„UgunsGrēka” aktrises karstā mīlestība
2010. gada 13. septembris, 13:40

„UgunsGrēka” aktrises karstā mīlestība

Jauns.lv

Pirms desmit gadiem Veronika Plotņikova savu dzīvi nevarēja iedomāties bez mīlestības, draugiem un karstā ūdens. Pēdējais joprojām aktuāls. Taču svarīgākais nu ir mīlestība ģimenē un profesija.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item
Tāds dīvains fenomens latviešu teātrī ir Ivars Kalniņš, ko, šķiet, Krievijā zina un mīl daudz vairāk nekā dzimtenē. Ar tevi nav otrādi? Domāju, ne katrs krievu skatītājs tevi pazīs, bet latvieši – gan!

Tas par mani teic tikai labu. Un ne tikai par mani, bet par norisēm mūsu sabiedrībā, jo tautai jau nav problēmu saprasties. Tas, ka mēs mijamies, ir veselīgas nācijas pazīme. Taču gribu teikt vēl ko – mēs, krievi, kas dzīvojam šeit, jau esam citādi, kaut nedaudz, bet atšķiramies no saviem Krievijas tautas brāļiem.

Par nācijas veselību piekrītu, bet par fenomenu – ne. Tad jau mēs zinātu vairāk Krievu teātra aktieru, taču patiesībā labi pazīstam tikai tevi un Jakovu Rafalsonu.

Varbūt tādēļ, ka mums ar Rafalsonu ir interese par kultūras norisēm Latvijā. Runājam kādreiz ar kolēģiem: „Vai redzējāt to un to izrādi?” — „Ļoti laba!” — „Kādu izrādi?” — „Kā — kādu? Nu, to un to!” Visbiežāk pārējie pat nav dzirdējuši par tādu. Taču es savā prātā esmu nolēmusi – gribu dzīvot tieši te. Tas ir svarīgs lēmums – saprast, kur un kas īsti esi. Par ceturtdaļu manī rit vācu asinis – vectēvs bija vācietis. Vēl viena ceturtdaļa no Sibīrijas ziemeļniekiem – no kurienes tad man tie vaigu kauli un tādas acis? Savukārt, kad redzu, cik briesmīgi jaunie krievi uzvedās Jūrmalā „Jaunā viļņa” laikā, jūtu briesmīgu kaunu, – tad manī bango krievu asinis.

Bet zini, kas ir īstais fenomens? Tieši mēs ar Rafalsonu neko labi nerunājam latviski. Mēs šausmīgi to gribam! Ārkārtīgi! Bet nemākam... Visai bieži abi ar Jašu sačukstamies: „Man tāds kauns, es sēdēju, klausījos, bet to nesapratu un to arī – ne...” Viņš man ārkārtīgi emocionāli pretī (Žestikulē emocionāli, pat saķer galvu, vairākas reizes saliecas viduklī. — Aut. piez.): „Ai, ai, ai! Tās ir šausmas! Es arī nesapratu!” Izjūtu briesmīgu kaunu, ja ko nesaprotu vai runāju nepareizi.

Tavs teātris beidzot tiek pats savās, tikko atjaunotās mājās. Kā tas notiek? Mums, neaktieriem, šķiet, ka aktieris, ja vien nav uz skatuves, sēž pie sava grima galdiņa un patiesībā tā ir viņa īstā darbavieta.

Tajā ir daļa taisnības, un, protams, tas, kā katrs no mums tiek pie sava stūrīša, ir milzīgs notikums. Parasti ienāc teātrī, un jautājums – kurš ar kuru un kurā grimētavā – vispār nav aktuāls. Kur brīva vieta, tur sēdi. Te gan jāpiebilst, ka mūsu teātrī nekad nav bijis un, ceru, arī nebūs intrigu. Tādēļ pašlaik visa sadalīšanās notiek tā maigi, maigi. (Izdara kustību, it kā uzvilktu rokās zīda cimdus. — Aut. piez.) Izdodas sakārtoties kolēģu ziņā, atnākam mēs četras uz savu mazmazītiņo telpiņu un saprotam, ka te vienkārši neietilpstam. Ko nu? Saņemamies un atkal tā maigi, maigi ejam turpat blakus pie citām kolēģēm (Čivina glāstošā balsī.): „Sakiet, lūdzu, vai mēs nevarētu samainīties? Redzat, jūs esat trīs nedaudz lielākā telpā, bet mēs četras – maziņākā? Tā ir ļoti laba grimētava, tikai mazdrusciņ maziņāka par jūsējo. Domājam, ka tas nav īsti taisnīgi. Lūdzu, lūdzu!” Mēs nekad neiebrāzīsimies grimētavā pie Ņinas Ņeznamovas, cirzdamas dūri galdā: „Kas tā par netaisnību!” Nē, mēs dūdosim kā balodīši! Lieki teikt, ka samainījāmies uz lielāku istabu. Tā, lūk, notiek jebkura saskarsme mūsu teātrī.

Ar kādām kolēģēm izvēlējies būt kopā vienā grimētavā?

Man vienkārši nav tādu kolēģu, ar kurām es kategoriski negribētu būt kopā. Patiesībā sadale notiek pēc nedaudz citiem parametriem – cenšamies „sakārtoties” tādi cilvēki, kas retāk spēlē kopā vienās un tajās pašās izrādēs. Izrāde ir milzīgs stress, un ir labāk, ja pirms tās un starplaikos vari nevienu netraucēt un arī pati būt netraucēta.

Vai vispār spēj iztēloties, kā tas 2. oktobrī, kad gaidāma pirmā izrāde, īsti būs? Atvērsies durvis, ienāks pirmie skatītāji...

Nē, nē, vēl pirms tam sniegsim koncertu un dažas izrādes teātra būvētājiem. Tā arī ir viena no mūsu teātra īpatnībām – ļoti mīlam tos, kas kļūst par mūsējiem. Gan kolektīvus, gan atsevišķus cilvēkus. Mēs ap savējiem saliedējamies. (Izliekas, it kā kādu spēcīgi apkamptu. — Aut. piez.) Piemēram, kā mēs mīlam Raimondu Paulu. Tas ir vienkārši... Vienkārši... (Neatrod vārdus.) Mēs viņam šokolādes tāfelītes zem klavieru vāka pabāžam.

Vai piedalies atklāšanas izrādē?

Mazās zāles atklāšanā. Mihaila Gruzdova iestudētajā sadzīves drāmā „Starpstacijā”. Ļoti uztraucos par šo lomu. Pārāk vienkārši. Tieši šī vienkāršība man grūti dodas rokās. Turklāt mazā zāle mums vispār pilnīgi no jauna uzbūvēta. Milzīga atbildība pirmajai izrādei.

Precēšos tikai ar miljonāru – gudru, skaistu un atjautīgu, kas prot mazgāt, gatavot un gaidīt – tā pie tava vārda rakstīts teātra mājaslapā. Savukārt, kad apprecējies, sāki dziedāt citu dziesmu – sievietei jāuzņemas visas mājas rūpes.

(Smejas.) Tas mans tekstiņš uzrakstīts jokojot pirms gadiem 12. Būtībā šos vārdus rakstījusi pilnīgi cita Veronika, un tie vēsta par manu tā brīža humorpilno un absolūti jautro dzīves pozīciju. Lai ir miljonārs, lai nes lielu naudu mājās, lai gatavo, gludina, tīra un vēl gaida! Skaidrs, ka pat tolaik neticēju tāda personāža eksistencei.

Kas īsti piepildījies – vai tavs vīrs vismaz ir miljonārs?

Nav gan.

Gatavo ēst?

Nē!

Bet gaida taču?

(Mirkli padomā.) Es ceru.

Ar ko viens īsts latviešu vīrietis Jānis Gulbis var apburt temperamentīgu krievu sievieti?

Laikam tieši tas arī nostrādāja, ka man bija vajadzīgs tieši tāds – ne tik ļoti emocionāls cilvēks. Kaut gan... Ko tur daudz zīlēt? Mīlestība. Un punkts. Tur vienkārši vairs nav, ko teikt. Kā? Par ko? Par cik? Kāpēc iemīlēju? Ne par ko! Varbūt pat par spīti kaut kam. Mīlēt par kaut ko nav iespējams. Es tevi mīlu tava deguna dēļ. Tavu (Meklē uz ķermeņa atbilstošu daļu, pakustina pirkstus. — Aut. piez.) pirkstu dēļ.

Kā saprati, ka tā ir mīlestība?

No pirmā mirkļa.

Ei nu! Viņš kā atvēra durvis, kā ienāca, tā tu uzreiz saprati?

Jā, jā, kā atvēra, kā ienāca, tā sapratu.

Neticu! Pastāsti.

Vadīju un piedalījos pāris pasākumos, kuros viņš bija viesis. Reiz viņš bija uz izrādi, kur spēlēju. Pēc tās viņš atsūtīja lielu balto rožu pušķi. Tā viņš nāca uz teātri vēl un vēl, katrreiz sūtot ziedus. Burtiski apbēra mani ar puķēm.

Kā Allu Pugačovu ar miljons rozēm?

Pēc tam satikāmies, parunājām un viss!!! Man tobrīd bija jau 30 gadu. Biju pietiekami pieaugusi, lai saprastu, ko vēlos. Ka man nepietiek ar karjeru vien, ka gribu ģimeni. Vēl vairāk, ne tikai sapratu, ka gribu, bet apzināti meklēju. Ja tajā laikā kāds vīrietis man jautātu: „Vai nāksi pie manis par sievu?”, mana atbilde noteikti būtu: „Noteikti apdomāšos, jo esmu meklējumos.”

Tevi saprotu, bet viņš tiešām pārsteidz. Man, piemēram, ļoti patīk Orlando Blūms, bet neienāktu prātā sūtīt viņam ziedus un aicināt uz tikšanos!

Kad Jānis pirmoreiz sūtīja ziedus, viņš tiešām neplānoja nekādu turpinājumu, un pušķis tika atgādāts anonīmi tieši no veikala. Vaicāju veikala darbiniecei, kas tās uz grimētavu atnesa. Viņa: „Es jau arī pabrīnījos. Pat pajautāju – varbūt meitenes telefona numuriņu uzzināt? Bet viņš – nē, nē, nevajag!” Beigu beigās – pēc kādas piektās buķetes – šī darbiniece mūs saveda kopā, un tieši pie viņas mēs arī kāzu pušķi pasūtījām. Tāda, lūk, gluži neticama pasaciņa.

Droši vien teātrī visi bija iesaistīti – Plotņikovai pielūdzējs ziedus sūta?

Tas tiešām nav ikdienišķi. Līdz tam man nekad nav sūtīti ziedi. Dāvināti uz skatuves no draugiem – jā! Bet sūtīti pušķiem vien uz grimētavu – tā ne. Taču, kā jau teicu, mēs vispār esam tāds kolektīvs, kas viens par otru daudz zina un interesējas.

Izpētīsim, ko vēl par sevi esi teikusi pirms tiem 12 gadiem. Tu raksti, ka pats dārgākais cilvēks pasaulē tev ir mamma…

… un tagad arī dēls.

„Nespēju iedomāties savu dzīvi bez mīlestības, draugiem un karstā ūdens.”

Cik interesanti! Karsto ūdeni atstājam. Mīlestību arī, jo, to baudot, baudi arī maigumu, un tas man svarīgi. Kad piedzima dēls, manī dzima arī spēcīgs maigums, kas aizkustināja līdz asarām. Sieviete ārkārtīgi mainās pēc dzemdībām, un mani notikušais skāra līdz sirds dziļumiem. Siltums, maigums – to gribas vēl un vēl. Maza bērna smarža... Taču trešais – draugi – šī dzīves joma ir kļuvusi citādāka. Vecie draugi atvirzījušies otrajā plānā, bet jauni vietā nenāk. Tātad kopsavilkums: pirmajā un otrajā vietā mīlestība un ģimene jeb mīlestība ģimenē, bet trešajā lai paliek profesija.

„Un vēl es gribu kļūt par režisori!” tā arī esi teikusi.

Nekļuvu un vairs negribu. Cilvēki mainās. Arī es. Politiķiem mēdz pārmest – sak’, kas tas par cilvēku, maina savu viedokli. Taču patiesībā mēs visu laiku mainām savas domas, un tas ir tikai normāli. Reizi septiņos gados cilvēkam mainās visas šūnas, kur nu vēl viedokļi!

Raimonds Pauls nemētājas ar uzslavām, bet, par tevi runājot, ar tām neskopojas: „...viņa nav tikai melodijas atdziedātāja, no viņas nāk smeldze, emocijas, sirds siltums.”

Kādreiz man jautā, kādēļ gan nemetos uz estrādi, uz dziedāšanu. Tāpēc, ka neprotu dziedāt tā, ka to dara profesionāļi. Man ir interesanti uztaisīt vienu dziesmu kā izrādi. Paula melodijās ir ļoti daudz emociju. Tās ir tik brīnišķīgi izpildīt. Nu strādāju pie „Ances romances” krievu versijā. Tas ir stāsts par šķiršanos, un dziedot es vārdoju, it kā vēloties atburt savu mīļoto.

Nu tu dziedi jaunajā dziesmu šovā. Vai zini, ka skatītāji visvairāk pārliecināti par taviem un tava pārinieka Marta Kristiāna Kalniņa panākumiem?

Tas ļoti biedē. Ja pirms pirmizrādes runā un prognozē, ka būs ģeniāli, izrāde parasti izgāžas. Katrā ziņā pati neesmu noskaņota uz uzvaru. Man svarīgi – ir dziesmas, ko vēlos pagūt nodziedāt, tādēļ gribētos tomēr kādu laiku pabūt šovā. Tāpēc aiz tīrās māņticības – vairs ne vārda!

Kā domā – ar kādu lomu būtu iespējams pārlauzt priekšstatu par tevi kā Serafimu no „UgunsGrēka”?

Pat, ja man jautā, ko tu vēlētos nospēlēt, – nav tādas lomas. Reizēm galvenā loma Šekspīra lugā sniedz daudz mazāk nekā kāda pavisam sīka lomiņa. Zinu, kas ir izgāšanās. Esmu to piedzīvojusi. Taču tās izgāšanās laikā man bija 30 sekunžu aina, par kuru atdotu visas citas savas lomas. Lai skatītājs spētu aizmirst Serafimu, varētu nospēlēt, piemēram, (Domā.) surikatu! Vakar ar dēlu biju zooloģiskajā dārzā un no tiem vienkārši nespēju atrauties! Nieks, ka tie stāv (Demonstrē.), bet kā viņi guļ?! Uz vēdera. Uz muguras. (Metas garšļaukus un rāda īstu viena aktiera teātri, atbrīvojot raksta autori no Serafimas tēla uz visiem laikiem. — Aut. piez.).

Vai varētu kādā citā valstī veidotā izrādē notēlot latvieti? Kā Zane Daudziņa seriālā – krievu meiteni? Kā tu to darītu un kādas īpašības akcentētu?

Tas ir ļoti grūti! Pirmkārt, tā noteikti būtu blondīne. Man šai lomai būtu jānovājē. Katrā ziņā spēlētu sievieti-mīklu. Tas ir īpašs eksistences veids – būt mīklai, un to aktierim ir interesanti iedzīvināt. Būtu sevišķi jādomā par runas veidu – tam jābūt klusinātam un vienlaikus aizraujošam, ne tā, kā austrumniekiem, kas runājot ieliek ļoti daudz no sevis. Cieņpilna izturēšanās un lepnums. Māka ģērbties – jā, jā, starp citu, Krievijā tieši šī prasme ir visai reti novērojama. Būtu grūtības ar latviešu akcentu, jo to sarežģīti atdarināt. Esi ievērojusi – ja kāds mēģina tēlot latvieti, tad runā ar igauņu akcentu.

Vai tas, ko nosauci, tevī ir svešāds un būtu jārada no jauna?

Tas manī jau ir, jo katrā cilvēkā ir viss. Turklāt katrā situācijā uzvedamies atšķirīgi. Ja pirmajā randiņā es uzvedos tā, bet desmitajā – citādi, tas taču nenozīmē, ka līdz šim es esmu puiša priekšā izlikusies vai melojusi. Mammas ar saviem bērniem runā kā ar priekšniekiem, un tas ir dabiski. Ne velti Šekspīrs teica savus slavenos vārdus: „Visa dzīve ir teātris.”

Par atšķirībām runājot, tev ir divu veidu kolekcijas – kaķi un eņģeļi. Manuprāt, tie abi nevienojas.

Nav tiesa – baznīcā kaķis drīkst iet, bet, piemēram, sunim tas aizliegts. Jā, jā, tāds vēsturisks paradokss. Bet saviem kolekcijas kaķiem sapņoju ar laiku pagatavot speciālus plauktus. Man vispār patīk meistarot lietas pašai ar savām rokām.  

Tev esot arī sapnis par izšuvumiem rotātu virtuvi.

Redz, mājā, kurā dzīvojam, es ieprecējos, un tajā viss iekārtots Jāņa gaumē. Nu man gribas kaut ko arī pēc sava prāta. Bet tas tiesa, ka man ļoti patīk izšūt. Dievinu! Arī adīt patīk.

Ja tev būtu jāizveido savs portrets, tēls, kas tevi izteic vislabāk – kādā tehnikā to darinātu un kur to izstādītu?

Tas būtu apgleznots zīds. Jūras krastā. Viegla, gaisīga kustība. (Ar abām rokām rāda ko līdzīgu kustībām no baleta „Gulbju ezers”.) Saule. Gaisma. Un vieglas ēnas no kokiem. Priedes un smaržas. Tāds ir mans ideālais dvēseles stāvoklis.

Kāpēc man, klausoties tevi, tomēr nemitīgi šķiet, ka visu šo skaistumu tūliņ pārtrauks aiz tās pašas priedes paslēpusies Nika, kura izlēks un pārsteigs ar varenu: „Ha, hā!?”

(Smejas.) Dvēseles dziļumos tomēr esmu tāda – kā zīds. Turklāt attēloju sevi, kad esmu mierā. Taču manī ir bezgala daudz tēlu. Piemēram, kad strādāju, esmu kā nokaitēta dzelzs. Nevis liesmojoša un degoša, bet nokaitēta. No manis, pat nedegot, nāk karstums, un esmu gatava, lai mani kaltu.

Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva