Teikt draudzenei, ka viņas vīram ir cita?

"Manas mammas draudzene Daiga, kas reizē bija arī mūsu kaimiņiene, strādāja vienā darbavietā ar manu tēvu un arī ar viņa mīļāko. Par to, ka tētis ar saviem vīrieša labumiem aplaimo vēl kādu sievišķi, mamma uzzināja nejauši. Un vēlāk kāda cita kaimiņiene darīja zināmu, ka Daiga šo visu zinājusi jau sen... Turklāt, nākot pie mammas uz vārda dienu, citām kaimiņienēm viņa teikusi: „Jāiet paskatīties, kāda atmosfēra valda viņu mājās”.

Diez vai es spēju iztēloties, kā tolaik jutās mana mamma. Jo dzīvot miestiņā, kur vecenes trin mēles uz vella paraušanu, noteikti nav nekas tīkams. Varbūt kā mierinājums var kalpot tas, ka gandrīz ikviens šī ciemata sievas vīrs reiz ir sapinies kādos svešos brunčos...

Tā nu mana mamma, uzzinājusi par vīra grēkiem, pārstāja ar minēto kaimiņieni Daigu kontaktēties. Ne labdien, ne labvakar — neko nepaskaidrojot. Un tagad es esmu, lūk, kādā situācijā — draudzene vairākkārt ir stāstījusi, cik gan ļoti viņas vīrs daudz un ilgi strādā, jo privātais bērnudārzs plēš deviņas ādas, mājās remonts un arī smuki ģērbties gribas. Bet te kādu vakaru, kad ar vīru iekārtojāmies kinoteātra mīkstajos krēslos, es ieraudzīju ienākam manas draudzenes vīru ar kādu meiču pie sāniem... Tik klasiska aina kā kino. Nevar taču būt, ka atpūtas brīžos starp ilgo strādāšanu viņš apmeklē kino ar kādu kolēģīti?!

Teikt vai neteikt? — tāds ir jautājums. Ja nu tā tomēr kāda māsīca, piemēram? (Vai es pati tam ticu?) Vīrs saka, ka man nav nekur jābāž mēle. Mazums, vecis mazliet patrakos un viss norims, taču es šādi ģimeni varu izjaukt vienā rāvienā. Turklāt tā nebūt nav mana labākā draudzene. Taču žēl meitenes. Kamēr viņa noskrienas darbos un dodas mājās apčubināt bērnu, vecis sēž kino..."