Operas huligāne Asmika: par dzīvi, savu raksturu un dēlu Lietuvā
Viņa bieži lieto vārdu – neprātīgi. Viņa nolād savu vēlmi gribēt bērnu, bet ir neprātīgi laimīga, ka šajā pasaulē ir viņas dēls. Viņai ir sīks augums un varena balss. Viņa uzveic Vecrīgas policistus un diennakts laikā tiek galā ar lomas partitūru. Viņa – Asmika Grigorjana.
Tas bija mans realitātes šovs. Ja kādam vajadzīga reklāma un viņš nebaidās arī no sliktām reakcijām un emocijām, to droši var atkārtot. Lietuvā man tāda akcija nav vajadzīga, tur mani labi zina tāpat, bet Latvijā nu mani tiešām zina teju visi: „Ahā, tā ir tā dziedātāja, kuru kopā ar Viesturu Kairišu aizturēja policija!”
Tu esot lietuviete, taču vārds un uzvārds tomēr vēsta ko citu.
Kaut mani dēvē par lietuviešu solisti un šajā zemē esmu dzimusi un uzaugusi, nekad neesmu sevi uzskatījusi tikai par lietuvieti, jo manī rit divas tautu asinis. Vienmēr esmu sevi atzinusi arī par armēnieti. Armēniju izjūtu pamatīgāk un dziļāk. Lietuvā man trūkst siltuma visplašākajā nozīmē – gan klimata ziņā, gan emocionāli. Pasē nacionalitātes ailē man ir tukšums – nevaru kaut ko vienu tur ierakstīt. Manī mīt divi cilvēki.
No vienas puses, tas ir labi darbam, jo palīdz saskatīt citas krāsas un emocijas, taču dzīvē tas noteikti sagādājis grūtības. Vienmēr esmu rāvusies uz pusēm. Kaut vai starp divām valstīm, starp vecākiem, kuri dzīvoja atsevišķi.
Zini, kā viņi satikās?
Abi stažējās Milānā. Pēc mātes stāstītā zinu, ka tēvs viņu neprātīgi mīlējis, ilgi aplidojis, bet viņa sākumā turējusies atstatu. Taču reiz viņš smagi saslima un nevarēja ierasties uz nodarbībām. Mamma metās glābt, un tā rados es.
Man ir savāda ģimenīte: vecākais brālis no mātes pirmās laulības un divi jaunāki brāļi no tēva nākamajām attiecībām. Iespējams, šis juceklis veicinājis to, ka esmu tipiska klaidone. Man nekad nav bijis kā tāda, ko izjustu kā mājas. Lietuva ir mana dēla mājas, un tas šai valstij mani piesaistījis spēcīgāk, nekā jebkurš cits spējis.
Dižu personību bērniem tas nav nekas īpašs. Pirmkārt, tās bija bailes, ka viņus tik un tā nevaru pārspēt. Otrkārt, pārāk labi zināju teātra aizkulises un gribēju no tādas dzīves aizbēgt. Mēģināju iestāties baletskolā, bet neizdevās. Beigās tik un tā ļāvos peldēt pa straumei un darīt to, kas šķita visvieglāk. Bet dēlu nekad nestaipu līdzi uz darbu. Gribu, lai viņam atšķirībā no manis būtu izvēle, lai viņš pazītu arī citas dzīves jomas.
Droši vien apzinājies, ka pret tevi vienmēr tiks izvirzītas augstākas prasības.
Ir ļoti maz iemeslu, kādēļ ar sevi lepojos, taču par to gan – mani nekad un neviens nav salīdzinājis ar maniem vecākiem. Es strādāju tik radikāli atšķirīgi un esmu tik ļoti pati, ka nevienam ne prātā nenāk rast paralēles.
Kādreiz smējos par tēvu, ka viņš nemitīgi ļaujas vieglam afērismam: viņam piezvana, prasa: „Tu to lomu zini!”, un viņš atbild: „Protams!” „Nu tad brauc šurp, pēc divām dienām izrāde!” – „Labi!” atbild tētis un sāk mācīties pilnīgi no nulles. Izrādās, esmu tāda pati. Jāatzīst, adrenalīns, ko rada totāls laika trūkums, man ne tikai palīdz. Es bez tā nevaru. Es mēdzu balansēt uz naža asmens. Kādam šķitīs, tā ir nenopietna attieksme pret darbu, bet svarīgs taču ir rezultāts. Reiz apguvu lomu diennakts laikā. Nereāli? Bet es apliecināju, ka tas ir iespējams.
Dezdemonu. Domāju, ka prātā kaut kas saslēdzās ar augstākām enerģijām. Nezinu, vai jautri tiem, ar ko pēc tam kopā jāstrādā, bet man gan ir jautri.
Tas ir manā dabā. Esmu huligāniska personība ar tieksmi uz vieglu afērismu! (Smejas.) Afērisms gan man piemīt tikai darbā.
Zini, operas sardze, uzzinot, ka nāku intervēt tevi, vienā balsī metās slavēt – cik viņa jauka, kā mēs viņu mīlam! Kā to savienot ar huligānes dabu?
Tas droši vien tādēļ, ka neprātīgi mīlu Rīgas Operas kolektīvu. Te saņemu neprātīgu sirds siltumu. Un arī es sāku starot. Rīgas Operu uztveru kā savu teātri.
Es pati vienmēr smejos – man rezonē kauli, bet dzied sirds! Ķermeņa masa tiešām palīdz skaņai, un tādēļ man mēdz būt grūtāk. Ja balsis ir mazākas, tās neprasa tik daudz rezonanses un fiziskā spēka. Mana balss nav maza, un tas nekādi nesader ar maniem izmēriem. Tādēļ man pašai nav skaidrs, kas manī rezonē. Varbūt mana tukšā galva? (Viltīgi pasmīn.) Tā jau saka – jo tukšāks pauris, jo labāk skan.
Taču opera ir mainījusies – lielo izmēru dziedātāji vairs nespētu izlēkāt modernos iestudējumus un dziedāt, stāvot kaut vai uz galvas.
Kāpēc uzreiz Pučīni? Es priecātos, ja manā priekšā nostātos Artūrs Maskats. (Smejas.) Lai Pučīni dus mierīgi! Nezinu, par ko tā būtu. (Domā.) Noteikti negribētu piedalīties operā par sevi pašu. Izdomāju! Gribētu, lai kāds man uzraksta unikālu operas un baleta lomas mistrojumu, kurā es varētu būt gan dziedātāja, gan dejotāja. Lūdzu, nododiet Artūram šo interviju!
Tas būtu tava lielākā sapņa piepildījums?
Mans lielākais sapnis jau piepildīts. Tas ir mans dēls. Es viņu ļoti gribēju. Ja godīgi, histēriski alku pēc bērna. Vienmēr esmu jutusies ārkārtīgi vientuļš cilvēks un tādēļ sapņoju par to, ka dzemdēšu sev draugu, kādu, kas būs mans, kas būs man uzticīgs. Neprātīgi viņu gaidīju. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī, nevienam par to neteicu. Vīrs uzzināja par notikušo, kad biju trešajā grūtniecības mēnesī, māte – septītajā. Atceros, kārtoju dziedāšanas eksāmenu, un mamma pēkšņi jautāja: „Kāpēc esi tik nervoza? Vai stāvoklī?” „Jā!” atbildēju.
Ne tikai to. Slēpos arī dzemdību brīdī. Vienkārši esmu tāds cilvēks. Varu pļāpāt un muļķoties, un dauzīties, taču, ja notiek kas nopietns, noslēdzos, slēpjos un nespēju runāt. Tāpēc pirms dzemdībām visiem pateicu, ka uz dažām dienām aizbraucu atpūsties, ka atslēgšu telefonu un ļaušos mieram, bet pati prom uz slimnīcu.
Tev gan raksturiņš! Nebaidījies nodarīt pāri vīram?
Nemaz. Viņam jau ir meita. Ja tas būtu pirmais bērns, droši vien būtu rīkojusies citādi. Es patiešām svarīgos brīžos gribu palikt viena. Jo sevišķi, ja situācija saistīta ar sāpēm. Toties ar laimi gan labprāt dalos. Kā tikai dēls piedzima, tūliņ visiem zvanīju. Dzemdības bija garas un grūtas, bet, kad pirmoreiz ieskatījos Noasa acīs – visas sāpes aizmirsās.
To zināju jau agrāk. Meklēju īstu armēņu vārdu, taču tādu, kas būtu izrunājams un saprotams jebkurā vietā pasaulē.
Vai tad tas ir armēņu vārds?
Armēņi to uzskata par savējo. Es to uzskatu par armēņu vārdu. Mēs, armēņi, tā uzskatām! (Smejas.) Noass ar savu šķirstu taču atkuģoja uz Ararata pakāji. Man tas šķita ļoti stiprs vārds.
Cenšos, lai būtu. Pareizāk sakot, nevis es, bet tie, kas viņu audzina. Man ir ļoti smagi to atzīt, bet es tā neesmu. Mūsu dīvainajā ģimenē drīzāk esmu tēvs, kurš dodas ilgās medībās un stiepj mājās medījumu, nevis māte. Kad atgriežos, tas ir gan bezgala skaisti un laimīgi, gan arī ārkārtīgi sāpīgi.
Dažkārt sevi šaustu, ka esmu atļāvusies piedzemdēt bērnu, jo zinu taču, ko nozīmē augt, ja vecāku, kuri dzīvo mākslai, nav blakus. Mēdzu nolādēt sevi, ka neesmu spējusi pretoties vēlmei, kas zināma katrai sievietei – gribēt bērnu. Lai saka, ko sacīdami, bērnus mēs dzemdējam sev. Vienlaikus esmu pateicīga liktenim, ka Noass man ir un viņam blakus ir cilvēki, kas prot un var radīt ģimeni. Vismaz ilūziju par ģimeni. Ja godīgi, nenožēloju, ka Noass ir šajā pasaulē un ka viņš ir tāds, kāds ir. Tas gan nav mans nopelns.
Kā atradi cilvēkus, kas bija gatavi savu dzīvi atdot tev un tavam dēlam?
Tas ir dīvains stāsts. Mana vecmāmiņa ilgus gadus smagi slimoja. Tolaik man bija 18 gadi un kāda sieviete nāca viņu pieskatīt. Mēs ar viņu neprātīgi satuvinājāmies un sadraudzējāmies. Par to, ka pašlaik esmu tāda, kāda esmu, varu būt pateicīga viņai.
Viņa man parādīja, ka dzīvei var būt arī citas krāsas, un iemācīja, ka, paceļot galvu uz augšu, var ieraudzīt debesis, bet tajās ir zvaigznes. Es viņu uztvēru kā māti, kā skolotāju, draugu. Tāpat arī mans dēls. Viņas meita ir mana dēla krustmāte. Dēls teic, ka viņam ir trīs mammas, bet es – ka viena un ka mēs visi esam viņas bērni. Re, tāda mēs maza, dīvaina ģimene.
Biežāk jau pie viņas. Es tomēr redzu bērnu ne biežāk kā septiņas dienas mēnesī.
Vai pēc ilgākas prombūtnes Noass nav tevi aizmirsis?
Tā saite nezūd. Un tas atkarīgs arī no cilvēkiem, kuri viņam blakus. Ja viņi uzturēs šo kopības emociju, tad tā būs. Tāpat Noasam ir un būs tēvs, kurš nedzīvo kopā ar mums. Tēvs ir, un mēs par viņu vienmēr runājam.
Grūtāk ir man: es atrodu un aizmirstu, ko nozīmē būt mātei. Pēc izbraukumiem ir smagi pārslēgties uz ģimenes, mātes režīmu.
Starp jēdzieniem – Dievs un daba – es lieku vienādības zīmi. Nekad neesmu bijusi reliģioza, kaut atrodos dīvainā nacionālā nogrieznī – armēņi bija pati pirmā tauta, kas pieņēma kristietību, bet lietuvieši – pēdējā. Taču baznīcā es vairāk redzu biznesu kā Dievu. Dievs, kam ļoti ticu, ir kas tāds, kas liek saviļņoties sirdīm. Kad man ir pavisam slikti, es sarunājos ar dabu. Ar kokiem, zvaigznēm un mēnesi debesīs.
Kādā valodā sarunājies ar Dievu un dabu? Tev taču lietuviešu, armēņu, krievu, arī angļu, itāļu valoda?
(Apmulst.) Varbūt savas sirds valodā? Varbūt kādos kosmiskos vārdos?
Noteikti mēģināšu. (Domā.) Liels paldies par to, kad... (Ilgi nevar izvēlēties starp „ka” un „kad”.) Liels paldies, ka jūs esat!
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta”
