Tā radās „Ezera sonāte”. Rakstnieces Regīnas Ezeras nepiepildītā mīlestība
Rakstniecei Regīnai Ezerai 20. decembrī aprit apaļi astoņdesmit. „Mamma bija ļoti skaista. Visādā nozīmē. Tiešām žēl, ka neesmu gleznotāja,” saka viņas meita Aija Amoliņa, kuru plašāk pazīstam kā Aiju Vālodzi – tulkotāju un latviskā vārda pavēlnieci.
Mammu, man tevis ļoti trūkst
„Mamma manam tēvam 30 gadus bija uzticīga sieva un mums, meitām, ļoti, ļoti mīļa mamma, kura vārīja visgaršīgākās zupas pasaulē. Mamma bija mana labākā draudzene. Kaut arī tagad ir ziema un dzimšanas dienā pienāktos vēlēties kaut ko ziemīgu, es gribētu kopā ar mammu un mūsu suni Skonti iet pa Paralēli (paralēle ir meža ceļš netālu no Regīnas Ezeras mājām „Briežiem” – red. piezīme) jūnija mijkrēslī un runāt par to, ko esam runājušas tikai mēs abas.
Mammai rokās būtu meža pļavās saplūktas naktsvijoles. Man būtu kādi 10 lati, lai pietiktu benzīnam un kaut kam garšīgam, ko nopirkt Ķeguma veikalā. Mēs paņemtu pudeli šampanieša, svaigu maizīti, vienu nēģi un kauliņus Skontim. Par ko es runātu ar mammu? Es viņai gribētu pateikt, ka garīgi viņa man vienmēr bijusi vistuvākais cilvēks un man viņas vēl aizvien ļoti pietrūkst.
Ja būtu iespējams, es kaut vai uz īsu laiciņu gribētu atgriezties pagātnē – mans tēvs rok dīķi vai skalda malku. Mamma cep speķa pīrāgus vai pankūkas, vai mēs abas ejam pastaigā pa mežu ceļiem, reizēm pat līdz tālajai baraviku stigai vai Vecumnieku šosejai. Pārrunājam kādu izlasītu grāmatu, publikāciju „Karogā” vai „Literatūrā un Mākslā”.
Viņa, jau nomazgājusies un apgūlusies savas veco „Briežu” (vēl nenodegušo) istabas gultā, lasa man priekšā kādu interesantu rakstu no žurnāla „Vokrug Sveta” vai „Ohota”, bet es lobu greipfrūtu, kuru mēs daiviņu pa daiviņai uz pusēm apēdam. Es vēl aizvien ļoti labi atceros arī kādu vakaru, kad viņa man lasīja Arvīda Skalbes „Sūrābeli” un viņai ik pa brīdim aizlūza balss.”
„Man Regīna Ezera vienmēr vispirms bijusi mamma, nevis slavena rakstniece. Protams, ģimenē viņas darbs tika ļoti respektēts. To atceros no agras bērnības – tēvs bija ļoti stingrs, un viņa bardzības radītā izpratne par to, ka „mamma strādā”, mums, trim mazām meitiņām, lika staigāt uz pirkstgaliem un runāt čukstus ilgi pirms tam, kad patiešām sākām izprast, ko tad īsti mamma dara.
Kad vēl dzīvojām centrā, Avotu ielā, un es mācījos tolaik 28. astoņgadīgajā skolā Visvalža ielā, mana klases audzinātāja, zinādama, ka mana mamma ir rakstniece, lūdza viņai uzrakstīt ludziņu skolas Jaungada uzvedumam. Bet, kad mamma ludziņu bija uzrakstījusi, skolotāja pateica, ka esot izdomājusi labāk veidot uzvedumu pēc kāda Margaritas Stārastes darba (man tur pat bija Bitītes loma, un es daudzus vakarus pati no tēva izliektām drātīm un lieliem celofāna gabaliem šuvu sev spārnus).
Man bija kādi astoņi vai deviņi gadi, tāpēc es nespēju visu precīzi nofiksēt, tomēr atceros, ka tā diena, kad skolotāja man atdeva mammas ludziņu, bija briesmīga. Es lēni vilkos uz mājām, intuitīvi sajuzdama, ka manai mammai nodarīts kaut kas ļoti, ļoti netaisnīgs un slikts. Vairs neatceros, kā viņai to pateicu; atminos vienīgi to, ka tad, kad, šķiet, uz 8. martu vai varbūt Ļeņina dzimšanas dienu (22. aprīlis – red. piez.) skolotāja lūdza, vai mamma nevar uzrakstīto ludziņu tomēr iedot, mamma īsi noteica: „Pasaki, ka es ludziņu sadedzināju.”
Tas perfekti raksturo manas mammas būtību. Sadedzinājusi viņa to nebija – komunālajā dzīvoklī Rīgas centrā ar centrālapkuri tas praktiski nebija iespējams, bet, protams, ar lielu entuziasmu rakstītā ludziņa „bija sadegusi”.” Mamma bija galējību cilvēks – ne viņas sajūsmai, ne izmisumam tik tiešām nebija robežu. Šajā ziņā viņa līdzinājās savai mammai, kuru mēs visi ģimenē dēvējām par omammu Lūciju.
Tomēr tā arī bija abu vienīgā līdzība, jo gan pēc izskata, gan rakstura, gan iekšējās disciplinētības, gan lieliskās humora sajūtas mana mamma daudz vairāk atgādināja savu atturīgo, inteliģento vāciskas izcelsmes tēvu Robertu. Ar mammu kopā bija ļoti interesanti, jo viņas stāstiem nebija gala – par februāra vidū piepeši no letarģijas pamodušos tauriņu, zirnekļa tīmekli rīta rasā, aizlidojušām dzērvēm, meža pastaigu, pilnmēness nakti, kaimiņu kazu, teroristi peli...
Protams, bija arī melnie brīži, kurus vēl dramatiskākus padarīja mammas jau pieminētais, no viņas būtības izrietošais objektīvais samēra izjūtas trūkums. Vienu mirkli viņa jutās kā savas dzīves karaliene, bet jau nākamajā – kaut kāda šķietama sīkuma dēļ varēja izplūst asarās un galēji depresīvās apcerēs.
Tā kā Regīna Ezera nebija ne skaudīga, ne atriebīga, ne iedomīga, kolēģiem-rakstniekiem viņa patika un arī ar saviem lauku kaimiņiem sadzīvoja labi. Tomēr viņā vienmēr palika kāds noslēpums, kuru līdz galam, šķiet, neuzzināja arī viņa pati. Ne velti taču viņa sava „stundu kalendāra” ierakstā uz silti apskaujošā rudens jautājumu: „Vai tu esi Regīna?” ir atbildējusi nevis ar konkrētu JĀ, bet ar mīklaino: „Zināmā mērā – jā!”
Mamma un viņas vīrieši
„Mamma kara un bēgļu gaitu dēļ neizdzīvoja tradicionālu meitenes jūtu dzīvi – respektīvi, platonisko jūtu stadiju. Vācijā, bēgļu nometnē viņa savos četrpadsmit gados, iekšēji vēl būdama pilnīgs bērns, kļuva par vesela bara jaunu, temperamentīgu itāliešu (desmit vai piecpadsmit itāļu armijas dezertieru) tuvāko mērķi.
Naktīs viņai vajadzēja vienmēr it kā slimās, bet patiesībā diezgan egoistiskās, tolaik nepilnus 40 gadus vecās mammas vietā mizot kartupeļus bēgļu nometnes kantīnē (ēdnīcā), pa dienu – būt kantīnes oficiantei, bet vakaros – iet uz dejām ar itāļiem, kuri viņu burtiski plēsa uz visām pusēm.
Viņa izvēlējās mazāko ļaunumu – 25 gadus veco skaistuli Tulio. Viņa Tulio nemīlēja. Viņa bija pārāk bērnišķīga un pārāk nomocījusies, lai mīlētu kādu vīrieti, it sevišķi jau pieaugušu un daudz vecāku par viņu. Mammas sirdī un dvēselē viņš neatstāja nekādas pēdas. Ne skumjas, ne nožēlu. Viņa vairs pat neatcerējās, kā un kāpēc abi izšķīrās – vai itāļus pārveda uz citu nometni, vai varbūt Tulio sev atrada kādu vietējo vācu meiteni. Mammai tas bija pilnīgi vienalga. Studēdama žurnālistiku, mamma otrajā kursā apprecējās ar bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu. Šī laulība bija neveiksmīga un ātri izjuka.
Pēc ceturtā kursa, strādādama praksē žurnālā „Bērnība”, mamma iepazinās ar manu tēvu. Viņš bija žurnāla nodaļas vadītājs, pašapzinīgs, studējis tieslietas, cēlies no bagātas, inteliģentas ģimenes un salīdzinājumā ar dzīves salauzto Jēkabu, protams, nesalīdzināmi pārāks. Kad Česlavs (mans tēvs) sāka mammai pievērst uzmanību, viņas kursabiedrene, kura arī strādāja praksē „Bērnībā”, sacīja šādus hrestomātiskus vārdus: „Tu ar to ūsaino tipu neielaidies, viņš jau ir precējies un nemūžam tevi neapprecēs.” Nu, bet viņi tomēr apprecējās un kopā nodzīvoja 30 gadus.
Meitenes neizdzīvotā platoniskā mīlestība pie mammas atnāca 35 gadu vecumā, kad viņa jau bija divreiz precējusies un triju meitu māte. Tālākie septiņi mūža gadi viņai bija gan laimes, gan nelaimes laiks. Visu vēl smagāku padarīja manas vecākās māsas Ineses – brīnišķīgas, jaukas, gaišas, saulainas meitenes, Liepājas Pedagoģiskā institūta studentes – traģiskā nāve dzemdībās.
Jā, mamma bija platoniski aizrāvusies ar dramaturgu Gunāru Priedi – vienmēr smalku, klusu un ļoti talantīgu. Tas man šķiet loģiski, jo manam tēvam bija smags raksturs un viņš spēja būt ļoti valdonīgs un neiecietīgs. Katrā ziņā mammas nelaimīgās mīlestības rezultātā radās romāns „Aka” (pēc romāna motīviem uzņemta viena no visu laiku labākajām latviešu filmām - "Ezera sonāte"). Mans tēvs mammu ļoti, ļoti mīlēja, vēl arī pēc abu šķiršanās. Kaut arī mana mamma šķiršanos no tēva nenožēloja un pat uzskatīja, ka viņš mammu ir pametis, tā nebija.
Viņš vienmēr mammu atcerējās ar vislabākajiem vārdiem un neko nesacīja pat tad, kad mamma publiski cēla dienas gaismā viņa kādreizējo čekista pagātni. Viņš vairs neapprecējās un vienmēr mums apvaicājās, kā „mammītei klājas”. Manam tēvam viņa līdz mūža galam palika viņa mīļotā Regīna.”
„Savu suni mamma bija gribējusi jau no bērnības (zīmīgi, ka divu gadu vecumā, kopā ar saviem vecākiem ciemodamās pie Latgales radiem, viņa bija ielīdusi būdā pie liela un, kā izrādījās, ļoti nikna un „koslīga” suņa Burkas, ar kuru viņai acīmredzot bija radušās savstarpējas simpātijas, jo niknais Burka mazo Regīnu būdā bija uzņēmis ļoti viesmīlīgi).
Diemžēl sapni pašai par savu suni mammai izdevās īstenot tikai daudz vēlāk, jo līdz 25 gadu vecumam viņa dzīvoja divistabu dzīvoklītī kopā ar saviem vecākiem, neprecēto mātes māsu un vecomāti – tātad pieci cilvēki, kuriem pēc mammas pirmajām laulībām pievienojās vēl arī viņas vīrs Jēkabs un abu mazā meitiņa Inese. Vēlāk mūsu ģimene (gan jau mazākā skaitliskā sastāvā) dažus gadus nodzīvoja komunālajā dzīvoklī netālu no kinoteātra „Palladium”.
Arī tur turēt suni nebija iespējams. Un tikai tad, kad mammai jau bija 35 gadi un mēs pārcēlāmies uz Mežaparka māju ar dārzu, mamma beidzot iegādājās ļoti dižciltīgu vācu aitu suni ar smalkiem radurakstiem – Azazello Sangro Soujana un Lindas Sangro dēlu. Trijzilbīgais vārds Azazello (aizgūts no mammas ļoti iemīļota un augstu vērtētā Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita”) sadzīviskai lietošanai nebija ērts, tāpēc mēs Azazello dēvējām par Azu, kas apkārtējos cilvēkos radīja ļoti daudz izbrīna un pārpratumu (citi nosprieda, ka Aza dabiski ir kuce, nevis suns, citi brīnījās, kāpēc tik skaistam sunim iedots tik neglīts vārds – gandrīz kā „kaza”).
Vēlāk mammai bija suņi līdz pat mūža galam. Pēc Azas sekoja Džonijs, pēc Džonija – Sangris un pēc Sangra – Skonto. Paralēli Džonijam bija vēl arī melna kokerspanielu kucīte Lesija. Mamma savus suņus no visas sirds mīlēja un dzīves tumšākajos brīžos suns ar savu beznosacījumu mīlestību un pieķeršanos viņai reizēm bija vienīgais mierinājums. Skonto mammu pārdzīvoja, tāpēc mūža nogali nodzīvoja pie manas ģimenes Pļavniekos. Kad Skontītis nomira, mēs viņu ietinām baltā sedziņā un aizvedām apglabāt zem ābeles „Briežos”. Atpakaļ pie viņa mammas. Bija maijs, un Skonto kapiņš, uz kura mans dēls bija uzlicis lauku puķes, ātri apbira ar ābeļziediem.”
Sandra Krauze (ciešā sadarbībā ar rakstnieces meitu Aiju Vālodzi) / Foto: no personiskā arhīva
