Vladimirs Ponomarjovs un liktenīgā deja. Saruna ar deju šova bargo tiesnesi

Reizēm Vladimira aizrādījumi noved līdz asarām, toties katrai uzslavai ir zelta maliņa. Vladimirs ir spējis novērtēt izcilas personības savā dzīvē, kuras bieži citē, un šie teicieni ir spilgti un sulīgi. Neapšaubāmi, arī viņš pats ir tāds – līdz kaulam inteliģents, būtībā – pasaules kultūras pilsonis, kurš stāv pāri valstu robežām un nacionālajām īpatnībām.

Piedzimis virsnieka ģimenē dziļos laukos, spējis turēties uz takas, kuru bruģēt vecāki viņam nepalīdzēja, noticējis savai citādībai, strādājis un pakāpies pašos augstumos. Gandrīz. Ikdienā Vladimirs ir enerģisks un atvērts, viņš neizplūst, bet ik brīdi, katrā teikumā cenšas saglabāt stingru mugurkaulu. Šķiet, kuluāros dejotāji citē arī viņu.

– Uzzinot, ka gatavojos sarunai ar jums, kāds cilvēks teica – ai, manuprāt, tas kungs ēd tikai ar sudraba dakšiņām...

– Kādas muļķības! Nav taisnība. Kaut gan, ja tā padomā, es tiešām labprāt ēstu tikai ar sudraba karotītēm!

– Reizēm esmu jūs redzējusi ejam pa ielu... Garā mētelī, nevainojamu stāju – tiešām rodas tāda aristokrātisma klātbūtnes sajūta.

– Ļoti patīkami dzirdēt!

– Jums ir dižciltīgas saknes?

– Nepavisam ne! Esmu nācis no “zemniekiem”... Tēvs ar māti bija no Vologdas apgabala, tā ir dziļa Krievija. Kaut tēvs bija virsnieks, nekad neesam sevi uzskatījuši par “aristokrātiem”. Tēvu pēc kara nosūtīja uz Latviju, piedzimu Krāslavā, Latgalē. Kad mani atveda uz Rīgu, man bija pusotrs gads.

– Trīs gadu vecumā jūs aizveda uz deju kolektīvu?

– Trīs gadu vecumā gan ne, tomēr mans pirmais patstāvīgais solis ir saistīts ar dejošanu – 1. klasītē nokavēju skolu, jo gāju stāties deju pulciņā. Toreiz dabūju stingru rājienu no tēva. Mācījos Rīgas 13. vidusskolā, tur bija tāds pulciņš, kuru vadīja Audiona Līventāle. Viņa bija pirmā, kas pateica vecākiem, ka man jāiet uz baletskolu. Bet... vecāki sevišķi negribēja, lai es dejotu.

– Kāpēc?

– Nezinu... Tēvs uzskatīja, ka tā nav vīrieša profesija. Bet, kad man piedāvāja iet uz baletskolu jau trešo reizi, pateicu – viss, punkts, es iešu! Tad man bija 14 gadu.

Zemnieks pie stangas?

– Vai, jūsuprāt, jums dejošana bijusi likteņa lemta, vai varbūt talants bija šūpulī ielikts?

– Neteikšu, ka tas bija liktenis. Diez vai. Šūpulī? Nu, kāda “zemniekiem” var būt baletdejošana? Neviens manā dzimtā nav dejojis. Tas ir negadījums. (Smejas.) Laimīgs negadījums!

– Un jūs ne reizi skolas laikā nepārdomājāt un negribējāt mest mieru?

– Ne reizi! Arī tagad, atskatoties uz savu bērnību un jaunību, es tomēr negribētu neko citu.

– Acīmredzot jums bija kādas īpašības...

– Saprotiet, ir tādi nosacījumi – dabas dotumi. Bez tiem nevar dejot profesionāli, it sevišķi baletu. Piemēram, locītavām jābūt izvērstām, saitēm – garākām... Jābūt atbilstošai anatomijai.

– Ja ir šādi dabas dotumi, mazāk sevi jālauž pie stangas?

– Nekādā gadījumā! Kā saka izcilie metodisti no Pēterburgas (es ļoti bieži viņus citēju) – ar viduvējām dotībām ir jāstrādā tā, lai tecētu sviedri. Bet ar labām dotībām jāstrādā vēl vairāk!

– Kad 14 gadu vecumā aizgājāt uz Horeogrāfijas skolu, satikāt priekšā sev līdzīgos, bet kā veidojās jūsu attiecības ar klasesbiedriem līdz tam? Vai nejutāties, vismaz zēnu vidū, mazliet kā baltais zvirbulis? Puikas taču tajā vecumā dzenā bumbu, iet kauties...

– Nē, nē! Saprotiet – es joprojām ciest nevaru ne hokeju, ne futbolu. Vot, goda vārds! Varu pārmest krustu!

Sviedri un izpriecas

– Vai, mācoties Horeogrāfijas skolā, jūs uz Operas un baleta teātri skatījāties kā uz virsotni, kas jāsasniedz?

– Kā uz templi, jā! Mūsu laikā bija Kultūras ministrijas sadale, ne katrs varēja tikt strādāt Operā. Bet mēs dikti gribējām uz Operu, nevis uz Opereti, muzikālo teātri. Tas bija sapnis! Un, kad tur nokļuvām, mēs tiešām bijām laimīgi, kaut aldziņa bija tikai 80 rubļu.

– Vai baleta studijas personību veido arī psiholoģiski?

– Es domāju, noteikti! Jo tā ir absolūti cita vide, cita uzvedība. Citi rāmji – ko drīkst, ko nedrīkst.

– Kādi ir tie rāmji?

– Pirmkārt, tā ir dzelžaina disciplīna gan darbā, gan sadzīvē. Mākslinieki tomēr ir sabiedrībā pazīstami. Neviens no mums nedrīkstēja atrasties uz ielas nekorektā stāvoklī. Izskatīties, teiksim, neakurāti...

Es zināju, ka man jāuzvedas kā kulturālam cilvēkam, ka daudz ko nedrīkstu atļauties. Teiksim – braucieni uz ārzemēm, aiz dzelzs priekškara. Ar baleta trupu izbraucām 1971. gadā, un pirms brauciena mums bija sarunas ar PSRS kultūras ministri Furcevu.

– Tolaik jūsu vienaudžiem, kuri beidza dramatiskā teātra kursu Konservatorijā, droši vien jau agri līdztekus skatuves dzīvei sākās saviesīgā dzīve, bohēma...

– Protams! Tā taču ir visiem jauniešiem, it sevišķi tiem, kas saistīti ar mākslu. Mēs bijām redzējuši daudz vairāk nekā mūsu vienaudži. Tās pašas ārzemes, kā tur cilvēki dzīvo... Jā, mums ļoti gribējās mājās, bet mēs tomēr redzējām to atšķirību. Bet bohēma... Mums visiem patika pēc izrādes aiziet uz „Lielo Rīgu”, pasēdēt pie alus kausiņa. Mums bija sava kompānija, cilvēki no sava loka. Smēķēju arī...

– Drīkstēja?

– It kā nedrīkstēja... Tomēr šad tad uzdzīvošana bija, jā, reizēm pat līdz rītam. Nu, ko – no rīta noskalo seju un uz darbu, pie stangas. Jāstrādā. Jāsvīst!

– Vai var teikt, ka balets ir samērā slēgta vide – pārsvarā precas tikai savā starpā, draugi ir no baleta loka?

– Jā, mani draugi ir no dejotājiem. Sieva ir mūziķe, ar baletu viņai nav nekāda sakara. Izņemot to, ka viņa man spēlēja gan baleta skolā, gan Operā un vēl privātskolā pasniedza stundas.

Reflekss kā Pavlova sunim

– Cik ilgi nostrādājāt Operā?

– Līdz pensijai, 20 gadus. Jau kopš 1989. gada esmu pensionārs – kā visi dejotāji toreiz. Kolīdz darba stāžs bija 20 gadu, tā – sveiki! Vienīgi vadošie solisti vēl drīkstēja aizkavēties... Bet es aizgāju pēc savas gribas, principā neviens mani nelūdza. Dejot jau var ļoti ilgi, bet uz to nav iespējams skatīties...

– Aizgājāt jau nākamajā dienā?

– Pat trīs nedēļas ātrāk, jo mani par repetitoru uzaicināja valsts ansambļa „Daile” vadītājs, gandrīz mans klasesbiedrs, Māris Retermanis.

– Jūs šim solim, promiešanai, morāli gatavojāties?

– Zemapziņā noteikti jā... Lai nu kā – tas tomēr bija grūts solis. Vēl ilgi pēc tam gāju pa iemīto ceļu kā vecs zirgs – kā nāca bez piecpadsmit pieci, tā jāiet uz teātri, uz izrādi! Reflekss kā profesora Pavlova sunim. Tad tik attopies, ka nekur vairs nav jāiet... Nekas, pārdzīvoju! Grūti, grūti bija aiziet... Bet es paralēli darbam teātrī jau mācījos Konservatorijā par baleta pedagogu.

– Sakāt, ka jūs nedzina. Kāpēc tomēr izlēmāt aiziet – lai neskatītos šķībi, kā uz konkurentu, kā uz vecāku?

– Nē, nē, tā gan ne! Pēc Aleksandra Lemberga, galvenā baletmeistara, nāves, viņa vietā Kultūras ministrija nozīmēja viņa kundzi Janīnu Pankrati, viņa līdz tam bija strādājusi Operetē. Man, atklāti sakot, nepatika ne viņas vadības politika, ne profesionālais līmenis. Viņa, protams, iestudēja kolosālus šovus, izrādes, varietē programmas viesnīcā „Latvija” – unikālas, labākās Baltijā! Bet, saprotiet, ar klasiku tomēr jāstrādā saudzējoši. Zelta fonds jāsaglabā tāds, kāds tas bijis. Nevajag pārforsēt. Ja tur, pieņemsim, kājai jābūt nedaudz paceltai, tad to nedrīkst celt augstāk! Bet viņai bija tendence – vēl vairāk, vēl lielāku; vēl, vēl – par maz! Un tas laikam nospēlēja galveno lomu, kāpēc aizgāju. Negribējās.

Dzīve ārpus baleta

– Esmu ievērojusi – jums patīk citēt personības...

– Jā! Tie teicieni ir tik sulīgi un precīzi, ka – ne pielikt, ne atņemt.

– Ar kurām tādām personībām esat saticies, runājis, kopā strādājis, elpojis vienu gaisu?

– Leģendāro Helēnu Tangijevu-Birznieci redzēju divas reizes... Iestājos skolā, un viņa tajā gadā nomira. Tad – mans skolotājs un vēlāk kolēģis gan uz skatuves, gan baletskolā – izcils raksturdeju pedagogs Valentīns Bļinovs. Konservatorijā mācījos pie slavenas klasiskās dejas metodiķes no Sanktpēterburgas Varvaras Mejas. Ir iznācis tikties ar Māri Liepu, Aleksandru Godunovu, Vladimiru Vasiļjevu, Jekaterinu Maksimovu. Tagad esmu ļoti draudzīgās attiecībās ar Vladimiru Gelvanu, kurš pirms emigrācijas bija Latvijas labākais “princis”.

– Konservatorijā iestājāties uzreiz pēc Horeogrāfijas skolas?

– Nē – pirms pensijas! Četrdesmit astoņu gadu vecumā pabeidzu maģistratūru, jo sapratu, ka man trūkst zināšanu, lai strādātu ar cilvēkiem. Izrādās, dejas mācīšana ir pilnīgi cita profesija! Un nevienu neinteresē, kā dejoji tu pats...

– Tā bija pavisam cita pasaule?

– Jā gan... Un tad, pēc „Dailes”, pēc visām tām pašdarbībām, Varvara Meja pateica Haraldam Ritenbergam: “Počemu on ješčo u vas v škoļe ņe rabotajet?” (Kāpēc viņš vēl nestrādā jūsu skolā? – krievu val.) Nu, tad es astoņus gadus nostrādāju baleta skolā. Pēc tam Viesturs Jansons, toreiz Operas galvenais baletmeistars, man piedāvāja repetitora vietu Nacionālajā operā, arī tur nostrādāju astoņus gadus.

– Jums tas bija laimīgs laiks – atgriezties templī?

– Ziniet – jā. Bet, teikšu atklāti, es nesaprotu tagadējo jaunatni. Man ar viņiem ir ļoti grūti saprasties. Viņi pavisam citādāk domā, viņiem ir absolūti citas vērtības, bet man laikam ir grūti ar kompromisiem...

– Ir grūti saprasties ar jaunajiem baleta māksliniekiem?

– Ar jaunajiem vispār... Tomēr galvenais iemesls, kāpēc vairs negribēju strādāt, bija tas, ka man kļuva neinteresanti. Nevaru teikt neko sliktu par mūsdienu horeogrāfiju vai moderno deju, bet tā mani neinteresē kā žanrs. Tur ir pavisam cita skola un metodika, bet pie mums šī skola pagaidām ne vienmēr ir atbilstošā līmenī. Es uzskatu, ka nedrīkstētu strādāt ar izrādēm, kuras tevi neiedvesmo.

– Kas ir tā dzīves daļa, kas jums ir ārpus dejošanas?

– Man, protams, ir ģimene, divas meitas – skaistas, talantīgas vijolnieces.

– Sieva viņas paņēma zem sava spārna?

– Saprotiet, kas par lietu... Man par meitām ļoti bieži jautā – kāpēc ne balets? Teikšu atklāti – lai ietu uz baletskolu, jābūt dotumiem. Ja cilvēkam ir ideālas ausis, viņam jābūt mūziķim. Un, ja cilvēks ir bišķiņ lielāks, garāks par kādām pieņemtām normām, tad viņam baletā nav ko darīt. Un savējo arī ir ļoti žēl... (Smaida.)

– Vijoles spēlēšana ir mazliet saudzīgāka?

– Nekādā gadījumā! Viņām tāpat ir profesionālā – Emīla Dārziņa – skola, Santai tūlīt būs 4. kurss Mūzikas akadēmijā.

– Jūs noprecējāt latvieti?

– Nē, bet vārds gan sievai ir Ilona. Viņas saknes drusku ir no Latvijas, drusku no Lietuvas, tēvs ir no Ukrainas. Viņas mamma ir puslatviete, bet latviski nerunā nemaz, jo piedzima Sanktpēterburgā un dzīvoja krievu ģimenē.

– Bet meitām vārdi – Santa un...?

– Alīna. Laikam labi asimilējos. (Smejas.)

– Ģimenē sarunājaties krieviski?

– Jā!

– Taču ļoti labi runājat arī latviski!

– Nevar būt! Man saka, ka esot baigais akcents...

– Vai dzīve piespieda iemācīties, vide?

– Nē, nespieda! Pats par sevi sanāca. Teātrī visi dokumenti bija latviešu valodā, viesizrādes, tusiņi, un – aiziet! Tusiņš gan ir slikts vārds, mūsdienīgs, man nepatīk. Saiešana, pasēdēšana – jā.

Barišņikovs un viņa brīvība

– Kā domājat, vai baleta cilvēki smagā darba dēļ psiholoģiski “noēd” kādu viegluma daļu savā raksturā?

– Nezinu, par visiem to laikam nedrīkstētu teikt. Principā jau ir tā, ka mums spogulī jāredz nevis savs talants un skaistums, bet gan savas kļūdas. Tas varbūt mazliet nodzen to milzīgo pašvērtību. Taču arī bez tās īsti nevar iziet uz skatuves, ko tad tu teiksi – piedodiet, ka es te stāvu? Es uzskatu, ka nevis darbs ietekmē raksturu, bet otrādi – raksturs ietekmē darbu. Visam jābūt līdzsvarā.

– Pieminējāt viesizrādes. Vai tādi notikumi kā Barišņikova palikšana ārzemēs satricināja iekšējo profesionālo vidi?

– Varu runāt tikai par savu attieksmi pret šo lietu. Toreiz, kad uzzinājām, ka tā noticis, es pie sevis nodomāju, ka tā ir pareiza izvēle, jā. Vienā intervijā no turienes Barišņikovs savu soli pamatoja tā – viņš nav gribējis dejot to, ko viņam liek, bet to, ko viņš grib. Un tā ir iekšējās brīvības izpausme.

– Jūs ticat, ka tā bija pilnīgi godīga atbilde? Jūs nedomājat, ka tā bija mukšana no ideoloģijas, nabadzības?

– Arī tas – protams, protams! Bet augstākā plauktiņā, manuprāt, bija mākslinieka gribēšana būt... Barišņikovs vienīgais bija tāds, kurš uzdrošinājās izdarīt to, no kā visi baidījās. Viņam to atļāva viņa ģenialitāte.

– Bet vai tā arī bija? Jūs jutāties tā, ka jums liek dejot to, ko...

– Saprotiet, mēs par to tajā laikā nemaz nedomājām! Tā bija norma. Tev saka – aizej uz turieni, tu ej, tev saka, lai nāc atpakaļ – tu arī nāc... Mēs dzīvojām aiz priekškara, un, kad “izrāvāmies” ārā, bija šoks. Mēs veikalos raudājām...

– Kad ieraudzījāt to, ko ieraudzījāt?

– Jā! Un ka mums bija nauda, komandējuma naudiņa, par ko varējām šo to nopirkt...

– Ko tieši?

– Drēbes, konfektes, cigaretes, dzeramos – visu ko! Un tad staigājām kā karaļi. Visi uz mums skatījās – re, kur baigie čaļi no Operas nāk!

[..]

– Vai apvainojāties uz Kivlenieku, kad viņš šova laikā jūs nosauca par Staļina laika bērnu?

– Nemaz arī ne! Es jau pats šovā teicu – neteikšu, ka atceros Staļinu, bet Staļina laikā jau dzīvoju.

– Jūs, protams, spējat ar smaidu...

– Paldies Dievam, man ir laba humora izjūta!

– Jā, to varēja manīt. Bet cilvēki dažu labu reizi nesaprata kādu jūsu asāku izteicienu...

– Noteikti nesaprata, jo es biju domājis pavisam citādāk. Pat zinu, par ko jūs runājat. Par tām kājām, jā?

– Jā, par ko bija tas lielākais troksnis..

.

– Ziniet, es paskatījos atkārtojumu – tā reklāma bija par garu, un cilvēki aizmirsa, ko teicu pirms tam... Mani vārdi bija turpinājums.

– Iznāca ārpus konteksta...

– Jā, un visi uztvēra burtiski. Bet pirms tam es Santai teicu: “Mīļā sirds, nu, nedrīkst sevi tā publiski aprunāt!” Un par to noņēmu divus punktus. Nevis par to, ka viņai ir resnas kājas.

Par skatuvi un vulgaritāti

– Man ļoti patika jūsu teiciens, ka cilvēks ar inteliģenci var panākt ļoti daudz.

– ...vai tā nav?

– Tā ir! Meitenes nedēļas laikā var iemācīties nodejot fragmentu no „Gulbju ezera”. Jums ir bijušas tādas ekstrēmas situācijas?

– Jā, piemēram, atnāk baleta inspektore un saka: “Tev šodienas izrādē jānodejo tāda un tāda deja!” Es prasu: “Kad mēģinājums?” “Mēģinājuma nebūs!” Dari, ko gribi... Tad jāsavācas, jāpadomā, jāizmēģina pašam un labi jānodejo, lai nebūtu kauna.

– Lūdzu, mazliet atšifrējiet dejas un inteliģences sasaisti!

– Vai varat iedomāties vulgāru, brutālu baletdejotāju? Tāds arī būs tas priekšnesums.

– Jūs domājat, ka uz lielās skatuves būtībā tiek tikai cilvēki, kuri ir smalki arī dvēselē? Un vulgāras personības līdz skatuvei nemaz nenonāk?

– Varētu būt arī citāds skaidrojums. Cilvēki ir dažādi. Bet, ja esi uz skatuves, tad esi tik mīļš un dari savu darbu atbilstoši tēlam, kas tev uzticēts. Tu mājās vari būt kaut pēdējais žūpa, bet, ja nāc dejot princi, tad esi princis!

– Vai gadās arī tik izteikti divdabji, kuri ārpus teātra ir vieni, bet uz skatuves – pavisam citi?

– Jāsaka, skatuves cilvēkiem tomēr iekšējā inteliģence piemīt jebkurā gadījumā. Par to nesakritību runāju tādā aspektā, ka uz skatuves ir jādara savs darbs. Un nevienu neinteresē, kāds tu esi ārpus teātra. Viena aktrise, šķiet, Helēna Romanova, saviem studentiem reiz teica, ka skatuve ir svēta vieta, kur pat savs tizlums jānes ar godu. Labs teiciens, vai ne? Teiksim, teātros mēdz būt tāds variants – vīrs ar sievu šķiras, bet viņiem šovakar jādejo Romeo un Džuljeta. Nevienu skatītāju neinteresē, ka viņi šķiras visvulgārākajā veidā – ar kaušanos, ar mantas un bērnu dalīšanu. Skatītājs grib noticēt, ka viņai ir 14 gadu, viņam – 15, ka viņi ir mīļotie. Lūk, tur ir tā māksla!

– Ar kādām rakstura īpašībām jums pašam ir nācies cīnīties?

– Man? Esmu godkārīgs. Drausmīgi! (Smejas.)

– No vienas puses, nav slikta īpašība!

– Kad par daudz, traucē citiem...

– Jūs to noglabājat?

– Cenšos! Bet pēc būtības esmu baigākais maksimālists. Ja nav tā, kā esmu iecerējis, tad tik turies!

– Cik tālu jūs tikāt Operā? Kas, jūsuprāt, bija augstākais pakāpiens?

– Biju solists, man bija četrinieki, astoņnieki, divnieki, solo lomas... Kordebaletā dejoju. Slikts ir tas zaldāts, kas nesapņo par ģenerāļa pakāpi, vai ne? Septiņdesmitajos gados man laikam bija fiziski grūtākais, bet labākais laiks, kad katru dienu bija izrāde, bet spēka pietika gan tādai slodzei, gan izpriecām.

– Puišiem arī jāievēro diēta?

– Tā nav jāievēro ne puišiem, ne meitenēm. Vienkārši daudz jāstrādā. Katrs organisms uzņem tik, cik viņam vajag. Ja cilvēkam ir tendence, plati kauli – tad bišķiņ jāpiebremzē. Nevajag ēst bulciņas un kartupeļus. Ja spēku vajag, jāēd gaļa. Ko tagad meitenes ar sevi dara – badodamās aiziet līdz nāvei! Tas nav normāli! Protams, apaļīgas formas baletā nav vēlamas, bet, ja tie kauli lien ārā par daudz, arī nav glīti, vai ne? Jācenšas, lai viss būtu samērīgi. Lai gan... ja tā godīgi, arī es esmu badojies. Kāds mans kolēģis mēdza ēst tādas pusdienas, kādas es nevarētu pieveikt nedēļas laikā, un viņš bija kā kaulu kambaris. Bet man pietika vienu reizi papusdienot pēc pilnas programmas, kā jau trīs kilogrami klāt!

– Vai tagad esat mazliet atlaidis grožus?

– Es jums tūlīt pateikšu! Pirms pieciem gadiem atmetu smēķēšanu un pieņēmos gandrīz par 20 kilogramiem, tagad 22 ir nost...

– Ar inteliģenci var panākt visu?

– Arī tas varbūt... (Smejas.) Pilnīgi atteicos no saldumiem. Kad šausmīgi gribas kādu šokolādes gabaliņu, tad ar milzīgu kaifu arī to apēdu. Maizi neēdu vispār. Nu, varbūt divus rupjmaizītes gabaliņus nedēļā. Kartupeļus un putraimus – ne. Esmu dzīvs un labā formā!

Profesijas nežēlīgā puse

– Jūsos ir tāds jauneklīgums... Es pat nevarētu pateikt, cik jums gadu.

– Un paldies Dievam! Es nekoķetēšu, pateikšu – nākamgad būs sešdesmit.

– Jums joprojām ir daudz darba?

– Jā, es esmu ļoti aizņemts. Pēc šīs sarunas skriešu uz zāli un līdz deviņiem vakarā strādāšu.

– Droši vien esat bijis liecinieks arī diezgan traģiskiem likteņiem – kad cilvēks, aizejot pensijā, vairs neatrod sev vietu...

– Tā ir liela problēma. Varu saskaitīt uz pirkstiem tos dejotājus, kuri savā profesijā ir sevi tā vai citādi pilnveidojuši tālāk. Baletdejotājiem, aizejot pensijā, ir ļoti sarežģīti atrast sevi, jo ne katrs var, māk vai grib apgūt jaunu profesiju, mācīties par baleta pedagogu. Cik balerīnu vienkārši sēž mājās...

– Skatās vecās bildītes...

– Tieši tā – tā ir personības traģēdija, ļoti smags moments! Vīriešiem vieglāk – viņi vienkārši nodzeras. Ir arī tādi, jā. Tur neko nevar darīt. Balets ir nežēlīga profesija tajā laikā, kad dejo, bet vēl nežēlīgāka, kad vairs nedejo un neko citu arī nemāki.

– Būtībā arī tas ir inteliģences jautājums – jau laikus domāt, ko tu darīsi, kā iekārtosi savu dzīvi...

– Arī tas, jā! Es ļoti agri sāku strādāt ārpus teātra. Man bija 26 gadi. Aizgāju uz to pašu „Uguntiņu” pie Līventāles par baleta pedagogu. Un tad sākās... Kādos kolektīvos es tikai esmu strādājis! Kādu laiku pat pasniedzu Konservatorijā.

– Vai esat piedzīvojis gadījumus, ko stāsta par Operas un baleta aizkulisēm – ka baletdejotāji, konkurenti, viens otram tērpos ieber sasmalcinātu stiklu?

– To es neesmu piedzīvojis...

– Bet dzirdējis?

– Dzirdējis – jā. Bet pie mums tādu rupju gājienu nebija. Manā laikā ne. Mēs viens otram mēģinājām iedzelt tā, ar savdabīgu humoriņu. Iedomājieties – grimētavā pie spoguļa sēž Viesturs Jansons, viss uzkrāsojies, ar parūku, ieņēmis iekšējo stāju, mēģina ieiet tēlā, noskaņoties izrādei. Es it kā nejauši ieeju un jautāju – nez kurš šovakar dejos? Viņš atbild – es... Es ar garu ģīmi novelku – ā, bet es gribēju noskatīties izrādi... Vai varat iedomāties, kā viņš tajā brīdī jutās? Nesen satiku Viesturu, un mēs abi smējāmies, ka viņš vēl tagad to atceras. Bet, lai arī mazliet parupjš, tas tomēr ir draudzīgs gājiens. Tieši tāpat izturamies arī pret jaunajiem dejotājiem, viņiem jādabū psiholoģisks rūdījums – lai būtu stiprāki.

– Kura deja vai balets vislabāk raksturo jūs kā cilvēku?

– Morisa Ravēla Bolero.

– Temperaments?

– Temperaments. Mūzika. Spriedze! Bet – noteikti Tangijevas horeogrāfijā. Jā!

– Tā arī jūtaties?

– Noteikti! Joprojām.

Intervija publicēta sadarbībā ar žurnālu

„Patiesā Dzīve” Sandra Landorfa / Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva