Gunta Virkava: „Pēc ģimenes iziršanas sevi apzināti postīju”

– Teātrī man bijis ļoti daudz skaistu lomu, bet liels pagrieziens radošajā biogrāfijā bija Spānijas Izabella. Parādīju šīs sievietes mūžu no jaunības līdz vecumdienām. Es praktiski nenogāju no skatuves, atbildības izjūta bija ārkārtīgi liela, adrenalīns gāja pa gaisu. Izjutu fenomenu, kāds rodas, aktierim enerģētiski mijiedarbojoties ar zāli – kad tu tiešām dabū šo saskaņu ar publiku, ir tāds gandarījums! Tādu pieredzi novēlu ikvienam aktierim.

– Nacionālais teātris ir mana otrā dzīve, otrās mājas. Ja ir tukši un vientuļi, varu atnākt šurp arī tad, ja nav mēģinājuma vai izrādes. Ir ļoti sarasts, es stipri pieķeros ne tikai cilvēkiem, bet arī vietām. Esmu laimīga, kad esmu darba procesā. Un es sapņoju ilgi būt vajadzīga! Kaut kā jocīgi, ka pie mums daudzās jomās pēc 40 gadu vecuma tu vairs neesi vajadzīgs... Cilvēks vēl ir spējīgs strādāt un darboties, bet viņu nostumj malā. Tāda nevērība un vienaldzība man šķiet kaut kas neaprakstāms.

– Mēs, aktieri, esam apveltīti ar lielām gara dāvanām, bet šīm dāvanām līdzi nāk neprāts, infantilisms, pat kaut kas līdzīgs vājprātam. Tu atveido, izdzīvo, smejies, raudi, krīti izmisumā, uzvedies kā jucis... Bet tas ir brīnišķīgs vājprāts! Tāpēc man patīk psihoanalīzes process, un mēģinājumu laikā tieši tas arī notiek. Mēģinājumi mani saista vairāk nekā pati izrāde. Tas ir tāds skrupulozs darbs.

– Jā, mīlestība pastāv! Tikai tā sevī jāatmodina. Ticu Dieva mīlestībai, mīlestībai pret savu bērnu, visu dzīvo, kas ir ap mums. Mīlestība starp sievieti un vīrieti man šķiet kā ķīmisks process: tu kļūsti bezprātīgs, pēkšņi sāk darboties hormoni, kas padara tevi traku, bet tad pēkšņi šis process nomierinās. Vīrietim jāmīl sieviete tā, lai viņai nerastos aizdomas, ka viņu kāds cits var mīlēt vēl vairāk.

– Saka jau, ka absolūti laimīgs var būt tikai pilnīgs muļķis. Tomēr augstākā fāze varētu būt, kad cilvēks jūtas pateicīgs Dievam par to, kas viņam ir, un neraud par to, kā viņam nav. Bet cilvēkam jau vienmēr vajag vairāk un vairāk... Laimes izjūta ir arī tad, kad jūti, ka tev vibrē dvēsele. Bet šī sajūta uzvirmo un pazūd, uzvirmo un pazūd... Raimonds Pauls kādā intervijā teica, ka viņš esot vientuļš. Māksliniekam droši vien tādam ir jābūt. Neraugoties uz saskari ar daudziem cilvēkiem, arī es jūtos kā vientuļais vilks.

– Skatos filmas, lasu. Galvenokārt filozofiska satura un ezoterisko literatūru. Mīlas romānus gan ne. Kā jau Ūdensvīram, man patīk ūdens, vasarā būt pie jūras. Patīk ceļot. Ja ir skumji, iesēžos mašīnā un kaut kur braucu. Tad es esmu savā norobežotajā pasaulē, uzlieku mūziku vai dziedu pati. Arī lamājos, ja kāds nepareizi brauc, mašīna ir vienīgā vieta, kur es varu lamāties. Vēl man labsajūtai ir svarīga tīrība, prieku sagādā arī ziedi vāzē. Tad manī ir miers, un es varu relaksēties. Pašlaik apgūstu arī datoru. Mājās patiesībā uzturos maz, tikai vakaros. Mājas man ir vajadzīgas komfortam.

– Mans nepiepildītais sapnis ir būt īsti laimīgai sievietei. Es ļoti pierodu pie cilvēka, ar ko esmu kopā. Ja atdodu sirdi, bet to savtīgi izmanto, es ciešu. Tomēr, lai arī neesmu pārāk stipra, spēju piecelties un iet tālāk. Tomēr cenšos cilvēkiem ticēt... Es vēl aizvien gribētu būt kādam mazā Guntiņa, par kuru no visas sirds rūpējas.

– Nekad neesmu bijusi skaistāko sieviešu topā. Citas izveido savu stilu, bet es esmu tāda, kāda piedzimu. Sievišķības etalonu laikam esmu mantojusi no mammas. Arī gēnus. Teātrī man allaž dod uz vitalitāti tendētas lomas, ar diezgan lielu temperamentu. Tā ir mana enerģija plus vēl, tā sakot, teicamnieces sindroms. Nesaku, ka sevi nekopju. Ja gribi skaistu dvēseli, jārūpējas arī par “dvēseles apvalku”. Kad man bija depresija un dvēsele mocījās, biju „palaidusi” arī savu izskatu. Bet, tikko sāku sevi iekšēji sakārtot, gribējās sakārtot arī ārieni. Pašas labākās lietas ar mani vēl notiks – tam ļoti ticu! Un, kad es iemīlos, es esmu neatlaidīga.

 – Agrāk pielūdzēju bija ļoti daudz, bet, jā – arī tagad nevaru sūdzēties, kaut gan mana vecuma sievietēm, protams, ir mazākas iespējas satikt sapņu princi baltā zirgā. Bet es esmu laimīga kā mamma, kā vecmāmiņa, man ir brīnišķīgs darbs. Žēloties par dzīvi no manas puses būtu bezkaunīgi...

– Protams, daudz ko varēju risināt citādāk. Bet – kas bijis, izbijis. Ko es varētu vēlēties? Labāku ģimenes dzīvi? Kādreiz dzīvoju ilūzijās, ka cilvēki saiet kopā un kopā nodzīvo visu mūžu. Bet tā nenotiek bieži, un arī ar mani tā nav noticis. Tu jau nekad negaidi, ka nāks trieciens... Toreiz sevi pilnīgi postīju ārā. Apzināti. Mēs, aktieri, jau pēc būtības esam tādi sevi ārdoši, emocionāli cilvēki. Tāpēc tagad katru vakaru meklēju Dievu, lūdzos par mīļajiem cilvēkiem, bet negribu gari par to runāt. Tas ir manas sirds slepenais kambarītis. Neviens cilvēks otram nav dots uz mūžu. Arī bērns nepieder tev. Arī tu pats sev nepiederi.

– Ticēt liktenim – tā ir daļēja sevis mierināšana. Tas pat nav liktenis – tas ir mazs galdiņš, pie kura var lūgt, lai dzīvē kaut kas mainītos. Bet tur vajag runāties atklātāk, nevis tikai prasīt. Varbūt lai Viņš dod padomu... Darītājs esi tu pats. Ļoti liela nozīme ir zemapziņai, turklāt sievietēm intuīcija ir ļoti stipra, un to nevajag noniecināt. Ar mani ir tā – ja nesekoju pirmajam impulsam, vienmēr kļūdos.

– Vai labi saprotaties ar cilvēkiem?

– Man gribas dzīvot harmonijā un saticībā ar apkārtējiem cilvēkiem, un man nav vienalga, ko citi par mani domā. Ja jūtu – starp mums ir kāda neredzama siena, cilvēkiem neuzbāžos. Reizēm sevi šaustu, ka par vieglu izeju uz kompromisiem, jo, negribot konfliktus, daudz kam piekrītu. Miera labad. Agrāk, kas bija uz mēles, to arī teicu. Nezinu, kā ir labāk, bet sirdsapziņai gan nekad nemeloju.

-Piedot protat?

– Saka jau, ka viss jāpiedod, jāaizmirst tas, kas aptumšo savstarpējās attiecības, jāaiziet prom no negatīvajām emocijām, lai tu visu laiku nevibrētu, lai tev nesāpētu. Par piedošanu tagad raksta daudzi speciālisti. Un taisnība vien ir... Esmu piedevusi daudzas reizes. Bet aizmirst dažreiz nespēju, manī kaut kas turpina plēnēt. Gruzd kā maza oglīte. Ja no tās varētu tikt vaļā...

– Cilvēks ir trausls. Dažreiz pat nepamani, kā esi nominis dvēseli. Dažreiz nenojaut, ka esi kādu atveldzējis...

– Jā... Reiz uz skatuves apraudājos. Pēc izrādes uznāca viena tantiņa ar sniegpulkstenīšiem. Viņa bija tik ilgi tos turējusi rokās, ka ziediņi jau bija pavisam apvītuši. Bet viņa tos tā pasniedza, ka jutu – tie nāk no sirds. Man ir svarīgi, kā pasniedz puķes. Karaliskās puķes man patīk mazāk. Un formāli pasniegta puķe nesilda nemaz...

Dace Ezera / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva