Vīra radinieki šiverē pa manu dzīvi

Portāls

mammam.lv/tetiem.lv

meklē atbildes kopā ar krīžu un psihoterapijas centra „Taka” psihoterapeiti Aigu Abožinu.

„Es tiešām vairs nevaru to izturēt! Lieta tāda, ka mana vīra vecāki vienkārši neliek mani mierā. Mēs ar vīru dzīvojam citā pilsētā, taču viņi bieži brauc ciemos, un tikai tad, kad mans vīrs ir darbā.

Vīra vecākiem ir vēl pieci bērni (neskaitot manu vīru). Viena meita ir jau diezgan liela, taču pārējie ir vecumā no 3 līdz 9 gadiem. Un viņi vienmēr brauc pie mums kopā ar bērniem. Iedomājieties, es satīru māju un tagad te atbrauc četri bērni, kuriem visu gribas aiztikt... Tas ir neizturami.

Un man pašai ir dēliņš. Nesen bērni bija izdomājuši, ka grib paciemoties pie mums ar vīru. Bet mēs dzīvojam vienistabas dzīvoklī! Šajā nedēļas nogalē bija sarunāts, ka viena meita pie mums paciemosies, ka viņu atvedīs sestdien. Bet šorīt man zvana vīramāte un saka, ka atvedīšot meiteni jau pa dienu! Viņiem laikam šķiet, ka mums ar vīru nav nekādas personīgās dzīves!

Tāpat pagājušo piektdien vīramāte atkal zvanīja un paziņoja, ka nākamajā dienā ap astoņiem no rīta atbraukšot ciemos. Sestdienā astoņos no rīta! Kad pajautāju, kāpēc tik agri, man atbildēja: nu, tu jau tajā laikā tāpat vairs neguli!

Vienkārši nezinu, ko iesākt. Šovakar ar vīru bijām ieplānojuši romantisku vakaru, taču tas būs jāatliek vīramātes dēļ. Šobrīd gribas vai kliegt visas šīs situācijas dēļ. Ko lai es daru? Vienreiz tā izdarīju, ka pateicu, ka nebūsim mājās, ka brauksim pie maniem vecākiem (to arī darījām), taču vīramāte pateica, ka atvedīšot meiteni pie viņiem. Vēlāk neizturēju, piezvanīju un sameloju, ka man ir vīruss, lai meiteni neved.

Vīram to visu esmu teikusi, bet viņam viena atbilde: „Ai!” un viss. Viņš negribot ar savu māti sanaidoties! Kad biju slimnīcā, visi viņa radi nāca katru dienu (pat viņa sīkās māsas ar savām klasesbiedrenēm). Tas taču vienkārši nav izturams. Kā pārbraucu mājas, tā saka braukt visi vīra radi — tantes, onkuļi, ar kuriem man nav nekāda sakara. Manējie radi gan saprata, ka vēlos pabūt ar mazo viena, pierast pie visa, jo tas ir mans pirmais mazulītis!”

Šajā gadījumā redzamas ļoti atšķirīgas tradīcijas, kā cilvēki radojas savā starpā, lai neteiktu pat, ka pretējas. Vīra vecākiem, šķiet, pat neienāk prātā, ka viņi varētu būt uztverti kā traucēklis, iespējams, viņiem pat ir ideja, ka viņi kaut kādā veidā atbalsta, nodrošina kompāniju. Tāda pieeja rodas daudzbērnu ģimenēs, jo objektīvu apstākļu dēļ, viņi ir spiesti viens gar otru „trīties”. Iespējams arī, ka pati vīramāte ir dažkārt nogurusi no saviem bērniem un labprāt tos kaut kur „nogrūstu”, tādējādi vedekla ar bērnu var šķist „labs variants”. Taču jebkurā gadījumā, cilvēkam, kurš nāk no citas radošanās tradīcijas, tas var šķist nepieņemami un frustrējoši.

Agri vai vēlu jaunajai sievietei sava pozīcija būs jāizvēlas. Ja viņa izvēlēsies novilkt daudz stingrākas robežas, tad jārēķinās gan ar iespējamu radu neizpratni un apvainošanos vai citām manipulācijām, bet tai pat laikā viņa var iegūt ģimenes mieru un zināmu kontroli pār tās laiku un telpu. Šajā gadījumā nevajadzētu kautrēties vīramātei pateikt, ka mums ir paredzēts romantisks vakars (ar mājienu uz seksu) un šovakar mēs nevienu nevaram pieņemt.

Melošana, protams, sākumā var likties kā kompromiss pašam ar sevi, lai turpinātu palikt par „labo cilvēku vai labo vedeklu”, bet jāņem vērā, ka labs cilvēks rūpējas arī par sevi, bet tāds, kurš nerūpējas, citos rada sajūtu, ka uz viņa muguras var „uzsēsties un jāt”. Šādu cilvēku apkārtējie neciena.

Nevajadzētu ciemošanos padarīt maksimāli komfortablu, bet likt radiem mājās kaut ko darīt. Sākt ar sīkumiņu, palīdzēt sagriezt salātus un pamazām ieviest tradīciju, ka viņi noteikti iesaistās saimniekošanā un pašai mājas saimniecei palīdz.

Iespējams, ja radi manīs, ka viņiem ciemos liek kaut ko darīt, nevis apkalpo, viņi vairs tik ļoti pie vedeklas nerausies. Sieviete, piemēram, var teikt: „Jā, jā, brauciet sestdien, mums tieši vajag palīgus tapešu līmēšanā vai citos daudzajos darbos”, lai cilvēki saprot, ka ir ne tikai ciemiņi, bet arī tuvi radi, kuri viens otram var palīdzēt. Varbūt no tā izveidosies jauka sadarbība, kas patiks arī pašai.

Ja sieviete izvēlas pieņemt šo, jauno radošanās tradīciju, tad jārēķinās, ka jāatrod kaut kas tajā arī pozitīvs, piemēram, ja vīramāte atbrauc, tad deleģēt viņai kādus ģimenes darbus, pieskatīt mazo, iziet ar viņu pastaigā, palasīt pasaku, kopā skābēt gurķus vai citus konservus, likt gatavot ēst,  iet uz veikalu. Jaunajai sievietei jāuzņemas tāda kā pasākumu menedžera funkcija.

Iespējams, abas šīs pieejas ar kādiem cilvēkiem var arī kombinēt.

Principā var izvēlēties dažādas pieejas — tiešu un netiešu. Tiešā būtu runāt atklāti, pat konfrontēt otru ar paša uzvedību, otra — veidot attiecību atmosfēru tā, lai cilvēks pamazām pats saprot.

Domāju, ka jaunā sieviete, pazīstot savus radus, varētu izvērtēt, kuru pieeju labāk izmantot.”

Otrais stāsts: smacējošās radu rūpes

„Jau kādu laiku mani nomoka attiecības ar vīra radiniekiem. Mana vīramāsa vēlas praktiski visu izlemt mūsu vietā — sākot ar to, kā rīkot kāzas un beidzot ar to, kur mums pirkt dzīvokli. Viss būtu labi, ja viņa vienkārši ieteiktu, bet tas viedoklis, maigi izsakoties, tiek uzspiests. Šad un tad viņai piebalso arī vīramāte, un tad es tiešām sāku justies kā tāds bezsmadzeņu radījums, kurš nevar patstāvīgi pieņemt lēmumus.

Svarīgs faktors ir tas, ka mēs ar vīru un bērniņu esam daļēji atkarīgi no ģimenes, jo es pašlaik nestrādāju (auklēju bērnu), bet ar vīra algu ļoti grūti iztikt pie mūsdienu apstākļiem. Svarīgi piebilst, ka mūsu gaumes un uzskati ar vīra ģimeni ir tik atšķirīgi, ka šobrīd jau organiski nepanesu jebko, ko viņas ierosina.

Lūzuma punkts notika, kad vienā svarīgā jautājumā, kas skāra mani un vīru, es iebildu un noraidīju viņu piedāvājumus. Pēc tam vēl ilgi nožēloju, ka vispār atvēru muti, jo nācās noklausīties tādus vārdus, ka jutos tiešām ļoti pazemota. Nebūtu lieki piebilst, ka tobrīd biju stāvoklī un tagad pasakos Dievam, ka histērija, kas man toreiz bija, neietekmēja bērniņu puncītī.

Sliktākais ir tas, ka visa šī ģimenes padarīšana ietekmē manas attiecības ar vīru un reizēm izraisa konfliktus mūsu starpā. Es viņu ļoti mīlu un zinu, ka viņš mīl mani, bet es tiešām nespēju izturēt vairs visus ''gudros padomus'' un pārspīlēto ''ģimeniskumu''. Es tiešām nezinu, kā pareizāk būtu rīkoties, kā uzvesties? Varbūt man nav taisnība, un es nenovērtēju rūpes par mums?”

Šajā gadījumā stāsts ir par naudu un nopietnām grūtībām novilkt robežas, pie kam no abām pusēm. Naudas jautājumi var skart mūsu jūtas īpaši dziļi, jo nauda ir veids, kā realizēt varu, un kontrolēt. Ja jaunā ģimene sāk pieņemt palīdzību no radiem, uzreiz ir jāvienojas, ko šis atbalsts nozīmē kopējām attiecībām, jo nauda salīmē kā līme. Ar naudu vienmēr kopā nāk gaidas. Protams, par naudu runāt ir grūti, tomēr nenokārtotas attiecības rada milzum grūtības.

Šāda saruna principā ietver tēmu, ko jūs sagaidāt no mums tad, kad šo naudu dodat? Šis ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, jo nauda nozīmē varu. Ja kāds dod naudu un nav norunas, ko viņš sagaida pretī, cilvēkam var rasties sajūta, ka viņš ir finansētājs, kurš var iejaukties, norādīt, kritizēt, kontrolēt. Savukārt, saņēmējs var sākt justies pazemots un nolikts kalpa vai verga lomā.

Ja šis jautājums tiek pārrunāts, šādi ir iespēja apmainīties domām. Piemēram, radi saka, ka neko īpašu nesagaida, tikai, lai atbrauc ciemos, regulāri atrāda mazbērnus, palīdz dzīvokli paremontēt, dārza darbos vai arī pasaka, ka nesagaida neko. Svarīgi, lai abas puses viena otrai to atgādinātu gadījumos, kad noruna netiek pildīta. Tas paredz zināmu konfrontāciju, tomēr parāda arī konsekvenci un atbildību par savu izvēli.

Ja šādas sarunas nav bijušas, tad ieteiktu apsvērt šādu iespēju. Sarunai jābūt nopietnai, jāizturas ar cieņu, pasakoties par līdzšinējo atbalstu, bet izstāstot arī, kas jaunajai ģimenei rada diskomfortu un jautājot, ko naudas devēji gaida? Ja radi uzskata, ka kopā ar naudu nāk pakļaušanās viņu skatījumam, tad jaunajai ģimenei būtu vai nu tas jāuztver kā darbs, par ko tiek saņemta alga, vai arī ir jāmeklē papildus darbs, lai šī nauda nebūtu jāņem.

Jebkurā gadījumā finansiāla palīdzība uzliek saistības un padara saņēmējus atkarīgus, kaut vai emocionāli, tādējādi, jo lielāka skaidrība ir šai jomā, jo mierīgākas attiecības.

Ja attiecībās ar radiem nav finansiāli atkarīgas, domāju, ka jaunajai ģimenei nevajadzētu pieņemt šādu iejaukšanos un būtu jāreaģē atklāti. Izmisums un lielā nepatika, par ko raksta sieviete, var rasties no tā vien, ka par šo „karsto” tēmu netiek runāts un tai pievienojas katrs sīkumiņš. Šādi ar sniega bumbas efektu var veidoties ļoti smagi, neatrisināmi konflikti, kur beigās, abām pusēm uzsprāgstot, pozitīvs atrisinājums vairs nav iespējams.

Nerunāšana attiecībās ir destruktīva

Abi stāsti ir par nerunāšanu, kas var būt ārkārtīgi destruktīva attiecībās.

Lai cik būtu grūti un neierasti — ar cilvēkiem ir jārunā par to, kas neapmierina viņu uzvedībā vai attieksmē, jo neizpaustas tās sakrājas un beigās var pat radīt savstarpēju naidu.

Protams, kā runāt, tas ir pietiekoši plašs jautājums. Abām sievietēm neieteiktu „strēbt karstu” jeb runāt emocijās.

Ja kāds nepatīkams incidents attiecībās ar radiem ir noticis, ieteiktu iekšēji nospiest pauzes pogu, apdomāt, kas tagad ir noticis, kā es jūtos, cik liela ir mana, cik otra atbildība, kā būtu korekti jāpasaka otram savs iespaids un tikai tad to izteikt.

Neieteiktu runāt dusmās vai raudot, jo tādā gadījumā otrs sāk reaģēt uz mūsu emocijām un konstruktīva saruna vai pat sadzirdēšana bieži nenotiek. Ja cilvēki redz šādas pret sevi vērstas emocijas, viņi visbiežāk jūtas vainīgi un sāk aizsargāties.

Ir labi, ja starp vīru un sievu ir pilnīga vienprātība viedokļos par ģimenes robežu ievērošanu un viņi abi to aizstāv, tomēr, pat ja vīrs grib palikt ēnā, sieva var uzņemties runātāja atbildību, tikai būtiski, lai vīrs deleģētu viņai savu balsi un pēkšņi nemainītu viedokli. Šādā gadījumā vīrs, saņemot jautājumus no radiem, tos var novirzīt sievai, sakot, ka par šiem jautājumiem ir jārunā ar viņu.