Picalcelmi, Kafijatullovi, Ilgaviži. Latviešu neparastie uzvārdi
Uzvārds ļauj palikt atmiņā un likt justies atšķirīgam. Taču pārbaudi, kā uzrakstīts! – šis ir dzelzs likums katram gara uzvārda īpašniekam.
Ja precies – uzvārdu nemaini!
Dace Picalcelma, reiki meistare
Ģimene uzvārdu ieguvusi no mājas nosaukuma „Picali”. Ko tas nozīmē, nav ne jausmas. Baznīcas grāmatās pirmais ieraksts par Picalcelmiem – Fricis Picalcelms – parādījies ap 1820. gadu.
No tēva puses esam trīs meitas, tad nu sanāk, ka tieši šis dzimtas atzars līdz ar mums varētu būt zudis, taču tēva brālim savukārt dzimst tikai puikas un tāpēc Kurzemes pusē ir daudz Picalcelmu. Mamma teic: „Mēs likām jums, meitām, īsus vārdus – Dace, Aija, Jana – lai skaisti skan un var uz uzvārdu uzmanību vērst.”
Dīvaini, ka krievu laikos nekādu lielu problēmu ar uzvārda izrunu vai rakstību ne man, ne vecākiem nav bijis.
Drīzāk tad paši latvieši ir putrojušies. Latvietis vieglu roku sadala to divās daļās: Pica un Celms, un tā tieku pie dubultuzvārda. Man tas jau asinīs – rūpīgi pārbaudīt vai uzvārds pareizi uzrakstīts. Man jābrīnās, kādēļ, nosaucot būtībā diezgan sarežģītu uzvārdu, ierēdņi otrreiz nepārprasot, raksta, kā sanāk un kā sadzirdējuši. Tādēļ parasti uzreiz rakstu priekšā, lai nebūtu pārpratumu, citādi kļūstu par Picacelmu, Picaucelmu vai vēl kā citādi.
Taču nav jau tikai jezga ar pareizrakstību vien – uzvārds man ļauj būt īpašai. Pašlaik mācos universitātē un, jaunā kolektīvā ienākot, jūtu lielu interesi: „Ahā! No kuras puses tāds vārds? Ko tas nozīmē?” Bieži esmu dzirdējusi arī: „Ja precaties, nekad mūžā nemainiet uzvārdu, jo tas ir sevišķs! Līdz ar tā maiņu it viss var dzīvē mainīties – uzvārdam ir tāda enerģija!”
Katrā ziņā – uzreiz labi palieku atmiņā. Tomēr cilvēki nekavējoties sāk lietot tikai vārdu, nekad neesmu saukta uzvārdā par Picelcelmas jaunkundzi vai kundzi – uzreiz ir tikai Dace. No uzvārda man arī nekad nav iesauka darināta, tik garā auguma dēļ, lai atšķirtu no citām tāda pat vārda īpašniecēm, skolā esmu saukta par Garo Daci.
Raimonds Ilgavizis, raidījuma „Dejo nost” dalībnieks
Tāli un dziļi savus ciltsrakstus nezinu, bet domāju, ka uzvārds cēlies no Bauskas puses. Tad nu iespējams, ka robežu tuvuma dēļ piemaisījušies arī lietuvieši. Mamma, Agnese vārdā, stāsta, ka parasti šo vārdu neviens par necenšas saklausīt – uzreiz padara viņu par Ilgu Vizi. Ko tur daudz ķēpāsies! Taču no savas dzīves kurioziem vislabāk viņa atceras, ka reiz esot kļuvusi pat Ilga Zivs.
Atkārto, cik gribi – katrreiz tik un tā iegūsti citu uzvārdu! Raksturīga versija – Ilgavidzis. Krievvalodīgajiem klājas grūtāk. Man tik traki nav bijis, kaut gan pirmajā „Dejo nost” raidījumā manu pieteikumu nācās pārfilmēt, jo Baiba Sipeniece vairākkārt nokļūdījās ar izrunu.
Nupat Ilgavižu ir daudz, bet vēl pirms gadiem, atceros, Rīgas telefongrāmatā atradu tikai vienu šī uzvārda valkātāju. Droši vien tas tādēļ, ka vectēvam bija deviņi, savukārt mammas ģimenē bija seši bērni – tur arī viņi visi radās. Kāda saistība mammas un tēta vecāku ģimenēm ar vienu uzvārdu? Domāju, tāltālos senčos viņi ir radinieki, jo mammas meitas uzvārds ir „Ilgavīze”.
Tuvi tie radu raksti gan nevar būt, jo mamma ir no Saulkrastu puses, no Minhauzena vietas Duntes, bet tētis – no Lielvārdes. Nu jau abi kopā kādus trīsdesmit gadus. Protams, ka viņu laulību ceremonijā neesmu piedalījies, bet domāju, pēc padomju laiku standartiem, tā varētu skanēt šādi: „Pasludinu jūsu laulību par noslēgtu. Sieva Agnese Ilgavīze pēc laulībām pieņem vīra uzvārdu un kļūst par Ilgavizi.”
Nu Ilgaviži ieviesušies arī Siguldā. To uzzināju no sava onkuļa jelgavnieka Daiņa Ilgaviža, kuram pēkšņi visi sāk prasīt: „Es, ko tu tai Siguldā dari?” Izrādās, tur mīt vēl viens viņa pilnīgs vārda un uzvārda brālis, vēl viens Dainis Ilgavizis. Tā izvēršas mūsu populācija – Ilgaviži, tā vien šķiet, ir baigi ražīgie!
Nezinu, ko uzvārds nozīmē, bet to man devis tētis, pēc tautības – tatārs. Diemžēl ar tēvu maz esmu dzīvojusi kopā un tādēļ neesmu paguvusi noskaidrot. Latvijā šis uzvārds ir unikāls – te mīt tikai vēl viena – mana tēva pirmās sievas ģimene. Viņš to uz Rīgu atnesis!
Uz mana taksometra paneļa ir plāksnīte ar foto un uzrakstu: „Jūs apkalpo vadītāja Anžela Kafijatullova.” Retais paliek vienaldzīgs pret šo tekstu. Īpaši latvieši brīnās un taujā: „Kā? No kurienes? Ko tas nozīmē?”
Jāteic, ar pirmo reizi vēl nevienam nav izdevies manu uzvārdu sadzirdēt, izrunāt vai uzrakstīt pareizi. Savulaik esmu spēlējusi Latvijas sieviešu futbola izlasē, un tad bija jābraukā uz sacensībām ārzemēs. Kā tikai tad mans uzvārds nav locīts! Kafijatrulova! Kafidžatulova!
Kad biju maza meitenīte, man ļoti nepatika mans uzvārds, sapņoju, cik labi būtu to nomainīt. Tagad gan ir gluži otrādi – visiem tas tā patīk, interesē un izsauc priecīgi pārsteigtu smaidu – kā gan es to varētu gribēt mainīt?! Ja jautā, vai pieņemtu vīra uzvārdu pēc laulībām – visticamāk, ka ne, nevēlētos kļūt par Anželu Ivanovu vai Petrovu. Mamma ir dzimusi Lomkina, viņa daudz nedomājot pieņēma eksotisko vīra uzvārdu – tur bija tāaaada mīlestība, ka viņa bija gatava uz visu. Pašlaik man nav iesaukas, bet skolas laikā draugi mani mīlīgi dēvēja par Kafī. Vai nav skaisti?”
