Mums ar Ūdri viss pašiem savā ritmā. Saruna ar Ūdrīša draudzeni Ilonu
Divas trešdaļas no gada Ilona Balode (28) kopā ar Ūdrīti aizvadīja kaut kur starp Rīgu un Pekinu. Ilgais ceļojums iemācīja nomazgāties vismazākajā ūdens pikucī, izgulēties pat uz cementa grīdas, labāk pierīvēties citiem un galvenais – rakstīt. Bet tagad Ilona skatās un brīnās, kas ar to dzīvi būs.
Izkāpām ar Ūdri naktī plānajās drēbēs no lidmašīnas Rīgā un domājām – ko tālāk? It kā skatījāmies internetā, kāds laiks Latvijā, bet vienalga nespējām noticēt, ka var būt tāds aukstums. Nu neko – džemperu džemperiem, pamazām pieradām, kamēr atkal visu dzīvi iekārtojām. Prombraucot izvācāmies no īrētā dzīvokļa. Iedzīvi un kaķus aizvedām pie manas mammas. Atgriežoties atkal bija jāmeklē, kur dzīvot, visas mantas jāatved, vēl darbi pa vidu.
Bet ceļojums bija to vērts! Tagad brīžiem sajūta, ka tas viss bija sapnī un nemaz nav noticis ar mums. Citreiz atkal šķiet, ka īstā dzīve bija tieši tur – tajos astoņos mēnešos. Tajā pašā laikā, ja tagad būtu jābrauc prom, uz tik ilgu laiku vairs neaizbrauktu. Ko tādu var izdarīt tikai vienreiz dzīvē. Paši arī domājām – ilgākais uz 3 mēnešiem, bet izbraucām 23. februārī un atgriezāmies tikai 12. oktobrī.
Sākumā vienkārši gribējām kaut kur braukt projām. Ilgajos ziemas vakaros sēdējām internetā un skatījāmies lidojumus. Atklājām tādu Transsibīrijas ekspresi un pilnīgi nejauši uzgājām biļetes: Rīga – Pekina, 50 dolāri. Nenormāli lēti. Skatāmies vienreiz, otrreiz, trešo reizi – nu ir! Jābrauc. Visu pametām, atlika vēl tikai nopirkt biļetes, kad atklājās – tāds reklāmas triks. Tā nu muļķīgi iekritām. Domājām, ko iesākt?! Jābrauc ar stopiem!
Taču februārī cauri visai Krievijai – tas ir par traku, tāpēc izdomājām mest lielo līkumu cauri Austrumeiropai. Tikai tad, kad 23. februārī stāvējām sniegā uz Latvijas un Lietuvas robežas, sākot stopēt, mēs sapratām, ko esam iesākuši. Bet beigās visas tās falšās piecdesmitdolārīgās biļetes, itin viss „salikās” tā, kā tam jābūt. Astoņos mēnešos apceļojām 15 valstis. Vienīgi Irānā netikām. Visur citur, kur bija plānots, bijām.
Ar Ūdri esam līdzīgi, mums abiem iekšā piedzīvojumu kāre. Jo šī aizbraukšana jau nebija bēgšana, drīzāk – apstākļu sakritība. Ūdrim nebija spēles, man teātrī nebija nekā prātīga, visu laiku pietrūkst naudas, knapi var samaksāt par dzīvokli. Tāda cīņa par izdzīvošanu. Es jau sen gribēju ko tādu darīt, bet man nekad agrāk nebija pietiekami daudz brīva laika.
Tad bija jāmācās, jābeidz studijas, vasarās jāpelna nauda, lai būtu, par ko dzīvot. Taisnā ceļā nokļuvu teātrī, un sākās darbi, darbi, darbi. Tev pat nav brīvas dienas. Vēl pirms dažiem gadiem nodomāju, ja dzīvē tā „saliktos”, ka man vairs nebūtu, ko zaudēt, tad es brauktu projām. Tā jau saka – uzmanies, ko vēlies. Tieši tas notika.
Rīga – Pekina
Izbraucot no Rīgas, mums līdzi bija tikai pats nepieciešamākais – divi guļammaisi, divi pāri vilnas zeķu maiņai, kosmētikas lietas, ģitāra, šeikeris un dažas grāmatas.
Bija rīti, kad pamosties un domā – palicis tik un tik santīmu, pirkt labāk maizi, cigarešu paciņu vai kokakolu? Saproti, ka nekas īsti nesanāk, jāpaņem vismaz kola, būs enerģija.
Paldies Dievam, mums bija instrumenti – gājām uz ielas spēlēt un pelnīt! Man – šeikeris, Ūdrim – ģitāra. Dziedājām divbalsīgi, es turēju ritmu. Turcijā iegādājos ermoņikas. Vienā dienā iemācījos tās spēlēt, un tad jau uzreiz bija cita skaņa. Visādi mums ar to spēlēšanu klājās. Dzina arī projām, jo kādam traucēja. Tāda pamatīga cīņa par izdzīvošanu. Ceļojot visu laiku bijām nedaudz ekstrēmos apstākļos. Kad atgriezies (cik smieklīgi), sāc baidīties no normālās dzīves. Iešana pa ielu Latvijā pēkšņi šķiet kaut kas pilnīgi crazy.
Ungārijā, kad palikām pilnīgi tukšām kabatām, bet ziemā tu nevari palikt gulēt uz ielas, sapratām – vai nu dienā mēs strādājam, dziedot uz ielas, naktī paliekam viesnīcā un pēc tam stopējam tālāk, vai arī mēs dienā spēlējam, sapelnām naudu un nopērkam vilciena biļeti, kas nozīmē braucošu viesnīcu. Ar to vismaz ātrāk tiekam uz priekšu.
Mums bija sistēma – sešos no rīta, labi izgulējušies, izkāpjam ārā no vilciena un pirmajā kafejnīcā iekšā. Nomazgājies, iznāc ārā tīrs, smaržīgs un foršs. Tas nekas, ka uz pusstundu pazudi. Drēbes mazgājām, kad tikām viesnīcā. Sīkumus – kaut vilcienā. Ceļā nomazgāties iemācies ar vismazāko ūdens pikucīti.
Ceļojot satikām diezgan daudz, tā saukto vientuļo ceļotāju. Gan meitenes, gan puišus. Uz viņiem skatoties, sapratu – es viena nekad nevarētu tik brīvi ceļot. Nevarētu nedz uz ielas spēlēt, nedz gulēt kaut kādā parkā, ja man nav naudas. Man vajadzīgs vīrietis blakus, kas mani aizsargā.
Kāds ceļā satikts slovēnis mums sacīja: „Jūs zināt, šāds ceļojums nenormāli maina.” Jā, droši vien, nezin kādi atgriezīsimies. Atbrauksim pavisam citi cilvēki. Varbūt būsim tādi baigi skarbie? Lidojot mājup, abi spriežam: „Nez, mēs esam citi? Laikam jau nē.” Varbūt ir vairāk pieredzes, vairāk kas redzēts. Dzīves rūdījums neko skarbu nav nodarījis. Drīzāk man pēc šī ceļojuma ir zudušas ilūzijas. Tās jau visu laiku dzīvē zūd. Kaut ko idealizē, tev ir priekšstats par valstīm, par kurām bērnībā esi lasījis un iztēlojies.
Piemēram, Indijā cilvēki tik apgaroti, tik svēti. Bet tad, kad esi līdz turienei aizbraucis, ieraugi, kā ir patiesībā. Tas kļūst reāls un taustāms. Tibetieši arī nelidinās metru virs zemes, un musulmaņi visi nešauj tevi nost ar kalašņikoviem. Un visas reliģijas kaut kādā ziņā ir vienādas – neviena no tām nav tik svēta. Visur „iziet” uz to, lai apčakarētu tūristus un pārdotu pēc iespējas vairāk suvenīru. Tāda realitātes un dzīves izpēte. Ceļojot visu laiku esi pakļauts negaidītam gadījumam – labam vai sliktam. Tu saproti – viss ir gan melns, gan balts. Pasaule ir tik dažāda un saņem pilnīgi visas emocijas. Tas ir pats galvenais. Lai nav pa vidu, lai nav pelēki.
Zini, mums vēl aizvien mājās nav gultas. Bez problēmām varu gulēt uz cementa grīdas, man nekas nespiež. Esmu iemācījusies ar ķermeni visur ērti iekārtoties. Man īpaši nekad nav paticis gulēt gultā, un tagad mēs ar Ūdri arī – saklājam savus vecos guļammaisus un segas, lai mazliet mīkstumiņš, un kolosāli guļam. Baigi veselīgi!
Ūdris un Balode atgriežas Latvijā
Vientuļo ērgļu sarīvēšanās
Kad iepazinos ar Ūdri, mums bija lielais šķīliens. Viens otru atradām un salipām. Pēc tam iestājās realitāte: „Fui, kas tas tāds? Tas narkomāns un briesmīgais cilvēks Ūdrītis, par kuru pirms tam biju tikai lasījusi. Cik briesmīgi! Es ar tādu vīrieti nevaru būt kopā!” Mums abiem ieslēdzās šis – „man vienalga”. Bet tā ka nebija miera.
Viņš sāka man zvanīt, un mēs tā kā sākām tikties. Un tad atkal sastrīdējāmies. Tā ilgu laiku. Sarīvēšanās mums grūti gāja. Mēs jau abi viegli aizvainojami, abi – tobrīd drūmie, vientuļie ērgļi, abiem vēl tas pozēšanas periods. Man tobrīd vispār bija – dzīvošu ātri, miršu 33 gados, melnas acis, rokenrols, un nekas šajā dzīvē man nav vajadzīgs. Ūdrim tāpat. Tādi mēs sapazināmies. Tāpēc sākumā rādījām savas adatas un durstījām viens otru, bet beigās sapratām, ka nav ko visu laiku vienam uz otru apvainoties un pukstēt.
Patiesībā gluži labi var kopā sadzīvot un nav – ko izrādīties. Ūdris ir vēl straujāks par mani. Kad viņš sāk runāt, viņš vienkārši ir radio mājās. Man atliek tikai paklusēt vai jārunā abiem diviem reizē. Dīvainā kārtā viens otru sadzirdam. Kad bijām Kaukāzā, sapratu – mans tas temperaments tomēr no Austrumiem. Tēvs man no Kaukāza puses, tāpēc viss manā dzīvē notiek tik pāremocionāli.
Ceļojums vēl vairāk iemāca pierīvēties. Pirmkārt, es nemaz neceļotu kopā ar cilvēku, ar kuru kopā nejūtos labi. Ja tev ikdienā ar cilvēku nav normāla kontakta, aizmirsti par ceļošanu! Otrkārt, kamēr esi Latvijā, tiklīdz kaut kas nepatīk, var aizskriet pie mammas, paziņojot: „Es aizbraucu, stulbeni tāds! Viss, mēs šķiramies!” Uz divām dienām. Ceļojumā tā nevar. Mums somas abiem jānes kopā, ir ikdienas izdzīvošanas pienākumi, tu nevari vienkārši aizskriet.
Protams, strīdi ir neizbēgami, jo tāpat kaut kas sakrājas, ir nelabā diena, un tu izlādējies. Bet, ja ir kāda dusma, iemācies to neņemt vērā. Nevis noklusēt, bet laist pār galvu. Man vispār raksturīgi, ka visu uztveru saasināti. Mazākais sīkumiņš, un es jau esmu aizdomīga, apvainojusies. Nedod Dievs, man kaut ko ne tā pateiks, es uzreiz ņemšu pie sirds. Bet ceļojumā tu iemācies: „Varbūt šito tomēr nevajag ņemt pie sirds? Galu galā – sīkums!” Tas ir vērtīgi.
Un tas trakais periods arī pārgāja. Vairs negribas dziedāt – „žizņ maja pavernulas zadom” (Dzīve man uzgriezusi muguru. — Krievu val.). Mierīgi jau nav nekad, nē. Tāpat būt nevar. Tagad vienkārši skatos, kas ar to manu dzīvi tālāk būs. Kur man viņa aiznesīs. Skatos un pati brīnos.
Tagad daudz darba. Nezinu, kā tie visi uzradās. Kad braucām mājās, ar šausmām domājām – kas būs, kā dzīvosim. Mums pat bija plāns – atbraucam, paskatāmies, kas notiek; ja nekā nav, braucam atkal prom. Ziemu pārlaižam, kaut vai uz ielām spēlējot.
Bet kaut kā prom nav jābrauc. 6. janvārī sākās koncertturneja, jo ceļojumā mums abiem diviem radās dziesmas. Esam reāls ģimenes bends. Tagad ierakstām arī albumu, visbeidzot – lielākais manas eksistences apliecinājums – esmu sākusi rakstīt grāmatu „Rīga – Pekina”.
Tas, ka sapratu, – es varu rakstīt, ir mans vislielākais ieguvums no šī ceļojuma. Sākumā abi rakstījām „Privātajai Dzīvei” dienasgrāmatu un arī savu blogu. Beigās Ūdris tik ielika blogā kādu bildi un pierakstīja komentāru, visu pārējo rakstīju es. Mēs sapratām – Ūdris ir dzejnieks, es esmu rakstītāja.
Varu nosēdēt visu dienu vai visu nakti un uzrakstīt 20 lapas no vietas. Niez pat ķepiņa, ka vajag kaut ko parakstīt. „Dželsomīno Melu zemē” ir tāds krīta kaķītis, rozā klibiķītis. Viņš bija uzzīmēts un no Dželsomīno bļāvieniem nokrita no ķieģeļu sienas. Atdzīvojās un sāka dzīvot savu dzīvi. Viņam visu laiku niezēja viena ķepiņa. Viņam vajadzēja ar savu krīta ķepiņu uz sienām rakstīt patiesības par Melu karali. Man ar to rakstīšanu mazliet kā kaķītim klibiķītim. Saniezās tā ķepiņa, un vajag rakstīt.
Atpakaļ uz punktu, kas ir mans
Nekad neesmu rēķinājusies ar tādu stabilitāti dzīvē. Kas vispār ir stabils? Tu jebkurā brīdī vari zaudēt darbu. Es ik pa laikam domāju, kādu iztēlojos savu dzīvi. Zinu, ka ar laiku noteikti gribētu lauku mājas un zemi, un savu mežu, kur varu iziet ārā, salasīt savas sēnes un gaiļpiesīšu tēju. Man tur būs kaķi un suņi. Es tik pasaukšu: „Reksi, ejam mežā!”. Vārītu ievārījumus, ietu pirtiņā.
Tad atnāktu Ūdris no siltumnīcas: „Zini, man tie gurķi kaut kā šogad negatavojas. Laikam miltrasa uzmetusies.” Mums noteikti tur būtu kāda tantīte vai onkulītis – kas tad, ja izdomājam aizšaut ziemā ciemos uz Pakistānu pie draugiem vai tāpat vien – uz Katmandū, parūpētos par dzīvnieciņiem un pieskatītu māju. Un tad atkal kādu koncertu sarīkojam vai kaut ko uzrakstu. Vai varbūt nospēlēju kādu lomu izrādē, vai nofilmējos un žigli atpakaļ uz saviem laukiem.
Nuja. Tā ir vīzija, kāda varētu būt mana harmoniskā dzīve. Mana stabilitāte. Kaut kur Latgalē pie Rušona vai Ciriša ezera. Pie jūras – nē, tur vējš pāri.
Man vajag šo Latvijas zemi, kas nav nekur citur. Jā, pasaule ir brīnišķīgi skaista. Bet mēs ar Ūdri pat ceļojumā runājām: „Tagad pie mums, Latvijā, plaukst lapas. Tagad koki krāsojas dzelteni.” Mana mamma, piemēram, ir tipisks vietsēdis, viņai pat atbraukšana no Ventspils uz Rīgu nozīmē negulēt visu nakti. Viņa uztraucas, ka māja izsals un ko kaķīši darīs. Man atkal ir citādi, esmu no skrējējiem un ceļotājiem, bet man vajag atpakaļ to punktu, kas ir mans.
Tagad domājam – nākamā reize, kad tā reāli varētu kaut kur atkal aizbraukt, ir nākamgad rudenī. Nebrauksim vairs nesezonā kā tagad. Mēs praktiski visur bijām nelaikā. Kad bijām Āzijā, tur jau bija 48 grādu karstums, Indijā – musona lietus. Mums ar Ūdri kaut kā viss līdz šim sanāk pašiem savā ritmā (smejas).
