Ragneses. Piekrāpto sievu dzīves gudrības
Kad viens krāpj otru, — sāp. Un tiek meklēts vainīgais un izrakts kaujas cirvis. Tomēr, lai kā mēs mēģinātu vienkāršot neuzticības definīciju un rast pretindes šai zūdīgajai vājībai, jo dziļāk iepazīsti cilvēku, jo skaidrāk saproti — katram tā taisnība sava. Cik dzīvju, tik patiesību.
„”Love affaire” — tā angļu valodā izsaka slepenu sakaru. Parasti „afēras” sāk precēti cilvēki. Brīvajiem, kuri vēl meklē viens otru, šo ceļu vienam pie otra sauc skaisti — par „cerēšanos”...
Taču, tiklīdz brīvais sāk kaut ko sabīdīt kopā ar precēto, tad skaidrs kā naivas jaunkundzes sapņi — afēra ir jāslēpj! Jo precētais tik un tā ir krāpnieks! Ir krāpnieks! Un aizverieties jūs visi, kuri grib kaut ko pļāpāt par personisko brīvību!” noskalda Rimanda un smejas. Smejas karsti, urdzēdama un burbuļodama. Tā, kā to spēj tikai sieviete, kas izbridusi pasaules dziļumu nu jau prot lidot. Arī uz slotas.
Pirmais stāsts
Rimanda
”Kad bija jaunāka, dumjāka, pasauli nezinošāka, tad pēkšņi kā no gaisa uzkritušo jauno puisi tajā brīdī uztvēru kā glābiņu. Kā svaigu vēju, kurš mani saprot. Vai novērtē. Pēkšņi tā viss bija sanācis. Vīrs bija iegrimis darbos, un, tā kā bijām aizņēmušies kredītu no bankas, viņš strādāja daudz. Bet es mājās viena. Ar sīko.
Es tikai mazgāju māju, gatavoju ēst un visu laiku ar sīci, kuru mēs abi tik tiešām mīlējām un mīlam vēl joprojām. Bet toreiz visas manas lielās pūles būt labai mātei un sievai beidzās ar fiasko. Ar neko. Ar tukšuma un ar drausmīgu nepiepildītības sajūtu. Bija zudis noslēpums dzīvei. Viss pēkšņi bija kļuvis skaidrs — man ir vīrs un bērns un drošs pamats dzīvei, bet tikai manis pašas tur nebija.
Reiz vēlējos par to pastāstīt savai mammai. Sāku apmēram tā — mammu, ko darīt, ja neinteresē dzīvot? Ja viss ir vienaldzīgs un manis pašas it kā nav? Dullā, mamma iesaucās, tu man beidz šitos te pigorus bīdīt! Pat neiedomājies būt negodīga pret Ivaru, pret vīru!
Mamma bija nikna, un es sapratu, ka man nemaz nav, kam izstāstīt, kā jūtos. Mamma mani atteicās uzklausīt, jo skumjas lietas viņu apbēdinātu, viņa teica. Un vēl viņa piebilda, ka man uz šādām dumjām domām vajag bērnu. Lai prātiņš atgriežas.
Mamma gan bija man aizliegusi kādam stāstīt, bet šī sajūta, ka dzīve iet man garām, palika. Mēģināju stāstīt arī savam vīram, bet viņš atsmēja: „Sievele, mīļā, tavai mammai ir taisnība. Nevajag skumt par to, ka dzīve aiziet garām, ka nekas nav noticis, bet labāk uztaisām sīcim brāli!”
Viņš mani tajā reizē samīļoja, sacīdams, ka tās ir stulbas iedomas, jo mēs taču dzīvojam labi. Un vēl viņš teica, ka man neesot jālasa tie sieviešu žurnāli, labāk lai sāku ar kaut ko nodarboties.
Taču es mammu nepaklausīju. Un arī vīra padomi gāja gar ausīm. Bet žēl! Toties es kā zivtele uzķēros uz plikiem āķiem. Es braucu autobusā un sēdēju vienā solā ar kādu jaunu puisi. Tā kā bija nogurusi, sāku klanīties uz miegu.
Mana galva bija noslīgusi uz viņa pleca. Tā skaisti. Viņš nebija aizgrūdis, mani pamodinājis, bet bruņnieciski man pakalpoja. Kad pamodos, manī uzvilnīja tāds silts pateicības vilnis, ka izdarīju neatļautu gājienu. Lielā pateicības uzplūdā es apķēros viņam ap roku un teicu sirsnīgus vārdus. Izrādās, ka tas bija iespaidīgi. Uzrunājoši!
Viņš bija piecus gadus jaunāks par mani. Brīvs.
Uz pirmo elektronisko vēstuli atbildēju tikai pēc nedēļas. Noturējos. Man patika lēnām ļauties plūdumam kā siltā upē iekāpušai peldētājai. Visu stiepu garumā, nesteidzos. Vēroju, kā es viņam patiku, kā lēnām starp mums kaut kas uzplaukst.
Jutos, ka dzīve sāk notikt! Jutos, ka pati sāku dzīvot! Es nesteidzināju starp mums plaukstošās jūtas kā izziedinātu tulpi, bet apzināti ļāvu, lai tās veidojas. Nu jau man bija pieredze no sava vīra. Viņš bija teicis, jo tu gribi uz ilgāku laiku paturēt vīrieti, jo lēnāk ir jāizmet tīkli.
Es sāku uzvesties atbilstoši visiem krāpjošas sievas uzvedības kanoniem. Tā rīkojas visi, kuriem ir uzradušās blakus attiecības. Sāku slēpt mobilo tālruni. Īsziņas, ko jaukais puisis man bija sūtījis, paturēju savā prātā. Atmiņā. Īsziņas bija tik mīļas, uzmundrinošas, iepriecinošas. Slepenas.
Es sāku pievērst uzmanību savam izskatam. Mazāk ēdu, sāku vingrot, apmeklēju solāriju. Jaunajam par prieku. Par prieku sev, jo pati sev šķitu, kā no jauna atdzimusi. Tāda, kas lidojuma sajūtu nu jau novērtē.
Es sāku izvairīties no sava vīra. Man vairs nebija svarīgi, lai viņš mani bužina un kušina, un apčubina. Lai viņš dara to, ko prot — lai taču pelna naudu! Man vairs nebija jāuzmācas vīram ar savu ņaudēšanu un „zāģēšanu”. Tā viņš raksturoja manus lūgumus palīdzēt pie mājas darbiem. Īgņošanās vairs nebija ne prātā. Kas visvairāk dzen ķīli laulāto starpā? Sadzīviskie sīkumi.
Es sapratu, ka mans dzīves modelis būtu tāds, ka varētu dzīvot ar abiem — ar prātīgo un ar romantisko. Ar oficiālo kungu un man no acīm katru vēlēšanos nolasošo kalpu. Kopā!
Par to, ka man ir vīrs, es jaunajam pastāstīju vēlāk. Un arī par sīci pastāstīju.
Tajā laikā biju tik laimīga — man bija nodrošinātājs, stabilais pamats zem kājām — mans vīrs, ko es nenoliedzami mīlēju. Un bija arī šis jaukais romantiķis, ceļotājs un jautrībnieks, ar kuru jutos ļoti sievišķīgi. Ļoti labi es jutos ar otru vīrieti, patiesi, patiesi, es apzvēru! Gribēju pat no viņa bērniņu. Un biju iemīlējusies arī šajā jaunajā, kurš mani saprata un novērtēja un redzēja manī nevis kotletes cepošu mīļo sieveli, bet ziedošu sievieti. Dzīvojot ar vīru un satiekoties ar mīļāko, es izzināju sevi.
Tajā brīdī, kad biju pat tā kā iedomājusies — nez, kā varētu būt, ja tas vilktos mūžīgi, viss beidzās. Mans vīrs uzrīkoja skandālu. Kā viņš to uzzināja, vēl joprojām nevaru saprast (lai gan jābūt muļķim, lai kaut ko tādu nenojaustu), un skatīdamies man acīs, pavēlēja — vai nu viņš, vai es! Es gan centos viņam paskaidrot, ieskaidrot — tu neko nesaproti, mums viss ir savādāk, ne tā, kā tu esi iedomājies...
Taču vīrs manī neklausījās, tikai noskaldīja: „Paliec ar to, ar kuru tu gribētu kopā novecot...” Un manī ieslēdzās avārijas signāli. Es sāku padomāt, pārvērtēt un svērt. Saliku svaru kausos. Jā, es biju krāpniece. Tomēr mīlēju savu vīru. Un paliku ar viņu.
Pļaujas laiks
Taču tagad, pēc desmit gadiem, kad viņam ir zīmīgie četrdesmit, mans vīrs mainās. Esam mainījušies mēs abi. Diemžēl esam kā avīzēs apraksta: tipisks vidusmēra pāris, kas apaudzis ar mantu, ko kodes un rūsa maitā, bet bez kuras nevar iztikt. Uz ko mudina bankas un patērētājsabiedrības reklāmas — strādā, lai dzīvotu vēl labāk! Tā arī strādājam, „rukājam”, lai beigās attaptos, ka neesam dzīvojuši.
Arī es sēžu auļojošā zirgā, turos seglos un varu pat teikt — lai dzīvo dzīve! Es to baudu — bērni jau paaugušies, māja mums ir labu labā, katram savs auto, apmeklēju jogu un fitnesu, eju peldēt un daudz lasu labas grāmatas. Es beidzot jūtu, ka dzīvoju.
Taču manam vīram viss ir citādāk. Viņam viss ir. Viņš ir radījis bērnus. Viņš ir uzcēlis māju. Viņš ir izēdies cauri grūtību Skillai un Haribdai, cīnījies par sevi un mums. Un uzvarējis. Ko nu? Ko tagad? Kad nav vairs apejamu šķēršļu? Kad nav vairs pārvaramu grūtību? Kad nav vairs mērķa medībām?
Mans vīrs, no malas skatoties, it kā jau dara, cenšas, mēģina to dzīvi ēst ar lielajām karotēm, tomēr tas sanāk ar tādu kā pārsātinātu garlaicību: apmeklē dažādus burziņus, bauda labus ēdienus, viņam patīk braukt uz Ālandu salām uz copi, vienreiz viņu pat atzīmēja kādā no slavenību sarakstiem... Tomēr aizvien biežāk viņš man aizrāda, ka es viņu nenovērtējot. Pārmet, ka mums vairs nav, par ko runāt, jo man ir gatavs viedoklis, kurā viņam esot garlaicīgi klausīties, turklāt — viņš par mani visu zinot. Un, ak jā — ir zudis noslēpums. Un dzīve aizslīd garām (kur es kaut ko tādu jau esmu dzirdējusi?..)...
Kad viņš sāka spert sānsoļus, to nevarēju nesajust. Viņš pret mani kļuva nevērīgs. Neiecietīgāks, kašķīgāks, aizrādīja, ka mani mati nav iztīrīti no izlietnes. Ko lai dara, ja mūsu meita ķemmē virs izlietnes? Viņš manī lūkojās ar salīdzinātāja aci. Aizrādīja par manu apģērbu, tomēr jaunas lietas nepirka...
Bet, lūk, sieviete, ar kuru viņš iepazinās, bija pavisam kas cits! Jā, es par viņu zināju, un, kad nevainīgi vaicāju — kas tā tāda ir? —, viņš attrauca — tu nedomā kaut ko tādu! Mums viss ir savādāk!
Tā es iepazinu laiku, kura priekšvēstneši bija (un ir) mana vīra tramīgums. Kad viņš visur nēsā līdzi mobilo telefonu, nervozi saraujas, kad telefoniņā noskan īsziņu melodija un blakus atrados es. Kad lavās uz vannas istabu vai šļūc uz balkona pusi, kur smaidīdams ar kādu runājās, ar galvu man mājot — sak', tas tik tā — draudzīga parunāšana.
Līdz reiz es tajā ielīdu. Telefonā. Un uzzināju par savu vīru tik daudz! Es neizjutu ne mazāko vainas apziņu, ka būtu pārkāpusi kādas privātas robežas. Kāpēc ne? Ja viņam ir godīgi nolūki — ko tad slēpt?
Tā bija sieviete bez bērniem, vientuļa un nesaprasta. Pasaules piekrāpta — tā viņš kādā strīdā izmeta kā pārmetumu, pretnostatot manu labo dzīvi, ko sagādājis viņš.
Par to, ka viņš sāka aizkavēties darbā, es pat negribu pieminēt. Tā jau ir klasika. Šie izvairīgie meli. Nē — visdrīzāk — apņēmīgā, tāda kā gestapo nagos nonākuša partizāna spītīgā klusēšana, kad es viņam kaut ko jautāju. Šajos cerēšanās laikos viņa seju rotāja apgarots smaids, kas nebija veltīts man, bet viņa pārdomām.
Viņš nevarot atrast sevi. Tā arī teica. Vēl teica, ka gribot vēl kādu bērnu. Uz ko es atsaucu — lai palasa avīzes, kur katrs psihiatrs raksta par cikliskajiem periodiem humanoīdu dzīvē: arī viņam un nu ir iestājies cikls, kad visas galvas lēnām sāk kārties uz leju, kad jāsāk meklēt jaunas stutes savas dzīves paildzināšanai.
Tipiski. Un man bija žēl noraudzīties uz vīru, kurš vienmēr bija teicis, ka ir netipisks vīrietis.
Tomēr laikam visskumjākais, ka tā nebija pirmā reize. Diemžēl tas atkārtojas atkal un atkal. Ak, jā — var jau teikt — ko sēsi, to pļausi... Paruna laba. Tomēr laba ir arī atziņa — ka pa īstam saprast kaut ko spējam vien tad, ja esam paši izbaudījuši. Jo tagad es esmu gudrāka nekā jaunībā, kad dauzīju šķīvjus un kliedzu — nemūžam! Tagad es rīkojos citādi. Gudri.
Es labi atceros to pirmo reizi, kad viņš man paziņoja, ka esot godīgs (un tā esot viņa nelaime), un atklāja, ka esot iepazinies ar sievieti. Skaistu. Jaunu. Modernu. Veiksmīgu. Ne tādu kā es, viņš piebēra indi. Viss, ko viņa saka, skanot tik svaigi. Viņa saskatot viņā vīrieti, ne tā kā es — tikai pārtikas piedevu pie ēdiena.
Un labi atceros, ar ko vīra uzsāktā afēra beidzās — viņš nepieņēma lēmumu. To viņš atstāja izlemt mums. Abām sievietēm. Cik gļēvi. Toreiz es vīram pajautāju ģimenes atmiņas depozītā sen noglabātu jautājumu zelta vērtē: „Vai tu gribētu ar viņu kopā novecot?” Taču atbilde mani uzjautrināja: „Ar Anitu es jūtos mūžam jauns!” Tas ļoti sāpēja, ka viņš manī neredz to burvīgo jauno sievieti, ar ko apprecējies pirms... simt gadiem.
Toreiz sadusmojos. Nu, johaidī! Kāpēc labi saglabāts vīrs man būtu jāatdod kādai citai? Un jāpiecieš pazemojošie procesi tiesā ar mantas dalīšanu? Kāpēc maniem bērniem jākropļo apziņa, ka visi viņi ir cūkas, ka ģimene ir tikai placdarms kāju atslaucīšanai? Es nolēmu cīnīties. Jebkādām metodēm.
Izvēlējos vissenāko. Visiedarbīgāko, ticiet man, jo nu jau esmu eksperte ragnesībā un zinu, kā ar to cīnīties. Es nezaudēju galvu. Uzstādīju virsuzdevumu. Man bija mērķis — pie viņa kapa es gribu būt sērojošā atraitne, nevis viena no šķirtajām sievām. Sapratu, ka man jāsaglabā miers. Joga/fitness/tamborēšanas pulciņi/koris der dvēseles mieram, kad viss ir kārtībā, nevis tad, kad tevi krāpj vīrs!
Es iesēdos automašīnā un braucu prom uz laukiem. Man bija vajadzīgs pilnmēness, krustceles, tumsa, mežs, upe un klusums. Vēl man vajadzēja, lai neviens mani neredz. Tāpēc speciāli šim gadījumam biju iegādājusies jaunu melnu mēteli. Tas bija tik interesanti staigāt pa veikaliem, pielaikot sev... buramo mēteli. Mēteli dziļai naktij.
Ģērbusies melnajā mētelī aizbraucu uz Vidzemi. Kā rakstīts vācu mācītāju baznīcas vizitāciju dokumentos, tur kopš neatminamiem laikiem esot daudz burvju. Krustceles pie meža, upes un kalna atradu ātri vien. Pilnmēness gaismā izkāpu no auto. Izslēdzu visas gaismas un devos stāvēt tieši krustcelēs. Blakus šalca mežs, klusi elpoja kalns un netālu burbuļoja upe. Paņēmu papīra lapu un pilnmēness gaismā drukātiem burtiem uzrakstīju: „ANITA!” Aizdedzinājusi papīru, mīdīju ar kājām pelnus krustcelēs, sacīdama: „Mežā lec zaķis. Tu arī! Kalnā ierokas kurmis. Tu arī! Upe aiznes sāņus. Tevi arī! Klusums dara tukšu. Tev nebūs bērna! Tev nebūs bērna no mana vīra! Tu aiziesi prom!”
Runājot iegāju gluži vai transā. Vārdi bira no manis laukā, un es nespēju pat saprast kādā valodā es ierunājos. Pat nebalsī iedziedājos! Sāku griezties un pat dejot pilnmēnesī uz tukšā Vidzemes ceļa. Iedomājos, ka esmu melns, trīssimt gadu vecs gudrs krauklis un izķērcu savas sāpes, dusmas un aizvainojumu. Ķēēēērk, ķēērkk!
Ai, mīļās sievietes, tas ir tik skaisti — būt radošai sievietei. Cerēt, ka mūs mīlēs mūžīgi. Tā ir mūsu nelaime. Tas ir tik bīstami uzsākt afēru ar precētu vīru, jo tu, ragu licēja, nezini, ar kādu raganu pašai nāksies sastapties un ka iekārojamais vīrietis tev var nest tikai postu, sāpes un asaras, jo viņa sieva ir spējīga pārvērsties, pieburt tev nelaimes, padarīt par ālavu, par kropli.
Kas notika tālāk? Nekas. Manī bija tik daudz neizskaidrojama miera, pulsējoša spēka. Niknums bija mans barotājs. Es nomīlēju beigtu savu vīru no rīta un vakarā, un smaidīju, un darīju visu to, ko patiešām iesaka sieviešu žurnālos.
Viņa neizturēja, ka vīrs bija apmierināts ar mums abām un atļāvās neko nemainīt. Viņa sāka viņam pārmest, „zāģēt augumā”, pieprasīt laiku, naudu, palīdzību. Un vīram tas pēc laika šķita apnicīgi. Tad viņš sāka loģiski pārdomāt, salīdzināt un apsvērt. Salika kārtējos svaru kausos. Tā tas bija. Un bērna viņai tomēr nebija — laikam pati bija sapratusi, ka no mana vīra nekāds tēvs nebūs. Sievietes ir tik gudras, un paldies Dievam, ka laikus.
Vai tagad viņš ir rāms kā svaigi dzimis jēriņš? Nē. Un tomēr, es cīnos. Jā, jā, lai cik tas kādam muļķīgi liktos. Un katru reizi, atskāršot, ka viņš atkal neko nav iemācījies no savām iepriekšējām darbībām un atkal metas jaunā afērā, es zinu, kas man jādara!
Nu man skapī ir trīs melni mēteļi: kraukļa melnais, gulbja melnais, žagatmelnbaltais. Tā, meitenes!
”Es baidos no „kategoriskajiem”, kuri zvēr — es nekad! Nekad mūžā nepiedošu savam vīram neuzticību, nekad necīnīšos dēļ vīrieša un nekad pati nekrāpšu un krāpniecēm roku nepadošu. Dzīve nedalās tikai „baltajā” vai „melnajā”,” vieglītiņām piemiedz acis Margarita. „Dzīve ir krāsaina. Smalki niansēta.”
”Tas, ko mēs redzam un domājam, ka saprotam, ļoti bieži ir maldi. Ir tuvredzīgi spriest par cilvēku pēc viņa uzvedības. Uzvedība maldina. Mēs to tulkojam pēc sava prāta, pēc saviem morāli ētiskajiem, saviem audzināšanas un kultūras rāmīšiem, piemērojot visu pie sevis — ”vai es tā darītu” un „kā būtu labi darīts”.
Nerunīgs cilvēks kādam šķiet augstprātīgs, citam — noslēpumains. Bet paiet laiks, un tu uzzini, ka viņš ir vienkārši kautrīgs. Bet daudz nopietnāk ir tad, kad pats cilvēks nezina — kāpēc viņš tā uzvedas. Kad viņš nespēj atbildēt, vai savu mīļoto cilvēku viņš nekrāp tāpēc, ka nevēlas sāpināt savu otru pusi vai baidās, ka krāpšana kā bumerangs nāks atpakaļ, vai varbūt viņš savā puritānismā slēpjas... no savas iekšējās samaitātības.
Vai arī — gluži pretēji — cilvēks krāpj atklāti, ciniski un nežēlīgi, pat īsti neapjēdzot — kā vārdā. Pat mīlot otru, viņš ir gatavs nodarīt otram sāpes.
Un nupat jau es sāku piedomāt, ka ne vienmēr neuzticības pamatā ir tikai pliks un truls egoisms.
Lai piedod man kāds tuvs cilvēks, bet es uzdrošināšos izstāstīt šo klusas uzticēšanās stāstu, kas pieder... sauksim viņu par Guntu.
Neuzticības skola
Gunta apprecējās ļoti jauna. Pieteicās mazulis, un vecāki rīkoja kāzas. Viņas vīrs bija septiņus gadus vecāks, izskatīgs kā pats mīlas dievs, un pūrā viņam bija bagātīga mīlas pieredze un daudzas salauztas sirdis.
Toties Gunta, izņemot to, ka viņas izredzētais ir tas vienīgais princis baltajā zirgā un viņu mīla, protams, ir uz mūžu, — bija kā balta lapa. Nezināja ne par sieviešu dabu, kurā raganiskais mijas ar miera dūjas spēku, ne par kaislību mākslām, kas sniedz miesai debesu virsotnes, — nekā. Pat cīsiņus nemācēja vārīt.
Īsi sakot, naivā Guntiņa laižot pasaulē mazo meitiņu, uzskatīja, ka ir vislaimīgākā sieviete pasaulē. Līdz dienai, kad uzzināja, ka viņas vīrs viņu krāpj. To viņai pateica pašas vīrs. Dusmās. Noskaities, ka Gunta bija gatava savas draudzenes labā doties kaut uz pasaules malu. „Vai tu vispār zini, ka tava Linda ir mauka?” nākot strīda devītajam vilnim, vīrs kliedza. „Kā tu tā vari!” indīgi šņāca Gunta un tincināja. „Tu ko? Ar sveci viņai blakus stāvēji!” — „Nē! Es ar viņu gulēju.”
Toreiz Gunta raudādama devās pie savas draudzenes. Pēc patiesības. Un uzzināja arī. „Jā, tā bija,” šļupstēja viņas sirdsdraudzene. „Tonakt pēc ballītes, kad tu pati lūdzi savu vīru mani pavadīt līdz mājām. Mēs apsēdāmies bērnudārziņa verandā uzsmēķēt un... Piedod man. Es nezinu, kā tas notika...”
Tā bija pirmā reize. Un Gunta kāvās. Viņa pļaukāja savu draudzeni niknās dusmās un vēlējās nomirt. Taču nepagāja ne gads, un Gunta pierada. Nepiekausi taču visas. Vai ar medu tas vīrs bija noziests vai kā, bet sievietes burtiski lipa ap viņu. Arī draudzenes. Viena, otra, treša.
Pienāca diena, ka Gunta pat līdzjūtīgi uzklausīja savas kārtējas bēdumāsas grēksūdzi. „Piedod. Es nezinu, kā tas gadījās. Tu esi tik forša. Man tāds kauns.” Sākumā Gunta pieņēma svētās mocekles lomu — viņa cieta, vaktēja, pieķēra, raudāja, lūdzās un piedeva. Piedeva gan viņām, gan viņam. Un kā tu nepiedosi, ja visa pasaule bija sadevusies rokās.
„Viņš vēl jauns, nav iztrakojies,” teica viņas vīra vecāki, kad Gunta uzzināja, ka, pat kopā ar tēvu dodoties komandējumos, vīrs bija laidis sānsoļus, un vīratēvs, to zinādams, klusēja. „Kur tu ar bērnu skriesi? Jaunu meiteņu pilna pasaule! Šķirteni es savā mājā neielaidīšu!” draudēja viņas māte, kad Gunta kārtējā nodevības reizē, meklēja dzimtajās mājās atbalstu.
Pagāja trīs gadi, un kādu dienu arī Gunta pārkāpa robežu. Viņai uzradās mīļākais. Pēc kāda laika to nomainīja cits... Un tā Gunta uzsāka dubultu dzīvi. Ar kāpumiem un kritumiem, ar vētrām un miera laikiem. Līdz notika kaut kas tāds, ko Gunta nespēja piedot.
Viņas vīrs pārgulēja ar citu viņas acu priekšā.
Tolaik viņi īrēja istabiņu pie kādas vecas tantītes. Dzīvoja mazā istabiņa, kurā bija gan iekārtota virtuvīte, gan dzīvojamā istaba, gan bērnistaba, gan guļamistaba.
Tajā vakarā pie viņiem ieradās kāda tuva paziņa. Sieviete, kuras otra puse bija vīra skolas biedrs un ar kuriem, tā sacīt — viņi draudzējās „ģimenēm”... Vēlīnā viešņa lūdza naktsmājas — sastrīdējusies ar savu vīru... Viņa bija mazliet iereibusi, bet kā ciemakukuli paņēmusi līdzi pudeli laba konjaka.
Gunta tolaik bija slima ar bronhītu, tālab no glāzītes atteicās. Vīrs pāris iedzēra, tomēr lāča devu no lieliem kreņķiem izcirta pati nesēja. Vakars sliecās uz nakts pusi, uz grīdas sievietei tika saklāta gulta un visi posās pie miera...
Kad Gunta pastāstīja par to, kas sekoja tālāk, — noticēt ir grūti... Un tomēr tā bija. Šī sieviete palūdza atļauju Guntai pārgulēt ar viņas vīru. „Es taču zinu, ka jūs jau sen esat tikai formāls pāris,” viņa miglainām acīm skatījās Guntā un lūdzās. „Klau, varbūt tu vari mūs atstāt vienus. Es viņu tik ļoti gribu...” Viņa stāvēja, šūpojās un gaidīja atbildi. Līdz Gunta nočukstēja: „Un to tu jautā man?” Tad ievilka elpu un ledaini noteica: „Man nav iebildumu. Bet ne ar ko vairāk es tev nevaru palīdzēt.”
Pēc brīža improvizētajā virtuvītē ienāca vīrs: „Vai tā ir taisnība? To, ko Ligita teica.” Uz ko Gunta atbildēja. „Jā. Es roku tev priekšā neliku un nekad nelikšu.” — „Un, kā tu domā, kas man jādara?” sarkastiski iesmējās vīrs. „Tas tev jālemj pašam.” pateica Gunta un, savākusi uzklāto matraci, aizgāja gulēt aiz skapja.
Viņa nevarēja aiziet prom. Istabā redeļainajā gultiņā cieši aizmigusi gulēja viņu meitiņa.
Dīvāns bija vecs un čīkstēja uz velna paraušanu. Kad Guntai jau likās, ka tūlīt, tūlīt viņas galvā kaut kas pārtrūks — viņa ieraudzīja, kā vīrs pieceļas, apģērbjas un dodas prom. Noklaudzēja durvis, un viss.
Pēc tam visi, kas par šo gadījumu uzzināja, šausminājās un vaimanāja — kāpēc!!! Kāpēc Gunta to pieļāvusi. „Kāpēc tu to slampu neizdzini,” brēca vīramāte! Kāpēc nepaķēri bērnu un negāji prom! — kliedza viņas māte. Uz ko Gunta atbildēja — es gribēju redzēt. Uz ko ir spējīgs mans vīrs. Uz ko vispār ir spējīgs cilvēks.
Jāpiebilst — šī saprašana Guntai nāca par dārgu samaksu. Vismaz gadu Guntai bija nepieciešama psihologa palīdzība.
Tomēr viss mainījās. Toreiz viņi neizšķīrās — mīlošie radi darīja visu, lai glābtu ģimeni, un Gunta piekrita šo spēli turpināt. Tas bija laiks, kad ar dzīvokļiem bija sarežģīti — izīrēja reti, bet kredīti bija tikai nākotne.
Taču Guntas vīrs pēc tās nakts pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš kļuva gādīgs, uzmanīgs, mīlošs, vienkārši sakarīgs cilvēks, kurš bija gatavs gaidīt. Gaidīt, līdz Gunta atkal spēs viņu fiziski pieņemt. Spēs ar viņu mīlēties. Viņš piedāvāja iet pie psihologiem, seksopatologiem, vienalga kur, lai tikai saglabātu ģimeni. Viņš teica — es visu saprotu, bet es tevi mīlu un gaidīšu, līdz tu man piedosi.
Tajā laikā viņš nesatikās ne ar vienu sievieti. Viņš gaidīja.
Tomēr pēc pāris gadiem, Gunta no vīra izšķīrās. Gunta satika cilvēku, kuru iemīlēja no visas izsalkušās un krietni papluinītās sirds.
Šķiršanās no vīra notika kā starp draugiem. Šo divu gadu laikā viņi patiesi bija kopā visos priekos un bēdās. Izņemot laulības gultu.
Dzīve ritēja, un, devis savu svētību Guntas nākamajam vīram, piekodinot pēdējam, lai viņa „maziņajai” nedara pāri, arī Guntas bijušais vīrs apprecējās. Tomēr nebija laimīgs. Un neslēpa, ka vienīgā sieviete, kuru viņš ir mīlējis, bijusi Gunta. Tagad viņš ir jau citā pasaulē. Viņš gāja bojā nelaimes gadījumā.
”Es esmu viņam visu piedevusi,” saka Gunta. „Sievietes bija viņa vājība. Viņa lielā, resnā uts. Man ļoti sāpīga. Un tomēr es saku — paldies viņam. Par visu. Viņš piespieda mani dzīvi skatīt dziļāk. Aiz visa tā „musora” — neuzticības, greizsirdības, privātīpašnieciskuma, bērnišķīguma. Zini, kā mēdz sacīt, kas mūs nesalauž, tas mūs padara stiprākus. Nezinu, kāpēc tam bija jānotiek tik sadistiski, bet laikam... laikam mēs bijām tādi pastulbi mācekļi...”
Par debesīm un elli
Tas bija Guntas stāsts. Un tāds nav vienīgais...
”Kādreiz, jaunībā, man bija viss skaidrs — iegāzies gultā ar citu — nošaut! — tad, gadiem ritot, es arvien biežāk sevi noķeru pie domas, ka sekss un mīlestība tomēr ir šķirami jēdzieni. Un pieļauju, ka zeme drīkst nest arī tos ļaudis, kuri ļaujas aizliegtajam auglim, metoties kādas pēkšņas kaislības skavās. Acīmredzot — viņiem tas ir vajadzīgs. Šī neuzticības skola.
Es pazīstu kādu sievieti, kas, vainas apziņā mokoties, man atzinās — cik viņai bezgalīgi trūkst šīs pirmatnējās, miesiski kairās izjūtas, kāda rodas, piepeši satiekot kādu cilvēku, ar kuru jau no pirmajām satikšanās minūtēm zini — „ir”. Kad ar katru poru, ar katru kustību, tava pašas miesa ziņo — būs tik svētlaimīgi labi. Būs lidojums, mūžība, zudīs laiks un zudīsi tu pati. Būs tikai divu būtņu savienība. Un atceros viņas skumjās acis, kad viņa teica: „Bet man ir vīrs, kuru es mīlu. Nu jau piecpadsmit gadus.
Bet tagad mīlu citādāk. Dziļāk. Dvēseliskāk. Radnieciskāk.” Un uzdeva man jautājumu: „Ko lai es daru ar šo spēku sevī. Vai tas, ka es domās pieļauju, dažreiz pat izdzīvoju šo lidojumu sevī, jau nav neuzticība? Pret manu vīru... Un pret mani pašu. Vai es nekrāpju sevi pašu, aizliedzot sevi?”
Es neko nespēju viņai atbildēt. Jo nezinu. Zinu tikai to, ka neuzticības, mīlestības, cieņas, pienākuma vērtējamā latiņa ir mūsos pašas. Un katram tā ir individuāla. Kā mēs paši. Un katram pašam ir jāpieņem lēmums.
Jo — kā vēsta klasika — debesis un elle ir tikai mūsos pašos.”
