Karā dziedē salauztu sirdi. Stāsts par vienīgo latviešu strēlnieci
Rakstniece Dace Zvirbule grāmatā „Purva velns” izsekojusi pirmās latviešu strēlnieces Līnas Čankas jeb Linces gaitām abos pasaules karos, pēckara gados un līdz pat mūsdienām. Mēs tincinām autori, vai ārpus grāmatas vākiem palicis vēl kas interesants.
Dace Zvirbule: „Tēvs Bēčs dziedājis baznīcas korī un pratis stāstīt krāšņas pasakas. Bija fantazētājs, ar sapni par klejošanu, kas viņam vieglāk nekā citiem ļāvis doties bēgļu gaitās. Savukārt Anne izcēlusies ar ārkārtīgu strādīgumu un turējusi māju uz saviem pleciem. Bēča un Annas vienīgais dēls mīklainos apstākļos mirst, savukārt meitām, izņemot Emmu Mariju, pēcnācēju un dzimtas turpinātāju nav.
Vēlāk, strēlnieces gaitās, Līna, kaut daudzreiz ievainota, vienmēr izkārpījusies un visas kara grūtības izturējusi. Domāju, tas bija bērnībā gūtā rūdījuma dēļ. „Mežzīles” ir kādus septiņus kilometrus no Rendas centra. Kā senos laikos meitenes uz skolu gāja? Brunči plikiem stilbiem pāri un uz priekšu arī ziemā un salā. Mežs, daba, lauku darbi un vienkārša, askētiska dzīve. Lince bija stipra kopš bērnības. Čankas vispār bijuši stipri.
Tajā laikā bērni dzimst daudz, bet daudz arī mazotnē mirst. Čankām tikai jaunākā māsa gada vecumā aiziet ar garo klepu. Teika vēsta, ka lielā mēra laikā kapracis no „Mežzīlēm” iznes astoņus miroņus un devīto – jaunu sievu, kam mirušai pie krūtīm dzīva zīdainīte. Kapracis to izaudzina, kā brīnumu vada no mājas uz māju, un pieaugusi tā atgriežas „Mežzīlēs”. No šis meitenītes tad arī cēlusies Čanku dzimta. Lūk, pat nostāsti liecina, ka Čankas ir izdzīvotāji. Tāds gēns.”
Karš aizrauj ģimeni bēgļu gaitās uz Ukrainu, tikai Līna paliek Rīgā, iestājas 3. Kurzemes latviešu strēlnieka bataljona pirmajā rotā un kļūst par pirmo latviešu strēlnieci sievieti.
„Ne jau aiz laba prāta latvieši pameta savas mājas, tas bija Krievijas valdības rīkojums – doties prom, mājas un laukus aiz sevis nodedzinot, lopus izkaujot, lai vācieši ienāk tukšā vietā. Līna Čanka, šo laiku atceroties, stāstīja, ka viņai bija līgavainis, jauns kuldīdznieks Juris Zernevics, taču attiecības izjukušas.
Šīs bēdas sakritušas ar brāļa nāvi. Lince gribēja padarīt sev galu, bet nevarēja saņemties. Tā nu radusi risinājumu – došos karā un lai mani nošauj jau pirmajā kaujā! Lai tā beidzas sirdssāpes! Savukārt māsasmeitai Ilgai viņa reiz izmeta, ka jaunībā piedzīvojusi spontāno abortu, pēc kura bērni vairs nav varējuši būt. Kaut nezinu, kurā brīdī tas noticis, taču, rakstot grāmatu, domāju, tas arī noticis tieši tolaik.
Nezinu, kā tieši aiziešana notika Čanku mājās, bet no citu bēgļu, piemēram, Kārļa Skalbes atmiņām – vissmagākais brīdis bija, kad vecais mājas suns jānobeidz, jo to nevar paņemt līdzi. Čanku bērni bija ļoti dažādi pēc rakstura, taču domāju, tikai Līnai, kaut ne bez smagām emocijām, būtu krampis ar tādu pienākumu tikt galā. Viņa vienīgā varētu būt gatava pārējos pasargāt no nepatīkama, pretīga darba.”
Bataljona komandieris Jānis Kalniņš atmiņās raksta: „Brīvprātīgo jaunekļu starpā septembra mēnesī bataljonā ieradās arī viena jaunava – kurzemniece Līna Čanka, ko ieskaitīja kā strēlnieku Jāni Čanku, jo nekādu aizrādījumu par brīvprātīgo sieviešu pieņemšanu.”
Dace Zvirbule: „Aizejot no mājām, Lince paķer līdzi mirušā brāļa Jāņa dokumentus. Ar tiem tad viņa arī iestājas bataljonā kā Janka. Tas parādās citu strēlnieku atmiņās, arī no vēlākiem, padomju gadiem. Reiz Līna atstāta publikā un nav aicināta sēdēt prezidijā, jo pietrūkstot krēslu. Tad pārējie streļķi sagādā sēžamo, sacīdami: „Kā tad mēs bez sava Jankas!”
Vecākais ārsts atklāj, ka, lai trāpīgi šautu, Lincei vajadzīgas brilles. Viņš pasniedz Lincei tās kā dāvinājumu – talismanu, lai vācieši neizšautu aci. Talismanu viņa uzcītīgi nēsā visu laiku.
„Nezinu gan droši, vai tas tieši ārsts bija, taču no pašas atmiņām ir skaidrs, ka tās dāvātas kā talismans. Tomēr diez vai kāds būtu nēsājis brilles tāpat vien, ar parastiem stikliem.”
Dace Zvirbule: „Vēlāk viņa saņem divus Jura krustus, bet Latvijas laikā – Lāčplēša kara ordeni. Zināmākajā portreta fotogrāfijā nevis Līna pati, bet viņas ordeņotā krūts ir attēla centrs. Viņai tas bija ļoti svarīgi. Ar ordeņiem viņa greznojās arī miera laikos, piemēram, dodoties vizītē pie Raiņa, lai „izsistu” sev algu par karā pavadītajiem gadiem. Rainis par to dienasgrāmatā rakstīs: „Atnāk Čanka – kavaliere. Prasa, lai runāju Saeimā, lai dod viņai „Lielrendas” muižu par dzimtu.”
Nav Lincē tās sirsnības, kas puišos. Lai viņai nepārmestu sievietes mīkstčaulību, viņai jābūt cietākai par vīriem. Un viņa ir. Cietāka. Niknāka. Nežēlīgāka.
„Radi, kas Līnu vecumdienās atminas, liecina, ka viņa tiešām ir skarba sieva bijusi – gribēja runāt tikai par valsts lietām vai karu, ja tikai būtu, kas klausās! Presē Līna vairākkārt citēta, sakot aptuveni šādus vārdus: „Ja jūs zinātu, cik skaisti ir pozīcijās! Tā šrapneļu mūzika un mīnu iluminācijas! Kā sāk šaut – tas ir tikpat kā koncerts.” Neviens vīrietis tādus vārdus nav teicis, vismaz kaujinieku atmiņās neatrodu. Lincei patikšana nav bravūra. Tikai tā skaidroju viņas jūtu ķīmiju, to vajadzību pēc adrenalīna un balansēšanu uz dzīvības un nāves asmens.”
Dace Zvirbule: „Kara muzeja pirmā pasaules kara nodaļas vadītāja Ilze Krīgere stāsta, ka Līna – Janka tika atmaskota, jo nemazgājās kopā ar pārējiem. Savukārt strēlniece pati atmiņās atzīst, ka vismaz sākumā kazarmās ne reizi neesot izģērbusies. Kad vēlāk tapa zināma patiesība, feldfēbelis gandrīz zobenu aplauzis, atgaiņājot no viņas strēlniekus, kas līduši to brīnumu – sievieti rotā – apskatīt.
Taču vēlāk viss izlīdzinājies un virsroku ņēmis draudzīgums. Meiteni-čomu neviens zēns vairs neuztver kā sievieti. Turklāt kāda mazgāšanās frontē? Atmiņās visi atzīst, ka ierakumos bijuši utīm apauguši. Vēlāk gan Linci pārceļ uz sanitāro daļu, un tur jau acīmredzot bija sievietei piemērotāki higiēnas un dzīves apstākļi.
Janka bija drosmīgāka par daudziem citiem jau pirmajā kaujā, un tāda drošsirdība nevarēja neradīt respektu pulka biedros vīriešos. Viņa bija karstākajos punktos gan Nāves salā, Ložmetēju kalnā, gan Ziemassvētku kaujās. Taču pati nāve no viņas baidījās. Viņa gāja nāvei virsū, un tā bēga. Gandrīz katrā kaujā Linci ievaino, bet nekad ne nāvīgi.”
Dace Zvirbule: „Man, ņemot vērā strēlnieku stāstīto, ir minējums, ka arī Roberts ir no karavīriem. Abi, iespējams, satikušies virsnieku vidē, piemēram, armijas klubā. Kaut maigā rakstura dēļ ir gluži neiespējami viņu iedomāties armijā. Robertam piemitušas izcilas kulināra dotības, viņš esot pilnībā uzņēmies mājas rūpes un darbus, pat Lincei zeķes lāpījis. Ja nu karā – tad spēju viņu iztēloties vienīgi sagādes daļā vai kā pavāru. Vairāki avoti vēsta, ka Roberts bijis gejs. Tādējādi pāris veidojies ačgārns: viņa ļoti vīrišķīga, bet viņš maigs un sievišķīgs.”
30. gadu vidū Līna ciemojas Valdeķu muižā pie Emīlijas Benjamiņas.
„Līna viesos dodas ar savas mājas medu ciemakukulī, bet atpakaļ atved Benjamiņas dotos 100 latus. „Tas esot 20 gadus krājies parāds. Par manu karalaika biogrāfiju,” tā teic Lince. Manuprāt, tā ir smalki dota, bet ļoti lēta asinsnauda un atpirkšanās. Cik tad tālu bija fronte? Vien pārdesmit kilometru no Rīgas. Kamēr Lince un viņas biedri stāvēja ierakumos, galvaspilsētā aktīvi turpinājās saviesīgā dzīve, un Benjamiņa kundzei joprojām iznāca avīzes. Visa bagāto ļaužu manta un dzīve tika sargāta tur, ierakumos. Ietekmīgie turpināja sabiedrisko darbību un slavēja karotājus.”
Dace Zvirbule: „Mūža beigās Līna dzīvo dažādos pansionātos, no viena reiz arī aizbēga un vienu ziemu nodzīvoja mākslinieka Jurģa Skulmes ģimenē. Gandrīz 89 gadus Līna pagūst nodzīvot. Viņai nenoliedzami bija krampis.”
