Basketboliste Gunta Baško precēs latviešu puisi

Kā tik precīzi zināji, ka tev jāspēlē basketbols?

Vecākā māsa bija sākusi iet basketbolā pie trenera Aivara Vimberga. Kādus divus gadus jau trenējās. Mamma un tētis arī bija sportiski. Es arī tāda aktīva meitene, vienmēr kritu, skrēju, vēl tagad redzamas bērnībā gūtās rētas. Un tad vecāki izdomāja – aizvedīs arī mani uz basketbolu. Man bija septiņi gadi.

Biji garākā meitene klasē?

Nē, biju īsa, īsa. Vienu vasaru izstiepos un tad gan kādu laiku bija garākā. Taču vidusskolā bija par mani vēl garākas meitenes.

Tā spēlēju, spēlēju, spēlēju, pabeidzu vidusskolu un aizbraucu mācīties uz Ameriku, jo man piedāvāja stipendiju. Vecāki neko daudz neiebilda, jo tā tomēr bija lieliska iespēja pieaugt. Turklāt maniem vecākiem nebūtu iespējams neko tādu atmaksāt. Mācījos psiholoģiju, izmācījos arī basketbolu un pēc augstskolas uzreiz sāku braukāt apkārt.

Kopš tā laika Latvijā esmu tikai vasarās. Bet, kad jāspēlē izlasē, esmu te vēl mazāk. Bet nu nekas. Man patīk tas, ko daru. Esmu apbraukājusi pusi pasaules. Maz jau no tās izbaudu, jo nepārtraukti  – sporta zāle, viesnīca un autobuss vai lidmašīna, bet kaut ko tomēr arī redzu. Iepazīstu cilvēkus, satieku draugus. Man šķistu nenormāli grūti sēdēt birojā no pulksten astoņiem līdz pieciem.

Bet kaut ko citu vēl paralēli basketbolam dzīvē esi darījusi?

Esmu spēlējusi rokasbumbu, jo esmu taču no Olaines (smejas). Bet principā neko citu neesmu mēģinājusi, basketbols man uzreiz iepatikās un arī padevās. Nebija jādomā, ko vēl.

Bet, kad padomā – citām tavos gados jau ģimene, amati, īpašumi...

Katram savs laiks. Pašlaik basketbols ir mana karjera, šis ir mans laiks. Tas ir mans amats – basketboliste. Un mans darbs – spēlēt to. Tas jau nenozīmē, ka neko citu neprotu, lai gan neko citu dzīvē arī neesmu strādājusi. Ja neskaita, ka skolas laikā vasarā strādāju par bērnudārza auklīti un vēl Amerikā esmu maizītes pārdevusi. Tur mācoties, jau neviens naudu rokās nedeva: „Ņem, ej tērē!”

Ēšana un dzīvošana bija par brīvu, arī basketbols bija par brīvu, bet tas arī viss. Bija grūti būt vienai, turklāt prom no mājām. Ārzemēs pietrūkst māju, rupjmaizes, mammas, tēta, māsu, brāļu, draugu. Vispār – tuvu cilvēku. Reāli izdodas satikties tikai tad, kad kāds atbrauc ciemos vai pati atbraucu uz Latviju. Bet, ja uztur kontaktus un visi – pieauguši cilvēki, nebūs taču: „Ak, tu man nezvanīji? Nerakstīji?! Pieminēšu!” Un vairs nerunā. Tas būtu bērnišķīgi.

Labprāt uzņem draugus?

Nav daudz braukuši, bet, kad brauca – es ar prieku! Man tā ir labāk: viņi atpūšas, es strādāju, bet neesmu vismaz viena. Uzreiz citādāk, ja ir kompānija.

Nupat gadu spēlēji Itālijā...

...viss, kontrakts beidzās. Tur bija ļoti labi – garšīgi var paēst, labi iepirkties un  basketbolu uzspēlēt. Ko vēl vajag (smejas)?!

Ar to gribēju jautātu – tu esi gatava šiem pārdzīvojumiem, ka pēkšņi kādam klubam vairs neesi vajadzīga un atkal jāsāk meklēt, kur spēlēt?

Par to cenšos nedomāt tā – esmu vajadzīga vai neesmu, gribēja mani vai ne. Paldies Dievam, man ir aģents, kurš to kārto. Sazvanās, pasaka: „Tev ir „tāds, tāds un tāds” variants, ko tu domā?” Principā man atliek pieņemt lēmumu un izvēlēties.

Tāpēc tagad būšu Polijā, Krakovā, vismaz tuvāk mājām.

Kas parasti aizlido no Latvijas kopā ar tevi?

Tagad jau „šik, šik”, un ceļa soma kārtībā. Lai nu ko, bet koferi šajos gados esmu iemācījusies sakārtot zibenīgi. Ko ņemšu līdzi? Pāris džinsu, dažu krekliņu un džemperīšu. Sportiskās drēbes ņemu mazāk, jo parasti klubos dod gan treniņu, gan spēļu mantas. Vienu pāri kedu, čību. Visvairāk ņemu līdzi grāmatas un fotogrāfijas. Vairāk diemžēl somā neielien. Citreiz, esot prom no mājas, tā vien sakārojas kādu našķi. Jau pieminēto rupjmaizīti, saldos žagariņus (Gunta laizās kā kaķis). Vai biezpiena sieriņus, bet tie jau ilgi neglabājas un paši ir smagi.

Tu kā zaldāts – kur vajag, tur gatava dodies?

Tieši tā. Pieradums. Bet īstenībā man ļoti apnicis dzīvot uz čemodāniem. Visu laiku sanāk braukt, pārģērbties, pārkrāmēt somas, atkal braukt, pārģērbties, pārkrāmēt somas...

Tev ne reizi nav gribējies savā darbavietā mazliet sievišķīgāku tērpu? Kā tenisa meitenes – bruncīšos?

Jā, jā! (Pārmetoši izsaucas.) Tas jau nenosaka sievišķību. Ja pavēro laukumā, var redzēt – daudzās komandās ir tādas ļoti atlētiskas meitenes, ar muskuļu kalniem. Bet mēs izlasē gandrīz visas esam gariem matiem, bizēm un ar kronīšiem galvās (smejas).

Protams, ejot uz treniņu, mati saņemti zirgastē, un ir sviedru jūra, bet tajā pašā laikā var uzkrāsot actiņas, sasmaržināties, uzlakot nagus. Katrai savi sīkumiņi, kā nēsāt zeķes, kā sataisīt matus. Man ļoti patīk pucēties.

Un man ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgi izgulēties. Pēdējās naktis nevaru pagulēt. Nezinu, kāpēc. Tad nogurums top redzams lielo loku apveidā zem acīm.

Vēl man svarīgi, lai būtu koptas rokas, tāpēc patīk uztaisīt manikīru, saziest rokas ar krēmu. Šad un tad pasauļojos saulē vai solārijā. Noteikti –  pedikīrs un masāžas. Ne jau katru dienu to visu, bet tad, kad jūtos ne pārāk labi.

Tavas dienas taču daudz neatšķiras viena no otras?

Treniņš ir pulksten desmitos un sešos. Celies astoņos, paēd brokastis, brauc uz treniņu, divas stundas pavadi ar basketbola bumbu, atbrauc mājās, pagatavo pusdienas. Tad līdz vakara treniņam ir brīvais laiks, var palasīt, iziet pastaigāties, pagulēt. Pēc tam atkal uz treniņu, atnāc mājās, paēd vakariņas, paskaties vienu epizodi no seriāla, un ir jāiet gulēt.

Citiem šķiet: „O! Tev baigi labā dzīve!” Īstenībā? Ja divreiz dienā jāiet skriet, vai agrāk jāceļas, mūžīgie pārlidojumi vai ar autobusu jābrauc, tad dažādi mēdz būt. Man joprojām ir nepatīkami lidot, un dažreiz autobusā paliek slikti. Iekāpju pilnīgā stresā. Bet ar kājām jau nekur vairs neaiziesi, un ar zirgu būtu pārāk ilgi.

Kas ir tavs dzinulis?

Ja netrenēšos, nevarēšu spēlēt. Rezultātā sēdētu maliņā vai man nemaksātu algu. Es nevaru pārlikt treniņus, piecelties no rīta – ai, man negribas desmitos, iešu divos. Kāpju tik ārā no gultas, klusībā domājot – ak Dievs, viss sāp, jo iepriekšējais bijis grūts treniņš, un ej uz zāli! Ar talantu vien nekur īpaši nevaru tikt. Lai kļūtu par labu spēlētāju, nezinu, cik daudz spaiņu ar sviedriem man jāizsvīst.

Kad esi prom no mājām, tev svarīgi sadraudzēties ar komandas meitenēm?

Protams, bariņā jautrāk. Bet paiet viens, divi mēneši, līdz uzzinām, no kurienes katra no mums ir, kā kuru sauc, cik kurai māsu, brāļu. Tad klāt Ziemassvētki, kad visi prom, tad divi mēneši, un sākas lielie fināli. Ar to sezona cauri. Pārāk maz laika, lai meklētu draugus. Pamatā tas ir mans darbs. Ja bonusā izdodas ar kādu sadraudzēties, tas jau tikai forši. Man pāris reižu tā sanācis. Pērn – Itālijā, pirms tam – Francijā.

Esi iepazinusi arī skumjas un vientulību?

Ļoti skumjos brīžos man visvairāk pietrūkst draugu. Bet tās pat nav tādas skumjas, ka neesam kopā vai kaut kā trūktu. Nekā jau netrūkst, teorētiski te viss uz vietas. Bet atnāc mājās, un ir tukšums. Vakarā skaties televīziju un neviens blakus nesēž. Tu visu laiku esi viens. Ikdienas pietrūkst. Tādas normālas ikdienas, kad esi kopā ar mīļoto, ar tuviniekiem, draugiem. Man pat nav motivācijas sev vienai gatavot ēst. Parasti manas vakariņas aprobežojas ar salātiem, tomātiem un vistu vai makaroniem ar kaut ko.

Retu reizi svētdien izšmorēju vistu vai uzcepu  karbonādi. Tad jānotiek kam īpaši labam. Vienreiz mēnesi uznāk, ka gribas ko tādu. Bet tas stāvoklis jāiztur. Man palīdz, ja ar melnu krustiņu atzīmēju dienas, kas nodzīvotas. Īpaši sākumā, kad laiks burtiski velkas. Pēc Jaunā gada viss notiek raitāk. Skat – janvāris, jau marts, aprīlis un sezona cauri. Kad grūti, piezvanu kādam, parunājos, bet, ja kāds ir klāt –  vispār super! Cenšos nesūdzēties. Nevienam.  Jā, laikam tieši no Amerikas laikiem esmu satuvinājusies ar savu ģimeni, manas māsas kļuvušas man īpaši tuvi cilvēki.

Tu dzīvi tā arī dali posmos – Amerikas laiks, Francijas laiks…

Amerikas posms – izaugsmes laiks gan personiskajā dzīvē, gan basketbola jomā. Treniņi bija piecos no rīta, lekcijas sākās astoņos, sēdi un raksti pusaizmigusi. Protams, rakstīju mammai – ārprāts, jau pulksten piecos treniņš, un viņa droši vien bija lielākās šausmās nekā es pati.

Varēju jau palikt mājās un nekur nebraukt, bet aizbraucu. Tad Izraēla – mans pirmais profesionālais gads. Es to saucu par pārejas gadu no Amerikas uz Eiropas basketbolu. Tur bija nemieri un sprādzieni, bet neko no tā nejutu. Pēc tam četri gadi Francijā. Iemācījos runāt franciski. Sāku dzert vīnu. Nezinu, ka var iegaršoties, bet vīns man iegaršojās. Tur bija tik gardi sieri un maize.

Spānijā – tāpat. Kopš tiem laikiem patīk vīns un cietie sieri –  plānās šķēlītēs uz krekerīšiem. Itālijā visam tam klāt – makaroni. Bet, ja atmet kulināro aspektu, ar katru gadu kaut ko jaunu par sevi iemācījos.

Amerikā uzzināju, ka esmu izturīga. Agrāk biju noslēgtāka, tagad ar katru gadu atraisos, kļūstu atvērtāka, komunikablāka. Esmu kļuvusi vienkāršāka. Vispār esmu normāla latviešu meitene ar dažiem asumiņiem. Ir reizes, kad no dusmām raudiens nāk un kamols kaklā. Bet es maz dusmojos, un, ja dusmojos, dusmas pāriet pēc divām sekundēm. Mēģinu vieglāk un vienkāršāk.

Paklau, man izskatās vai tev tiešām ir lielas plaukstas?

Varam samērīties! Bet man vēl nav tās lielākās (smejas). Plaukstas man ir no tēta, tādas foršas. Es labāk bumbu varu saturēt. Un man ir arī garas rokas. Viss, kas piedien basketbolam.

Bet pērnvasar tu teici – jāsāk domāt par ģimeni un bērniem, man vairs nav 20.

Par to jādomā. Bet kā būs un kad būs, to uzzināšu, kad būs. Man ir mīļotais cilvēks, ar kuru esmu saderinājusies. Latviešu puisis.

Un kamēr būsi Polijā, viņš tevi gaidīs mājās?

Kaut ko jau esam norunājuši, ja reiz braucu (smejas). Man ir ļoti labi ar viņu kopā. Skaidrs, ka otram tā mana dzīve jāpieņem. Attālums? Tāpēc ir vēstulītes, īsziņas, telefonzvani, kādreiz neko nesakot, var atbraukt ciemos uz dienu vienu. Tā arī esmu darījusi. Esot prom, tu aizvien labāk saproti, ko tev vajag, ko tu gribi un kā tev pietrūkst otrā cilvēkā.

Bet tavam vīrietim taču brīvajā laikā nav jāspēlē basketbols?

Viņš arī mazliet spēlē (smejas). Tas ir viņa hobijs. Bet viņš biežāk pie manis atbrauc, uzmundrina, sapurina. Man svarīgi, lai otrs nav egoists, lai saprot, ko es daru. Tā arī nevar, ka otrs domā – esmu vislabākais, mani nekas neinteresē. Ņem un vēl pasaka sievietei: „Tu nekur neiesi, sēdēsi mājās, taisīsi man ēst un audzināsi manus bērnus!”.   

Ieva Tāre, tava komandas biedrene, pēc bērnu dzimšanas atgriezās basketbolā. Tu arī tā varētu?

Var mēģināt, kāpēc ne. Galvenais, lai laba veselība. Visi domā, ka sportisti ir veseli kā zirgi un nekas viņiem nekaiš. Lielos vilcienos – veselība, ja neskaita traumas, mums tiešam ir laba, tik slodze liela. Pirms katras sezonas jāiziet medicīniskā pārbaude, kur apskatās, kā sirds strādā, kādas ir analīzes. Tiek noteikts tavs fiziskais stāvoklis. Kad sāc skriet, tad jau visi rādītāji ir citādi. Pāris traumu man bijis, bet tagad – tfu, tfu, tfu – viss kārtībā.

Šoruden tev nebūs grūtāk aizbraukt no mājām?

Pati sev saku – četri mēneši līdz Ziemassvētkiem, pēc četriem mēnešiem jau būšu mājās. Uzreiz vieglāk. Viss būs kā parasti – iedos dzīvokli, kas gatavs dzīvošanai, tik izkrāmē čemodānu, izliec plauktiņā savas piecas mantas un dzīvo. Iesākumā piesardzīgi izmet lokus ap vietu, kur esi apmeties. Vēl iedod vienu numuru no kluba – ja gadījumā – kas, tad zvani: „Hallo, esmu apmaldījusies vai man mašīna neiet.”

Tu visās jomās esi tikpat rezultatīva kā laukumā?

Ja kaut kam pieķeros, tad darīšu tik ilgi, līdz sanāks tā, kā es gribu. Piemēram, „superduper” suflē. Taisu vienreiz, otrreiz, kaut desmit reižu, bet uztaisīšu tā, lai izskatās kā pavārgrāmatas bildītēs un tieši tā arī garšotu. Manī ir tāda neatlaidība. Lai kā arī būtu – galvenais dzīvē ir veselība, viss pārējais – būs. Tiešām.

Raksts sagatavots sadarbībā ar žurnālu „ Marta”

Aiva Alksne/Foto: Līga Zemniece (studija „Kaia”), no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva