trim gadiem apgrieza viņa dzīvi kājām gaisā, viņš uztver viegli – tik, cik vien iespējams. Viņš meklē un atrod sevi no jauna, pārvar šķēršļus, klūp, atkal ceļas, bet visu laiku virzās uz priekšu. “Cik nu atceros, es domāju – jā, sūdi tagad ir lieli, bet ko darīt? Slīgt depresijā nav jēgas.”

Uzzinājis, ka vairs nevarēs staigāt, Gustavs nesalūza, jo viņam bija sportista rūdījums. Tā viņš uzskata. “Sāku braukt deviņu gadu vecumā, bet BMX riteņbraukšanā tas ir par vēlu. Parasti ar BMX riteņiem sāk braukt triju četru gadu vecumā – mazie vēl īsti nerunā, bet jau mauc pa trasi. Deviņu gadu vecumā viņi jau lēkā un taisa trikus. Man kā iesācējam bija jāpanāk vienaudži. Pagāja vairāki gadi, kamēr sasniedzu pārējo līmeni un turpināju kāpt aizvien augstāk. Manī bija izveidojusies neatlaidība.”

Gustav, tu vari!

Liktenis Gustavam atņēma sportu un iespēju staigāt, bet dāvāja vislielāko – mīlestību. Jaunieši bija pazīstami jau agrāk. Anete dzīvoja Smiltenē, mācījās vidusskolā un lidinājās pa gaisu. Gustavs sportoja un vispār bija kautrīgs. Kad notika nelaime, Anete viņam uzrakstīja. “Pēc traumas nāca daudz vēstuļu, bet es nevarēju atbildēt. Pēc kāda pusgada, kad iemācījos rakstīt, sākām sarakstīties ar Aneti. Vienu dienu sapratām – pietiek, beidzot jāsatiekas.”

“To, ko dara Anete, nevar definēt ar prātu, jo to var saprast tikai dvēseles līmenī. Skaidrs, ka viņa ir eņģelis, pareizi cilvēki tādus soļus nesper. To var darīt tikai tādi, kam ir liela sirds,” filmā saka Pēteris Kļava. Anete atzīst, ka tik daudz, cik Gustavam, viņa nevienam sevi nav atdevusi. Šķiet, ka jaunieši viens otru līdzsvaro – Anete ir spridzeklis, enerģijas un prieka pilna, Gustavs – rāmāks un apdomīgāks.

Abi studē Latvijas Universitātē: Gustavs – e-biznesu un loģistikas vadības sistēmas, Anete – sociālo pedagoģiju. Gustavu ar Kristīnes un Pētera Saulīšu piešķirto stipendiju atbalsta arī Vītolu fonds. Pirmais kurss tuvojas noslēgumam, eksāmeni, stress, viegls haoss. Vispār jau studijas cilvēkam ratiņkrēslā ir ekstrēms piedzīvojums. Uz Ekonomikas un vadības fakultāti sestdienās Gustavu aizved draugs, izceļ no mašīnas un tad kopā ar Aneti uznes trešajā stāvā. Tikmēr Gustavs cer, ka nevienam no viņiem nepaslīdēs kāja. “Draugi saka, man ir bicepsi kā puisim. Es jau smagumu vairs nejūtu,” smejas Anete. “Esmu sācis strādāt Tele2 telemārketingā. Visi mani vienaudži strādā, tāpēc gribēju kaut ko darīt, lai vairāk varu palutināt draudzeni,” stāsta Gustavs. Tikmēr Anetes darbs pagaidām ir Gustavs.

Pagājušajā vasarā Gustavam izdevās realizēt sapni – kopā ar Aneti un draugu, BMX riteņbraucēju Elvi Puromu nokļūt Amerikā. “Gustavs saplānoja visu braucienu. Es gāju gulēt, viņš sāka zvanīt uz Ameriku, jo, kad mums ir nakts, tur ir diena,” atceras Anete. “Man jau patīk visu ko izdomāt un saštukot. Tur ir šausmīgi dārgas naktsmītnes – viesnīca atkrita uzreiz, bet, lai uz mēnesi izīrētu dzīvokli, jāuzrāda mēneša ienākumi, kam jābūt augstiem. Nedēļu pirms brauciena vēl nezinājām, kur nakšņosim. Tad pieķēros pie pēdējā salmiņa – uzrakstīju Sandjego latviešu draudzei, kas uzreiz atsaucās. Mūs laipni uzņēma Sandra Ozolīte,” Gustava balsī skan pateicība.

Gustavs izgāja rehabilitācijas kursu Kalifornijas štata pilsētā Kārlsbādā. “Amerikā es uzņēmu tik daudz drosmes un enerģijas, ka pietiks ilgam laikam. Rehabilitācijas centra darbinieki bija tik labestīgi un gaiši, ka viņu pozitīvā enerģija pielipa visiem apkārtējiem. Viņi ar tādu iedvesmu atkārtoja: “Zini, Gustav, tu vari, tu patiešām vari!”, ka viņam nekas cits neatlika, kā varēt. Kad braucām projām, visi mūs apmīļoja un tik sirsnīgi atvadījās, it kā mēs būtu tuvinieki,” atceras Anete.

Paliec stiprs!

Amerikā Gustavs satikās ar olimpisko čempionu BMX riteņbraukšanā Māri Štrombergu, kurš dzīvoja stundas brauciena attālumā. Gustavs ļoti gribēja satikt vēl kādu cilvēku – pie ratiņkrēsla piekalto BMX frīstaila leģendu Stefanu Mureju, kurš traumu guva sacensībās. “Viņš bija pirmais, kurš ar riteni uztaisīja dubulto salto. Stefanam ir smagāk nekā man – viņš var pakustināt tikai galvu,” paskaidro Gustavs.

Stefana mājas pagalmā ir uzbūvēta BMX frīstaila trase, lai paralizētais sportists var skatīties, kā citi braukā un taisa trikus. Tas viņu uztur pie dzīvības. “Stefans skatās, kā viņa mazie dēlēni trako trasē, un caur viņiem to visu izbauda no jauna. Tas, ar ko sākusies viņa dzīve, nekur nepazūd – emocijas paliek.”

Un tomēr: vai ir vērts neatlaidīgi turēties pie tā, kas pagājis un zudis. Ir jāpalaiž vaļā! Pasaule ir liela, plaša un dzīvē bez sporta ir daudz kā cita. Gustavs to saprot. “Divus gadus pēc traumas mani BMX riteņbraukšana vairs neinteresēja. To kādu dienu secināja Anete. Iespējams, tādā veidā psihe mani pasargāja no pārāk lielām dvēseles sāpēm. Tagad mani atkal interesē sports – kopā ar Aneti skatāmies tiešraides.”

Uzturēt kārtībā ķermeni

Gustavs savu ķermeni nejūt zemāk par krūšu daļu, roku un pirkstu kustības ir ierobežotas. Iesēdēties nedrīkst, viņš nosaka. Istabas stūrī ir rati stāvēšanai, kas nepieciešami kaulu profilaksei un asinsritei. Divas reizes nedēļā pie Gustava nāk fizioterapeits, no rītiem izmasē Anete. Kad vien iespējams, viņš brauc ar guļriteni, kas palīdz uzlabot sirdsdarbību. “Sākumā bija ļoti grūti pierast, jo ritenis jāmin ar rokām, bet tajās nebija pietiekama spēka.” Tagad Gustavs spēj nobraukt ne vien garākas distances, bet jau piedalās sacensībās.

“Tie ir grūti izbraucieni,” viņš paskaidro. Tomēr 19. jūnijā viņš piedalījās Elkor Rīgas velomaratonā un pārstāvēja Amway komandu. “Divi eiro no katra dalībnieka maksas paredzēti ziedojumiem. Man cilvēki jau ir ļoti daudz palīdzējuši, tāpēc šoreiz nolēmām ziedojumus atdot trīsgadīgajai Anetes krustmeitai, kurai vajadzīga operācija, ko Latvijā netaisa.” Laikā, kad Gustavs guva traumu, pasaulē nāca Anetes labākās draudzenes meitiņa Marta. Bērnam ir iedzimts mugurkaula defekts, tāpēc meitene patstāvīgi nespēj staigāt. Izrādījās, ka Gustavs un Marta vienlaikus bija atradušies rehabilitācijas nodaļā.

Gustavs un Anete nav mājās sēdētāji. Pārvietoties pa Rīgas ielām Gustavam ir sarežģīti. “Amerikā bija tik gludas ielas, ka Gustavs pats varēja braukt. Te viņš var braukt tikai pa lielveikaliem,” paskaidro Anete. Ar elektroniku aprīkotā ratiņkrēslā Gustavs negrib sēsties, jo tas ir smags (draugi nevarētu pacelt) un viņš justos kā robots, turklāt rokas jātrenē. Grūtākais laiks ir ziema, jo pa sniegu ratiņkrēslu stumt ir tikpat kā neiespējami, tāpēc, līdzko baltā sega nokūst, abi trauc pasaulē – kaut vai līdz netālajam Bābelītes ezeram. “Sēžam un skatāmies saulrietā. Tas ir fantastiski! Gribam pārnakšņot teltī – Gustavs to ilgi nav darījis,” saka Anete.

Vislielāko brīvības sajūtu Gustavs izbaudīja pērn Kauņā, lecot ar izpletni no četru tūkstošu metru augstuma. Šovasar pāris kopā ar draugiem plāno apceļot Latgali. “Padzīvosim pie ezera, iepazīsim Latviju,” Gustava acis iemirdzas. Gustava sapnis ir automašīnas vadīšanas tiesības, kas ļautu patstāvīgi pārvietoties. “Tas ir dārgs, garš, sarežģīts process, bet gan jau kādreiz mēs tiksim galā arī ar to,” saka puisis.

Jauniešu dzīvē ir daudz sarežģījumu, bet līdz ar to nav vienmuļības – visu laiku ir jākustas, jāmeklē risinājumi, jāizgudro pasaule no jauna. “Ārsti neko nesola, bet nevar zināt – zinātne un medicīna attīstās katru dienu. Šobrīd galvenais ir uzturēt kārtībā ķermeni, lai tad, kad būs iespēja, es varētu to izmantot,” saka Gustavs.

Ja sāp, tu esi dzīvs

“Secinājām, ka mums abiem patīk netradicionāli ēdieni. Meklējam internetā, kur atvērta jauna kafejnīca, un dodamies nobaudīt ko jaunu,” stāsta Anete. Viņi uzslavē Delisnack brīvo gaisotni un interesantos ēdienus. “Mājās daudz negatavojam. Es esmu no tām sievietēm, kurām nepatīk virtuvē, bet Gustavam gan patīk gatavot,” saka Anete. “Tā jau nav, viņu pārtrauc Gustavs. “Nesen Anete mani pārsteidza. Kad pārrados no skolas, mani sagaidīja torte, rotāta ar augļiem, ogām un sirsniņu ar burtiem G. P.,” piebilst Gustavs. “Nedrīkst jau tos večus tik bieži lutināt, tad viņi pierod,” smejas Anete.

Tas notika Amerikā – kalna virsotnē virs pilsētas. Kad Gustavs meitenes pirkstā uzvilka saderināšanās gredzenu un Anete pateica jāvārdu, pilsētā negaidīti sākās salūts. Tas bija maģiski! “Katru gadu mācības kļūs aizvien intensīvākas, tāpēc kāzas domājam rīkot, kad studijas ies uz beigām. Gribas pašiem sapelnīt naudu, nevis prasīt vecākiem. Ja jau esam nolēmuši kopā dzīvot, tad pašiem par to jāmaksā,” saka Gustavs. “Mēs neiespringstam. Kad pienāks īstais brīdis, mums būs vienkāršas, bet ļoti skaistas kāzas. To mēs jau zinām,” piebilst Anete.

Jauniešiem ir vēl kāds mazais prieciņš – abiem ir tetovējumi. Anete savu ķermeni sāka apgleznot jau pusaugu vecumā, tagad viņai piebiedrojies Gustavs. Puisim tetovēšanās nozīmē ko svarīgu. Process ir sāpīgs, bet sāpes apliecina, ka esi dzīvs. Lielākā daļa no mums to neapjauš. Gustavam uz krūtīm ir uztetovēts koks – saknes uz paralizētās daļas, zari uz jutīgās. “Pirmās divas stundas es neko nejutu un visu laiku sarunājos, nākamās divas es klusēju, jo ļoti sāpēja. Agrāk nelielas sāpes mani pavadīja visu laiku, jo treniņos bija mikrotraumas, sasitumi. Pēc treniņiem pamatīgi sāpēja kājas, bet pēdējos gadus man nekad nekas nesāp, tāpēc es izbaudīju mirkļus, kad atkal sajutu sāpes, kas man nozīmē dzīvību,” stāsta Gustavs.

Ar Gustavu un Aneti ir viegli sarunāties, jo viņi nežēlojas, stāstītajā nav rūgtuma, tikai gaišas atmiņas un daudz cerību. Kārtīgi izsmieties, to Anete visu laiku māca Gustavam. Puisis ir pateicīgs par to, kā ir, jo viņam ir dota iespēja dzīvot tālāk: “Cilvēkiem vajadzētu apstāties un padomāt par to, kas viņiem ir dots, nevis kavēties pie tā, kā trūkst. Jā, un nevajag aizmirst sapņot, meklēt iespējas un rīkoties.”