Liene Šomase: „Kāzas? Nu... varbūt 50 gados”
Latviešu estrādes gaišais tēls – Liene Šomase – auklē mazuli un apgalvo, ka kāzas nevēlas, jo pārāk daudz tajās esot jāapsola un viņa negribot būt līgava, kas izklaidē. Liene nav taurenis, drīzāk – tīģeris. Patstāvīgu dzīvi viņa sākusi jau 15 gadu vecumā. Caur smaidu pateiks, kas viņai pienākas no šīs dzīves. Daudz...
Kaut arī Liene auklē dažus mēnešus veco Gabrielu, viņa tikko pieslēgusies lielam „MicRec” projektam – iznācis CD ar latviešu kino dziesmām, ierakstīts disks, sāksies koncerti.
Lai gan pirms intervijas Liene tika brīdinājusi, ka “par bēbi nerunās”, viņa stāsta daudz. Kā jau cilvēks, kura dzīve nule kā apmetusi kūleni, un viss vēl nav izrunāts. Arī mazā Gabriela piedalās mammas darbos – intervijā un sarunās ar sponsoriem. Liene – šarmanta, pašapzinīga, mīļa un taisna vienlaikus – ar īstu lauvenes maigumu ņurca mazuli, kurš tikmēr ņurkst, līdz aizmieg uz rokām.
– Projekta vadītāji mani uzrunāja, kad biju stāvoklī, septītajā mēnesī. Vienīgais, par ko tobrīd domāju, – kā būs... jo nezināju, kā ir, kad piedzimst jauna, nezināma būtne. Parunājos ar draugu, kurš teica, ka pieskatīšana nebūšot problēma. Iekšēji jutu, ka viss būs kārtībā, tāpēc piekritu.
Savā būtībā jūtos kā patriote. Ja atceros tā laika filmas, kas uzņemtas pirms 1986. gada, kad manis vēl nebija, – tās patiešām ir Latvijas lepnums! Īsta māksla. Kaut kas tīrs, maigs, trausls, patiess. Tagad viss mainās, pasauli vajag mākslīgu, un tie mūsdienu seriāli... Nav dabiskuma. Tieši tāpēc piekritu – šo filmu dēļ, jo tur ir patiesums... Es arī uz skatuves cenšos būt tāda, kāda esmu dzīvē. Man ir svarīgi, kāda mākslinieku komanda tiek atlasīta, tāpēc vienmēr jautāju – kas vēl ir piekritis piedalīties. Neminēšu vārdus, bet ir tādi, ar kuriem... es vienkārši negribu strādāt.
– Esi kādreiz atteikusi?
– Nē. Līdz šim ir trāpījies, ka viss kārtībā. Kad uzzināju, ka šajā projektā ir Ingus Pētersons un Ieva Akuratere... tādi ļoti interesanti, savdabīgi mākslinieki atrasti, personības... Dažas kaprīzākas, dažas vienkāršākas, dažas plūstošas, dažas ar mugurkaulu... Kad man jūnijā (man Gabija jau bija uz rokām) uzzvanīja, ka būs jāieraksta arī disks, sākumā likās – ārprāts, kā tas būs, bēbis un viss, bet nekādas grūtības tas man nesagādāja. Kaut gan, nemelošu, manā pirmajā solo diskā bija arī dziesmas, kuras vienkārši aizgāju atdziedāt. Bet – cilvēks aug, un domas mainās. Tātad – man vēl ir uz ko tiekties. Divdesmit četri gadi tikko palika.
– Jā! Man liels prieks, ka tagad viss notiek uzreiz. Protams, pirmajā momentā ir haoss, savā būtībā varbūt pat esmu bišķiņ depresīva, nesaprotu, kāpēc Dievs man uzlicis tādus pārbaudījumus. Bet tad sāku domāt, ka laikam esmu stiprs cilvēks un man tādus pārbaudījumus vajag.
Lienes Šomases ģimene
– Pirms paliku stāvoklī, uz kino gāju ļoti bieži. Liels prieks, jo tuvojas Latvijas svētki, reklamē, ka atkal rādīs filmas... Man „Cilvēka bērns” ir viena no mīļākajām, pa vakariem skatos „UgunsGrēku” – var pasmieties, var bišķiņ paraudāt.
Varbūt neesmu standarts
– Neteikšu, ka līdz ausīm, es jau no 15 gadu vecuma kaut kā cenšos sadalīt savu laiku. Teicu, ka nerunāšu par bērnu, bet gribot negribot jārunā. Kad piedzima Gabriela, pirmais mēnesis, otrais – okei, aprodi ar šo būtni, bet trešā mēneša beigās jau sapratu, ka neesmu no tām sievietēm, kas var sēdēt mājās un uci-buci no rīta līdz vakaram. Es ļoti mīlu savu meitiņu, bet man pietrūkst skatuves, kur izlādēties. Protams, bērns prasa ļoti daudz, bet man tomēr ir mērķi.
Man palaimējies, ka viņa ir ļoti saprotoša. Daudzi domās, ko tā Lienīte runā, bet tā ir! Iepriekšējā naktī ar meitu izrunāju visas lietas, kas man būs nākamajā dienā, viņa vienmēr klausās. Ja neizrunāju, vienmēr ir problēmas – čīkst, grozās... Man ir ļoti labs draugs, ar kuru visu var sarunāt, Gabijai laba krustmāte – mana māsa... Jā, neesmu no tām, kas sēž mājās.
Man patīk brīvība varbūt... Nedomāju, ka būs tik daudz to projektu šai rudenī. Bija viens, nu jau četri!... Man šķiet, tas ir labi. Ja es visu laiku sēdētu mājās, es nevis aizietu kukū, bet... varbūt degradētos. Daudzi saka – jā, tā Šomase atkal atrāpojusi uz skatuvi, viņai droši vien to slavu vajag. Bet ir cilvēki, kas mani saprot. Skatuve ir vieta, kur varu labāk relaksēties, nekā, piemēram, aizejot uz klubu atpūsties. Tāda esmu. Es to nevaru noslēpt.
– Vai tas tev pašai bija atklājums? Kad sieviete gaida bērniņu, viņa, šķiet, parasti domā, ka tagad tiešām pāris gadus veltīs viņam...
– Nē. Es tā nedomāju nevienu mirkli.
– Jā. Tas man bija primārais... Kad nāca ziņa par manu skaisto meitu, ka viņa man tā kā būs... Pirms pāris dienām biju skatījusies Elmāra Taņņa raidījumu, kur jaunā aktrise no „UgunsGrēka” stāstīja, ka viņai vienkārši pieteicās bērniņš, un man arī pieteicās...
Pagāja trīs mēneši, kamēr vispār apjēdzu, ka man būs bērns. Toreiz, runājot ar draugu, teicu, ka jau tagad jūtu, ka nebūšu no tām, kas sēž mājās gadu, nedod Dievs, divus. Varbūt neesmu standarts, kādai sievietei vajadzētu būt... Man patīk brīvība, esmu Tīģeris, Skorpions. Neesmu ļauna, bet, ja uzkāpj uz varžacīm, uz manas Skorpiona astes, tad... Es nevis ļauni atriebjos, bet varbūt mēģinu neapzināti pateikt kaut ko, kas nav labi. Pēc tam nožēloju, bet... Nu, man tā ir, jā.
– Tu sev māki paņemt no dzīves tādu tīģera tiesu, neesi tāda pelēkā pele – kalpotāja?
– Nē! Un zinu, ka nekad nebūšu tāda... Ir lietas, kas sievietei jādara, un to es apzinos, bet domāju, ka sieviete nav vergs mājās. Arī vīriešiem ir pienākumi. Šajā jomā man ir ļoti laimējies. Arī mans draugs saprot, ka ir jāmazgā trauki. Pēc bērna esmu mainījusies, tāda mierīgāka kļuvusi. Ne lēnāka, bet romantiskāka. Vairāk prasās harmonijas. Nevis trakulīgumu, pa gaisu, bet mieru ar sevi. Kas būs pēc gada, grūti teikt. Varbūt būs atpakaļ tā trakā Liene. Bet tagad... bērnam arī mieru vajag, viņa baigi jūt – ja mamma ir stresā, tad viņa arī.
– Ne gluži par 180 grādiem, bet jā. Esmu sapratusi naudas vērtību. Pirms tam ļoti daudz šķiedos. Ļoti daudz izpalīdzēju draugiem, vienmēr pirku pilnu ledusskapi ar ēdamo, kaut nedēļas vidū viss tika sviests ārā. Tagad saprotu naudas īstumu. Saprotu, ka labāk to pataupīt, bērniņš augs lielāks, varēs viņam iedot, ieguldīt viņā. Skatoties atpakaļ, šķiet – ak, Dievs, Liene, kā tu tā vispār drīkstēji darīt? Tas taču smieklīgi.
– Tu diezgan agros gados ieradies iekarot Rīgu.
– Esmu dzimusi Valmierā, augusi Jercēnu pagastā, visīstākajos laukos, dabā, svaigā gaisā, ar puišiem. Pārsvarā atrados ārpus mājas, centrā. Man patika būt pirmajai, kas visu uzzina. Mammai pat nebija nekur jāiet, jo, atnākot mājās, es viņai visu izstāstīju – jaunākās klačas, kas ko izdarījis... Bet, jā, 18 gados atnācu uz Rīgu, šovs Fabrika mani atvilka.
Dzīvē viss krasi mainījās. Mani izmeta no saksofona klases, likās – viss, ak Dievs, man ir depresija, kā tas iespējams! Tad pēkšņi pa ielu nāca pretī viena meitene un teica – Liene, man ir pazīstama tāda Ance Krauze, viņi tā kā atlasa Fabrikai dalībniekus... Teicu – ai, mani tas neinteresē, tā ir Rīga. Tajā laikā vecākiem bija problēmas ar naudu, bet tad viss kaut kā sakārtojās, skolas direktors nāca pretī, iedeva pagarināto gadu. Nu – dzīve mainījās!
– Jā. Tāpat kā visām draudzenēm teicu, ka man bērnu nebūs – nu, viennozīmīgi. Varbūt pēc 35 gadiem. Es to kladzināju visu laiku... Lai gan ļoti mīlu bērnus, strādāju ar viņiem pēdējos trīs gadus, braukāju pa nometnēm – arī tādām, kas domātas bērniem ar īpašām vajadzībām. Arī man bērni vienmēr līp klāt. Nesaku viņiem – nāciet, paši atskrien!
– Tu jau tāda laba. Bērni jūt.
– Jā, īstenībā bērni ir tie, kas vistiešāk pasaka visu, kā ir. Viņi nemāk melot. Atšķirībā no pieaugušajiem un tīņiem. Nu jā... kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, pirmajā momentā likās – kā tas iespējams?! Tagad točna zinu, ka nekad nevar teikt nekad. Draugi smejoties prasa – nu, kad būs otrs? Tagad saku – kad būs, tad būs. Ar domu, ka vajag paiet ļoti ilgam laikam. Dzīvē nevienā jomā nevar teikt – nekad. Arī biznesā, uz skatuves. Tas ir stiprs vārds. Uzskatu, ja cilvēks ar savām lūpām to pasaka skaļi... man ir bijis ļoti daudz lietu, kas tā arī ir piepildījušās.
Liktenis – gaišais tēls
– Vai Fabrika tevi mazliet pamala?
¬ Diezgan stipri. Īpaši Dāvids. Jā, man trāpījās šis mākslinieks. Es viņu ļoti respektēju, lai gan viņš man tajā brīdī... dziļi riebās. Es no citas pasaules biju ielikta Rīgā, te – kur lēni nenotiek nekas. Man bija mērķis – ja izturēšu Fabriku – kaut trīs nedēļas to spriedzi – ar čatu, tiešraidēm, aprunāšanu, koncertiem, diskusijām – un pēc tam vēl varēšu lēnām ieelpot svaigu gaisu, tad iešu šajā biznesā. Bija grūti – komentāri, kuros iedziļinājos... ļoti personīgi ņēmu to visu. Viens man palicis atmiņā – ko tā lauku govs kanna dara tai šovā? Nu, neliegšos, tajā laikā biju diezgan... kā jau no laukiem meitene – apaļīga, viss savās vietās. Tagad, protams, par to smejos, bet toreiz bija daudz kompleksu. Arī komentārus vairs nelasu. Lai gan tie nevis degradē, bet stiprina. Kā teica kāda sieviete – ja par tevi runā labu un sliktu, tu esi dzīvs. Tu elpo, staigā, esi reāls. Ja par tevi nerunā, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā, ātri jāmaina joma.
– Jā. Cenšos dziedāt tā, lai cilvēkiem būtu saprotami. Bija posms, kad par sevi lasīju – ai, šitā šlāgeru dīva. Tad man bija depresija – kā var mani tā saukt, es nedziedu šlāgerus! Tagad domāju – Latvijā jādzied latviski. Pagājušogad, kad gaidīju Gabrielu, uz manu Ziemassvētku koncertu bija atnākuši pārsvarā bērni, arī cilvēki, kuriem pāri četrdesmit. Tas deva stimulu.
Liekas, ja daļa atbalstītāju nebūs bērni, tu ilgi nedzīvosi. Tagad man ir fanu klubs Kurzemē. Viena meitene no Talsiem, Beate, visu laiku rakstīja – kad būsi Talsos? Obligāti padod ziņu! Tad iedomājos – nu ļoti labi, lai viņai ir tie 12 gadi, viņa būs Kurzemes fanu kluba vadītāja, direktore.
– Tu ar savu tēlu neesi eksperimentējusi...
– Nu, ir jau mums modes mākslinieki, kuri par manu tēlu nekad neko labu neteiks. Domāju – tas nozīmē, ka man vēl ir kur pilnveidoties. Jā, ir bijusi daudz un smaga kritika.
– Kad biju Amerikā, tūrē pie latviešiem, man tieši bija nokrāsoti brūni mati. Tad Jānis, kungs gados, man teica – mums tādas krievu cacas nevajag. Tā jau ir – mākslinieks dzīvo savai auditorijai, faniem. Ir lietas, kurām jāpakļaujas, lai gan iekšēji viņš gribētu darīt citādi, bet diemžēl nevar...
– Tu to apzinies.
– Tagad jā. Pirms tam deviņus gadus biju blondīne, un man gribējās ko pamainīt. Frizieris jau teica – tici man, tu ilgāk par pusgadu neizturēsi. Saku – mierīgi! Jūtu, ka man to vajag! Bet viņa vārdi piepildījās...
– Jā, mana mamma ir ļoti gaišs cilvēks, arī tētis. Bet man jau liekas, ka to pamatu tomēr ieliek draugi, kādus satiec tīņa gados. Ir pasākumi, diskotēkas, klases vakari. Esmu ļoti lepna un priecīga, ka man palaimējies ar draugiem no skolas laika. Joprojām esam kopā. Viņi man ļoti palīdzēja gan Fabrikas laikā, gan tagad – tieši morālā ziņā. Ja nepieciešams – arī citādi. Ir cilvēki, kurus tu ap sevi it kā... nolasi. Man nekad primārā nebūs nauda. Varbūt izklausās dīvaini, bet man ir svarīgi, lai cilvēks būtu mērķtiecīgs, ar tālejošu redzējumu. Pati daudz esmu sasniegusi, no 15 gadu vecuma strādāju skaistumkopšanas salonā par administratori, tīrīju solārijus – līdz 12 naktī.
– Tā bija ģimenes izvirzīta nepieciešamība? Bijāt daudz bērnu.
¬ Tajā laikā – trīs. Bet ne tāpēc, ka būtu kāds spiediens. Mamma no bērnības ir mācījusi – ir laiks, kad piedzimsti, laiks, kad mamma uci buci, laiks, kad iegulda tevī, palīdz attīstīties, bet ir laiks, kad tev jāiet dzīvot savu dzīvi. Bija jau mammai un tētim mazliet bail, ka es 18 gados nāku uz Rīgu, bet viņi to neteica. Kaut kā uzticējās, saprata, ka man tas laiks ir ātrāk pienācis.
Viņi, protams, bija priecīgi, jo ar naudu arī bija traki. Man arī ļoti patika tas darbs, man patīk skaistums, ļoti daudz nāca arī puiši – sauļoties, draugi. Tas bija skaisti. Paldies darba devējiem, kuri man noticēja. Lai gan tīņu darbs, protams, ir riskants. Uzskatu – mūsu valdībai arī vajadzētu domāt par to, ka jauniešiem vajag uzticību.
Varbūt no 20 astoņi krāpsies, kaut ko paņems, bet kāpēc pārējiem liegt šo iespēju? Es arī cenšos savai Gabijai uzticēties – eju dušā, viņa paliek aktivitāšu centrā, saku – aiziešu uz piecām minūtēm, guli mierīgi. Ir reizes kad viņa izripo ārā, bet ir, kad klausa. Varbūt tā ir sakritība, bet ticu, ka ir kāda saikne jau no bērnības. Ar viņu ļoti daudz jārunā, jāstāsta, nevis jāmelo.
– Vai saprati savus vecākus, kad viņi uzņēmās papildu rūpes, pieņemot ģimenē vēl trīs bērnus?
– Kad paņēma pirmo, tas sakrita ar laiku, kad es jau biju Valmierā. Visas trīs māsas īrējām mājiņu. Sandra ir vienu gadu vecāka, mazajai Kristīnei tūlīt būs astoņpadsmit. Mamma ar tēti dzīvoja laukos, braukāja pie mums. Tos puišus, kas vēlāk bija mūsu ģimenē, es tā kārtīgi neesmu... Vai sapratu šo vecāku soli? No vienas puses – jā. Es aizgāju prom, Sandra aizgāja, Kriksis bija uz jautājuma zīmes, tētis ir darbaholiķis, mamma palika viena. Jutu, ka viņai lēnām... nu, ka viņa jau dīvaina sākt kļūt. Viņai vajag cilvēku, par ko rūpēties, palīdzēt.
– Nu, jā, tā ir ar mammām. Tāpēc, domāju, arī šie puisīši ienāca ģimenē. Biju Rīgā, man tas galīgi netraucēja, ja mammai labi, man arī. Vienīgā, kas īsti nesaprata, bija mazā māsa. Tolaik viņa bija tīnis, it kā ir sava istaba, bet vienalga... Tagad jau lēnām viss ir nokārtojies. Viņa par viņiem runā ar mīļākiem vārdiem. Nu, jāpaiet laikam, lai pierastu pie cilvēka. Vakar skatījos noslēguma šovu Dziedi ar zvaigzni – es ļoti cienu Evitu Zālīti. Okei, neesmu dienu dienā ar šiem puišiem kopā, bet zinu, kā ir pieņemt bērnu ģimenē. Viņus īstenībā ir tūkstoškārt grūtāk audzināt nekā savu bērnu.
– Īsts varoņdarbs, upurēšanās, mazliet arī – savu bērnu apdalīšana.
– Jā, īstenībā tas notiek – gribot negribot. Tāpēc ir svarīgi, ja ģimenē ir vairāki bērni. Šajā situācijā esam trīs māsas un varam palīdzēt mazajai, morāli atbalstīt. Jo tīnis jau visu citādāk saprot nekā pieaudzis cilvēks. Tikko viens no puišiem (viņi katrs bija no savas ģimenes), Arvis, bija šova Zelta talanti noslēgumā ar ielu vingrotājiem. Viņš ir no Valmieras vājdzirdīgo skolas. Arvim tagad ir 18 gadu, valsts piešķīrusi dzīvoklīti, nolēmis dzīvot atsevišķi. Viņam ir zelta rokas. Man ļoti liels prieks, ka mamma viņam kaut ko ir devusi. Bija laiks, kad viņi tikko ienāca mūsu ģimenē, man bija koncerti, aicināju viņus, puiši teica – nē, ko mēs tur darīsim? Viņu ģimenes nebija viņiem sniegušas kultūru, bet tā jau veido cilvēku.
– Es ļoti cienu savu mammu, ka viņa to izvēlējās. Nezinu, vai es tā varētu. Protams, nezinu, ko domāšu, kad man būs četrdesmit. Mammai nepatīk, ka viņu sauc par Māti Terēzi, viņa grib palīdzēt, iemācīt mīļumu, maigumu, šokolādes tāfelīti sadalīt uz trim. Bet, protams, nervi viņai ir ļoti cietuši. Īpaši pēdējā laikā. Tā jau ir – ja cilvēks kaut ko ļoti, ļoti no sirds dod...
– Vai tagad ar puišiem jūtaties kā viena ģimene?
– Grūti atbildēt... mēs nedzīvojām kopā ikdienā. Viņi dzīvo mājā, kurā esmu uzaugusi, kopā ar manu mammu... tā ir ģimene gribot negribot. Man ar viņiem nav tik ciešas saiknes, Sandra biežāk brauc uz laukiem...
– Mazā droši vien ies manās pēdās, būs dziedātāja. Vecākā strādā tipogrāfijā Dardedze hologrāfija, varbūt visas trīs apvienosimies manā Ziemassvētku koncertā 19. decembrī Nacionālajā teātrī. Esam uzaugušas mūzikā, uz skatuves. Mamma ir ne tikai daiļdārzniece, viņai ir folkloras kopa Mežābele, kurā esam dziedājušas. Tagad – sava lauku kapela, kurā viņa spēlē cītaru un braukā pa skatēm un starptautiskiem koncertiem.
Viss, ko Dievs man devis...
– Vairs nav. Šo jautājumu man uzdeva Fabrikā. Pateicu visu. Man nepatika ne savs dibens, ne mati. Tad Daiga, kas dzied kopā ar Normundu Jakušonoku, teica – ja gribi darboties uz skatuves, nekad nesaki, kas tev sevī nepatīk. Mēs, sievietes, jau vienmēr gribam pilnveidoties. Vienmēr ir kāda rieviņa, krociņa... Dievs man devis atšautu dibenu. Lai gan tagad man kļūst žēl – pēc bērna vairs nav tik atšauts. Agrāk man bija kompleksi ar to, bet tad uzzināju, ka Mariah Carey, dziedātāja, likusi silikonu dibenā – lai viņai būtu atšauts. Man nekādu silikonu nevajadzēja. Tas ir ļoti seksīgi, daudzi fotogrāfi ir teikuši.
– Un kas tev savā raksturā nepatīk?
– Man ir ļoti grūti uzticēties cilvēkiem. Vienmēr visu gribas zināt, lai gan liekas – nevajadzētu bāzt degunu.
– Jā. Bet ir teiciens – ja tevi piečakarē vienreiz, otrreiz, trešoreiz, tad grūti uzticēties. Un man tā ir. Savā mazajā laika posmā esmu dabūjusi... tas saistīts ar daudzām nepatīkamām lietām. Tieši no kolektīva puses.
– Tā ir nenovīdība?
– Drīzāk – paviršība. Bet ļoti labi, ka tā ir bijis. No tādām lietām cilvēks mācās. Saprot, ka vajag savlaicīgi darīt, nevis pēdējā brīdī.
– Un arī nesaskaņas, lieka vārdu apmaiņa, nervu deldēšana, kas atstāj iespaidu uz veselību. Tā ir lieta, ko es sevī labprāt mainītu. Bet kaut ko no tā es tomēr gribētu paturēt, jo – lai sasniegtu mērķi, visu vajag tā ļoti labi, smuki. Un ātri – tūlīt un tagad! Nevaru gaidīt līdz rītam. Reizēm tas ir slikti, reizēm – labi.
– Cilvēciskajās attiecībās esi piedzīvojusi nodevību?
– Jā. Grūti bija. Bet esmu sapratusi, ka man tā situācija ir citādāk atmaksājusies. Ja esmu ko taustāmu zaudējusi, tad tas nāk garīgi atpakaļ – ar domām, atziņām. Nu, jā – es jutos nodota, bet zinu, ka tā vairs nebūs. Tik laba es nebūšu pret visiem cilvēkiem, ar tik atvērtu sirdi. Tagad jo īpaši, jo ir viens, par kuru jārūpējas.
– Jā. Jo no visiem man pirmajai ir bērns. Viņi it kā saprot, bet man liekas – ne līdz galam. Novēlu saviem draugiem, lai viņiem ātrāk dzimst bērni, jo man ir daudz informācijas, gribu padalīties ar topošajām māmiņām.
– Tas ir mānīgs. Man ļoti daudzi puiši ir teikuši... Nenoliegšu – man patīk koķetēt. Man liekas, tas ir forši. Koķetēt ir sievišķīgi. Nu un kas, ka man ir draugs? Esam ar Mārtiņu runājuši... kāpēc es nevaru diskutēt, runāt un koķetēt ar to vīrieti? Piemēram – pie bāra letes, dzerot kādu kokteili.
Man daudzi ir teikuši – ārprāts, kā tu vari – viņam taču ir ģimene un bērns?! Saku – bet ko es tādu daru? Tas taču nenozīmē, ka tūlīt viņu atņemšu ģimenei. Smieklīgi. Tas baigi atkarīgs no cilvēku skatījuma. Diemžēl daudzi dzīvo kā tādā mazā kastītē. Bet es... jā, no vienas puses it kā esmu mierīga, bet no otras – man patīk būt tādai... nu, jā – nemierīgai.
– Kā tu domā – Mārtiņš jūtas drošs, palaižot tevi atpakaļ trakajā šovbizesa pasaulē?
– Grūti teikt... Viņš nekad neko nav aizliedzis. Savulaik man bija attiecības ar cilvēku, kurš mani ierobežoja. Bet – ja mani grib turēt četrās sienās, es kļūstu asa, skarba. Māku izturēties tā, ka aiziet līdz trauku plēšanai. Man ļoti patīk svaigs gaiss. Pat ziemā, ja ir mīnus 30, es vienmēr vēdinu istabu. Laikam esmu tas Tīģeris, Skorpions, kuram vajag gaisu un brīvību... Tagad nāk ciemos draudzenes un prasa – kā tu vari veltīt sev laiku? Saku – ja man mati ir ieveidoti un nagi uzkrāsoti, tad jau laikam varu. Nerunāju par pirmajiem trim mēnešiem, kad bērnam nepieciešama ļoti īpaša uzmanība.
– Jā. Grūti, ļoti grūti – īpaši tādam cilvēkam kā man.
– Negribējās spogulī skatīties?
– Nebija variantu – jāskatās. Tas atkarīgs no gēniem, ir tādi, kam pie izskata ļoti jāpiestrādā. Spogulis nevis nosit garastāvokli, bet motivē – nu, neēd pēc astoņiem. Tas atgādina, ka nevari vairs atļauties to, ko kādreiz.
– Kad tā saki, man pilnīgi viss saceļas! Nevaru izturēt privātīpašnieciskumu! Bija posms dzīvē, kad man nebija drauga. Jā, man ļoti patīk ar puišiem runāties, bet ne jau tādēļ tūlīt gultā jāiet. Neesmu tāds tipāžs. Ļoti daudzi domā... Lai domā! Nekad necenšos pierādīt, nepaskaidroju, kāpēc tā. Man nav katram...
– Jātaisnojas?
– Jā. To uzskatu zem sava goda. Domāju, tie ir ļoti vāji cilvēki, kas sāk taisnoties. Nedod Dievs, vēl uzraksta publisku vēstuli, un vēl – dzeltenajā presē. Man uzreiz šķiet, ka viņš ir pilnīga nulle. Nu, jā – un kad ar tiem puišiem aizej vienu reizi, otru, trešo reizi vakariņās vai uz kino, tad jūti, ka viņš tevi it kā ņem aiz rokas un uzskata par savu īpašumu. Man tajā brīdī – viss, ieslēdzas tīģera asais prāts, un saku – čau.
– Nee, mani nekad mūžā nevarēs būrī ielikt. Es to vienkārši saplēsīšu! Man draugs ir pilnīgi pretējs raksturā. Nē, kad vajag, viņš arī uzdzied – viņam ir ļoti laba balss. Un pasaka arī savu viedokli. Kad biju stāvoklī, viņš ļoti turējās, neko neteica. Tagad – ja vajag, apmaināmies skaistiem vārdiem, bet normas robežās. Pašlaik esmu ļoti apmierināta ar dzīvi. Man ir svarīgi, lai cilvēki saprot, ka esmu skatuves bērns.
Nevaru ciest, atvainojos, presi. Bet publiskam cilvēkam tas ir neizbēgami. Māksliniekam publicitāte ir vajadzīga – vienalga, pozitīva vai negatīva. Ļoti labi, ka Mārtiņš saprot. Kad biju stāvoklī, cilvēki runāja, ka tas esot Andra Ērgļa bērns. Nu, visādas situācijas bijušas dzīvē... Mārtiņš to visu kā joku uztvēra. Nezinu, kā būtu, ja man blakus būtu cits cilvēks. Es scēnas nevaru ciest. Man ir uzskats – ir pāris, piedzimst bērniņš, bet puisis drīkst iet dejot ar citām meitenēm. Arī es varu izklaidēties, atpūsties. Normas robežās.
– Tev ir viegli nebūt privātīpašnieciskai?
– Kad gaidīju bērnu, bija tā – sēžu un šķendējos – kāpēc viņš aizgāja atpūsties, bet nepalika ar mani?... Bet tad domāju – tu taču pati viņu atlaidi. Viņš trīs reizes pārjautāja – vai nekas nav pretī, ja aiziešu? Ja ļāvi, tad ļāvi. Tu nevari pēkšņi mainīt savu viedokli.
– Jā, nezinu, kāda būs mana dzīve pēc pieciem, desmit gadiem. Dzīvoju tā... pa straumi. Protams, ir lietas, kuras nesaprotu. Bet – jā, ja būs jāiet – ies. Nekad necenšos palikt naidā ar cilvēku. Vienmēr gribu – kaut pēc pusgada – izrunāties, ne jau uz karstām oglēm...
– Tu izrunājies arī ar tiem, kuri toreiz tevi smagi nodeva?
– Jā, es ar viņiem runāju. Normas robežās. Varbūt viņiem liekas, ka viss kārtībā, es runāju, diskutēju. Bet es ar viņiem tusiņos nepiedalos. Uzskatu – ja vēlēsi cilvēkam ļaunu, tas tev nāks atpakaļ. Man tā ir bijis. Reiz dzīvē tiešām vienam cilvēkam vēlēju ļaunu, un tad atnāca atpakaļ – pašai bija ļoti lielas problēmas ar veselību.
Negribu būt līgava, kas izklaidē
– Tu visu laiku saki “draugs”, tev kāzas nav bijušas?
– Nē, un arī nebūs! Šā gada vasarā, neskatoties uz to, ka man jau bija šis jaukumiņš, es biju trīs kāzās. Sapratu – jā, man patīk, ka cilvēki precas, ir skaistas kleitas, vecmeitu ballītes, bet pašai kaut kā... Protams, Gabijas omas un opji jau gribētu to visu.
Esam ar Mārtiņu runājuši, ka šobrīd mums tas nav vajadzīgs. Apprecēties var jebkurā brīdī. Man vislabāk patiktu, ja tas notiktu 50 gados, kad mēs būtu nodzīvojuši to laiku kopā, nebijuši viens otram oficiāli piesieti, un tad tā mierīgi, smuki – vienkārši apprecamies. Bet kas ir kāzas tagad – tusiņš, kur draugi paēd, iedzer kādu stiprāku dzērienu un iet gulēt. Labi – ir kādas atrakcijas...
Uzskatu, ka kāzas ir kaut kas ļoti intīms. Un bērna dēļ... ja nejūti simtprocentīgi, ka tas ir īstais cilvēks, līdz mūža galam... Uzskatu, tie ir stipri vārdi, ko saka kāzās. Un – ja tu melo citiem, tu melo arī sev. Un man ir ļoti grūti melot, es nemāku.
Man uzreiz ir diskomforts, gribot negribot izsprūk patiesība, un tad ir grūti to visu smuki savākt kopā. Tāpēc kāzas... jā, varu braukt ciemos, dāvināt skaistas dāvanas, bet precēties pašai... nee. Man ir tikai 24 gadi.
– Tagad 29. Nu, viņam būtu īstais laiks. Draugi un vecāki man visu laiku saka par tām kāzām, tad pāreju uz citu jautājumu, nesāku diskutēt. Es, piemēram, negribētu dzīvē apprecēties trīsreiz. Mana doma ir dzīvot brīvībā. Šķiet, tiklīdz apprecies – tev ir gredzens un sajūta...
– Ka vairs nevari atvērt logu, bet tikai vēdlodziņu?
– Jā. Tā es vismaz jūtos. Kamēr mums ir labi šādi, tikmēr jādzīvo.
– Nē, Latvijas kultūras koledžā – mūzikas menedžmentu. Man patīk menedžments. Domāju, ka mierīgi varētu būt menedžeris. Aktierim skatuves mūžs ir ilgāks. Dziedātājam pienāk brīdis, kad jāatvadās no skatuves. Bet menedžēt var arī 70 gados. Ja nebūtu pieteicies bēbis, es noteikti tagad būtu citā valstī. Man bija plāns, un viss būtu sanācis.
– Esi mēģinājusi būt arī aktrise.
– Jā, debija bija Rolanda Kalniņa filmā Rūgtais vīns kopā ar ļoti labiem aktieriem – Rēziju Kalniņu, Aurēliju Anužīti, Agnesi Zeltiņu. Man bija tāds pārdzīvojums – uzreiz bija jāskūpstās – ak, Dievs! Jēzus Marija – domāju, ko tagad draugi domās?! Bet bija ļoti saprotošs režisors, laba komanda. Tam sekoja seriāls Svešā dzīve. Daudz kas tai lomā sakrita ar manu likteni – meitene no laukiem, lai izdzīvotu, pašai jāpelna naudiņa.
Patiesībā scenārists tēlam gribēja likt vārdu Liene, teicu – nē, nē, lai tā Laura paliek. Jā – par šīm filmu lietām esmu ļoti laimīga. Lai nu kā – mans mērķis ir sevi pilnveidot. Gribu ļoti daudz strādāt vokālā ziņā, meklēt, rušināties. Man bērns tiešām deva citādāku skatu uz lietām. Agrāk aizbraucu uz koncertu un biju laimīga, ja nodziedāju, bet vairāk tā – ķeksīša pēc. Tagad tikai četrus mēnešus neesmu bijusi uz skatuves, nesen uzstājos koncertā, un bija tāda sajūta, ka neesmu dziedājusi kādus 10 gadus!
Sandra Landorfa / Foto: Aigars Hibneris
