Degošas teltis un puiši sieviešu drēbēs. Festivāla fanu stāsti
No kā tik visa esam atkarīgi – laba seksa, laba šopinga, labas dzīves... Bet ir ļaudis, kuri nevar atturēties no festivāliem. Ar ko gan valdzina šie īpašie muzikālie notikumi – jautājām rūdītiem festivālistiem
Zane Stuce, klientu apkalpotāja aviokompānijā
„Rīt septiņos izbraucam uz Beļģiju. Tur notiek „Rock Werchter”, kur bijām arī pagājušogad. Būs ap 100 tūkstošiem cilvēku. Gribam redzēt „Muse” un citus. (Ar Zani tikāmies jūlija sākumā. – Aut.) Pēc tam, protams, brauksim uz „Positivus”, „LabaDaba”. Salīdzinājumā ar ārzemēm te jūties kā klasesvakarā, bet tik un tā forši. Satiec sen neredzētus cilvēkus, klasesbiedrus. Festivāli ir cita pasaule: tikai mūzika un atpūta, nekādu problēmu vai uzmācīgu domu, vienīgi emocijas un laimes izjūta, apkārt visi smaidīgi, pozitīvi. Manuprāt, ir tā – jo vairāk nepieciešamā esi aizmirsis mājās, jo interesantāk. Viens draugs pat bez telts atbrauca, dabūjām izlīdzēt. Citviet ierasts, ka mantas pēc festivāla tiek sadedzinātas – lai nav jāvāc līdzi. Sirreāls skats, kad visapkārt deg teltis. Ir meitenes, kas, nonākot festivālā, piedzīvo šoku – grib mājās. Jāpierod, bet galvenais – jābūt brīvam. Jārēķinās, ka esi ļoti pakļauts laika apstākļiem, jo var būt ļoti karsts vai bez mitas līt lietus. Nav viegli teltī dzīvot nedēļu, pieņemt, ka tualetē nesmaržo, dušās tikai aukstais ūdens. Lielajos festivālos cilvēki ir padomājuši par izskatu – tāds „crazy” savilkts mugurā. Garām staigā puiši peldkostīmos vai sieviešu drēbēs ietērpušies. Citiem atkal saskaņoti mini sporta kostīmiņi. Viens vīrs bija nokrāsojis savu garo bārdu bārbijrozā! Latvieši ir kautrīgāki.”
Aija Stikāne, TV3 ziņu reportiere:
„Šogad kaut kā īpaši gribas pabūt foršos un pozitīvos pasākumos tepat Latvijā. Tas ir fantastiski, ka pie mums festivāli notiek pie dabas, pludmalē. Vasara tik īsa, tāpēc, ja iespējams pavadīt brīvdienas, sēžot ūdenī un klausoties mūziku, – tas ir jāizbauda. Esmu bijusi ļoti neparastā festivālā „Bauzlande”, kas notiek Garkalnē. Alternatīvi cilvēki, grupas, kuras neviens nezina un kas droši vien uzstājas pirmo un pēdējo reizi. Noteikti gribu apmeklēt kādu festivālu arī ārzemēs. Draugi stāsta – tur dubļi līdz ceļiem, visi gumijas zābakos, peldkostīmos, lietus līst, cilvēki dejo... Šovasar braukšu uz „Baltic Beach Party” un „Positivus”, kuru vēl ne reizi neesmu apmeklējusi. Esmu jau saklausījusies fantastiskas atsauksmes – esot baigais „relakss”, kārtīgu atpūtu varot izbaudīt. Abas ar draudzeni pasludinājām šo par festivālu vasaru. Pirms trim gadiem mums viena tāda jau bija. Gribas atkārtot. Tā toreiz mums bija pēdējā brīvo meiteņu vasara, kas bija jānosvin, pirms esam apprecējušās, apbērnojušās. Pilnas mašīnas ar priecīgām sejām. Meiteņu kompānijai ir daudz plusu. Tāda uzmanība, puiši pa mašīnas logu vicina lapiņas ar saviem telefonu numuriem. Apkārt atmosfēra tik draudzīga un mīļa. Man ir tā – jo trakāk, jo labāk. Esmu laimīga, ja varu gulēt guļammaisā pludmalē.”.
Toms Grēviņš, „Radio 101” dīdžejs
„Festivālu apmeklētājus var iedalīt divās grupās: vieni dodas klausīties mūziku, otri –naktīs negulēt, apēst un izdzert visu, kas ir, un kārtīgi noballēties. Atceros gadījumu, kad Glastonberijā gar telti gāja vismaz pāris aliņus izdzēris sirms vīrs. Puiši prasa, cik festivālos viņš pabijis? Visos. Un cik grupu šajā redzējis? Nevienu – kā vienmēr. Esmu no tiem otriem – Latvijas festivālos strādāju, ārzemju – iegūstu informāciju. Pirmo reizi aizbraucu 2002. gadā. Kādi pieci seši ārzemju festivāli gadā sanāk. Kopā būs pieredzēti jau ap 50. Pēc muzikālā piedāvājuma un valdošās atmosfēras man ļoti patīk viens no leģendārākajiem Beļģijas festivāliem „Pukkelpop”. Braucu turp katru gadu. Polijā ir festivāls, kas notiek lidlaukā. Ir divi varianti – urbānā vai dabiskā vidē (zaļa pļava, pie jūras), kas ir lielākais „Positivus” bonuss. Tas veicina vajadzīgo noskaņojumu.
Emociju ziņā nepārspēts ir Glastonberijas festivāls. Tas ir tik milzīgs, ka ar informācijas daudzumu, kas tur ir, pat grūti tikt galā. Tāpēc biežāk kā reizi piecos gados nav iespējams to „pavilkt”. Arī finansiāli tas nav lēti. Ieejas biļetes cena ir 200 mārciņas, apmēram tikpat „aiziet” arī uz ēšanu, jo lētāk par piecām mārciņām tur nekas nemaksā. Taču funkcionālais ieguvums ir iespēja noskatīties daudz koncertu par zemāku vienoto samaksu. Turklāt festivāls jau nebeidzas tikai ar mūziku. Tā ir vesela pasaule, kas var ietvert cirku, operu, kino, tirdziņus, kur var, piemēram, nopirkt stilīgas viltotas „Adidas” somas. Anglijā ir festivāls kā karnevāls. Lai iederētos apmeklētāju lokā, speciāli ierados Patmalnieces šūtā kostīmā.”
