Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Samanta Tīna: es būšu uz skatuves arī pēc 10 un 20 gadiem 80

Sievietēm
2010. gada 6. augustā 12:56 2010. gada 6. augustā 12:56
Pirms dažiem mēnešiem Samanta bija vienkārša 2. kursa studente, kas sapņo dziedāt uz lielās skatuves. Tagad, pēc uzvaras „O!Kartes akadēmijā”, organizējot fotosesiju žurnālam „Marta”, viņa ar pusstundas nokavēšanos ierodas kopā ar savu stilisti, frizieri un diktē savus noteikumus.

Tikai sarunas laikā Samanta atzīs, ka patiesībā no koncertiem ir ļoti nogurusi, bet sev nekad nepiedos, ja šo laiku pienācīgi neizmantos.

Šovā – tikai nejaušības pēc

Jūties kā vislabākā, jo šovā uzvarēji?

Patiesībā nemaz nezinu, kā man būtu jājūtas. Mans lielākais ieguvums no šova – esmu beidzot atradusi sevi. Uzvara man nebija svarīga, lai gan, protams, ir patīkami, ka uzvarēju. Bet man svarīgākas bija žūrijas atzīmes un arī viņu kritika, jo tas bija stimuls analizēt, kas uzstāšanās laikā bija labi un kas – ne tik labi, ko nākamnedēļ neatkārtot. Tikai kritika veicina attīstību un dod stimulu mācīties.

Tu saki, ka šovā izdevās atrast sevi, ko jaunu par sevi uzzināji?

Kad iegāju šovā, jau biju pārliecināta, ka visu māku un visu zinu. Tikai pēc pirmajām trim nedēļām sapratu, ka patiesībā neko no tā, kas labam dziedātājam būtu jāzina, es nezinu. Smieklīgi – uzzināju to, ko nezināju. Taču labāk zināt to, ko nezini, un pie tā strādāt, nekā nezināt un neko nedarīt. Tā ir atslēga uz panākumiem. Lai turpinātu mācīties to, ko nezinu, rudenī došos studēt uz Angliju, kas ir mana galvenā balva par to, ka uzvarēju šovā.

Kāpēc piekriti darboties akadēmijā?

Dziedu jau no triju gadu vecuma. Atceros, ka sākumā mani uz dziedāšanu piespieda mamma, tikai vēlāk sapratu, cik ļoti patiesībā man tas patīk. Kad ieraudzīju televīzijā reklāmas par to, ka būs jauns šovs un notiks dziedāšanas atlase, biju diezgan skeptiski noskaņota. Toreiz nodomāju – atkal kārtējais šovs, bet ko es tur darīšu, es jau tāpat visu zinu un māku.

Bet tad mani nedaudz apstrādāja viena paziņa, kura man jautāja, vai tad man ir ko zaudēt, ja aizeju uz šo šovu? Varu tikai iegūt, tāpēc nolēmu – labi, piedalīšos. Atceros, pirmā atlase notika ziemā. Tā bija auksta svētdiena, kurā jau pulksten 11 veikalā „Riga Plaza” sākās dalībnieku atlase. Tā kā pati dzīvoju Tukumā, nolēmu uz Rīgu braukt ar vilcienu.

Biju sarunājusi, ka tētis mani aizvedīs līdz stacijai, bet nekā – pa ceļam mums saplīsa mašīna. Nodomāju – varbūt tā ir zīme, kas liecina, ka man nekur nevajag braukt?! Bet zvanīju savai draudzenei, cerot, ka viņa man varēs izlīdzēt. Viņa man atbild – labprāt, bet tieši šodien esmu bez mašīnas. Nu jau biju vēl lielākā izmisumā. Zvanīju pat „takšiem”, bet tie, izrādās, Tukumā svētdienās nestrādā. Tā mans vilciens uz Rīgu aizgāja bez manis. Nodomāju – labi, ja nebija lemts ar vilcienu, braukšu ar autobusu, bet tas no Tukuma atiet tikai pulksten divos dienā. Riskēju! Sarunāju ar autobusa šoferi, ka viņš mani izlaidīs uz Salu tilta, tā, lai varu šķērsot lielo šoseju un aizskriet līdz tirdzniecības centram.

Tu gāji pāri lielajai šosejai? Tur, kur brauc mašīnas?

Jā, jo man pēc iespējas ātrāk bija jānokļūst galā. Bet, kad tiku līdz „Riga Plaza”, bija jau pulksten četri, administratore, kas, reģistrē dalībniekus, teica, ka atlase tikko beigusies. Cik labi, ka toreiz nolēmu aiziet pie pašiem atlases vadītājiem. Atceros, ka iegāju telpā, kurā visi jau kravā mantas. Biju par sevi ļoti pārliecināta, jo man taču šķita, ka esmu ļoti „kruta” dziedātāja, tāpēc skaļi jautāju, kur notiek tā atlase šovam? Kas man jādara?

Man atbild, ka atlase beigusies un esmu nokavējusi. Es atkal teicu, ja jau esmu atbraukusi, varbūt varētu vēl nodziedāt. Mani klausījās Ivo Grīsniņš-Grīslis. Mēs apsēdāmies, un viņš man saka – nu tad padziedi. Biju šokā – kur tad mikrofons? Kur skatuve? Bet padziedāju un kaut kā tiku gan uz otro, gan trešo atlases kārtu. Uz tām braucot, gan tādu piedzīvojumu man vairs nebija.

Kā juties, kad uzzināji, ka esi uzņemta akadēmijā?

Ārēji biju tik ļoti pārliecināta par sevi, bet iekšēji gan – kautrīga un bailīga. Zinot, ka parasti nevienam nepatīku, jo man ir sarkani mati, pieliktas skropstas, izskatos lecīga un iedomīga, nodomāju, ka ilgi gan tajā šovā neuzkavēšos. Labi, ja trīs nedēļas.

Bet paskat – beigās uzvarēju! Šova pēdējā nedēļā administrācija mums iedeva reitinga lapu, kurā varējām redzēt, kā skatītāji par mums balsojuši. Pirmajās nedēļās es visu laiku biju pēdējās vietās, tikai šova beigās mani reitingi pieauga. Ir tik forši, ka man izdevies mainīt viedokli par sevi. Droši vien skatītāji, iepazīstot mani tuvāk, pārliecinājās, ka neesmu tik iedomīga, kā izskatos.

Pirmajā vietā koncerti, tikai pēc tam – vīrieši

Kad iznāci no šova, no skatītājiem dzirdēji arī kritiku?

Protams! Lai arī stingri biju sev apsolījusi, ka internetā komentārus par sevi nelasīšu, vienreiz nogrēkojos un līdz pat pulksten pusčetriem rītā lasīju. Biju pārsteigta, ka par skarbajiem vārdiem neskumu, bet pasmējos. Sapratu, ka tiem cilvēkiem, kas tā komentē, droši vien dienā kaut kas nav veicies, tāpēc viņi visas dusmas izgāž internetā. Tur jau to izdarīt ir ļoti viegli, jo personīgi nekad pretī nedabūsi.

Tas ir pamatoti, ka daudzi tev pārmet zvaigžņu slimību un iedomību?

Man ir žēl, ja cilvēki manī redz zvaigžņu slimību. Daudzi arī stāsta, ka es neesot bijusi pelnījusi šovā uzvarēt. Bet tieši skatītāji par mani nobalsoja, un tieši viņu dēļ es uzvarēju. Tie paši skatītāji, kuri varbūt tagad raksta tos skarbos komentārus un mani tik ļoti kritizē. Ja godīgi, tad man pašlaik nemaz nav laika zvaigžņu slimībai, jo esmu ļoti aizņemta.

Biju pārsteigta, cik ambicioza esi, jo uz fotosesiju nāci ar savu stilisti, frizieri, saviem noteikumiem…

Esmu nenormāli nogurusi, jo vakar koncerts bija līdz pulksten diviem naktī. Neesmu arī īsti gulējusi. Kad aicināji mani uz interviju, zināju, ka būšu pārgurusi, tāpēc man drošāk bija izvēlēties pārbaudītas vērtības. Mans frizieris un stiliste ir cilvēki, kuriem uzticos, jo zinu – rezultāts būs labs.

Man ir svarīgi, ar ko strādāju. Interesanti, ka šie cilvēki mani paši uzrunāja šova laikā. Stiliste jautāja, vai gribētu strādāt kopā ar viņu. Viņa pati mani atrada, viņa man uzdāvināja divas kleitas, kuras man ļoti patika, tāpēc sapratu – viņa ir īstā.

Pret vīriešiem arī esi tikpat ambicioza?

Esmu gan diezgan izvēlīga. Manam vīrietim ir jābūt ar labām manierēm un ar dzīves gudrību. Nevar būt tikai skaists tēls, bet iekšā – tukšums. Tagad gan neesmu plānojusi iet un meklēt sev šo puisi.

Kā jūties brīvas meitenes statusā?

Nav nekādas vainas! Vismaz pašlaik man iepazīšanās un attiecības ar vīriešiem nav svarīgas. Pirmajā vietā ir koncerti. Visu vasaru ir „O!Kartes akadēmijas” tūre, ar kuru sakām paldies visiem skatītājiem. Koncertos daru visu, lai skatītājiem patiktu, lai viņi gribētu iet arī uz nākamajiem koncertiem un redzēt Samantu Tīnu un pārējos dalībniekus. Man tā pietrūkst „O!Kartes akadēmijas”! Man tik ļoti patika, ka pēc svētdienas koncertiem skatītāji nāca klāt un teica, cik forši nodziedāju. Tagad priekšā citi koncerti un mācības Anglijā.

Kad brauc prom?

12. septembrī man sākas mācības. Bet pirms tam man būs divu nedēļu ilgi angļu valodas kursi. Šova dēļ esmu iekavējusi studijas Kultūras koledžā, bet brīvajā laikā daru, ko varu, lai atgūtu iekavēto. Kad atgriezīšos no Londonas, atsākšu studijas koledžā.

Cīnīšos ar vairogu un cirvi

Kā taviem panākumiem līdzi jūt mājinieki? Draugi?

Ar draugiem ir grūtāk, jo viņi īsti nevar pieņemt to, ka saku – man viņiem nav laika. Kad atbildu: „Piedod, bet rīt man agri jāceļas un tagad esmu ļoti nogurusi, tāpēc nevaru satikties!”, viņi ir dusmīgi. Bet man gribas kādu mirkli pabūt arī vienai. Pat ar mammu man nesanāk satikties. Pēc šova uz Tukumu esmu bijusi tikai vienu reizi un arī tikai uz vienu nakti. Bet tik ļoti gribas mājās.

Ātri pieradi, ka pēc tevis tik liels pieprasījums gan uz koncertiem, gan intervijām?

Tā taču ir daļa no mākslinieka darba, ko reāli apzinos. Citreiz jau mammai sūdzos pa telefonu, cik ļoti esmu nogurusi un vairs nevaru izturēt. Bet viņa man vienmēr atbild: „Meitiņ, tu zināji, ka būs grūti. Tieši to taču tu pati gribēji!” Šie mammas vārdi mani sapurina, un atkal rodas enerģija.

Ja tev pēkšņi būtu viena brīva diena, ko tu darītu?

Cik tas būtu jauki! Bet man vajadzētu divas brīvas dienas, lai pirmajā nav jādomā, kas rītdien jādara. Šīs domas neļauj relaksēties. Savā brīvdienā noteikti aizbrauktu uz jūru, ieziestos ar krēmu, paņemtu līdzi savu Skarabeju, sauļotos, skatītos uz jūru un neko nedomātu. Pēc tam brauktu mājās, uztaisītu lielu bļodu lapu salātu un skatītos televīziju... Jā, pēc tā ļoti ilgojos. Bet arī koncerti ir forši.

Nebaidies, ka līdzīgi kā citi mākslinieki, kas uzradušies no TV šoviem, arī tu pazudīsi?

Darīšu visu, lai tas nenotiktu. Būtu grēks neizmantot iespēju, kas man dota. Esmu izlaista no šova, ir īstais laiks ņemt rokās vairogu un cirvi un cīnīties par sevi, lai esmu uz skatuves arī pēc pieciem un 10, un pat 20 gadiem. Ja notiktu tā, ka tomēr pazudīšu, pati sevi necienīšu. Man būs grūti sev piedot. Bet tas nenotiks!

Video: „O!Kartes akadēmijas” uzvarētājas dziesma „Auga, auga rūžeņa”
Nebaidies „aplauzties”?

Par to nedomāju. Kāpēc piesaukt domas, kuras nevēlos? Visu laiku jāiet tik uz priekšu un jādarbojas.

Kāds pašlaik ir tavs lielais mērķis, uz ko tiecies?

Gribu ar savu mūziku, dziesmām un emocijām nest Latvijas vārdu pasaulē.

Tad taisnība tam, ko kādā intervijā jau teici – Latvija tev ir par šauru?

To tā neveikli pateicu. Latvija ir manas mājas, kuras ļoti mīlu, un arī šeit man daudz jāizdara. Bet būšu laimīga, ja Latvijas vārdu varēšu nest pasaulē. Tagad man arī ir visas iespējas, lai to darītu. Būšu ļoti lepna, ja, piemēram, koncertēšu Amerikā un skatītājiem teikšu, ka esmu Samanta Tīna no Latvijas. Varbūt tieši manis dēļ vēl vairāk cilvēku uzzinās, kur īsti atrodas Latvija.

Tev ir arī kāds privātais sapnis par ģimeni un bērniem?

Redz, kur ir mans sapnis (pagriežas pret savu suņuku un noglauda purniņu – aut. piez.). Mans Skarabejs. Viņš pie manis dzīvo tikai nedēļu, tik sen jau sev gribēju šādu sunīti, un man to uzdāvināja. Man ir īsts stāsts, kā izdomāju viņa vārdu. Biju domājusi – ja man būs sunītis-meitenīte, saukšu viņu par Dīvu, no teiciena: „Samanta Tīna –„O!Kartes” dīva.” Bet, ja būs puika, tad par Skarabeju. Tas patiesībā ir ēģiptiešu veiksmes talants – vabole. Tas ir aizsargs pret visu ļauno. Arī mans Skarabejs mani pasargā.

Un kā ar pašas radītu ģimeni?

Par to nedomāju. Man ir savs mērķis un sapnis – mūzika, un tikai pēc tam sekos pārējais. Mana mamma jau sen man teica, ka būšu karjeriste un cīnītāja. Tā arī ir. Man ir svarīgi, lai ap mani būtu pozitīvi cilvēki un pozitīva vide, kas iedvesmo un palīdz piepildīt sapni par savu mūziku. Pēc pieciem gadiem drīzāk redzu sevi uz skatuves, nevis ar savu ģimeni un bērniem.

Uz skatuves esi skarbā cīnītāja, bet tevī ir arī maigā un jūtīgā puse?

Protams, ka ir. Vienīgi to atklāju tikai tiem cilvēkiem, kas man patiesi tuvi.

Mēdz kādreiz paraudāt?

Šovā daudz raudāju. Kad iznācu no „O!Kartes akadēmijas”, iegāju vannā, uzliku austiņās Ēras mūziku (tā ir mana mīļākā mūzika) un pilnā balsī kā bērns kārtīgi izraudājos. Šovā iepazinu un izdzīvoju citu pasauli, citu dzīvesveidu, manī bija tik daudz emociju, ka gribējās visas izkliegt ārā. Nesen raudāju arī tūres laikā. Ir tik grūti, kad ir četri koncerti dienā.

Sevi gribas pažēlot, vai ne?

Ne gluži pažēlot, bet pasaudzēt gan. „Autopilotā” ir grūti dzīvot.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta

Kintija Bulava/Foto: Līga Zemniece, studija „Kaia”

Citi šobrīd lasa

Tagad viņš no skapja iznāktu savādāk - skaistāk. Ministrs Rinkēvičs atklāti par savu homoseksualitāti
Tev vienmēr salst vairāk nekā citiem? To var racionāli izskaidrot
Tas jāzina katrai sevi cienošai sievietei: kā atšķirt dizainera somiņu no viltojuma? 19
Skatīt visus komentārus

Отказали тормоза: баскетбольная команда разбилась в страшной аварии

27-летний актер сериала "Возвращение Мухтара" умер от рака