Gribētos vēl reizīti... Zeltītes kundzes jaunības dienu mīlestība
Nebija ne skūpstu, ne glāstu. Tikai trīsas mīlestības dēļ un bailes, vai abi netiks pieķerti. Varbūt tieši tāpēc Zeltītes jaunības dienu pirmā mīlestība tik kvēli joprojām mīt viņas sirdī, kad gadu skaits jau pāri 80.
Man bija 21 gads, kad strādāju paraugtipogrāfijā, saimniecības daļā. Pie mums 1945. gadā – nespēju vairs īsti atcerēties, kad – atveda vācu gūstekņus. Viņus norīkoja pie smagajām papīra ķīpām. Kādus septiņus zaldāti no rīta atveda un vakarā atkal aizveda. Saimniecības daļā viņiem tika ierādīta atsevišķa telpa, katram plauktiņš, kur nolikt savas kulītes.
Nezinu, kā, bet man Pauls iekrita acīs (Zeltītes balss aizlūst, un asaras vairs neļauj parunāt)... Un viņam ar’... Paulam bija 24 gadi. Mums satikties bija ļoti bīstami, to nedrīkstēja. Bija jāuzpasējas no mana priekšnieka, jo viņš strādāja
S
tūra mājā. No pārējiem tā dikti baidīties nevajadzēja, bet tik un tā.
Gūstekņiem jau klājās ļoti grūti. Reizēm 17 dienas bija neēduši, bet to jau nezināju. Karš bija tikko beidzies, nekā nebija. Tā kā pārzināju arī kopgaldu, tad vismaz maizīti paslepus varēju iedot. Vāciešiem tā bija tāda pasāļa, par "ersatz" sauca. Tiem citiem to maizīti varēju kā nu kuru reizi, bet Paulam centos vienmēr iedot.
Lielākoties sazinājāmies ar zīmītēm. Vienu brīdi viņš pat rakstīja, lai mēģinu izbraukt pie viņa vecākiem uz Vāciju. Skaidri zināju, ka to jau nu nedarīšu. Bet pretim rakstīju, ka viņam pret mani nav nekādu pienākumu. Domāju, varbūt viņš to saka par tiem maizes kumosiem. Tā arī palika – ne šā, ne tā. Bet tad par mums abiem kaut ko sāka nojaust mans priekšnieks.
Un vienā dienā Pauls vairs uz spiestuvi neatnāca. Nenāca un cauri. Aizeju pie direktora, saku: „Mums vajadzīgi vācieši, kas strādā. Kur viņi palikuši?” Apzinājos, ka nevaru arī pārmēru tincināt, lai nav aizdomīgi. Pēc laiciņa viņi atkal sāka nākt, bet nepagāja vairs ne cik ilgs laiks, un atkal nekā. Un man vairs nebija iespēju par viņiem dabūt itin nekādu ziņu. Tas bija traks laiks – šis 1945. un 1946. gads.
Jauna mīla palīdz aizmirsties
Tobrīd uz Latviju atpakaļ sāka vest mūsu zēnus. Viss mans 1924. dzimšanas gads taču tika iesaukts leģionā. Mēs, meitenes, visas gribējām zināt, vai tiks atvesti arī tie, kurus pazīstam. Dabūjam informāciju – jā, vienu dienu vedīs no Krievijas gūstekņus un nometinās Mežaparkā. Protams, aizgājām uz turieni. Mūsējie izlaisti ārā Zemitāna stacijā, nejaudā pat kājās nostāvēt. Cik nu katra var, pierakstām adreses, lai var paziņot vecākiem vai piederīgajiem, ka viņi atvesti. Bet mums nelaimējās, jo neviena no pazīstamajiem zēniem tajā sūtījumā nebija. Toties satiku savu nākamo vīru.
Darbā daži zināja, ka ejam vākt adreses, un tā viens kolēģis saka: „Zini, ko, nāku uz darbu, un viens puisis pie žoga stāv. Iedeva zīmīti ar adresi, lūdza, lai nosūta vecākiem uz Saldu.” Es aizsūtīju, pēc tam viņam pašam aizrakstīju uz to lēģeri Mežaparkā, ka esmu vēstuli nosūtījusi. Kad viņu izlaida no turienes, pēc kāda laiciņa mēs apprecējāmies.
Bet par Paulu vairs nekādu ziņu. Centos par viņu nedomāt, tik reizēm prātoju, nez, kur viņš ir, kas ar viņu noticis. Domāju, visticamāk, viņš jau atbrīvots un atgriezies Vācijā.
Uzreiz sapratu – tas ir viņš
1993. gadā Lielajos kapos kritušajiem vācu karavīriem atklāja piemiņas sienu, un viņš bija viens no tiem, kas piedalījās. Dažas dienas bija te uzturējies un gājis uz to pašu tipogrāfiju meklēt Zeltīti Puriņu. Pat manu toreizējo uzvārdu bija atcerējies. Bet es tur vairs nestrādāju, viens otrs gan zināja, ka tāda Zeltīte bijusi, bet kas tālāk ar mani noticis, to gan ne.
Tā viņš aizbrauca uz Vāciju, neko par mani neuzzinājis. Tomēr cerības neatmeta, rakstīja spiestuves direktoram vēstuli, lūdzot tomēr kaut kādā ceļā dabūt informāciju, kur esmu. Izrādās, viens no maniem vienaudžiem vēl spiestuvē strādāja, viņš zināja arī, kur mitinos. 1993. gadā viņš atnāk pie manis uz mājām un atnes Paula rakstīto vēstuli direktoram.
Es ilgi domāju – rakstīt vai nerakstīt, jo tik ilgs laiks pagājis, man jau mazmeita. Bet nē, domāju, viņam tomēr uzrakstīšu, jo manā sirdī jau viņš visos šos gadus bija. Uzrakstīju, ka esmu precējusies, ka man ir ģimene un pēc dažām dienām saņemu 12 aprakstītas loksnes. Tik garu vēstuli. Viņš arī precējies, trīs dēli, bet ļoti, ļoti grib mani redzēt. Vai nevaru aizbraukt pie viņa?
Domāju – tā atkal ir problēma. Kā mana ģimene to uzņems? Kā mani saņems tur? Šajos gados arī vācu valoda aizmirsusies.
Bet man tie bērni dikti uzņēmīgi. Mazznotiņš dibināja galdniecības uzņēmumu, bija uzzinājis, ka Vācijā ir tādi darba galdi, kādus viņam vajag. Viņi, trīs puiši, jau bija sarunājuši braukt uz Vāciju. Iedevu Paula adresi, lai aiziet un nosūta sveicienu no manis. Jo man vairs nav pat priekšstata, kā Pauls izskatās. Tomēr 48 gadi pagājuši! Zēni atbrauc, un mazznotiņš stāsta – esot pie Paula apmetušies, tik labi uzņemti. Pauls teicis – nākamreiz viņi nedrīkst braukt bez vecmāmiņas.
„Man noteikti jābrauc līdzi!” Es nebraukšu! Pirmkārt, man bail no ūdens, bet jābrauc ar prāmi, otrkārt, tak’ vācu valoda arī vairs nav tā, kas agrāk. Ko es tur aizbraukšu? Turklāt viņš Vestfālē, kur mazliet citādāks tas dialekts. Bērni tik saka: „Jābrauc!” Es pretim: „Nebraukšu!” Līdz vienā ceturtdienā mazznotiņš atnāk: „Vecmāmiņ, biļetes nopirktas, ceturtdien braucam!”
Trīs dienas man galds pilns ar vārdnīcām, bet ko tu saķersi?! Zināju, ka no uztraukuma vairs nezināšu pat to, ko vācu valodā vēl zinu. Bērni mani pucē un taisa, priecīgi, ka vecmāmiņa brauks. Zinu, ka neko tādu vairs nekad dzīvē neizdarīšu (smejas). Mazznotiņa kompānijai jābrauc līdz Diseldorfai, bet Pauls dzīvo tuvāk. Viņi sazvanās, lai Pauls mani stacijā sagaida.
Izstumj mani no vilciena, paši aizbrauc tālāk. Stāvu stacijā un dzirdu, kā vācu valodā pār visu peronu stāsta, ka no Latvijas Vācijā ir iebraukusi frau Zeltīte un viņa tiek sveikta Vācijā. Man pretim nāk sirms nepazīstams kungs, jo gadi taču pagājuši. Bet es uzreiz sapratu – tas ir viņš. Biju tik uztraukusies, ka pirmais, ko teicu – lai runā lēnām un īsiem teikumiem. Iekāpām vilcienā, braucām tālāk pie viņa, Pauls tik grib runāt un runāt, nav apturams, bet tajā uztraukumā vairs neko nevaru pateikt. Ak, Dieviņ!
Kamēr braucām, klusībā prātoju, nez kā viņa kundze mani uzņems?! Mans vīrs arī neizskatījās laimīgs. Kad vaicāju, ko man darīt – braukt vai nebraukt, vien sausi atteica, lai pati izlemjot.
Bet ļoti jauki bija. Visi trīs dēli sabrauca ar savām vedeklām. Astoņas dienas pie viņa nodzīvoju un sāku jau saprast, ko viņi savā starpā runā. Protams, ne tuvu nevarējām tā dziļi no sirds parunāties, jo tik labi tomēr vācu valodu nezinu. Ikreiz, kad gājām cauri ciematiņam, Pauls ar katru pretimnācēju iepazīstināja, sakot, ka esmu viņam maizīti devusi.
Pēc astoņām dienām mazznotiņš atbrauca pēc manis. Kad šķīrāmies, gan raudāju, jo nezināju, vai vēl redzēsimies. Pārbraucu mājās, un man visas atmiņas atkal uzjundītas augšā. Pēc diviem gadiem viņš viens pats ieradās. Toreiz nespēju noticēt, ka viņš Juglā atcerējās māju, kur bija kā gūsteknis nomitināts. Atrada to vienkārši pēc atmiņas. Tādos brikšņos tā bija ieaugusi. Pauls izraka no žogmales mazu ozolu un aizveda uz Vāciju sev līdzi. Otrreiz viņš atbrauca ar kundzi un pirms gada – atkal viens pats.
Liebe Zeltite!
Ar šiem vārdiem sākas katra vēstule. Mēs joprojām sarakstāmies. Jau 17 gadus. Šī te kaudzīte nav pat puse (rāda paprāvu vēstuļu krāvumu). Sākumā tās nīcināju ārā, bet vēlāk pārdomāju – man būs šad tad, ko palasīt.
Viņš gan man pārmet, kāpēc tik reti rakstu. Kad vīrs bija dzīvs, man bija vieglāk. Viņš leģionā bija tulks, labi runāja vāciski, savukārt man padevās rakstīšana, ko vēl no skolas laikiem atcerējos. Kad vīrs aizgāja mūžībā, man sākās vārdnīcu ēra.
Pauls gan visu laiku saka – tu tik labi runā, tu tik labi raksti, bet tam nevar ticēt (smejas). Lai gan viņš šad tad man arī piezvana un tad mazliet parunājamies.
Starp citu, tagad zinu, kur viņš pazuda no spiestuves. Viņus aizveda uz Krieviju, un viņš astoņus gadus vēl bija gūstā.
Protams, tagad klāt vecums, un es to jūtu. Kā smejos – pirmo pusi Paula vēstulei gandrīz nelasu, jo sākās ar sveicienu no Zauerlandes. „Ir vakars, es sēžu savā birojā un rakstu. Atceros, Gints bija te apmeties (Zeltītes mazznotiņš – aut.piezīme), un Margareta augšā sēž un skatās televīziju...” Tā viena puse visa ir tāda, to jau zinu no galvas. Tikai tad viņš atklāj, kā klājas viņa dēliem un mazbērniem, jo es jau visus viņus zinu.
Tad viņš jūsmo par manu mazmeitu, stāsta, ko dara. Viņam ir 20 vistas un viens gailis, dārzs un mežs. Pauls tādiem lieliem burtiem raksta. Un es arī stāstu, kāds mums laiks, kā visiem klājas, un kā man pašai. Tā mēs te vēstulēs jau 17 gadus tiekamies.
Kad kādu laiciņu neuzrakstu, viņš prasa, kāpēc. Bet uz vecumu vairs galīgi neiet tā rakstīšana vācu valodā, tāpēc paslinkoju, aizsūtu tikai apsveikumus ar mazu piezīmi – vēstule drīz būs. Un tad viņš prasa: „Kāpēc tikai apsveikums, kāpēc neraksti?” Tad atkal no viņa kādu laiku nav ziņu, un es prasu: „Kas noticis, kāpēc vairs neraksti?” (Smejas.). Bet vēstuļu rakstīšana man arī tāds labs veids, lai neļautu smadzenēm iesūnot. Izvelku no plaukta visas vārdnīcas un rakstu, kaut ar kļūdām (smejas).
Bet toreiz, pēc 48 gadiem tiekoties, bez vārdiem jutu, ka mūs saista kas īpašs. Viņš pats tagad atzīst, ka tik ļoti baidījies, lai man, kamēr viņš tai spiestuvē strādāja, neatgadītos kas slikts. Un es arī baidījos – domāju, ja mani pieķers, viņu vairs nelaidīs uz spiestuvi. Toreiz, kad aizbraucu pie Paula, viņa kundze kaut kur aizgāja, un mēs palikām divi vien.
Bet man tak’ toreiz jau bija 70 un viņam – vairāk. Stāvēju pie loga, skatījos ārā un jūtu, kā viņš apliek man rokas un apņem. Tas bija kā pavisam agros jaunības laikos, kad tā kautrīgi un bailīgi mēģina vismaz vaigu pieglaust tuvāk.
Ja mēs būtu varējuši tā normāli tikties, tad nezin, vai būtu tā, kā tagad. Mēs jau tikāmies gandrīz, uz visām pusēm skatoties, vai tik kāds neredz un netuvojas. Tie pārējie gūstekņi dažkārt arī stāvēja uz vakts. Zīmītes arī paslepus liku tajā plauktiņā, kur viņi mugursomas nolika. Zināju, no kurienes viņš ir, bet neko daudz jau tajās zīmītēs nedrīkstēja rakstīt. Bija ļoti bail, ka tās kāds neatrod. Bet mēs katru dienu redzējāmies. Un sirds tā vien trīsēja. Man taču bija 21 gads, paši zināt, kā ir. Turklāt tolaik visi mana vecuma vīrieši bija prom – leģionā.
Pabučoties mums nesanāca, jo tas bija ļoti, ļoti bailīgi. Ja nebūtu tā mana priekšnieka, varbūt kas vairāk būtu izvērties. Es tiešām ļoti baidījos. Par sevi – nē, neienāca prātā. Par viņu... Kaut nevari ar otru parunāt un tuvumā satikties, tās jūtas jau vibrē.
Pauls man ļoti, ļoti daudz pēdējos gados atbalstījis un palīdzējis. Arī materiāli, kad saslimu. Viņš arī sarakstījis grāmatu par gūstā pavadīto laiku.
Smejos, Vācijā esmu kā nacionālais varonis, jo arī tajā viņš mani pieminējis. Prasu: „Kāpēc tu tik briesmīgi mani slavini? Es taču neko tik speciālu nedarīju? Cik varēju, tik to maizīti arī devu, un citiem arī, tev varbūt ko vairāk”. Un Pauls saka: „Tas, ko iedevi, to nevar ne mūžam aizmirst.” Tas maizes gabaliņš viņam joprojām šķiet kā nezin kas.
Nupat Paulam palika 89, man – 86. Viņš saslima ar Laimas slimību, tāds švakāks kļuva un tagad bez mitas prasa: „Varbūt tu vēl varētu atbraukt pie manis kaut vienu reizi?” Mēs pēdējo reizi tikāmies pagājušo gadu, un Pauls ļoti cer, ka varēšu ierasties uz viņa 90. dzimšanas dienu. Bet nez vai varēšu. Nez vai varēšu to ceļa gabalu uzņemties. Bet gribētos ļoti vēl reizīti.
Aiva Alksne / Foto: no Zeltītes kundzes albuma
