Vilina labākās draudzenes vīru. Aktrises Jevgļevskas atzīšanās
Aktrises Sigitas Jevgļevskas atveidotā varone jaunajā izrādē „Sekss un grēkspilsēta” ir vai ku’ grēcīga, jo vilina labākās draudzenes vīru. Noskaidrojam, ko par grēku uzskata pati Sigita un vai var grēkot nevainīgi.
Esmu gan kaimiņu dārzos ogas čiepusi, gan reiz, kad man ļoti gribējās savu dārziņu, no kaimiņienes dobes izrakusi sīpolus un iestādījusi savu vecāku dārziņā. Taču neko no nosauktā nevaru saukt par grēku. Tās bija blēņas, kas parasti tika nepamatoti bargi sodītas.
Reiz pie Vaiņodes slimnīcas mēs, visi sētas bērni, nolasījām puszaļas plūmes. Tā kā, sētas bērni būdami, augām kā komūnā, mūs visus pagalmā nostādīja rindā un pēra ar žagariem. Veicās puikām, kuriem bija kājās garās bikses. Bet mums, meitenēm, klājās visai traki.
Grēks māca vai iznīcina
Grēks gan iznīcina, gan māca, un ne tikai pašas izdarītais grēks. Piemērs: ja bērnu ģimenē lamā un noniecina, viņš izaug, nezinot, kas ir mīlestība. Un tas ir vecāku grēks.
Bet, no otras puses, šis grēks māca mīlestību iepazīt pašam. Jā, ilgi un smagi tas nākas, vispirms jau lai iemācītos mīlēt sevi. No otras puses: ja dzīves laikā to tā arī neiemācies, tas kļūst par paša grēku, kas iznīcina. Es joprojām mācos mīlēt sevi, cilvēkus, pasauli.
Nevainīgais grēks
Svētais Augustīns ir teicis: mīli un dari, ko gribi. Tie ir zelta vārdi, tikai ne vienmēr zinām, ko nozīmē mīlēt. Ja tu mīli, tu nespēj grēkot. Bieži tieši iluzoras sajūtas saucam par mīlestību. Nevainīgs grēks nemēdz būt, jo grēks ir darbība, ko apzināti izvēlamies. Piemēram, vīrietis tev pasaka – ja mani mīli, tu būsi ar mani kopā arī tad, ja tevi neprecēšu. Bet tā nav mīlestība, tas ir terors.
Sigitas Jevgļevskas dzīves mirkļi
Vai vērts grēkot?
Nē, jo katrs grēks dvēselē atstāj sekas. Piemēram, es apzināti izvēlos attiecības ar precētu vīrieti. Es piedzīvoju šo it kā laimīgo notikumu, bet vīrietis pēc tam izdomā, ka viņš atgriezīsies pie sievas. Manā dvēselē vienmēr paliks nospiedums, ka esmu pamesta.
Un nākamreiz, kad sākšu attiecības, es baidīšos no vīrieša. Notikušais būs izrietējis no mana grēka. Ja staigājam pa taisnām takām, mūsos vairojas ticība mīlestībai, nevis šaubām. Bet man jau arī neizdodas staigāt tikai pa taisnajām takām...
Tā nemēdz būt. Jau nākamajā dienā jūtu sirdsapziņas pārmetumus. Turklāt manī pazūd prieks, rodas neizsakāma tukšuma, skumju, vientulības un haosa izjūta. Ir bijis, kad grēkošanas brīdī es jau domāju – nu kādēļ tā rīkojos. Mani taču tas priecīgu nedara! Bet prieks ir galvenais rādītājs, vai tu rīkojies pareizi. Tajā pašā laikā ir svarīgi sevi nešaustīt.
Kad mani sāk grauzt skaudības velniņš, ka strādāju un strādāju, bet atšķirībā no citām nevaru atjaunot garderobi, tad domāju, kā šīs izjūtas pārvērst. Sev apsolu – tiklīdz nopelnīšu kādu lieku naudiņu, tā sevi iepriecināšu. Un tā arī izdaru. Šādos brīžos jūtu lielu prieku, kaut bikses atlaidēs nopirktas par septiņiem latiem. Tā grēcīgās domas esmu pārvērtusi priekā.
Grēka vērta kinozvaigzne
Agrā jaunībā man ļoti patika Kevins Kostners. Vēlāk burtiski iemīlējos Džonija Depa atveidotajā tēlā filmā „Dons Žuans de Marko”. Ar šo tēlu tiešām būtu gatava sagrēkot. Viņā bija tāds dzīves vieglums un vienlaikus vitalitāte. Savukārt Kostners šķita ļoti noslēpumains. Esmu ievērojusi, ka man patīk vīrieši, kuri prot klusēt. Tie, kas daudz runā, mani nogurdina. Pašlaik gan nevēlos sagrēkot ne ar vienu kino vai teātra zvaigzni.
Grēks = salds?
Tāpēc, ka grēkošanas brīdī gūstam baudu. Taču laimīgus tas mūs nedara.
