Patiešām laimīga. Bez braukšanas uz Indiju un naudas kaudzes

Inesei pašai patlaban esot viss – mīlestība, laulība, ģimene, fantastisks darbs un sevis piepildījums. Vai tad tā nav laime?

Rādās, šī ir pirmā pašpalīdzības grāmata pozitīvās psiholoģijas jomā, kas uzrakstīta latviešu valodā.

Tā laikam ir, un es par to brīnos. Skatāmies filmu „Ēd, lūdzies, mīli”, lasām „Mūks, kas pārdeva Ferrari”, un rodas sajūta, ka laime sasniedzama vien tad, ja tev ir daudz naudas un tu dodies kaut kur prom – uz Bali, Itāliju vai Indiju. Tas man šķita pilnīgi ačgārni, jo sevī jau biju formulējusi, ka šī iemesla pēc nekur nav jābrauc un nav jātērē neviens lats. Tas, par ko rakstu grāmatā, realizējams netērējot, turklāt bez citu cilvēku palīdzības. Sakop savu māju, iekšējo un ārējo enerģētiku un pats visu radi.

Taču tu neesi psiholoģe.

Patiesībā tā nemaz nav tradicionālā psiholoģijas grāmata, un ar manu akadēmisko izglītību tai būtībā nav nekādas saistības. Taču tai ir vistiešākais sakars ar manu sievišķīgo vēlmi būt laimīgai. Man šķiet, jau esmu piedzimusi ar šo ārkārtīgi svarīgo jautājumu – kā būt laimīgai? Gadiem ilgi urķējos, atbildes meklēdama. Daudzas no tām atradu savā ģimenē, kur no bērnības ieaudzināts, ka pasaulē visa ir daudz vairāk, nekā cilvēks var pats iemācīties un saprast.

Tavā grāmatā patiesi minēta pateicība mammai, ar kuru vērptas garas sarunas par dzīvi un reliģiju.

Garīgas sarunas, kas pilnīgi neskar ikdienu, mūsu ģimenē bija norma. Taču savu patiesību katra no mums meklējusi pa savu ceļu – mamma kristietībā, māsa filozofijā un psiholoģijā, savukārt es no kristietības vēl paguvu „iesprukt” arī austrumu „pusē”, pārliecinoties, ka manā sirdī visām reliģijām ir vieta.

Kā nonāci līdz domai rakstīt grāmatu? Kas tika ņemts par paraugu?

Mani korifeji ir Sergejs Lazarevs ar savu „Karmas diagnostiku”, kurš formulējis manas dzīves galveno atziņu: „Ja tu kam pieķersies vairāk nekā Dievam un kaut ko mīlēsi vairāk nekā Dievu, tev to atņems.” Tāpat Valērijs Siņeļņikovs ar darbu „Veselība un nauda”. Arī Luīza Heija (amerikāņu ārste-dziedniece – aut. piez.). Mana rūpe, rakstot „Ieelpo laimi un mīlestību”, bija – pamudināt darīt. Neesmu tajā pateikusi nekā jauna vai daudz gudrāka par visiem pasaules grandiem. Taču tas, ko varu pateikt, ir: „Paklau, es šo visu savā dzīvē esmu ieviesusi, esmu sakārtojusi jomu pēc jomas. Ja tu to darīsi, tu arī varēsi.”

Tavu grāmatu varam likt „pozitīvās psiholoģijas” plauktiņā?

Nē, jo tā pārkāpj pāri. Psiholoģija ir ES, TU un tas, kas ar mums notiek. Toties es runāju par dievišķo enerģiju, kā tā nāk caur mani, kā tai ļaujos un ticu. Ja ļaujos, ar mani notiek brīnumi.

Taču arī reliģiskās literatūras plauktā tavs darbs nav liekams. Turklāt tu vairākkārt mini terminu – laimes terapija.

Tas būtu precīzāk, jo apzinos, ka laimes faktoram un pozitīvajai enerģijai mūsos ir ļoti liela nozīme. Mēs varam vai nu graut, vai radīt. Vienlaikus abus nevar. Tikai laimīgs un harmonisks cilvēks rada. Esmu par to, ka katrs no mums var radoši sakārtot savu dzīvi.

Par radošāko vidi tomēr uzskata haosu, un no tā galu galā radusies mūsu pasaule, nemaz nerunājot par mākslu.

Ja vien no tā nerodas stress.

Bet stress mums absolūti nepieciešams ķīmiskajām reakcijām, kas ļauj pārvarēt grūtības. Tikai ieildzis stress, kā zināms, ir kaitīgs.

Manuprāt, lai radītu, tomēr vajadzīgs miers. Vajag atslābt. Jo sevišķi meitenēm. Ja vēl puiši var apgalvot, ka viņiem adrenalīns vajadzīgs konkurences cīņā, tad sievietei vajadzīgs miers, izpratne un ļaušanās. Ja tas izdodas, viņa var sasniegt daudz vairāk, nekā būtu spējusi, rīkojoties ar vīrišķiem paņēmieniem. Sievietei svarīgi darboties, savas intuitīvās gudrības vadītai. Ar iekšēju pārliecību. Kad sieviete iet ar prātu, viņa zaudē vīrietim. Kad ar sievišķību un iekšējo gudrību – viņa vienmēr laimēs.

Ar ko laimīgas sievietes ikdiena atšķiras no nelaimīgas sievietes dienas gaitām?

Svarīgākais ir attieksmē un spējā baudīt to, ko dari. Nelaimīga sieviete noskrējusies putās, uzņemoties pārāk daudz. Iespējams, viņa ir perfekta mamma un sieva, un darbiniece, visu perfekti izdarījusi, bet nav to baudījusi. Savukārt sievišķīgā un laimīgā izdara visu to pašu, taču ar izpratni un baudot. Es mizoju kartupeļus, lai vārītu zupu savai ģimenei, gaidot savus mīļos mājās. Kā gan var nebaudīt šo mirkli?

Tu raksti: „Laimes terapija ir tad, kad pierodi ikdienā būt laimīga.” Neticu nepārtrauktajai laimīguma sajūtai! Turklāt tā pazīstama tikai salīdzinājumā, proti, uz nelaimīguma fona.

Patiešām esmu „nonstopā” laimīga. Tāpēc, ka man bijis laiks, kurā esmu ko ļoti svarīgu zaudējusi. Man bija divi insulti, kuru dēļ zaudēju redzi. Pēc tā esmu laimīga vai ik stundu – par to vien, ka redzu. Ja pēc tam, kad esi bijusi stindzinoši vientuļa un tev nav bijis neviena, kam piespiesties, satiec savu lielo mīlestību un dzīvo ģimenē, tu baudi katru dienu! Guli un skaties uz to otru, un saproti: „Viņš ir mans cilvēks!” Neviens negarantē, ka tas ir uz mūžu, bet pašlaik viņš ir blakus. Tagad tu esi laimīga, jo ar tevi tas viss labais notiek. Tā ir laime. Tieši tāpēc, ka vari salīdzināt ar pagājušo. Turklāt tas nebūt nemazina sajūtu, ka esi gatavs to arī zaudēt. Mans pirmais vīrs ir miris un tādēļ pēc tam, kad mīļotais iziet pa durvīm, vienmēr cietu bailes, ka viņš var nepārnākt.

Esmu lasījusi pētījumu, ka bedrē nonākušos pašpalīdzības literatūra neuzrunā – tā derot veiksminiekiem, jo apstiprina viņu rīcības un domāšanas pareizību. Ja jau tiem, kam tā visvairāk vajadzīga, šāda literatūra neder, tad kādēļ vispār tā vajadzīga?

Neviens no mums nav pasargāts, ka atkal nenonāk bedrē, bet tad vismaz zināsim, kā no tās izkļūt, jo labajos brīžos būsim šo to palasījuši un atzinuši par pareizu esam. Taču, taisnību sakot, jāteic, es visu savā grāmatā darīju, kad biju „pašā apakšā”. Kad gulēju gultā ar ārprātīgajām migrēnām, sāku praktizēt prakšalanu un organisma skalošanu. Kad man nebija vīra un cietu no vientulības, berzu māju, visur izvietoju pāra simbolus un svēti ticēju, ka tas mani noskaņos, lai satiktu savu cilvēku. Ir cīnītāji un tie, kas „palaižas”. Varbūt tiešām tiem otrajiem sliktajos brīžos var nebūt spēka šo grāmatu palasīt. Savukārt cīnītāji sapratīs, kā no ķezas izkulties, jo esmu to tik burtiski uzrakstījusi – ņem kaplīti un ej kaplē dārzu! Tik vienkārši tas notiek – sāc fiziski darboties.

Vai tiešām izmisušam cilvēkam der padoms, citējot tevi: „Mīlestība ir tad, kad saskati visu ar plusa zīmi”?

Tad, kad nonāc galīgā zaņķī, kulies pa to, visu notiekošo pārdomā un vēl kaimiņam savas bēdas izstāsti, tu tikai slīgsti dziļāk. Taču, ja sāc domāt pozitīvi, tas ir kā skaidra avota ūdens, ar kuru šo zaņķi mazgā, mazgā, mazgā.

Tas ir jautājums par iekšējiem resursiem, kuru, piemēram, depresijā nonākušajiem nav. 

Tā ir taisnība. Jo – pirmais solis ir pozitīvā domāšana – otrais tīra enerģētika. Citādi nudien nav spēka pozitīvi domāt. Tātad, pirmkārt, jāsāk ar labām domām, lai tu neķērnā savu enerģiju un, otrkārt, – tīrīt to vaļā. Tam der visparastākais ūdens, ko lieto gan sevis attīrīšanai, gan mājas uzkopšanai.

Bet vai tad manas sliktās īpašības ir kas nejauks un nelaimīgums – slikts?

Ir gaisma un ēna. Svarīgi, lai mēs visu laiku nedzīvotos ēnas pusē. Tad sāk šķist, ka gaismas nav. Taču, gaismā esot, jāzina, ka ēnā var veldzēties. Tas ir tikai normāli. Tādēļ man netīk sabiedrības virzība uz slikto – mums laba ziņa ir tikai tā, kas stāsta par nelaimēm un katastrofām.

Jo labajās nav paradoksa. Ja es tevi uzaicinātu šovakar skatīties vācu melodrāmu pēc Rozamundes Pilčeres darbu motīviem vai iet uz „Mariju Stjuarti”, ko tu izvēlētos?

Šodien man ir vienalga, un es ņemu abas izvēles! Taču, ja mēs ilgstoši esam vienas un vēlamies satikt savu īsto mīlestību, būt laimīgas un radīt ģimeni, bet skatāmies tikai „Lēdiju Makbetu”  un „Annu Kareņinu”, proti, visas lieliskās izrādes par greizsirdību, nodevību, izmisumu un nāvi, nekad nespēsim nonākt līdz normālas, skaistas, piepildītas mīlestības radīšanai savā dzīvē. Tādēļ jādod sev laiks harmonizācijai, radīšanai un domām par labo. Un tam derēs arī Daniela Stīla vai jebkurš cits gaišuma un labestības pilns darbs.

Tu raksti: „Šodien varu teikt, ka viss – mīlestība, laime, laulība, ģimene, fantastisks darbs un sevis piepildījums – manā dzīvē ienāca attieksmes maiņas dēļ, ko esmu nosaukusi par laimes terapiju.” Ko tad, ja cilvēkam ir citāds priekšstats par laimīgu un piepildītu dzīvi?

Tam, kuram citāds priekšstats, šī grāmata un metode neder. Tā nav universāla patiesība, bet gan mana pieredze. Taču acīmredzot es neesmu unikāla – daudzi ir man visai līdzīgi, un tie var manis piedzīvoto izmantot.

Kāpēc uzskati – ja sieviete domā, ka nevēlas ģimeni un bērnus, tie ir „meli un pašapmāns”?

Tāpēc, ka ikviena sieviete klusībā to vēlas. No tā nav iespējams izvairīties. Tāpat kā katrā no mums ir ielikta milzu tieksme pēc ticības Dievam. Pat viszvērinātākais ateists sevī to apkaro. Tāpat notiek ar sievietēm, kas apgalvo, ka nevēlas ģimeni. Varbūt tā viņām liek darīt bērnības trauma vai kāda slikta iepriekšējo attiecību pieredze? Esmu dzīvojusi viena un ļoti labi tiku galā – nopelnīju naudu vairāk nekā tad, kad esmu pārjūgta ģimenē, mācījos un biju visnotaļ veiksmīga. Bet ilgas, ka vēlies būt kādam azotē...

Dzīves modeļi taču ir dažādi! Nesen redzēju dokumentālo filmu par pērtiķu pētnieci, kas dzīvi veltījusi dabas aizsardzībai. Ja tu viņai ierosinātu izlasīt savu grāmatu un izveidot ģimeni, tas varētu būt visai dīvaini.

Droši vien tāpat justos arī Māte Terēze, ja kāds viņai ierosinātu mainīt dzīvesveidu. Tā ir misija, ko viņas izvēlējušās. Tomēr domāju, ka vairums Latvijā dzīvojošo vienkāršo sieviešu grib būt kopā ar stipriem, vīrišķīgiem vīriešiem.

Vai tas nav arī sociālais spiediens, kas liek sievietei bez vīrieša justies nevērtīgai?

Runāju nevis par sabiedrības spiedienu, bet par to, kas mums katrai dvēselē. Jo man pašai ir vienalga, ko par mani saka un domā citi.

Dāņi izpētījuši, ka vīriešiem laulība garantē ilgāku dzīvi, bet sievietēm – īsāku. Nesanāk tā, ka ar kopābūšanu kā absolūtās laimes pasludināšanu būtībā spēlējam vīriešu pusē?

Latvijā varētu būt pilnīgi cita statistika. Turklāt mana pārliecība nav balstīta sociālajos pētījumos, bet gan dievišķajā vērtību sistēmā. Tu tiecies pēc otra tāpēc, ka viņš ir pilnīgs pretpols un kopā jūs esat veselums. Un tā manās acīs ir vērtība. Zinu, kā ir būt gan sievietei, gan vīrietim, kad pašai jāvar viss. Bet īstā svētlaime ir pārī – apaļumā un veselumā.

Varbūt nemaz negribu būt pastāvīgi laimīga? Vai vienmēr jauna, smuka. Varbūt vēlos drusku pagausties un nenomocīt sevi ar atjaunojošām procedūrām.

Tirgus ekonomika mums grib iestāstīt, ka ir jaunība un briedums, kad līkne kāpj uz augšu, kam seko vecums, pensija un nāve, attiecīgi līknei līgstot lejup. Manā skatījumā ir tā: jaunība, briedums, viedums, līknei visu laiku kāpjot augšup – debesīs. Jaunība ir tik ilgi, kamēr tev ir dzirksts acīs, arī 80 gadu vecumā. Man ir 42, bet pašlaik varu izdarīt daudzreiz vairāk un labāk nekā 32 gados. Pašreiz es, piemēram, apzinos savu ķermeni. Vai 22 gados par to domāju? Ķermenis ir, un tas jālieto! Nu es gribu peldēties jūrā līdz ziemai, iemācīties stāvēt uz galvas, vingrināt to un panākt, lai man ar savu ķermeni būtu labi vienmēr. Negribu nevienā vecumā gausties, ka man sāp galva, un to ir iespējams panākt. Mēs to varam nosaukt par jaunību, bet varam arī – par brīnišķīgu un laimīgu dzīvi. Vai par absolūto veselību. Nav jājūt diskomforts par to, ka ķermenis nolietojas. Un tas nenolietojas, ja par viņu rūpējas.

Ūja! To apgalvot ir tāpat, kā apsolīt izgudrot mūžīgo dzinēju! Arī visveselīgākā dzīvesveida ievērotāji paliek stīvi, zaudē dzirdi, slimo un beigu beigās mirst.

Esmu saskārusies ar tradicionālās medicīnas pārstāvjiem, kuri runā tāpat, sakot: „Jūsu kaitē neko nevar darīt. Jums būs ar to jāsadzīvo.” Taču es nolēmu, ka netaisos ar to sadzīvot. Izskaloju organismu, peldos jūrā līdz pat sniegam, un kaut kas pozitīvs manā ķermenī notiek. Man nekas vairs nesāp.

Viss notiek pēc ticības. Ja man kas sāp, varu ķerties pie zāļu skapīša un likties gultā. Bet varu arī ņemt suni un iet skraidīt pa pludmali, un atgriezties laimīga un vesela.

Ja es visu gaidu no kāda cita – veselību, mīlestību vai laimi – tad esmu kalps, jo ļauju citam būt saimniekam. Taču, ja es nāku droši, visiem vēlu labu un sūtu visiem mīlestību, tad man ne no viena neko nevajag un mani pašu nevajag balstīt. Jo es visa pati esmu kārtībā.

N.B. Dažas dienas pēc intervijas medijos parādījās intervijas ar pasaulslaveno režisoru Vudiju Alenu viņa jaunākās filmas saistībā. Un viņš kādā no tām sacīja: „Dzīve ir viena nežēlīga, smaga, muļķīga padarīšana, kurā var eksistēt, tikai un vienīgi tveroties ilūzijās. Man nav daudz, ko piebilst tam, ko savulaik teikuši Nīče, Freids, arī dramaturgs Jūdžins O'Nīls - laimīgi spēj būt tikai tie, kuri dzīvo ilūzijās. Viņi noteikti ir laimīgāki par mani.” Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva