Dizainere Natālija Jansone: „Mani nepucēja kā princesi”
Modes māksliniece Natālija Jansone uzņēmusi apgriezienus. Nesen atvērusi latviešu dizaina veikalu RIIJA, savu jauno drēbju kolekciju izstādījusi jau vairākās iepirkšanās vietās. Bet mēs iebāžam degunu Natālijas fotoalbumā un atrodam modīgas atmiņas.
Pašai savs lietusmētelis
Desmitā Krievijā jau bija izlaiduma klase. Man – 16 gadi, pavasaris, kājās kurpītes bez papēža, ar plastikāta zoli. Ilgu laiku tās bija manas vismīļākās. Un arī plašķītis šķita tik skaists, jo plīvoja vējā. Man ir vecāka māsa, un visu bērnību man bija jāvalkā drēbes, kas palika no viņas. Bet viņa ir mazāka augumā un miesās daudz omulīgāka. Mūžīgi viss bija par īsu un par lielu. Kad māsa aizbrauca mācīties uz Pēterburgu, vecāki beidzot sāka pirkt drēbes man. Tā bija svētlaime. Tētis bija ļoti labs ārsts, onkologs-ķirurgs, viņu par speciāliem taloniem laida iepirkties jaunlaulāto veikalā, kur bija daudz labākas drēbes. Šis plašķis un kurpes ir no turienes. Mammai savukārt bija laba gaume, viņa bija šūšanas tehnoloģe rūpnīcā, bet mēs ar māsu nekad netikām pucētas kā princeses.
Strādāju „Expo 1993” Dienvidkorejā. Biju cilvēks, kas palīdz apmeklētājiem kā tulks un izrāda paviljonu. Svārku garumu noteica lielie priekšnieki. Pie svārkiem – žakete, cepure un bante, sienama ap kaklu. Mums visu laiku bija jābūt uzkrāsotām sarkanām lūpām. Kājās bija kurpes, kas pēc astoņu stundu valkāšanas pārvērtās spāņu zābakos. Citiem redzot, nedrīkstējām ne sēdēt, ne ēst. Pēc sava bohēmiskā dzīvesveida (jau strādāju kā modele) šajos rāmjos tik tikko spēju noturēties. Bet izturēju. Kad vēlāk aizbraucu uz „Expo” laikā.
Dienvidkorejā iepazinos ar kādu meikapa mākslinieku un frizieri vienā personā, kurš apgalvoja: „Tu varētu būt modele. Pamēģināsim!” Pēc fotosesijas gan nekas nesanāca. Arī studiju biedrenes bija pārliecinātas, ka es varētu būt modele, un paķēra mani līdzi uz kastingiem. Tā sāku Korejā kā modele fotografēties. Grims man joprojām svarīgs. Agrāk pat par daudz pārkrāsojos. Esmu piedzimusi ar mūžīgajiem zilajiem lokiem zem acīm, un man vajadzēja tos kārtīgi aizkrāsot. Lai Korejā mani neuzskatītu par korejieti, sāku krāsot sarkanus matus.
Sanktpēterburgā pabeidzu Austrumu valodu fakultāti, un, kad 1990. gadā ierados Latvijā, manas korejiešu valodas zināšanas nevienam tā īsti nebija vajadzīgas. Ar Ziemeļkoreju bijām sastrīdējušies, ar Dienvidkoreju vēl nedraudzējāmies. Aizbraucu uz Ķīnu un pēc tam uz Koreju uzlabot savu korejiešu valodu. Ar mugursomu plecos daudz klīdu uz klosteriem un vēsturiskām vietām. Lielākoties savā mīļākajā apģērbā – „šortiņos, maiciņā” un zamša zābaciņos, kas beigās bija vienos caurumos. Jaunus nopirkt nevarēja, jo Korejā tikt pie 40. izmēra apaviem ir neiespējami. Man vēl joprojām patīk šorti, vienīgi šķiet – manā vecumā vairs nav īsti pieklājīgi tajos staigāt. Kad atbraucu uz Latviju, kopā ar šortiem valkāju pavisam necaurspīdīgas garās zeķes (ne zeķbikses), vīriešu žaketi ar metāliskām kluba pogām un kājās vilku spīdīgas, metāliskas kurpītes.
Te man 24 gadi, mugurā milzīgs, pūkains džemperis. Absolūti sintētisks, bet īpaši mīļš. To vēl ilgi, ilgi glabāju skapī. Kājās – brūni zābaki no biezas ādas ar metāla purngalu. Biju Dienvidkorejā tirgū uzgājusi meistaru, kas pēc mana dizaina varēja pašūt jaunus zābakus. Viņš gan pārsvarā tos taisīja amerikāņu kara bāzei. Kad vēlāk tos atdevu māsas dēlam, nespēju vien atvadīties. Starp citu, jau biju paguvusi izveidot arī savu pirmo kolekciju – saģērbu draudzeni Sarmīti un nobildēju. Izdomāju, ka gribu radīt drēbes. Par naudu, ko nopelnīju kā modele, pirku audumus un sūtīju tos uz Latviju. Kad atbraucu no Korejas, radīju savu pa īstam pirmo kolekciju.
