Man kauns runāt par seksu. Tas draud ar draņķīgu seksuālo dzīvi?

„Arī ar savu vīrieti man grūti runāt par to, ko gribas vai negribas gultā, grūti pēc seksa sīkumos stāstīt, kā man patika vai nepatika. Nevarētu teikt, ka mums būtu slikta seksa dzīve, taču nemitīgie apkārt skanošie atgādinājumi, ka par to jārunā, jārunā un jārunā, dara mani bažīgu. Vai negribēšana runāt par seksu tiešām ir kas nosodāms un neverbalizēta seksuālā dzīve patiesībā draud ar draņķīgu seksa dzīvi?” jautā Krista.

Daba apveltījusi mūsu smadzenes ar spēju ražot laimes hormonu ikreiz, kad iedomājamies vai runājam par seksu. Tāpēc labprāt to darām un droši vien darīsim, kamēr vien vispār gribēsim mīlēties. Bet ar tām seksa runām mums klājies dažādi.

Pirms kāda laika, gadiem divdesmit, pagalam nepieklājīgi bija par to tērzēt gan sabiedrībā, gan draudzeņu lokā, gan visur citur. Pat laulāto gultā – nē! Nepaklausīgi puišeļi šo tabu pārkāpa, uz māju sienām un žogiem uzšņāpjot vārdu „sex” citu rupjo vārdu starpā.

Tad parādījās turpat vai ikonizētais TV seriāls „Sekss un lielpilsēta”, un kopš tā laika runas par un ap seksu paceltas vēl nebijušos augstumos. Vai tas nozīmē, ka tagad obligāta sarunu tēma jebkurās viesībās ir sekss uzreiz pēc valdības lamāšanas? Domāju, ka ne. Katrs indivīds vai grupa izvēlas sarunu tēmas. Ar to arī mūsdienas atšķiras no senatnes vai divdesmit gadus senas pagātnes. Tāpat katrs pāris izvēlas savu uzvedības modeli attiecībā uz sarunām par seksu. Citi runā un pārrunā, citi klusē kā partizāni, nodzīvojot kopā, tā arī ne vārda nepārmijuši par to.

Mana pieredze rāda, ka tie, kas runā, vieglāk tiek galā ar krīzēm gultas dzīvē, jo būtu naivi iedomāties, ka iespējams nodzīvot laulībā ilgi un laimīgi, nekad tā arī netiekot pie kādas lielākas ķibeles. Es domāju, ka «ilgi un laimīgi» ir sinonīmi vārdiem – «viņi mācēja sarunāties par visām dzīves jomām un pieņemt partnera viedokli». Iespējams, tie nerunātāji (un te pievēršos Kristai, kas arī neielaižas ar vīru ilgās diskusijās par intīmo dzīvi) citiem apgalvo, ka viņiem seksā viss ir ok, taču es atļaušos tam nepiekrist vai, precīzāk sakot, neticēt. Var, protams, pieņemt, ka Kristai laimējies un viņai ticis vīrietis, kas ir uz tādas pašas seksuālās attīstības pakāpes kā viņa.

Bet joks ir tāds – mēs taču visu mūžu augam, un attīstās arī mūsu seksualitāte un vēlmes. Turklāt parasti attīstības tempi katram ir atšķirīgi. Nav retums, kad gadās – partneri, tēlaini runājot, sāk augt katrs uz savu pusi. Lūk, tādās situācijās būtu jāsāk runāt ar steigu un pēc iespējas vaļsirdīgāk. Jo vairākums no mums, izņemot atsevišķus spējīgos un apdāvinātos, diemžēl nav apveltīts ar telepātijas spējām. Dikti jau gribētos, ka vīrieši visi kā viens spētu nolasīt tavas vēlmes, tā teikt, no acīm. Un arī tu pati varētu tik palūrēt viņam sejā un acumirklīgi noteikt – „šitam” arī misionāru poza noteikti patiks. Bet tas jau tā kā vairāk attiecināms uz zinātnisko fantastiku. Reālajā dzīvē būs jāsamierinās ar to, ka jākomunicē verbāli, ar vīrieti jārunā, jāstāsta viņam par savām vēlmēm un, protams, jāuzklausa arī, ko gribētos viņam.

Bet, atgriežoties pie publiskajām seksa sarunām. Jā, tās ir visur. Taču labā ziņa ir tāda – ja tevi ne pārāk interesē seksa tēma, vari izvēlēties citu komunikācijas lauku. Nekas jau netiek uzspiests. Darba kolēģi pīpētavā melš par seksu – neklausies, pagriez  muguru un ej prom. Ja kaitina, ka draudzenes pļerkšķ tikai par seksu vien, ierosini citu tēmu. Ir taču tik daudz, par ko runāt. Piemēram, par to, ka sievietes ir spējīgas vienlaikus apstrādāt piecreiz vairāk informācijas nekā vīrieši, tāpēc viņas daudz efektīvāk tiek galā ar mājas soli. Vai par to nepienākas bonusi?

Konsultēja Rita Lasmane (www.ritalasmane.lv)