Ja vienīgais bērns, tad egoists? Latviešu pieredze
„Vienīgais bērns ģimenē ir kā slimība,” savulaik teica kāds zinātnieks. Priekšstats, ka vienīgie bērni ģimenē aug kaprīzi un pārlutināti, ir aktuāls joprojām. Vai tam ir racionāls pamatojums?
Nevaļīgu vecāku izvēle
Stāsta modes māksliniece Šeila, 19 gadu vecās Annas mamma:
„Pati esmu augusi ar brāli, tāpēc vienīgā bērna dzīvi izbaudījusi neesmu. Taču mana meita Anna gan. Kad bija maza, Anna izskatījās pēc eņģeļa un arī lutināta tika ne pa jokam. Anna piedalījās manās modes skatēs.
Vairākus gadus pēc tam frizieris Pērs atzinās, ka Annu nav varējis ciest, jo viņa bijusi pārlutināta un neciešama, tāpēc parasti viņu atstājis kā pašu beidzamo frizējamo.
Tajā pašā laikā viņa bija ļoti apzinīga – reiz modes skatē viņa piedalījās ar 39 grādu temperatūru, jo zināja, ka darbs jāizdara par spīti visam. Taču citādi Anna gražojās ne pa jokam. Pirmajās klasēs viņa bija vissmukāk ģērbtā meitene klasē. Parasti viņa piemeloja, ka svētkos nepieciešama gara, skaista kleita, un to, protams, sagādāju. Tas nekas, ka vēlāk konstatēju – pārējās meitenes bija ieradušās rūķīšu tērpos. Bet pēc tam Anna nevarēja saprast, kāpēc pārējās meitenes klasē viņu neieredz.
Toties vēlākajos gados notika kardinālas pārmaiņas – viņa kļuva ļoti patstāvīga, man nezinot, mainīja skolas, 17 gadu vecumā aizgāja no mājām, lai ar draudzenēm noīrētu dzīvokli. Tikai vēlāk uzzināju, ka naudas grūtību dēļ viņas mēnešiem ilgi bija pārtikušas no kartupeļiem un grūbām vien. Taču man Anna nekad nesūdzējās.
Nepiekrītu apgalvojumam, ka vienīgie bērni ģimenē aug ar domu, ka viņiem viss pienākas. Tajā pašā laikā nevaru nosaukt plusus, kas būtu raksturīgi vienbērna ģimenēm. Domāju, ka vienīgie bērni ir vai nu ļoti nevaļīgiem vecākiem, vai arī tādiem, kuriem nav pārāk labi izdevusies personīgā dzīve. Ja ģimenē aug vairāki bērni, nevienam no viņiem nav nepieciešams 17 gadu vecumā uzsākt patstāvīgu dzīvi, lai iemācītos ar citiem sadzīvot un draudzēties.”
Stāsta žurnālists Ansis Bogustovs. Saviem vecākiem vienīgais bērns; paša ģimenē aug Marta (6), Rita (3) un Dāvis (1).
„No vecākiem un vecvecākiem atkarīgs, vai bērns augs egoistisks. Piekrītu, ka vienīgais bērns un ja vēl vienīgais mazbērns, tiek lutināts un bužināts vairāk. Bērnībā vienmēr saņēmu gaidītās dāvanas Ziemassvētkos, kas diezin vai finansiāli būtu iespējams daudzbērnu ģimenēs.
Atceros, reiz biju noskatījis veikalā rotaļu papagaili. Tā kā vecāki to nepirka, mājās palīdu zem gultas tā, lai neviens mani no turienes nevarētu izķeksēt, un divas stundas demonstratīvi gaudoju, kamēr vecāki apsolīja kāroto nopirkt. Vienīgajam bērnam ir vieglāk panākt, ka viņa kaprīzes izpilda.
Tajā pašā laikā mana mīļākā bērnības grāmata bija „Divas Lotiņas”, es apskaudu abas māsiņas. Bērnībā iekšēji cietu no tā, ka man nav ne māsu, ne brāļu, un tāpēc gāju pie kaimiņiem auklēt viņu mazo puiku.
Arī pašlaik, skatoties uz saviem bērniem, man šķiet, ka pluss ir tieši bērnu bariņā. Nedomāju, ka vienīgie aug apdāvinātāki un intelektuālāki. Man šķiet, ja lielā māsa sāk lasīt grāmatu, jaunākā arī automātiski boksterē līdzi.
Un vēl man šķiet, ja ģimenē aug viens bērns, vecākiem viņu ir vieglāk nogrūst vecvecākiem. Ja bērnu ir trīs, kā mūsu gadījumā, mēs visur braucam un ejam kopā, jo labi saprotam, pretējā gadījumā vecvecākiem „kompjūters aizies ciet”. Un kas gan bērniem ir vēl vairāk vajadzīgs, ja ne burziņi ar vecākiem?!”
Baiba Strautmane, žurnāliste. Saviem vecākiem vienīgais bērns; pašas ģimenē aug Edvards Kārlis (7) un Vanda Emīlija (2).
„Domāju, manī ir diezgan liela daļa egoisma. Man sevi bija ļoti jālauž, kad piedzima pirmais bērns, bija neizsakāmi grūti sarast ar domu, ka vairs nepiederu pati sev, bet mazajam bērnam. Taču nevaru atbildēt, vai tas bija tāpēc, ka bērnībā augu viena pati, vai šo sajūtu piedzīvo pilnīgi visi cilvēki, kad kļūst par vecākiem. Pieļauju, egoisms nav īpašība, kas būtu piedēvējama vienīgajiem bērniem. Tikpat labi kāds, kas izsities no desmit bērnu ģimenes, ir vēl lielāks egoists.
Apzināti nebiju plānojusi, vai manā pašas ģimenē augs viens, divi vai trīs bērni. Bet kādreiz domāju, ja viss notiek labi, ir tomēr forši, ja tev ir brālis vai māsa, kas ir emocionāli ļoti tuvs cilvēks. Īpaši svarīgi tas ir, kad vecāki no šīs pasaules aiziet. Turklāt, ja esi vienīgais bērns, tev jārēķinās, ka tu viens saņemsi visu vecāku uzmanību un tas nav tikai labi, bet saistās arī ar zināmām grūtībām, piemēram, nevari no sevis nogrūst atbildību.
Nedomāju, ka bērnu skaitam ģimenē ir liela loma un no tā būtu atkarīga, piemēram, bērna mērķtiecība vai tieksme uz panākumiem. Man tas šķiet ļoti individuāli, jo katram ir savs raksturs, horoskopa zīme, vecāku piemērs, dažādas dzīves sagadīšanās. Tam dzīvē ir daudz lielāka loma.”
