Kā Koru karu eņģelis Annija Putniņa attapās bez attiecībām un grupas
Annijas Putniņas, ko pirmo reizi ieraudzījām „Koru karu” blondās dziedones ampluā, dzīvē pagājušais gads ir bijis kā neviens. Vienā dienā viņa attapās bez attiecībām un bez grupas, kurā dziedāja, bet tā vietā tika pie jaunas lielas mīlestības un galvenās lomas pasaulslavenajā mūziklā „Vestsaidas stāsts”.
Tieši tā arī jūtos!
Un no kā sastāv tavas dzīves mīkla?
Nezinu, kas to mīklu iejaucis, bet tās pamats ir mūzika. Atceros, sēdēju bērnībā viena pati mājās, dziedāju, pievēru acis un redzēju... tūkstošus. Esmu vīziju cilvēks. Reizēm pat bail paliek, jo tās kļūst arvien intuitīvi spēcīgākas. Bērnībā redzētie klausītāju tūkstoši ir piepildījušies. Kaut vai Dziesmu svētkos, kur dziedāju solo. Dažkārt redzu kādu cilvēku, piemēram, TV un zinu – man ar viņu būs saistība, kas arī vēlāk notiek. Nebrīnīšos, ja kādudien Londonā uzskriešu kaut vai Džonijam Depam! Tāda ir mana dzīve – kā svaigs ūdens malks, kas taču arī tai mīklai vajadzīgs – vienubrīd šķiet, ka tūliņ iestāsies garlaicība, bet pēc pāris stundām uzgāžas tādi notikumi! Taču to, kas piešķirs manai dzīvei, mūzikai, personībai garšu – sāli un cukuru – gan vēl meklēju.
Man bija „jāiesilda” Džo Kokera koncerts, taču es sevi vienkārši „neredzēju” – ne to, kā dziedu, kā esmu ģērbusies, kā kāpju uz skatuves. It kā stress par gaidāmo uzstāšanos bija, bet kāda iekšēja balss sacīja – nevajag uztraukties. Koncerts, kā zināms, tika atcelts.
Citreiz savukārt satiec brīnišķīgu cilvēku, kurš dažos mirkļos top tuvs, bet tu zini – ceļi šķirsies un nevajag enerģiju ieguldīt. No vienas puses manas vīzijas biedē, no otras – ir atturējušas no kļūdām.
Ārprāts, kā neviens! Itin visā – gan privātajā, gan profesionālajā jomā – bija radikālas pārmaiņas. Pat dzīves mērķis mainījās. Saprast, kas esi un ko gribi darīt, ir ļoti grūti. Līdz šim vienkārši mētājos. Esmu pabeigusi Doma kora skolas „diriģentus”, dziedājusi koros, tūliņ būs bakalaura grāds operdziedāšanā, nu jau piekto gadu izpildu džezu, bet visam pa vidu ir arī popmūzika. Visu laiku domāju – pie kā tas viss novedīs, jo, ja turpināšu darboties visur, nesasniegšu neko. Turklāt vēl pārmaiņas privātajā dzīvē...
Tu saproti, ka nevaru nepajautāt – kādas?
Ai, tur vairs nav, ko slēpt, jo daļēji tas iespaido arī manu profesionālo karjeru, un tāpēc tūliņ tāpat taps zināms. Četrus gadus bijām kopā ar komponistu un dziedātāju, „Framest” kolēģi Jāni Ķirsi. Šķiet, ideāla savienība – komponists un dziedātāja. Kas var būt skaistāks! Viņš uzraksta mūziklu „Klase”, un es tajā spēlēju galveno lomu. Abi kopā radījām dziesmas un kopā izpildījām. Kopā gājām uz studiju. Tomēr pagājušā gada sākumā jutu, ka kaut kas ir apstājies, ka paliek grūti, ka man jāizdara izvēle. To arī izdarīju. Taču nerēķinājos, ka tajā brīdī mainīsies visa mana dzīve. Kaut biju gatava turpināt strādāt mūsu kopējā projektā „Framest”, tas neizdevās. Jānis, kā jau mākslinieks, ir ļoti emocionāls cilvēks, viņš vienkārši tā nevarēja.
Tālab viņu nevainoju. Tomēr nebiju gatava. Zināju, ka kādreiz var pienāk brīdis, kad būs no kolektīva jāaiziet, bet ka tas notiks tik pēkšņi... Manī ir spilgti izteiktas līdera iezīmes, man pat ar smaidu ir ticis pārmests, ka mēģinājumos uzvedoties kā boss! Man vienmēr gribas vairāk un labāk. Mēdzu uzvesties drusku despotiski. Vārdu sakot, nebiju gatava frāzei: „Uz mēģinājumu vari nenākt.” Jānim gan teicu, ka nevaram šajā visā ievilkt vēl trīs cilvēkus, bet viņš jau bija izlēmis. Man vairs nebija spēka cīnīties. Vienā dienā attopos bez attiecībām un bez grupas. Jutos tā, it kā man būtu nocirsta roka. Labi, ka bija draugi, kas mierināja – tev tikai tagad viss sāksies.
“Vestsaidas stāsts” Liepājā
Pavasaris pagāja, mēģinot saprast, kas man tagad jādara. Pēkšņi man visi vakari brīvi. Ko nu? Biju „iegrūdusi” grupā milzu enerģiju, kuru nu vairs nebija, kur likt. Atvēru savu profilu draugos – trīs gadus nevienu bildi neesmu nomainījusi, nevienu pašas izpildīto dziesmu neesmu ielikusi. Visur tikai kopā ar „Framest”. Es pati – viena kā pirksts – nekas neesmu. Ko nu? Sāku ar to, ka ņēmu un organizēju sev fotosesiju. Lai ir, ko iedot, ja nu pēkšņi vajadzēs.
Jūtu, ka tuvojamies liktenīgajam pavērsienam.
Un tas notika pavisam ikdienišķi. Kāds mans draugs uzlika noklausīties mūziklu „Rent” (godalgots mūzikls par Ņujorkas bohēmas dzīvi – red. piezīme). Biju tuvu asarām. Pēc katra dziedājuma jutu, kā skudriņas pārskrienam. Sen tiku meklējusi un gaidījusi šādu reakciju. Gāju uz operu un gaidīju. Izpildot popmūziku uz skatuves, arī vienmēr gaidīju. Nesagaidīju. Un te pēkšņi viss saslēdzās. Paga, viņi tur, tajā vienā mūziklā, dzied „a capella”, džeza stilā, ņem „augšas”, kā tas piedien klasiskajai dziedāšanas manierei, dejo, darbojas kā aktieri – dara visu, ko līdz šim esmu darījusi, bet domājusi, ka tas nav apvienojams!
Vēlāk atcerējos, ka tieši šajā izrādē patiešām tiku piedzīvojusi īstu saviļņojumu. Turklāt par šo lomu saņēmu mistisku „Spēlmaņu nakts” nomināciju, kas mani pašu ārkārtīgi pārsteidza!
Sanāk, ka uzreiz, kad saprati – mūzikls ir tavs aicinājums, dabūji galveno lomu „Vestsaidas stāstā” Liepājas teātrī?
Vispirms sāku domāt, kā man būtu jārīkojas, lai savu mērķi sasniegtu. Tāda nu reiz esmu. Man vajag ķēdīti – mūzika, izglītība, sagatavotība, skatuve. Man nesanāk haltūras, kaut dažkārt, iespējams, gribētos. Tātad sāku lūkoties Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas virzienā, kur gatavo mūziklu izpildītājus. Vasarā pieteicos uz meistarklasēm. Uz tām bija milzīgs konkurss, taču biļeti uz Londonu nopirku tik un tā. Ja neizturēšu, vismaz noskatīšos kādu mūziklu, jo, lai cik tas arī būtu smieklīgi, par sapni – dziedāt mūziklā – biju tikusi skaidrībā, taču tā riktīgi nevienu nebiju redzējusi!
Domāju – nolieciet mani tur kaut kur maliņā, lai vienkārši varu blakus pastāvēt. Pavisam, pavisam mazā lomiņā! Vai pieņemiet par apkopēju! Starp citu, sapnis par blakus stāvēšanu piepildījās, jo vēlāk meistarklasēs stāvēju pa vidu diviem slaveniem mūziklu izpildītājiem un, ansambļu dziedājumos, strādājot kopā, sapratu, ko nozīmē izteiciens – pilna laime.
Bet par „Vestsaidas stāstu” bija tā. Pa ausu galam padzirdēju, ka tāda izrāde Liepājā tiek gatavota. Kaut zināju, ka trupa nokomplektēta un pēdējā noklausīšanās notiek pēc divām dienām, manī pirmo reizi mūžā parādījās mistiska dedzība. Nekad līdz tam pati neesmu sevi piedāvājusi. Sagādāju izrādes diriģenta Andra Veismaņa telefonu. Pati sevī iekšēji vaimanājot: „Ak Dies’, Annij, ko tu dari! Tu taču esi traka!”, zvanīju: „Labdien, te Annija Putniņa!”
Nekad mūžā! Piedalījos arī „Vestsaidas stāsta” Ķīpsalas izrādē, kur galveno lomu spēlēja Dita Lūriņa. Man ne prātā nenāca, ka varu ko tādu pavilkt gan aktieriski, gan muzikāli. Cerēju uz ielekšanu masu skatos vai kāda mazā lomiņā. Ja Latvijā kaut kas tāds notiek, man vienkārši tur bija jābūt. Veismanis apstiprināja, ka lomu sadale jau notikusi. Lūdzu, vai tomēr nevaru pamēģināt? Notika brīnums. Līdz šim man šķita, ka loma man nav piemērota, bet pēkšņi tā skanēja! Vēl pirms trim gadiem, kad atdziedāju Ķīpsalā, bija vienkārši šausmīgi! Pēc mana snieguma režisors Valdis Lūriņš kopā ar Veismani jau tajā pašā dienā izlēma – jā, ņemsim, tikai būs jāstrādā.
Liepāja un Liepājas teātris ir mana jaunā, lielā mīlestība. Līdz šim neesmu bijusi nekāda lielā teātra mākslas mīļotāja, kaut uz izrādēm uzcītīgi esmu gājusi. Sēžu, teiksim „Marijā Stjuartē”, kas taču patiešām ir labs uzvedums, bet pašai doma – kaut ātrāk starpbrīdis un varētu ar draudzeni aizjozt uz kafejnīcu. Patiesībā nekad neesmu sapratusi, ko tie cilvēki tā raujas uz teātri.
Nezinu, kas tas ir – Liepājas, teātra vai vēl kāda cita aura, kas mani tik spēcīgi iespaido, bet tiešām jūtos kā mīlestības skarta.
Re, tu man pajautāji, kāds man bijis pagājušais gads, un tikai pašlaik jūtos tā pilnīgi tev uz to atbildējusi. No „Framest” nots esmu aizgājusi gluži citā virzienā, pat nezinot, kur nonākšu. Vai es būtu varējusi iedomāties, ka gada nogale man paies Liepājā, kuru tā iemīlēšu, ka bez tās vairs dzīvot nevarēšu.
Bet tu paklausies, kā sagaidīju jauno gadu! Kaut man izrāde 30. decembrī, aizbraucu uz Liepāju jau 29., lai noskaņotos. It kā Rīgā visa dzīve, bet nevēlos no Liepājas braukt prom. Saku tāpat kā toreiz Londonā: „Ņemiet mani par apkopēju!” Nospēlēju savu izrādi, un otrajā rītā jau ir jābrauc uz Rīgu. Bet jūtu, ka jāpaliek. Jaungada plānu nebija. Draugi paklīduši kur kurais, liela daļa ārzemēs.
Viens no jaunajiem Liepājas aktieriem teic, ka viņam vakarā ar grupu kādā klubā ir maza uzstāšanās. Vai nākšu līdzi? Nākšu. Bet ko dziedāsiet? Izprintējam notis, ātri samēģinām un vakarā dziedam abi! Labi, ka man kleita bija līdzi. Tā uguņošanu sagaidīju un šampanieti saskandināju ar absolūti jauniepazītiem cilvēkiem. Ja saka – kā sagaidīsi, tā paies viss gads – tad man šķiet, ka nav slikti. Ja būtu bijusi citur, nebūtu spējusi būt laimīgāka. Savukārt 1. janvārī atkal citā kompānijā spēlējām „Alias”, kam sekoja filmu vakars. Liepāja ir tik maza, tur visi viens otru pazīst un iet ciemos, nevis tup kā mēs Rīgā – katrs „pa savam”.
Iedomājies, pilnīgi svešs cilvēks šajā ciemošanās reizē pēkšņi prasa: „Tu „Rent” esi redzējusi? Tas ir labais! Man mājās ir filma, gribi?” Biju pilnīgā šokā, ka vēl kāds Latvijā šo mūziklu, kas bija mainījis manu dzīvi, zina. Man tas šķita liktenīgi. Un vienlaikus traki, jo nezinu, kas notiks tālāk.
Ka būs vēl trakāk nekā pagājušajā gadā. Cerēju gan, ka ūdeņi būs mierīgāki, bet, ja Jaungads sagaidīts pilsētā, kurā piedzimst vējš, kāds gan tur miers? Starp citu, kad draugi prasīja, kur sagaidīšu 2011., teicu – kur vējš aizpūtīs. Re, tā arī sanāca.
„I tut vhažu ja – vsja v belom.” Sovsem ņe tak. („Un tad ienāku es – visa baltā.” Nepavisam ne tā.) Tā reize man patiešām uzlika zīmogu. Zini, es pusgadu nostrādāju Centrālcietumā – mācīju cietumniekiem dziedāt. Katrreiz iznācu no turienes ar pozitīvām emocijām. It kā vajadzētu būt „gruzonam”, bet man atvērās jauna pasaule. Cietuma mācītājs, kurš joprojām ir labs draugs, mani vienmēr uzpasē un neļauj „iekrist”.
Kāds tam sakars ar tavu eņģeļa tēlu?
Tūliņ tikšu arī līdz tam. Redz, viņš jau arī no šī tēla „safanojās”. Kristieši jūsmo – ai, kāda meitene! – un aicina dziedāt savos svētkos, labdarības pasākumos, slimnīcās. Es tam mācītājam saku: „Lūdzu, nepataisi mani par eņģeli!” Mēs visi esam tikai cilvēki, un es neesmu eņģelis itin nemaz. Esmu jauna, eju uz klubiem, dejoju, daru ļoti daudz tāda, ko eņģeli nedara. Eņģeļiem jāstāv baltiem un skaistiem, bet es braukāju ar melnu mašīnu, klausos skaļu mūziku un esmu gājusi cīņās. Patiesību sakot, nevarētu nospēlēt savu lomu „Vestsaidas stāstā”, ja nebūtu visa tā – kaisles, mīlestības, cietumu un eņģeļu, kam esmu izgājusi cauri savā nebūt ne svētpilnajā dzīvē.
Pilnīgi nejauši iepazinos ar cietuma mācītāju. Mikroautobusā. Viņš pateica, ka Ziemassvētku uzvedumam vajagot solisti. Kāpēc ne? Taču, kad atvilkos līdz Matīsa cietumam, biju iztrūkusies: „Johaidī! Kur es atkal esmu iekūlusies?” Visi uz mani skatās. „Blonģinka” cietumā! Biju nenormāli pārbijusies.
Mācītājs, redzot, ka māku spēlēt klavieres un lasīt notis, priecīgs saka: „Klau, man puikiņām vajag iemācīt dziesmas!” Puikiņām! Vot, tie ir puikiņas! Muskuļoti un tetovēti! Tādi tur viņi nāca – viens, otrs, trešais – pilna kapella. Mēģināju saņemties, turēties braši, bet saputrojos ar krievu valodu. Zeki man palīdzēja, un pēkšņi sajutu, ka no viņiem plūst nenormāli laba enerģija. Aizgāju ar domu nodziedāt vienu dziesmu, bet man iedod pilnu zāli ar puikiņām un liek šos mācīt! Tā turpināju nākt sabiedriskā kārtā katru nedēļu.
Puikiņas pirmo reizi dzīvē redzēja notis un nošu līnijas. Kad izdalīju dziesmu vārdus, viņi no lapām nemācēja tos nolasīt, un bija jāskaidro, ka tā pieraksta mūziku un tekstu. Tuvāk nākot Ziemassvētku uzvedumam, saldajam ēdienam atstāju zināmākās dziesmas. Priekšpēdējā mēģinājumā saku: „Tagad dziedāsim „Ak, tu priecīga!”” un sāku dungot. Viņi klusē un skatās.
Brīnos: „Tā taču viena no pašām populārākajām dziesmām. Vai tiešām nezināt?” Nē! Atnāku uz pēdējo nodarbību: „Nu davai, tagad būs saldais ēdiens. Dziedāsim „Klusa nakts, svēta nakts.”” Atkal klusums. Un es atkal brīnos. Puikiņas pretī: „Tu jau pagājušajā reizē teici, ka tā ir pati populārākā.” Ak Dievs, kur šie ļaudis ir dzīvojuši, kā auguši, ja nekad nav dzirdējuši „Klusa nakts, svēta nakts”? Tajā brīdī sapratu – varbūt šajā pasaulē neko lielu nepaveikšu, taču esmu dažiem cilvēkiem iemācījusi „Klusa nakts, svēta nakts”. Jā, jā, redzu, ko tu gribi teikt, tāpēc kliegšu pilnā balsī: „Bet tik un tā es neesmu eņģelis!”
Aija Kažoka / Foto: Oļegs Zernovs (Target Studio), Aigars Hibneris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
