CILVĒCĪBAS EKSĀMENS: Kā Pēteris Antons kļuva par etalonu laikā, kad dziednieki kliedza uz klientiem

Šis ir stāsts, kas visu saliks pa plauktiņiem. Stāsts par vīru, kurš izvēlējās nevis valdīt, bet kalpot.

"Dziednieku eksaminētājs"

90-to gadu sākumā Pēteris Antons kopā ar domubiedriem nodibināja pašu pirmo Dziednieku asociāciju. Viņam piedāvāja kļūt par prezidentu. Tas būtu bijis loģiski. Bet viņš kategoriski atteicās. Administratīvs krēsls un tituli viņu neinteresēja. Viņu interesēja kvalitāte.

Tāpēc viņš uzņēmās pašu nepateicīgāko un grūtāko darbu – kļuva par Sertifikācijas komisijas priekšsēdētāju. Viņa uzdevums bija apbraukāt Latviju un pārbaudīt tos desmitus vīru un sievu, kas sevi dēvēja par dziedniekiem. Un tas, ko viņš ieraudzīja, viņu šokēja.

Kā psiholoģijas un pedagoģijas zinātņu doktoram, kā pasniedzējam un profesoram Pēterim bija pavisam cits standarts. Viņš redzēja ne tikai to, ko šie cilvēki dara, bet arī – kā viņi to dara.

Viņš redzēja milzīgas, neorganizētas rindas, kurās slimie stāvēja stundām. Viņš redzēja, kā "dziednieki" kliedza uz klientiem, bija rupji un nežēlīgi, sakot: "Ja negribi dziedināties, ej prom!" Tā bija varas demonstrēšana, nevis dziedināšana.

Pēteris bija satriekts par šo necilvēcīgo attieksmi. Viņš saprata fundamentālu patiesību: nevar dziedināt ķermeni, vienlaikus kropļojot dvēseli ar pazemojumiem. Un tieši te sākās viņa patiesā misija. Viņš kļuva etalons.

Kontrasts: Prakse, kas bija spēcīgāka par kritiku

Un šeit slēpās Pētera Antona fenomens: viņš nebija teorētiķis, kurš kritizēja no malas. Kamēr viņš kā komisijas vadītājs cīnījās ar haosu citu kabinetos, viņš pats savā praksē rādīja absolūti pretēju piemēru. Laikā, kad viņš "eksaminēja" citus, viņš pats bija viens no slavenākajiem Meistariem Latvijā.

Kamēr citi radīja haosu, Pētera un Andželīnas (tolaik vēl studentes) praksē valdīja Eiropas līmeņa kārtība. Viņi bija pirmie, kas ieviesa sistēmu, kas tolaik šķita kaut kas neredzēts:

Nekādu dzīvo rindu. Andželīna bija Pētera "labā roka", un katru cilvēku pierakstīja precīzā laikā.

Nekādas necilvēcības. Andželīna sagaidīja katru kā "mājas gariņš", iedeva čībiņas, tēju, ļāva sakopties. Tur bija skaists, tīrs kabinets, nevis "šķūnis".

Nekādas steigas. Andželīna pati palīdzēja ar klientu enerģētiskā stāvokļa pārbaudi, lai Pēteris visu savu spēku varētu veltīt tikai un vienīgi dziedināšanai.

Un pieprasījums bija fenomenāls. Četrus gadus no vietas Pēteris pieņēma ap 3000 klientu gadā. "Es pati redzēju," stāsta Andželīna, atceroties to laiku, "kā atnāk nomocīts, pelēks cilvēks ar sāpēm acīs, bet pēc stundas iznāk starojošs, smaida un saka – gribas lidot."

Pēteris pieprasīja no citiem to, ko pats jau darīja visaugstākajā līmenī. Un viņš bija ne tikai Meistars. Viņš bija cilvēks ar milzu sirdi. Laikā, kad pensionāriem un bezdarbniekiem nebija naudas, apmēram trešdaļu no visiem šiem tūkstošiem viņš pieņēma bez maksas.

Pētera misija

Galu galā šis darba apjoms kļuva neiespējams. Pēteris un Andželīna strādāja no rīta līdz vakaram, un viņiem vairs nebija savas privātās dzīves. Viņi saprata skarbu patiesību: fiziski nav iespējams individuāli palīdzēt visiem, kam tas ir vajadzīgs.

Tā dzima misija. Viņi bija pirmie Latvijā, kas sāka vadīt kursus, kur cilvēki saņem Meistaru palīdzību un vienlaikus iemācās uzturēt iegūto harmoniju arī nākotnē.

Tolaik tā bija revolūcija. Pārējie dziednieki bija sašutuši. Viņi nāca pie Pētera ar pārmetumiem: "Ko jūs darāt? Jūs atklājat mūsu noslēpumus! Jūs atņemat mums biznesu!" Pētera atbilde uz to kļuva par leģendu, kas vislabāk raksturo viņa būtību.

Tāpēc viņi vada kursus vēl šodien. Tā nav profesija. Tā ir misija, tā ir sūtība.

Izlasot šo rakstu, dabiski rodas jautājums: ja Pēteris un Andželīna vairs nepieņem individuāli, vai šodien parastam cilvēkam ir iespēja piekļūt šim Spēkam, lai noņemtu to, ko tautā sauc "kaut kas uzlikts", lai uzlabotu pašsajūtu un harmonizētu savu dzīvi vispār?

Jā, tas būs iespējams 2026. gada janvārī. Uzzināt vairāk

PIEBILDE: ŠĪ IR VESELĪBAS ATBALSTA SISTĒMA UN TĀ NEAIZSTĀJ MEDICĪNISKO APRŪPI.