Jokdaris Aldis Kalniņš: „Es un - nopietns rakstnieks? Jā!”
Aldis Kalniņš spēj pierādīt, ka divi plus divi ir viens. Saki – zili brīnumi? Bet atver viņa grāmatu un atklāsi ne to vien. Viņš saka – gribas domāt, gribas iemācīties cilvēkmīlestību, gribas nebūt egoistam.
Būt zaļam kokam
Kad lielie atver manu grāmatu, viņi saprot, ka tā drīzāk ir viņiem, nevis bērniem. Tā vismaz esmu dzirdējis. Pieaugušajiem dažkārt grūti atzīt, ka viņi kaut ko nezina. Bet te viņi ar bērna starpniecību var apstiprināties tajā, ko viņi it kā zina. Piemēram, atgādinājums: „Nenokar degunu – ar paceltu galvu plašāks redzējums.” Arī divi plus divi ne vienmēr ir četri. Var būt arī viens. Daudz var atšķirties no vispār pieņemtā. Man pašam laikam patīk skaidrojums vārdam – paldies! Zini, ko tas nozīmē? Palīdzi, Dievs. Interesanti, ka šo vārdu lieto arī ateisti! Par vārdu – cilvēks – arī varētu domāt un domāt. Kas ir cilvēks? Manuprāt, tādi, kādi esam pašlaik, – zvēriņi. Kā viņi cīnās par izdzīvošanu un pārtiku, tā arī mēs egoistiski domājam – es, man, manai ģimenei. Bet nav tā, ka ir tikai mana ģimene un tā tur ģimene jau neskaitās.
Itin neko, kas grāmatā, neesmu domājis kā nekļūdīgu patiesību. Tā ir mana versija. Bet nekas jau nav absolūts un viennozīmīgs. To laikam arī pats mācos – nebūt kategoriskam spriedumos un lēmumos, bet būt zaļam kokam. Zaļš koks vējā lokās, izkaltis – nolūst. Tad es gribu būt tas zaļais koks.
Es un rakstnieks?
Nebija mērķis uzrakstīt grāmatu. Tik vienā brīdī galvā bija sakrājies pamatīgs blāķis ar informāciju. Grāmatā ir tikai tās domas, kuras mācēju formulēt burtiski vienā teikumā un arī ilustrēt. Pirms ķēros pie šī darba, istabas lielā siena bija nolīmēta ar idejām un skicēm. Tev kaut kas ienāk prātā, un tu tik lipini klāt. Kad šķita – nu ir viss, sāku šķirot – tā, to nemācēšu paskaidrot, to nevarēšu uzzīmēt, to nesapratīs... Līdz beidzot nonāc līdz kaut kādam minimumam.
Man gribas domāt. Pareizāk – gribas mācēt domāt. Laikam pamatā esmu audzis tā, ka nav, ko daudz domāt, vajag tik darīt. Ja man saka – tev jāiet tur, tad esmu gājis. Bet vienā brīdī saproti, ka nemaz nezini, kāpēc tur ej.
Tā ka patiesībā grāmata ir man pašam, lai es pats varu apstiprināties tajā, ko esmu uzzīmējis un uzrakstījis. Bet ar domu, lai arī kāds cits no tā varētu kautko iegūt.
Ko lasu bērniem?
Vēl neesmu atradis grāmatu, ko man gribētos lasīt bērniem priekšā. Visa Krievija dzīvo „uz Ivanušku”, kurš guļ uz plīts un neko negrib darīt. Vai zelta zivtiņu – spēļu zāli. Kāda nu kurai tautai ir tā mīļākā pasaka, tā arī viņi dzīvo. Man šķiet, ar to tāds pamatīgs dzīves kods tiek ielikts. Man negribas bērniem stāstīt pasakas par zvēriem, gribas par cilvēkiem. Bet neesmu atradis tādu, kas iemācītu viņiem labāk dzīvot. Tāpēc mēģinu pats saviem vārdiem pateikt to, ko gribu. Vismaz savā dzīvē neesmu dzirdējis, ka kādam kaut kur teiktu: „Viss iespējams!” Ka jebkurš ir talantīgs un jebkuram ir visas iespējas dzīvot tā, kā viņš vēlas, darīt to, ko vēlas un domāt, kā vēlas. Bet visi var visu!
Bērns aug pats par sevi, viņš nav jāaudzina. Tu vienkārši viņam palīdzi augt. Ja redzi, ka viņam patīk dauzīt ar āmuru pa grīdu, varbūt viņš ir bundzinieks, varbūt –amatnieks, bet varbūt vienkārši ražo sev enerģiju. Mans uzdevums ir atrast veidu, kā piedāvāt to realizēt, nevis aizliegt – tu man traucē. Tā atkal viens bērna talants tiek iebāzts dziļā atvilktnē. Tad izaudz liels un meklē tajās atvilktnēs, kas bija tās tavas lietas, ko gribēji vai negribēji. Man arī nenācās viss, ko esmu gribējis, tomēr esmu bijis tik spītīgs, ka to panācu. Piemēram, man bērnībā gribējās būt par klaunu, visus klasē smīdināju, šķita – super. Darbojoties humora šovos, būtībā esmu sevi realizējis klaunā. Laikam vecākiem ir grūti dzirdēt to, ka bērns ko tādu grib. Vienkāršāk ir noliegt. Tāpēc negribu bērnus audzināt. Gribu viņiem būt kā piemērs, lai paši veido savu dzīvi. Man šķiet, tās ir tās bērnu un vecāku attiecības. Bet mani bērni vēl aug, un pārbaudījumu droši vien būs daudz.
Tikai tagad ieraugu, cik egoistisks esmu bijis. Piemēram, braucu uz Alpiem slēpot, lai izklaidētos. Man patīk slēpot, patīk saulīte un vienkārši Alpos ēst gulašu. Laikam esmu sevi gana pamatīgi izklaidējis, un man tas jau apnicis. Tagad šķiet interesanti, ja varu ko darīt sabiedrības labā. Un atkal – vai es to daru sava egoisma dēļ, vai arī altruisma vārdā. To egoismu ieraudzīt nav tik viegli, bet cik esmu novērojis – tas visu laiku ir visapkārt. Altruisms laikam sākas brīdī, kad ievēro apkārtējos cilvēkus. Kad vari pie „Rimi” kases pamanīt, ka kāds steidzas un palaist viņu priekšā. Vai arī – ja tā ir koplietojamā tualete un es zinu, ka tur nokārtojas arī sievietes, tad pacel „brilli”, lai to nenocūkotu un lai sievietei būtu tīrs pods. Tādi banāli piemēri.
Man šis domāšanas veids nav sen. Man pie tā nepārtraukti jāpiedomā. Bet tas laikam ir vienīgais, kas mani interesē. Ja izdodu grāmatu, netaisu to, lai apliecinātu savas rakstnieka spējas vai parādītu, cik skaisti zīmēju. Es vienkārši domāju, ka mans redzējums var palīdzēt citiem dzīvot. Tā ir mana pieredze, ko esmu pārbaudījis. Ja kādam tā šķiet interesanta, man ir priecīgi. Lai gan varētu tikt vaļā arī no tā. Bet tad es aizlidošu (smejas).
Taču tas nenozīmē, ka no visa atsakos. Vienkārši skatos, vai tas, ko gatavojos darīt, atbilst manam 100 metru attālumā esošajam mērķim. Varu iet arī izklaidēties, jo zinu, ka satikšu kādu cilvēku, parunāšu par man interesējošo un, iespējams, kaut ko uzzināšu. Tā man nebūs vienkārši izklaide – piedzerties, aizmirsties. Varu jautri izklaidēties un daudz ko sev iegūt vai arī kādam varbūt iedot. Re, kur vienkārša „pjanka” var pārvērsties produktīvā nodarbē ar konceptu.
Gribas Budas smaidu
Blogā uzzīmēju savu dzīves izvēli. Uz mājām varu iet pa Dzirnavu ielu un varu arī ar līkumu – pa Elizabetes. Uz vienas ir bomži, bomžu mājas, kur „streļī” cigaretes. Uz otras – sakopti cilvēki, labākas mašīnas un skaistākas mājas. Es iziešu laikus un iešu ar līkumu. Visās dzīves situācijās ir izvēle, un tam nav nekāda sakara ar vadību.
Man gribas Budas smaidu. Tur nav ne skumju, ne pārspīlēta prieka. Tur vienkārši esi mierā ar sevi, esi gandarīts par to, ko dari, nesodi sevi, ka kaut ko nedari tā, kā vajag. Nevis mūždien ārprātā priecīgs. Gribu silti un patīkami smaidīt. Pašam sev un citiem. Tas ir paradoksāli, kā mums patīk būt skumjās, patīk sev darīt pāri. Tas ir riktīgi sviestaini. Mazohisms visparastākais. Bet es negribu būt mazohists. Gribu būt cilvēks! Ne labs vai interesants, vienkārši – cilvēks. Vēl jau neesmu cilvēkmīlis, bet vēlos tāds būt.
Nesaku, ka tagad dzīvoju atbildīgi. Bet es par to domāju. Kad šķīros, man bija jādomā, ar ko nevarēju tikt galā, ko nemācēju saskatīt, pateikt, ko nesadzirdēju. Kādas bija manas kļūdas? Tad arī sapratu, ka man trūkst atbildības sajūtas. Bija slinkums kaut ko mainīt. Kamēr to nesaprotu, tikmēr lēkāju no vienas laivas otrā? Tagad ģimene ir mani draugi. Mēs spējam pieņemt viens otru tādus, kādi esam, un mums ir abpusēja vēlme otram palīdzēt, vienots koncepts. Tāda aktuāla tēma mums mājās ir runāšana. Teikšana. Pateikšana. Ja sieviete dzīvo sajūtā, tad viņa gaida, lai vīrietis arī būtu sajūtā, un loģiski rodas jautājums: „Vai tad tu nejūti? Vai tad tu nesaproti?”
Vīrietis tiešām var nesaprast, nejust. Viņa domāšana ir citādāka. Konstruktīvāka. Un arī vīrietis no sievietes nevar prasīt, lai tālredzīgi kaut ko izplāno. Sieviete ar sajūtu var pateikt – gribas bildi pie sienas, un vīrietis konstruktīvi izdomās, kā to pielikt. Tā arī ir sadarbība. Esmu laimīgs, ja sieva grib ar mani parunāt. Vēlos viņu saprast un priecājos, ja viņa grib dzirdēt arī manu viedokli. Tas ir kā manā grāmatā - viens redz vāveri uz koka, bet otrs neredz un abiem ir taisnība. Iejusties otra ādā.
Gribu būt pilnvērtīgs
Kādreiz šķita neticami, ka ņemšos ap datoru, izveidošu savu blogu. Bet bija motivācija, un to iemācījos. Internets ir spēcīgs mūsdienu medijs, un es gribu būt mūsdienīgs. Vēlos zināt, kas notiek tviterī, kas blogs un visā pārējā. Pat ja mani tas neinteresē, es gribu būt lietas kursā, jo man aug bērni, kuriem arī ir profili feisbukā un draugos. Es gribu saprast, ko viņi domā, kā viņi domā un kā varu palīdzēt. Ja pasaku, mani tas neinteresē, tad tas nozīmē, ka mani neinteresē tas, kas interesē manus bērnus. Tad kā es ar viņiem vispār varu rast kopēju valodu?
Apģērbs man nav primārs, bet es ar to rēķinos. Cilvēks 83% uztver vizuāli. Nevaru ignorēt savu ģērbšanos attiecībā pret citiem. Gribu iet pēc meitas uz skolu tīrās un koptās drēbēs. Tāpat man patīk pilnībā pārvaldīt savu mobilo telefonu. Gribu saprast, kāpēc tā opcija telefonā vai datorā vajadzīga. Tas viss mainās milzīgos tempos, ja „neiešu tam līdzi”, nezinu, kur palikšu. Gribu būt pilnvērtīgs un līdzvērtīgs sabiedrības pārstāvis kā jauniem, tā veciem. Tajā laikam negribu dot sev atlaides.
Aiva Alksne / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
