Arī 50 gadu vecumā var veidot ģimeni! Andra un Mārītes mīlasstāsts
Viņi viens otram patika jau agrā jaunībā. Andris Mārīti dancināja ballēs un dāvāja lielus rožu pušķus. Satikušies pēc 30 gadiem, viņi palika kopā un nu teic: 50 gadu vecumā vēl nav par vēlu veidot jaunu ģimeni.
Kā indiešu seriālā
„Mums tās attiecības ir kā indiešu seriālā,” smej Mārīte un vedina mani ienākt mājā, ko ar Andri kopīgi siltina. „Viens otram bijām pazuduši gandrīz 30 gadus, bet pēc laimīga gadījuma atkal satikāmies, un nu jau kopā dzīvojam desmit gadus. Savulaik vienā skolā gājām un kādā ballē pat sadejojāmies. Toreiz es gan jau studēju un Andris bija kļuvis jūrnieks. Kad dejojām, viņš man teica: „Tu gaidi mani mājās no jūras!”
Ko es? Nodomāju – kādas muļķības! Es taču biju jauna meitene – vai varēju iedomāties, ka viņš to nopietni domāja. Vēlāk no kopmītnes istabas biedrenēm dzirdēju, ka Andris atbraucis, lielu rožu pušķi atvedis, bet es tobrīd jau biju stāvoklī – gaidīju bērniņu no pirmā vīra. Citas meitenes gan teica: „Ko tu, Mārīt, esi izdarījusi, šitādu puisi vējā palaidi!” Tā nu reiz es izdarīju, bet toties tagad atkal esam kopā.
Bija jau arī manā bijušajā laulībā daudz laba. Ja nebūtu bijušā vīra, nebūtu bērnu un mazbērnu, kas man tik daudz nozīmē. Taču laulības dzīve nebija laimīga. Mani ļoti sāpināja vīra teiktie vārdi: „Tu esi nekas!” Parasti atbildēju, ka vispirms esmu cilvēks. Grūti ielīst otrā, lai saprastu, kas viņam liek šādi rīkoties un tevi aizskart. Tolaik strādāju narkoloģijas jomā, pēc psihoterapeita Viestura Rudzīša uzaicinājuma sāku apgūt psihoterapiju.
Bet vīram laikam šķita – ja sieviete pelna vairāk un ir augstākā amatā, tas ir aizskaroši, tāpēc vismaz mājās viņa jāpazemina. Izšķīrāmies pēc 25 gadu kopdzīves, bērni jau bija izauguši. Tas bija ļoti traģisks manas dzīves posms. Meita tobrīd Hamburgā studēja universitātē, dēls dienēja armijā, es biju viena un ļoti nodevos darbam.
Taču joprojām atceros, ka bērni man teica: „Ja vēlreiz tēvu pieņemsi atpakaļ, tu zaudēsi mūs.” Viņš patiešām gāja prom un atgriezās septiņas reizes. Maģisks skaitlis. Joprojām atceros dienu, kad iesēdos savā vecajā mašīnā, devos prom no mūsu kopīgajām mājām un skaļi dziedāju. Lēmumu biju pieņēmusi. Atbraucu šurp, kur tagad ar Andri dzīvojam. Māja biji īsti gruveši – viss izārdīts, pat logi nebija iestikloti. Viena pati sāku darboties. Iepriekš dzīvoju dzīvoklī ar silto ūdeni un labierīcībām, šeit nebija nekā. Pati ievilku ūdeni, ieliku boileri, ierīkoju kanalizāciju. Toreiz atbrauca ciemos mūsu ģimenes draugs, kas dzīvo Vācijā (pēc profesijas – psihoterapeits), un sacīja: „Mārīt, tu neuztraucies, tu dzīvosi šeit, un tev viss būs kārtībā.”
Sēdējām ābeļdārzā, toreiz biju izmisumā, kā tālāk dzīvot. Taču pašlaik zinu, ka dzīvē nekad nevajag nolaist rokas, vajag iet uz priekšu un vienkārši dzīvot. Nekas nenotiek tāpat vien, visam ir kāda jēga. Jo ar lielākām grūtībām ko pārvaram, jo tālāk tiekam. Arī es šajā laikā sapratu, ka esmu ļoti stipra, pati ar visu varu tikt galā. Toreiz gan biju pārliecināta, ka citu attiecību man vairs nebūs. Taču mana un Andra satikšanās laikam bija likteņa lemta.”
„Kad aizgāju jūrā, ar laiku viens par otru piemirsām,” stāstu turpina Andris. „Es apprecējos, Mārīte arī, bet ģimenes dzīvē nevienam no mums neveicās. Dažkārt citi deva padomu, lai sāku dzīvi no jauna, taču es domāju, ka man bērni vispirms dzīvē jāpalaiž. Kad viņiem jau bija savas ģimenes un uz savām kājām bija nostājušies, meitas pašas sacīja, lai taču beidzot meklēju sev citu sievu.
Grūts jau tas šķiršanās solis bija, daudzi gadi tomēr ar sievu kopā nodzīvoti. Lai gan pēdējos piecpadsmit gadus mums pavisam negāja. Katrreiz, kad gāju jūrā, domāju: atgriezīšos pēc pieciem mēnešiem un viss būs citādāk. Bet nebija. Sievai Rīgā bija labs darbs, ne es, ne bērni nezinājām, kur viņa īsti dzīvo, mājās viņa atgriezās tikai brīvdienās. Tā bērni auga ļoti patstāvīgi, vecākā meitiņa, kas tika man pūrā, pieskatīja jaunāko brāli un māsu. Es jau arī nevaru lielīties, ka bērnus uzaudzināju – es taču tikai pusgadu biju krastā.
Kad meitas sacīja, lai meklēju jaunu sievu, es tik atsmēju, ka sakas vienmēr var dabūt. Tie, kas pēc šķiršanās atkal ātri apprecas, parasti dabū sakas, kas berž turpat, kur vecās. To nu man negribējās! Bet tad pavisam nejauši satiku Mārīti. Es taču viņu sākumā pat nepazinu!” Mārīte māj ar galvu un smej: „Protams, es arī nepazinu. Viņš taču bija kļuvis vecs vīrs! Mēs jau tikai jūtamies kā jauns puika un meita, bet vizuāli sen tā vairs neizskatāmies (abi sirsnīgi smejas). Andri sazīmēju tikai, kad viņa brāļameita sāka par viņu runāt un man pēkšņi ienāca prātā, vai tikai tas nav tas pats jūrnieks, kas kādreiz man izrādīja uzmanību?!
Tā nu sākām runāties un atcerēties visādus jaunības notikumus. Tolaik biju ieplānojusi pirkt mašīnu, tāpēc lūdzu Andrim padomu – laikam jutu, ka svarīgas lietas viņam var uzticēt. Viņš noteikti nepievils. Kādu dienu viņš ieradās pie manis ar brīnišķīgu floristu ziedu darinājumu. Izrādījās, to veidojušas Andra meitas. Taču drīz Andrim bija jāiet jūrā. Viņš regulāri man zvanīja, prasīja, kā man klājas, ko daru. Ir tik jauki, kad par tevi interesējas. Un romantiski. Kad Andris atgriezās krastā, viņš piezvanīja un skaidri un gaiši noprasīja: „Vai tu ņemsi mani pie sevis?”
Jutu, ka viņam ir smagi, un atbildēju: „Brauc!” Kopš tā laika esam kopā. Katram no mums ir sava attiecību vēsture. Atceros, kad tikko bijām sākuši dzīvot kopā, es gāju pāri pagalmam un Andrim teicu: „Iedod buču!” Bet viņš satraucies uzreiz jautāja: „Kas noticis?” Tas parāda, kādas bijušas attiecības – ir kaut kam milzīgam jānotiek, lai cilvēki tāpat vien sabučotos.”
Katram sava nauda un atbildība
„Mums abiem šīs attiecības ir kā miera osta. Visos šajos gados mēs ne reizi neesam viens otram pateikuši neviena aizskaroša vārda. Vairs nav nekādu muļķīgu kašķu. Ja ir kaut kas jānolemj, to vienkārši izrunājam. Izrādās, tas ir pavisam vienkārši, ja satiekas divi cilvēki, kas nav orientēti uz strīdiem un otra aizskaršanu. Lai gan pusgadu Andris ir jūrā, sadzīve kļuvusi daudz vieglāka. Pirms došanās jūrā viņš sagādā malku un nokārto visu, lai man viņa prombūtnē būtu mazāk kreņķu.
Pirmajā laulībā nevarēju saprast, kā var būt, ka vīrietis neuzvelk pulksteni, uz nakti neaizslēdz durvis, jo manā bērnībā to visu darīja tēvs. Bet laika gaitā pieņēmu, ka man tas jādara pašai. Andrim tas ir nerakstīts likums: katru vakaru viņš iedzen mašīnas pagalmā, aizslēdz vārtus, durvis, salabo visu, kas salūzis, visu sakārto. To atceros no savas bērnības, un man tas ļoti patīk. Jo man vairs nav jābūt atbildīgai par visu.
Pirmajā laulībā vīrs ne par ko necentās būt atbildīgs, pat naudu atdeva. Bet, ja pie tevis ir nauda, tu dari visu – maksā rēķinus, par visu atbildi, bet otrs var tikai prasīt. Mums tā nav, katram ir sava nauda un arī atbildības. Grūtības galvenokārt saistītas ar Andra prombūtni. Laiks, kad otrs tālu prom, ir sarežģīts. Es parasti sekoju ziņām, kādus kuģus pirāti sagrābuši, arī laika ziņām. Toties, kad viņš atgriežas, esam bezgala noilgojušies viens pēc otra. Es vienmēr braucu pretim un Andri sagaidu. Tā dzīvojam jau desmit gadus.
Oficiāli precējušies neesam, lai gan ik pa laikam par to ierunājamies. Vienreiz aizbraucām uz „zagsu”, bet ko mums toreiz pateica?! Šodien precību pieteikumus nepieņem, šodien pieņemam tik mirušo apliecības (smejas). Bet mēs vēl mirt negribējām, bēgām prom (smejas). Tā ir palicis, jo nav jau īsti, kad precēties. Pusgadu vīrs jūrā un, kad atbrauc mājās, ir gana daudz cita, ko darīt. Laiks paskrien tik ātri!
Kad Andris mājās, daudz braukājam pa Latviju, ejam uz teātriem, izrādēm, muzejiem. Uz ārzemēm gan dodos viena, Andris saka: „Tur nav, ko meklēt.” Protams, viņš jau pasauli izbraukājis. Bet mēs jau neesam kopā sasieti, katrs no mums var darīt, kas patīk. Tomēr nekas neatsver ikdienas vakarus, kad sēžam un vienkārši runājam.”
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta ”
