Gaļina Poliščuka: „Politikā es gāju skatītāju dēļ”
Ja mākslinieks piekrīt dzīvei, viņam mākslā nav ko darīt – saka režisore Gaļina Poliščuka. Viņa labi zina – māksla elpo retinātu gaisu, bet, lai būtu telpas, kur tai dzimt, vajadzīgs dzelzs krampis.
Gaļinas trauslumam šī nasta ir smaga. Varbūt tāpēc pašas privātā dzīve – bārenes lomā. Skaudri un patiesi – “galvenais ir nenorauties un neizdarīt kaut ko baisu”.
Pavasarī režisores Gaļinas Poļiščukas vadītā „Teātra observatorija” sacēla pamatīgu ažiotāžu, kad kultūras ministrs paziņoja par dotāciju pārtraukšanu teātrim. Tika spēlētas pēdējās izrādes, rīkotas atvadas no skatītājiem, raudāts gan publiski, gan aizkulisēs. Labā ziņa ir tā, ka izrādes atkal notiek, tikai citās telpās – Kongresu namā. Tautā stāstītie scenāriji par to, kādā veidā teātris ticis pie tik pamatīga atbalsta, ir dažādi. Laikā, kad notiek šī saruna, mēs vēl nezinām, vai Gaļina Poļiščuka tiks ievēlēta 10. Saeimā. Arī uzņēmējs Edvīns Samulis vēl nebija paziņojis, ka pārtrauc atbalstu Poļiščukas teātrim...
– Kas īsti notiek „Teātra observatorijā”?
– Teātris strādās. Notika tas, uz ko visvairāk cerēju, – mūs izglāba nevis valsts, bet skatītājs. Kad redzi, kā koncertos raud visa zāle, kā, kājās stāvot, aplaudē, ir vērts strādāt, dzīvot, mirt. Cilvēki ķēra Indru Briķi veikalā un teica – cik jums vajag naudas, mēs savāksim...
– Tas ir vienīgais, kas liek strādāt. No rīta līdz vakaram, bez brīvdienām. Likumsakarīgi, ka tā mūs arī izglāba. Vēl tagad nevaru par to runāt bez asarām.
– Šķiet, jūs esat pārāk neatkarīgs cilvēks, lai jums tik ļoti rūpētu citu viedoklis.
– Svešs viedoklis, kas bieži vien veidojas no konjuktūras, aizvainojuma, skaudības, tas man tiešām nav svarīgs. Bet saprašanas svarīgums... Katrs mākslinieks grib tikt saprasts.
– Tagad – jā. Tas laikam ir normāli. Padomju Savienībā bija tā – ja piederi valstij, tevi atbalsta. Ja esi konfliktā ar kultūras ministru, kļūsti par disidentu, faktiski – tevi izdzen no valsts. To šobrīd jūtam mēs. Ja tas netiktu kompensēts ar skatītāju, laikam būtu prātīgāk krāmēt čemodānu. Mūs atbalstīja prese – droši vien tā, kas nestrādā valstij. Skaidrs, ja kāda partija nāk pie varas, tā sev ņem kādus izdevumus. Jau Ļeņins rakstīja, ka avīzes nevar būt bezpartejiskas.
– Reiz teicāt – ja pārstātu būt režisore, ietu strādāt par bērnudārza audzinātāju.
– Man darbs teātrī vienmēr bijusi kalpošana cilvēkiem. Nekad nemēģinu izskaitļot, kas ir izdevīgi. Taisīsim par seksu – varēs labi pārdot! Vienmēr izrādēs esmu skārusi sociālas, politiskas, personīgas tēmas. Nodarboties ar teātri kā konjunktūru es droši vien nevarētu, jo nemāku izlikties. Esmu ļoti godīgs cilvēks. Nevaru liekuļot, smaidīt, ja nav smieklīgi, izteikt komplimentu, ja tā nedomāju. Tāpēc man Nacionālajā teātrī bija neizturami, jo visu laiku bija jāizliekas. Tur diemžēl visi pie tā ir pieraduši. Tas nav ne labi, ne slikti, vienkārši cilvēkiem vajag izdzīvot. Tur nevar kā pie mums – Andris Bulis izsit sienu, pēc stundas atnāk, turpina strādāt, un nekas viņam par to nav. Šeit visi ir brīvmākslinieki, saprot viens otra raksturu. Jā – arī darbs bērnudārzā būtu atklāts un tīrs. Ir tik interesanti, ko bērni domā, liekas – kāpēc pieaugušie nav tik gudri...
– Redziet, es domāju, ka politikā iešu skatītāju dēļ. Turpināšu darīt to, ko jau daru. Ja uzskatīju, ka kaut kas nav godīgi, taisīju izrādi. Kad Jaunajā Rīgas teātrī taisīju „Stikla zvērnīcu”, kur tika izsmieta valdošā partija, pat Hermanis teica – kas mums par to būs? Situācija, kādā tagad ir nokļuvusi Latvija, liek man nodarboties ar to, ar ko mazāk gribu. Tā no manas puses ir parāda atdošana. Nevaru samierināties, ka dara pāri pensionāriem, bērniem un – pats šausmīgais – ka cilvēki Latvijā ir kļuvuši agresīvi. Andris Bulis, atlidojis no Itālijas, saka – gribu atpakaļ pie laimīgiem cilvēkiem.
– Daudzi negrib savu labo vārdu sasmērēt ar politiku.
– Ir brīnišķīgs krievu teiciens – lielākās nelaimes uz zemes notiek ar cilvēku klusējošu piekrišanu.
– Nu... Biļetes mums ir dārgas, jā. Pensionāriem...
– Ja viņi cietīs badu, jūs taču par velti viņus iekšā nelaidīsiet! Nespēlēsiet Vērmanes dārzā uz estrādes.
– Domāju, ka spēlēsim. Jā, jā.
– Mums ir tādas idejas – rādīt kādas labdarības izrādes pensionāriem. Domāju, ka tādi brīnišķīgie aktieri kā Andris (Bulis – Red.), Karīna (Tatarinova – Red.) un Rēzija (Kalniņa – Red.) piekritīs to darīt bez maksas. Bija teksti – ja tauta ir izsalkusi, tai nevajag mākslu. Tāpēc piekritām paši iet uz ielas. Ja kāds dzīvos garīgi, tad izdomās, kā izdarīt pareizo izvēli arī pārējās lietās.
– Jūs būtu gatavi to darīt regulāri? Nevis aizbraukt uz pansionātu Ziemassvētkos, ķeksītis ievilkts, re, kādi mēs labi...
– Mums ir vajadzīga saprašana, kāpēc spēlējam. Lai tēma aizietu līdz skatītājam. Šķiet, nav īsti pareizi kaut kur braukt. Svarīgi, lai cilvēki, kuriem ir tuvas mūsu idejas, nāktu pie mums paši. Mūsu aktieri raksta dzeju, tekstus, ir brīnišķīgi monologi no izrādēm, dziesmas, kas joprojām skan aktuāli.
– Man liekas – ja cilvēkam dzīvē viss ir labi, viņš neattīsta savu garu, gribasspēku, nenobriest kā personība. Tie ir stāsti par to, kā nesēdēt malā, nevaimanāt, stāsti par to, ko vari darīt pats. Domāju, ka tikai traģēdija ved pie citu izpratnes. Jo labāk dzīvo valsts, jo vairāk tā žēlo bezpajumtes kaķi, bērnu, vecu cilvēku. Trešās pasaules valstīs visi ir agresīvi. Cilvēki Krievijā pēc kara ņēma audzināt svešus bērnus. Viņiem bija nauda? Nē. Sabiedrība bija tā būvēta, tāda bija prese – aicināja darīt labus darbus.
– Bet tā vairāk ir publicistiska, ne māksla.
– Kāpēc? Ja tu skaties filmu vai izrādi par spēju ziedoties, izdarīt pareizo izvēli, tas taču tevi uzrunā!
– Labi, bet „Pūt, vējiņi!”?
– Tur arī nav skaidras atbildes, kā ir pareizi.
– Nu, kā – ja cilvēks izvēlas mirt, lai tikai neizdarītu citiem slikti!
– Manuprāt, upurēšanās citu labā – tas ir pareizi.
– Upurēties var arī citādāk. Varbūt mirt ir egoistiski.
– Nu, tad otra izrāde – „Kabīrija”, kur varone izvēlas dzīvot. (Smejas.) Domāju, cilvēkam ir vajadzība būt labam. Aktierim pašam jābūt tīram, godīgam, saprotošam. Ja aktieris iet uz skatuves, lai tikai parādītu sevi kailu vai nospēlētu kādas melnas lietas – nezinu, vai tas var palīdzēt cilvēkiem. Jā, traģēdija man ir daudz tuvāka par komēdiju, laikam es ļoti skumji uztveru dzīvi. Globāli, nenovēršami. Ja mākslinieks piekrīt dzīvei, viņam nav ko darīt. Man liekas, skatītājam tas ir ļoti svarīgi.
Tavs prāts un septiņi ķermeņi
– Pamatos visi cilvēki ir labi, bet tad sāk strādāt pašsaglabāšanās instinkts, un cilvēks mēģina izskaitļot, ar ko viņam izdevīgāk būt kopā, kur siltāka vieta. Ir izpētīts, ka šī izvēle vienmēr ir kļūdaina. Jo tā ir cilvēka izvēle. Bet ir vēl tava zemapziņa, kas var veikt pareizu izvēli. Būt tīram, godīgam. Jāklausa sirdij, jo tā nekļūdās.
– Saka gan, ka zemapziņā dzīvo instinkti – zemākais, tumšākais slānis.
– Nedomāju, ka cilvēkam piemīt instinkts darīt pāri. Melot. Zagt.
– Lai izdzīvotu, jābūt labam. Krievijā uzturējos kopmītnē, tur bija jauni cilvēki, bez vecākiem. Šodien nauda ir, rīt nav. Un tev jābūt labam. Citādāk neizdzīvosi. Tu esi atkarīgs no citiem, un, ja izdari kaut ko zemisku, kolektīvs tevi nepieņem. Brīnišķīgāku kolektīvu par to neesmu redzējusi. Man liekas, tā jābūt sabiedrībā. Tāpēc saku – ko šodien sastrādāsim, pieredzēsim rīt.
– Bet atziņa, ka ir labi būt labam, jau nav zemapziņas, bet domāšanas daļa.
– Viens ir tas, ko psihologi izprot ar jēdzienu – zemapziņa. Cits – ko budisms uzskata par zemapziņu. Ir septiņi ķermeņi, kuriem tavā vietā jāpieņem lēmums. Ne tavam prātam. Vairāk runāju par to...
– No budisma, hinduisma.
– Jums ir tuvas šīs reliģijas?
– Tā ir zināma dzīves filozofija, kas palīdz izdzīvot. Pašlaik teātrī strādājam pie stāsta par Zālamanu, pētām, kā no daudzdievības parādījās viens Dievs.
– Būs godīgi, ja teikšu, ka ar Dievu cenšos sazināties pa taisno. (Smejas.) Man šķiet, tas ir tuvāk un ātrāk. Jā, es bieži ar Viņu runāju.
– Viņš atbild?
– Iestudēju Oļesju pēc Kuprina stāsta. Mēģinājumos zālē sēdēja viens no maniem pedagogiem. Tur ir baisa epizode – kad Oļesja iznāk no baznīcas, pūlis viņu sit. Par to, kā viņa uzdrošinājusies iet uz baznīcu. Viņai nepienākas. Viņa ir ragana! Oļesju apmētā ar akmeņiem, sakropļo. Un tad viņa kliedz – jūs to vēl pieminēsiet! Pedagogs man jautāja – kur tu pati skaties, kad sastopies ar netaisnību? Teicu – debesīs! Nu, redzi, viņš atbildēja, tātad uz to arī jārunā! Padomāju – tiešām, ja kāds man dara pāri, es vēršos pie Dieva. Viņš atbild.
– Nē, nē...
– Nodara pāri tam, kas jums darīja pāri?
– Nu, diemžēl tā sanāk.
– Lasīju filozofu, kurš raksta, ka Dievs esot liels taisnības likums. Es pati nekad neuzņemos atbildību darīt cilvēkam sliktu. Pat, ja gribas kādu atlaist, mēģinu izturēties tā, lai cilvēks pats saprastu un aizietu.
– Bet, teiksim, lēmumu par šķiršanos – jūs esat divreiz šķīrusies – pieņēmāt jūs vai vīrs? Tas jau ir tāpat.
– Es nezinu... Vienmēr aizgāju es. Zuda interese, un bija skaidrs, ka mānīt otru nav jēgas. Pat, ja vīru krāpu, atklāti pateicu – zini, tā ir gadījies. Kā dzīvot tālāk – tā jau ir viņa izvēle.
– Varu paciest citu raksturus, pieņemt aizvainojumus, bet nevaru ciest melus. Tas pazemo. Katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli, izvēli. Bet tas godīgi jāpasaka. Ja mīli cilvēku, sapratīsi. Un piedosi. Bet piedot melus ir ļoti grūti.
– Laikam ne. Dzīvē tas ir šausmīgi problemātiski. Mani laikam tā audzināja vecāki, literatūra. Man tas ir šausmīgs diskomforts. Vienu dienu nepateikšu, otru, bet trešajā jau būšu tādā stāvoklī, ka pateikšu. Un tas ir grūti, ne jau visi grib dzirdēt patiesību.
100 tūkstoši mīlestības
– Ir tāda leģenda. Atnāk cilvēks pie Dieva un saka – esmu atnācis un gribu tevi mīlēt! Dievs jautā – bet ko tu mīlēji līdz šim – dzīvnieku, sievieti, bērnu? Cilvēks – nē, es no visa atteicos, jo gribu mīlēt tikai tevi! Tad Dievs viņam saka – ej, mīli! Sievieti, bērnu... Un tad, kad iepazīsi mīlestību, nāc pie manis! Patiešām – cilvēki aizraujas ar kādu ideju un aizmirst, ka mīlestība ir visapkārt.
Man ļoti patīk skatīties savas izrādes caur skatītāju – vērot viņu reakciju. Pareizticīgo baznīcā garīdznieks nepieņem grēksūdzi, viņš veic rituālu, kurā piedalās visi klātesošie. Arī aktierim tāda īsta spēle ir savdabīga kalpošana, lūgšana, rituāls. Man šķiet, neko nedrīkst nošķirt no politikas, dzīves, baznīcas, teātra. Ja tev teātris nav iespēja dzīvot un elpot, tad vispār nav vērts... Varu teikt, ka atteicos no dzīves, lai nodarbotos ar teātri. Tāpēc mums bija tik sāpīgi, tāpēc skatītāji raudāja. Pienāk cilvēks un saka – mēs ar sievu gribam jums iedot 100 tūkstošus, jo gribam, lai jūs būtu. Teica – gribu jūs izglābt, jūs mūs tā aizķērāt.
– 100 tūkstošus – viens cilvēks!? Un neko par to neprasīja?
– Jā, lai tikai Poļiščuka neaizbrauktu. Arī politiķa darbam jābūt viņa dzīves jēgai. Kā Zālamanam – nākas atteikties no visa. Viņš saka, ka ir brīnišķīga aitu bara gans. Viņš par tām atbild. Un viņam vairs ne uz ko citu nav tiesību.
– Nē, es nejūtu sevī tādas spējas un spēku. Man tiešām ļoti patīk viens cilvēks, es viņam ticu. Tas ir Šlesers. Uzskatu, ka šobrīd viņš ir vienīgais, kuram pietiktu spēka un smadzeņu vadīt valsti. Tāpēc es viņu atbalstu – ar savu vārdu, domām, uzskatiem.
– Viņš iedeva tos 100 tūkstošus?
– Nē! Kāds bijušais rūpnīcas vadītājs, kurš nav saistīts ar politiku. Tāpēc mana izvēle ir brīva. Man vienkārši nepatīk pelēki cilvēki. Varbūt tāpēc, ka esmu krieviete, varbūt tāpēc, ka māksliniece.
Šlesers un svešās kaislības
– Tikko redzēja pirmoreiz. Redziet, kad es pati nebiju teātrī, es vispār to nemīlēju. Arī tagad ir cilvēki, kas man saka – vispār man teātris nepatīk, bet pie jums ir kas cits. Piekrītu, ja cilvēks aktīvi dzīvo, viņam ir mērķis, diez vai viņš ies skatīties uzspēlētas kaislības, ko piedāvā teātris.
– Ar to gribējāt teikt, ka saprotat – ja Šlesers nebūtu redzējis nevienu jūsu izrādi...
– Man liekas, tas būtu vēl labāk. Ne jau tāpēc, ka Šlesers apbrīno manu mākslu, es viņu atbalstu. Man Šlesers patīk kā personība, kā cilvēks. Un liekas ļoti saprātīgs tas, ko viņš saka. Man ir ļoti attīstīta melu jušanas sajūta.
– Absolūti ne! Kad man piedāvāja balotēties, teicu – man liekas, es jums sagādāšu daudz problēmu, jo vienmēr runāju patiesību, neprotu aprēķināt, laipot riņķī apkārt. Man teica – tagad tieši tādi ir vajadzīgi.
– Kā jums šķiet – jūs varētu iemīlēt vīrieti ar tādām rakstura īpašībām kā Aināram Šleseram?
– Man patīk tādi vīrieši, jā. Bet tādiem vīriešiem ir vajadzīgas citādākas sievietes. Man ar tādiem attiecības nekad nav sanākušas. Tā laikam ir mana drāma, tāpēc droši vien arī šķiršanās – man tādi vīrieši patīk, bet dzīvot ar tādiem nevaru, jo absolūti neprotu pakļauties. Bet patiesībā situācija mūsu valstī ir tāda – ja vīrietis nav zilais, tad viņš ir puišelis. Atrast īstus vīriešus ir neiespējami. Sievietes ir zaudējušas iespēju būt sievietēm.
– Ļoti gribas, jā. Tāda meklēšana... bet ar laiku cilvēks samierinās. Acīmredzot pati esmu stipra, tāpēc liktenis nedod.
– Uzņēmēja Ieva Plaude pēc šķiršanās teica – mīļās meitenes, skatieties aiz robežām! Pēc gada viņa apprecējās ar vācu uzņēmēju. Viņa, protams, ir ļoti mērķtiecīga.
– Redziet, viņa nav tik emocionāla. Manā vietā visu izlemj emocijas. Man liekas, es pilnībā nevaldu pār sevi. Bet Ieva valda, var pieņemt pareizo lēmumu. Man reizēm blakus vajadzīgs cilvēks, kas var nomierināt un pavirzīt pareizajā virzienā.
– Cerība jau vienmēr ir, jo citādi – kāpēc vispār dzīvot. Protams, ir laikam tāds izdomāts varonis, kurš...
– ... ir gana jūtīgs un stiprs?
– Stiprs un spēj saprast. Man liekas, vīrietim jābūt gudrākam par sievieti, lai saprastu visu, kas ar viņu notiek. Ne velti saka, ka cilvēkam erogēnā zona ir prātā. Tāpēc varu teikt – jā, mani piesaista gudri vīrieši. Ne gudri kā botāniķi, bet dzīvesgudri.
– Jā, esmu par to domājusi. Bet uzskatu, ja sākšu sevi mainīt... Pirmām kārtām tikai nesen esmu sevi atradusi.
– Kad nokļuvu tai kursā – tas bija neparasts. Agrāk biju tāda pati kā citi. Skolotāja, stjuarte, sapratu, ka ir konjuktūra, kurā jāierakstās. Vispār gāja smagi, jo man bija ļoti grūti piemēroties. Visu laiku bija iekšējas problēmas.
Kad kļuvu par režisori, sapratu, ka visbriesmīgākais ir tas, ka pirmo dzīves daļu esmu tērējusi, lai iepatiktos citiem. Sapratu, ka tiem, kam tu patīc, tu patīc tāda, kāda esi. Šis atklājums nāca ar lielu atvieglojumu. Un prasmi kaut ko sasniegt. Līdz tam nekas nesanāca.
Mainīju profesiju, vienu, otru, līdz sapratu, ka nu varu darīt un runāt, ko gribu. Protams, sapratu arī, ka man ir ļoti daudz trūkumu, ka varu aizvainot cilvēku.
Man, piemēram, piemīt maniere kavēt. Es mēģinu to mainīt, bet domāju – ja būšu konstruktīva, sastādīšu grafiku dienai un visur būšu laikā, zaudēšu galveno. Bieži kavēju, jo, piemēram, pēkšņi izdzirdu pa radio kaut ko tādu, ko noteikti vajag noklausīties izrādes dēļ.
Es vienkārši neatnāku
– Jūs esat laimīgs cilvēks?
– Ir ļoti grūti noformulēt, kas ir laime. Tādi mirkļi, sekundes. Man ļoti bieži dzīvē ir veicies, kad vajadzēja neveikties. Ir bijušas bezizejas situācijas, un pēkšņi atradusies izeja. Laikam neviens nav tā riskējis kā es.
Skaidrs, tas viss ir ārprātīgs darbs, nekas jau netiek dots tāpat vien. Ne veiksme, ne panākumi, ne laime. Ja ieguldi 100 procentus, varbūt tikai 30 tev tiek atdoti atpakaļ. Caur kādu prieku. Ja esi gatavs atdot un dabūt atpakaļ tikai mazliet, tad esi laimīgs. Bieži vien cilvēki, kuri ļoti daudz dara, gaida rezultātu, un, kad tā nav, viņiem tas šķiet ļoti negodīgi. Viņi krīt depresijā.
– Jā, beidzu Filoloģijas fakultāti, strādāju par vecāko klašu skolotāju, mums ar jauniešiem bija brīnišķīgas attiecības. Literatūras stundas jau tad pārvērtās teātrī. Viena meitene gribēja stāties režisoros, Maskavā. Bija domāts, ka man jābrauc kopā ar viņu – pamēģināt.
Domāju – kur nu, man 27 gadi, bet aktrises ņēma tikai līdz 25 gadiem. Gribēju būt aktrise. Kaut kā sanāca, ka mani pierunāja, es aizbraucu un iestājos, bet viņa neaizbrauca vispār. Tas bija gadījums. Pārliecības man nav nekad.
Pārliecību es kaut kāda iemesla dēļ sajūtu mēģinājumu zālē, tur zinu visu. Kad beidzas mēģinājums, es atkal esmu ļoti nepārliecināts cilvēks. Pat mana meita saka – es no tevis nebaidos kā no mammas, bet briesmīgi baidos kā no režisores.
– Daudzi neiztur pārbaudi ar varu.
– Man liekas – cilvēkam, kurš grib varu, to nedrīkst dot nekādā gadījumā. Kā saka mans pedagogs – talantam nekad nedrīkst palīdzēt. Tas vienalga izpaudīsies. Kuri gan ir tie, kuri grib varu? Parasti nerealizējušies, nepārliecināti cilvēki. Viņu nākšana pie varas ir biedējoša. Es biju stjuarte, brigādes vadītāja, skolotāja – un vienmēr man bija vara pār auditoriju. Tad kļuvu režisore.
– Jā, bet... To pateiks jebkurš, kurš mani pazīst. Es nealkstu varas. Gluži pretēji – ja vien iespējams, izvairos no lēmumu pieņemšanas. Lai pabaras kāds cits. Bet, jo vairāk izvairies, jo vairāk tā tiek piespēlēta. Gribas būt vājai, bet dzīve nedod tādas iespējas. Diemžēl.
– Kuri tomēr bijuši tie pārbaudījumi, ar kuriem jūs esat vai neesat tikusi galā? Nauda?
– Ai, tas vispār ir šausmīgi – prasīt honorāru, nosaukt summu. Tā, protams, ir padomju audzināšana. Dzīvoju Purvciemā, braukāju ar trolejbusu. Domāju, māksliniekam svarīgs ir rezultāts, nevis tas, cik par to samaksās. Ir cilvēki, kuri saka – ja man maksās vairāk, es savu darbu darīšu labāk. Uzskatu – vai nu cilvēks dara labi, vai ne. Man nauda nekad nav bijusi prioritāte. Droši vien no šodienas viedokļa tas nav pareizi.
Piemēram, aktieri neiet prom no Nacionālā teātra, jo tur ir alga, stabilitāte. Bet viņiem nepatīk spēlēt „Skroderdienas”. Lūk, to es nesaprotu. Tā laikam ir mana problēma. Bet pārbaudījumi? Viens liels – neiet uz kompromisu ar sirdsapziņu, ar sevi. Atbraucot uz teātri, negribas lamāties ar dekoratoriem, bet negribas arī sliktu izrādi. Tu it kā saproti, ka salamāsies, cietīs tavs vārds, nebūs darba, bet bieži vien nākas būt ļoti asai, lai neietu uz kompromisu.
– Domāju, jā. Tā ir rakstura iezīme. Es nemāku citādi. Saprotu, ka man tas viss nepatīk – dekorāciju vajag novākt, orķestris skan šausmīgi, arī to vajag novākt. Briest ļoti liels konflikts. Un tad es vienkārši neatnāku uz mēģinājumu.
– Bet jūs nesakāt, ka jums kaut kas nepatīk?
– Saku, bet situācija netiek risināta – visi cer, ka režisors nomierināsies. Bet es nevaru! Kā gan varu turpināt kaut ko darīt, ja man tas jau tagad nepatīk?
– Vienmēr! Reizēm kontrakti ir tik briesmīgi, ka saproti – ja nepabeigsi izrādi, tev būs jāpārdod dzīvoklis un viss, kas tev pieder. Bet tajā brīdī es par to nespēju domāt.
– Skaistas sievietes „a priori” tiek uzskatītas par veiksmīgām. Jums tas ir palīdzējis?
– Man vienmēr ir palīdzējušas sievietes, un nekad – vīrieši.
– Nu... viņš... (Smejas.) Tas ir citādāk.
– Mēdz teikt, ka sievietes ir nenovīdīgas pret citu skaistumu.
– Nezinu... Man ar vīriešiem vienmēr ir tādas attiecības... Sākas romāni. Saprotiet, attiecības kļūst asas. Ne par kādu palīdzību nevar būt runa. Jo sākas cīņa.
– Jā, tie vīrieši bieži vien nezin kādēļ pārvēršas ienaidniekos...
– Šķiet, cilvēks ar gadiem mācās miera izjūtu. Vai māksliniekam tas nav bīstami?
– Zināšanas vairo skumjas. Tā ir – jo vairāk uzzini par dzīvi, jo smagāk tev kļūst. Tā saka arī Zālamans.
– Jā – novest savu apziņu līdz tam, lai pieņemtu šo dzīvi. Bet pie tā jānonāk...
– Jūs protat?
– Nē.
– Mieru? Laikam ne. Nezinu, laikam tiešām daudz kas jāpārdzīvo, lai pret visu varētu izturēties mierīgi. Neesmu līdz tam izaugusi. Domāju, ka uz to eju, bet man dažkārt svarīgāk ir nenorauties. Zinot savas psihoemocionālās lietas, nepiemērotību šai dzīvei...
– Izvairāties no kaut kādām īpašām situācijām?
– Man ļoti palīdz vecāki, viņi arī ļoti baidās... Kā saka mamma, galvenais – nenokļūt trakomājā. Un man kaut kā nepastāv jautājums – iegūt mieru... Man ir uzdevums – izdzīvot. Šeit, šajā dzīvē. Nenorauties, nesajukt prātā. Neizdarīt pašnāvību, kādas šausmīgas lietas. Bet vienkārši – izdzīvot, pieņemt, izturēt. Tik vienkārši.
– Es to ļoti gribu. Ar vienu slavenu Krievijas scenāristu tagad runājam par scenāriju. Lielākā problēma, ka gribu uzņemt filmu par Latviju, bet nespēju šeit ieraudzīt nevienu, kurš to varētu atainot.
– Zem kuras filmas jūs gribētu parakstīties – no tām, kuras jau ir uzņemtas?
– Man ļoti patīk Bertoluči. Bet viņš ir pārāk liels mākslinieks. Domāju, līdz viņam, tāpat kā līdz budismam, tā arī nenonākšu. Māksliniekam ļoti svarīgs ir paša liktenis. Kas ar viņu notiek. Ja dzīvē nekas nenotiek, tad nav arī ko dot, izrādes kļūs garlaicīgas, nav īstu jūtu, emociju. Tāpēc katram māksliniekam jāatlicina laiks aktīvai, emocionālai, garīgai dzīvei.
– Es visur ieraugu kaut ko jaunu. Tāpēc saku, ka politika ir turpinājums tam, ar ko nodarbojos teātrī. Man tā ir interesanta. Arī tur ir cilvēki, raksturi, uzskati, attiecības, spēks, kura man nav. Drosme, kas man nepiemīt. Režisors vienmēr ir paslēpies tumsā. Es vēroju, skatos. Tas ir tāpat, kā uzņemt kino. Iegūšu emocijas, kaut ko iemācīšos...
Sandra Landorfa / Foto: izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
