Kas slēpjas aiz deju šova uzvarētāja Ančevska spožās ārienes?
Lielākoties cilvēki par Nacionālā teātra aktieri, „UgunsGrēka” Aleksi, šova „Dejo ar zvaigzni” uzvarētāju Aināru Ančevski domā kā par glamūrīgu, spožu tipiņu, kuram dzīvē viss nolikts priekšā kā uz paplātes. Kā ir patiesībā? Kas viņam ir laime – fotokabīnē smejoties noķerts vieglums, bērna atzīšanās mīlestībā, lauku virtuve, kurā smaržo pēc dūmiem, vai 7000 eiro?
Ja vien Ainārs nebūtu savas ģimenes stiprā pils, es teiktu, ka vēsajā, agrajā rīta stundā viņš, sēžot pie baltas kafijas teātra kafejnīcā, ieritinājies rupji adītā džemperī, izskatās kā sabozies zvirbulēns. Tik kalsns un trausls. Tas nav tas Ainārs, kurš apbur ar baltu smaidu un dzirkstī kā šampanietis. Ne jau uz āru, nē, viņš nekad nelīst pāri malām – viņš stingri turas savās robežās –, bet, šķiet, prieka burbulīši lēkā ap viņu, neļaujot nolaist acis. Vai tādu harizmu, veiksmes sajūtu tiešām var iemācīties...? Aināram līdzi ir viņa dzīvesbiedre, aktrise Marta Grase. Martā ir daudz vienkāršas mīlestības.
– Laimīgs... klasiskā izpratnē droši vien – ne. Noguris... arī laikam ne. No rītiem gan ļoti nāk miegs.
– Esi apzinājis savas iespēju robežas?
– Ir teiciens, ka Dievs neuzliek vairāk, nekā tu spēj nest. Nezinu, vai tīri cilvēciski es pašlaik vēl vairāk varētu izturēt. Teātrī grafiks ir pēc pilnas programmas līdz pat Jāņiem, tā ka laiku ar Martu un Raiti pilnvērtīgi varēšu pavadīt tikai pēc tam. Dēla dzimšanas diena ir 15. jūnijā, teātrī tas ir trakais „Skroderdienu” laiks. Domāju, ka puikas jubilejas svinēšana tiks sačakarēta vēl pārdesmit gadus. Nu, tajā datumā mājās ir kūciņa, svecīte... Reiz gan noorganizēju tā, ka pēc tam bija jāsaķer galva. Noīrējām lielu pūsli, saaicinājām cilvēkus. Atveda pūsli, pielika četrus motorus, nebiju rēķinājis, ka lauku mājā ir vecie elektrības vadi, kas tādus motorus nevelk. Tad ņēmām kaimiņu elektrību un mūsu elektrību, pūslis brīžiem darbojās, brīžiem šļuka kopā, un bērniem bija baigais prieks. Vecākiem arī, jo bērni visu laiku bija tajā pūslī. Riktīga trakomāja bija, cilvēku – pilns. Puika saņem vienu dāvanu un jau skatās, kur nākamā. Viņš nenovērtē – ā, salūza šī mašīna, aizej pie dāvanu kalna, paņem nākamo. Pazūd prieks. Nevar salīdzināt ar manu un Martas bērnību. Gribētos, lai viņš to novērtētu.
– Ar audzināšanu ir tā – cik cilvēku, tik viedokļu. No malas esam dzirdējuši – vajadzētu tā un tā... Mēs mēģinām audzināt, kā paši saprotam. Protams, ir lielas kļūdas... Tagad Marta ir vairāk pa māju, un mazais jaunskungs mēģina tēta uzmanību piesaistīt, kā vien māk.
Trīs minūšu depresija
– Tās lauku mājas ir tavas vai Martas?
– Kopīgs lolojums, Martas atradums. Cena bija tāda, ka dabūju kredītu pat ar aktiera algu. Sākumā, kad rudenī aizbraucām to apskatīt, sajūsmā nebiju... viss drūms, pelēks. Man likās – nē. Tad apdomājāmies, aizbraucām vēlreiz...
– Vairāk esmu klusētājs. Marta arī droši vien ne reizi vien ir sadusmojusies, ka es neko nesaku...
– Vāries sevī?
– Jā! Un ļoti reti sprāgstu uz āru. Laikam esmu netipisks Skorpions, kaut dzimis Mārtiņos, 10. novembrī. Jau bērnībā sapratu, ka labāk ir paklusēt. Laikam tā ir vieglāk... Man nekad nav paticis, ka cilvēki sūdzas, gaužas. Tuviniekiem – jā, bet stāstīt sabiedrībā – ai, cik man ir štruntīgi, kā man neiet... Man šķiet, tas nav īsti pareizi. Es mēģinu smaidīt. Teātrī ir teiciens par trīs minūšu depresiju – ja man ir ļoti sūdīgi, man ir trīs minūšu depresija, pēc tam mēģinu smaidīt. Agrāk nebiju aizdomājies par domas spēku. Nezinu, varbūt tā ir tāda stulba sevis mānīšana. Tomēr es neredzu iemeslu nesmaidīt.
– Esmu dzimis un audzis Rīgā. Pa vasarām braucām uz vectēva māsas mājām pie Sabiles, tur ir tāda vieta Matkule un mājas „Skaldes” – vecs, vecs krogs, ar īpašu auru. Viņiem bija govis un aitas, tāda riktīga saimniecība. Man ļoti patika! Abi saimnieki – Raimonds un Inese – privatizēja Matkules kultūras namu, un viņiem bija jātaisa balles. Protams, svētdienu rītos abi bija riktīgi nostrādājušies. Es cēlos augšā ātrāk, mēzu mēslus, slaucu govis. Man gan nesanāca pēc kanoniem... Tagad mums ir viena pļaviņa, kurai ļaujam līdz augt Jāņiem, lai var sapļaut, un tad vecākā māsa ar dēlu un draugu guļ svaigi pļautā sienā.
– Mazliet no lauku romantikas un smaržas tev savākt ir izdevies...
– Jā, piemēram, „Skaldēs” ir tāds vecais lauku ķēķis – tur ir tāda... dūmu un koka smarža kopā. Arī mūsu mājās ir lauku ķēķis, reizēm spiediens gaisā tāds, ka krāsns nevelk, visa virtuve pilna ar dūmiem – un pēc tam tur ir tas foršais lauku smārds. Tētis man ir iemācījis tādus elementārus galdniecības darbus. Ir vīri, kas man piepalīdz dažās lietās, ko nemāku, bet principā mēģinu visu darīt pats. Man patīk, kā teica Egils Melnbārdis, – viņam arī turpat netālu ir viens gabals –, teātrī mēs strādājam, tu nospēlē izrādi, bet nevari šos darba augļus sataustīt. Bet, kad uzroc dobīti, uzreiz redzi...
– Tajā laikā parasti ir izrādes. Esmu redzējis ļoti maz sēriju. Dēls stāsta, ka redzējis – Aleksis darījis to un to...
– Pirmo reizi kāds saka, ka Aleksis ir simpātisks sliktais! Parasti – sliktais, un cauri. Es visu laiku mēģinu Aleksi attaisnot. Viņš nav slikts tāpēc, ka viņam gribas tādam būt, vai lai kādam ieriebtu. Viņš tā dara, labu mērķu vadīts.
– Principā viņš visu dara māsas dēļ. Māsa viņam ir vienīgais tuvais cilvēks. Tas arvien vairāk tiek paspilgtināts. Es vairāk baidos kaut ko par sižetu teikt...
– Jo izmuldējies, ka Aleksis pakļūs zem mašīnas?
– Tajā mirklī bija tāds plūdums – pavēru muti... Pēc tam viss nāca pār mani.
– Jā, bet viss, paldies Dievam, ir beidzies labi. Zinu cilvēkus, kas atsākuši skatīties „UgunsGrēku”, jo grib to mirkli redzēt. Visam ir savi plusi un mīnusi.
Mīlestība, teātris un augstāki spēki
– Es nezinu. Laikam dzīvē tā nedarītu. Ļoti daudz var panākt ar izrunāšanos. Nekad mūžā vēl neesmu kāvies, ceru, ka nekad arī nevajadzēs.
– Tev ir bail kauties?
– Tas nav veids, kā atrisināt konfliktu. Tas ir kaut kāds pēdējais, bezspēcības variants. Domājot par vardarbību, man saceļas spalvas. Tagad puikam ir posms, kad ir šaušanas, visas šīs lietas. Mēģinām visādi par to runāt. Bet laikam jāiziet cauri tam posmam, kad katrs sprungulītis ir pistole, visus vajag nošaut, obligāti jābūt policijai, cietumiem... Jā, tu mēģini ar bērnu runāt par pozitīvām lietām, tad ieslēdz multenīti, tajā šauj un kauj, un bērns nespēj novērst acis. Teātrī ir daži cilvēki, kas gājuši pa ielu, te pēkšņi viens pienāk, iešķeļ pa degunu un aiziet. Pat ne laupīšanas nolūkā – vienkārši izlādē dusmas. Tas ir pilnīgs absurds. Teātrī esam runājuši arī par to, kā ir labāk – pirkt antidepresantus, runāt ar psihologiem un pēc tam attapties pie sasistas siles, vai visu laiku smaidīt un stāstīt, ka viss kārtībā, un pēc tam arī attapties pie sasistas siles. Es laikam labprātāk smaidu... Godīgi sakot, tiešām negribas vairs skatīties ne ziņas, ne raidījumus. Jo tas, ko tur var redzēt, liek cilvēkam justies aizvien štruntīgāk un štruntīgāk. Tāpēc varbūt es uzlieku to skafandriņu apkārt, noslēdzos no visa un dzīvojos savā mazajā pasaulītē. Tā ir labāk – vismaz man pašam.
– Vai! Dzīve mani ir visādi pārbaudījusi un visādi mētājusi... Pirmais lielais pārbaudījums – kad man bija seši gadi, nomira mamma, un tad sākās visādas “jautrības”. Mēs ar vecāko māsu dzīvojām pie vecvecākiem, pie krustmātes. Tomēr var teikt, ka kopējā dzīves straume man ir līkumota, bet ar lēnu, mierīgu plūdumu.
Aināra Ančevska dzīve
– Kā tu domā – tevī no bērnības ir kāds mīlestības deficīts?
– Mīlestību esmu saņēmis – no mammas, no tēva, no krustmātes un visiem apkārtējiem. Domāju – krustmāte bija galvenais cilvēks. Tēvs un krustmāte. Jutos mīlēts un lolots. Jā, tiku arī drusciņ pret spalvu glaudīts. Protams, vienmēr var teikt, ka kādam ir bijis labāk, un var atrast kādu, kam bijis sliktāk. Man ir bijusi laba bērnība, un mums ar krustmāti ir ļoti labas attiecības.
– Nu, nē... es pat nezinu, vai es to gribētu! Krustmāte man ir ļoti mīļš un tuvs cilvēks.
– Tu ļaujies dzīves plūdumam?
– Laikam – jā, pie iespējas, ko dzīve man piespēlē, es diezgan ātri ķeros klāt. Ideja par aktieriem radās vidusskolā, ļoti spontāni...
– Nē, mēs ar klasesbiedreni Ritu Paulu izdomājām, ka jāiet. Tas tiešām bija klikšķis, pirms tam nebija pat tādu domu. Es tiku iekšā, Rita ne. Tad dažādu apstākļu dēļ pusgadu biju prom, domāju, ko vēl gribētu darīt, bet sapratu, ka aktieri tomēr ir tas, ko man gribas. Paldies Ditai Lūriņai, kas sarunāja ar Edmundu Freibergu, ka mani paņem atpakaļ, tagad varu augstākiem spēkiem pateikties, ka esmu Nacionālajā teātrī...
– Kas tev šeit tik ļoti patīk – tradīcijas?
– Vislielākais prieks ir par teātra kolektīvu. Jo mums tiešām visi, sākot ar apkopējām un beidzot ar direktoru, ir kā ģimene. Nav intrigu. Protams, ir savi kašķīši, domu apmaiņa, bet, ja man piedāvātu iet uz citu teātri, tad – labprātīgi ne! Esmu Nacionālā teātra patriots.
– Grūti teikt... Nacionālais teātris ir sists un pelts par to, ka esam senili un kādi tur vēl... Protams, neizslēdzu iespēju, ka varētu būt arī kaut kas modernāks, bet, godīgi sakot, mani jau sen uz skatuves vairs nepārsteidz mašīna, asiņaina lopa galva vai plika sieviete.
– Vai pliks vīrietis – kā „Jūdas skūpstā”.
– Jā! Man personīgi gribas tiešām klasisku scenogrāfiju ar klasisku režiju. Man liekas, tur arī slēpjas „Silmaču” fenomens. Domāju, ka cilvēki grib klasisku izrādi, grib pārdzīvot un izsmieties tā – ļoti saprotami, nevis ar kaut kādiem 42 plāniem un trim dimensijām. Kad uz skatuves ir viens krēsls, un šis krēsls ir gan pagalms, gan lauks, gan jūra, gan viss pārējais... (Smejas.)
– Mēs ar Santu (aktrisi Santu Didžus – Aut.) runājām, ka teātra humors ir ļoti īpatnējs. Parasti teātra cilvēki gardi smejas par jokiem, kas apkārtējiem nav saprotami. Tie ir pamelni, sarkastiski, bet teātra vidē ļoti iederīgi.
– Līdzīgi ir ārstiem – lai izlādētos, arī viņi piekopj melno, skarbo humoru. Jūs uz skatuves izspēlējat cēlas jūtas, bet dzīvē mazliet vajag to ģeķību.
– Mārtiņš Egliens stāstīja, ka vadījis pasākumu ārstiem, un tur bijušas tādas rīmju rakstīšanas, viņš lasījis un nevarējis saprast, domājis – ārprāts, izgāzies pasākums! Bet sācis tās četrrindītes lasīt ārstiem – un viņi vienkārši gar zemi... Tas ir tāds viņu lokālais humors, kuru savukārt mēs, aktieri, nesaprotam.
– Un ārsti domā, cik Mārtiņš labs aktieris, ka neizrāda personīgās emocijas.
– Jā – beigās pasākums esot aizgājis uz urrā!
Atkarība no vāveres riteņa
– Vai jūties tā, it kā dzīve tevi glaudītu pa spalvai? Daudziem ir tikai pāris lomu, tev piedāvājumu netrūkst. Tev ir ģimene, sieva, kas tevi saprot...
– Ja tā skatās, droši vien dzīve mani pat ļoti glauda pa spalvai. Arī, kad ienācu teātrī, man ļoti paveicās – jau pirmajos gados bija ļoti labas lomas. Pēc tam lomu bija mazāk, šķita – skaidrs, savu esmu nospēlējis, tagad mani noliek malā... Protams, tu saproti, ka nevar visu laiku būt augšā. Mazliet padzīvojamies pa apakšu, un tad mūs atkal uznes augšā...
– Droši vien... Bet galu galā – cik ilgi sevi tērēsi? Ātri sadegsi, un jēgas nekādas.
Kādreiz šis posms pat ir vajadzīgs. Bija sezona, kad man bija brīvi gandrīz trīs mēneši. Sākumā likās – pilnīgs „kašmars”... Kā tā!? Pēc tam izrādījās – ļoti labi. Forši, atpūties no teātra, vari sakārtot domas, bišķiņ padzīvoties pa māju. Kad par lauku māju domājām, sapratām, vajadzētu to un to – bet tad vajadzētu arī vēl kādu darbiņu klāt, lai to visu realizētu. Un pēc kāda laika nāca „UgunsGrēks”. Atkal, var teikt, viss pa spalvai. Tāpat Ditai ar Mārtiņu – viņi dabūja ļoti čābīgu dzīvoklīti, kad sāka remontēt, pasākumi nāca tik daudz, ka nespēja visus paņemt. Tiklīdz dzīvokli izremontēja, pasākumi sāka sarukt. Ir kaut kādi spēki, kas tev piespēlē to, ko vajag; ja tu māki paņemt, forši, ja ne – laikam nav lemts.
– Nezinu... Reizēm liekas – būtu forši, ja Marta būtu štatā, viņai būtu vairāk darba, varbūt es varētu vairāk būt mājās. Bet, ja šāda situācija būtu, man liekas, es tāpat skrietu un meklētu, ko darīt. Tāds mājās sēdētājs no manis īsti nesanāk. Citreiz šķiet: es visu laiku strādāju – nu, iedodiet man teātrī trīs brīvas dienas! Kā es atpūtīšos! Nu, pirmajā dienā drusciņ pagulšņāju pa māju, forši. Otrajā dienā jau esi piecēlies un saproti – vajadzētu aizbraukt līdz teātrim. Atbrauc, pasēdi kafejnīcā, parunājies... Brīva diena, bet tu jau esi atpakaļ teātrī, sāc skatīties, kas apkārt notiek...
– Nebaidies, ka tā ir atkarība?
– Savā ziņā varbūt tā ir atkarība. Nemāku teikt... Varbūt tas vienkārši ir tas vāveres ritenis!
– Jāmāk gan... Bet es kaut kā laikam īsti... Varbūt vasarās.
– Vai tu, skatoties uz Raiti, domā par savu bērnību?
– Dažreiz. Ir lietas, kas man bērnībā ir bijušas mīļas, un gribas, lai tās arī Raitim ir.
– Nēēē... Man zaldātiņi nav bijuši.
– Pareizi – tu taču esi pacifists!
– Man bija ar pedāļiem minams kartings – sapratu, ka dēlam arī vajag tādu. Nopirkām, aizvedām uz laukiem, dēls iesēdās un paziņoja, ka viņš pa zāli nevarot pabraukt. Nu, paldies, šis pirkums stāv malā... Man bija arī tāds galdnieka komplektiņš – āmurītis, zāģītis, ēvelīte – tētis uzdāvināja. Uz Ziemassvētkiem es arī Raitim atļāvos tādu nopirkt.
Kad skrūvējam skrejriteni, es nāku ar savu komplektu, Raitis – ar savu. Mūsu lauku mājās, „Bekās”, šķiet, visi sliekšņi ir apzāģēti, kur vien var – pa gropītei.
Ģimenes tēvs pret glamūrīgo puisi
– Pašlaik ļoti labi jūtu... Banāli skan, bet esmu tas, kurš rūpējas par ģimeni finansiāli. Darbu ir daudz, man ir liels prieks, ka neesam iekavējuši līzinga maksājumus un, aizejot uz bodi, nav jādomā, vai varam atļauties. Protams, drusku domājam... Mums viss ir ļoti labi, naudiņas ir tik, cik ir; mums pietiek. Ja raugās no šā viedokļa, es jūtos kā tāds vecis, lokomotīve. Nu, vīrieša pašapziņai tas ir ļoti labi. Nezinu, kā es justos, ja Marta sāktu pelnīt; tad es varbūt būtu tāds mazais vīrietītis, lokomotīvīte.
– Vai Marta tev bija mīlestības piedzīvojums?
– Tā bija gaisma, kuru ieraudzīju, un uzreiz devos uz to...
– Nezinu... Visas izvēles ir intuīcijas vadītas.
– Mēdz domāt, ka intuīcija ir tāda sievišķīga īpašība... Tev tā ir izkopta?
– Es laikam impulsīvi dodos pareizajā virzienā. Kolīdz parādās iespēja.
– Ļoti labi...
– Tevī šī daļa ir dabiska, vai tā tomēr ir spēle?
– Varētu būt, ka tā ir maska, ko valkāju ārpus mājas.
– Ļoti labi! Ja arī noskaņojums nav visai labs, es labprātāk smaidu – vienmēr saku, ka manas problēmas ir manas problēmas, un citiem tās nav jāzina. Jā, ir jau tā, kā Marta saka – smaidiņš, mēģinu izvirzīties uzmanības centrā...
– Tu tiešām centies būt sabiedrības dvēsele?
– Nu, ne jau slimīgi...
– Jā, ir dažreiz – ziedi ar smukām kartītēm...
– Tu nejūti, ka tev uz ielas sekotu?
– Nē! Bija gan tāds gadījums – klase bija atbraukusi uz ekskursiju teātrī, es runāju pa telefonu, kā parādījos pie durvīm – sekundes simtdaļā visa klase sāka spiegt. Es tiešām sabijos, jo nevarēju saprast, kas notiek... bet, izrādās, viņi Ančevski ieraudzījuši! Visi cilvēki pieturā skatās uz mani... Sajutos ļoti neērti un fiksi devos prom. Mēģināju tam baram izlauzties cauri. Izrādās, arī Egilu Melnbārdi viņi ir sagaidījuši tieši tāpat. Tas bija vienīgais gadījums, kad esmu sajutis īpašu uzmanību. Nezinu, vai es to vēlētos diendienā.
– Jā, no ļoti daudz kā! Elementāri – par to pašu darbu. Esam runājuši – katrs darām to, kas mums patīk. Man teātrī ir naudiņas tik, cik ir, bet tas man ir primārais. Latvijā nezinu nevienu baigi turīgu aktieri, kurš būtu sapelnījis naudu ar teātri. Te strādā fanātiķi... Ja pēkšņi vairs nebūtu teātrī – ko es varētu darīt? Nezinu... kļūt par autobusa šoferi. Tad man būtu liela mašīna...
– Kad no rītiem var pagulēt... Bet labākā sajūta tomēr ir lauku mājās, ar Martu un puiku... Vēl – kad fotokabīnē taisījām bildes, kad ar teātri devāmies uz Ameriku. Pēc tam, kad skaties... nu, tur ir laimes sajūta. Atsevišķie mirkļi, kad cilvēks tā neapzināti pasmaida – nevis ar masku, bet tiešām no sirds. Vai, kad vakarā puika apķer mūs abus un saka – es jūs mīlu līdz pašām debesīm!
– Tas nemaz nav vajadzīgs. Labāk, lai ir spilgts mirklītis ik pa laikam, nevis vidusmēra laime visas nedēļas garumā...
P.S. Kamēr Ainārs uz brīdi bija izgājis, vaicāju Martai, kas viņš ir par putnu – vai viņš slēpjas aiz tēla? Marta teic, ka sabiedrībai redzamais Aināra tēls neesot mākslīgi veidots, viņš tiešām tāds esot. “Ir tādi cilvēki – mājās tādi, sabiedrībā – pavisam citādāki. Sākumā viņš arī ar mani bija tāds, kāds ir sabiedrībā, un man tas šausmīgi nepatika. Domāju – tāds „zīmulis”, kam man tāds vajadzīgs? Tik neīsts cilvēks!” Bet patiesībā, kā atzīst Marta, viņš esot mierīgs putns un mājās pārsvarā klusējot. “Viņš ir gaišs. Un tā klusēšana ir ļoti laba. Man liekas, kopš esam kopā, viņš ir uzsprādzis tikai vienu reizi. Tā, kad redzi – viņš ir riktīgi dusmīgs...”
Sandra Landorfa / Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva un privātā arhīva
