Dziedātāja Jenny May. Pirmā intervija pēc meitas piedzimšanas

Tas, ka esi uz skatuves, ir tavs vai tavu vecāku nopelns?

Kopš sevi atceros, vienmēr gribēju būt dziedātāja. Man veicies ar mammu, jo esmu dzirdējusi, ka citi vecāki bērnu vēlmes uztver ar skepsi. Mani savukārt mamma ļoti atbalstīja. Tieši pateicoties viņai, jau kopš piecu gadu vecuma esmu dziedājusi skolas lielajos pasākumos. Taču mūzikā īstu uzrāvienu piedzīvoju, kad aizbraucu uz Austriju. Pieteicos lielākajā Austrijas televīzijas šovā „Starmania”, kur no 12 000 gribētājiem iekļuvu atlasē starp 40 labākajiem. Izkonkurēju pat savu dziedāšanas skolotāju!

Tobrīd sapratu, ka varu uz skatuves būt citiem interesanta. Stresa dēļ filmējoties daudz šķobījos, mēli rādīju un skatītājiem sūtīju gaisa skūpstu, kad vēlāk uz to visu raudzījos no malas, man pat bija neērti. Taču citi to uztvēra pavisam citādi – šovā mani bija nodēvējuši par seksīgo latvieti. Kad bija jāatgriežas Latvijā, šķita, ka mūzikai ar to būs pielikts punkts, taču izvērtās ļoti labi. Austrijā bijušais draugs bija sacerējis man dziesmu, ko ierakstījām, un es to iesniedzu Jēkabpils radio. Laikam jau ieraksts bija tik sliktā kvalitātē, ka to atskaņot nebija iespējams, taču šo ierakstu Radio direktors bija aizsūtījis mūzikas producentiem, un tā Agris Semēvics ar mani noslēdza līgumu.

Bet ko tu iepriekš darīji Austrijā?

Laikam muku pati no sevis. Man tikko bija palikuši 18 gadi, bija jāpabeidz Rēzeknes mākslas koledža, un es jutos nogurusi. Šķita, manā dzīvē nekas nenotiek, apkārt vienmuļība. Un es mammai izvirzīju ultimātu – vai nu es eju prom no skolas, vai braucu uz kādu laiku dzīvot ārzemēs. Jo skolu var pabeigt arī vēlāk. Ja kaut ko esmu galvā ieņēmusi, to noteikti īstenošu. Tāpēc mamma palīdzēja atrast labu ģimeni Zalcburgā, kur vēlāk strādāju par bērnu auklīti. Patiesībā divi gadi, ko Austrijā nodzīvoju, bija ļoti svētīgi arī tādēļ, ka atklāju daudz jauna pati par sevi.  

Piemēram?

Agrāk biju ļoti kautrīga, bet tad sapratu, ka esmu krietni trakāka, nekā to varēju iedomāties. Esmu dejojusi uz bāra letes un visādas trakulības darījusi, par ko Latvijā nekad nebūtu atļāvusies pat domāt. Bet pats svarīgākais ir tas, ka iemācījos par sevi pastāvēt. Pēc dabas esmu diezgan miermīlīga, tāpēc pat iedomāties nevarēju, ka spēju būt arī strikta un šerpa. Austrijā apguvu prasmi lecīgus cilvēkus nolikt pie vietas.

Kad tev vajadzēja likt citus pie vietas?

Piemēram, klubos puišus. Bija, piemēram, situācija, kad ar draudzeni aizgājām uz klubu un tur viens francūzis mēģināja ar kokteiļiem man „piebraukt”. Viņš tik pasūtīja un pasūtīja dārgus kokteiļus un vēlāk mēģināja plīties virsū. Draudzene vienā brīdī sacīja: „Ja viņš tevi neinteresē, labāk ejam prom.” Bet es protestēju: „Es nevienu mirkli neesmu teikusi, ka man no tā vīrieša kaut ko vajag. Ja viņš man sūta kokteiļus un domā, ka esmu tik lēta, tad pats vien ir vainīgs.” Kad biju padzērusies viņa dārgos kokteiļus, cik vien gribēju, vienkārši piecēlos un pateicu paldies. Viņš bija tik izbrīnējies, ka ir tā izmantots! Arī draudzene man to pārmeta. Bet man tas šķita ļoti netaisni, es uz šādu situāciju raugos no cita skatu punkta. Arī draudzenei atbildēju, ka nevienam neesmu neko lūgusi. Konkrētais vīrietis šādi gribēja izmantot mani, tāpēc viņš ir nožēlojams, nevis es. Man ļoti nepatīk, ka sievietes bieži sevi „noliek par zemu”, tas ir nepareizi.

Ir bijušas arī situācijas, kad pienāk vīrietis un ar nepārprotami divdomīgu izteiksmi prasa: „Ko šovakar darīsi, skaistulīt? Varbūt vēlies palikt pie manis?” Arī tad esmu neganti atbildējusi, nopētot puisi no galvas līdz kājām: „Ar tevi? Nemūžam!!!” Un tā runāju nevis tāpēc, ka esmu iedomīga, bet gan tādēļ, ka nesaprotu, kāpēc viņš var atļauties šādi izturēties. Turklāt, strikti sevi nostādot, panāku, ka viņi man vairs netuvojas.

Bet tu izskaties tāda paimeitiņa!

Jā! Jau bērnībā man daudzi skolasbiedri teica – tu izskaties tik ļoti kārtīga un paklausīga! Bet manī sēž velniņš. Es gan neko neizrādīju, jo biju ļoti klusa un noslēgta.

Kā vēl esi mainījusies?

Bērnībā ļoti daudz sapņoju. Brīžiem pat tā kā vienās ilūzijās dzīvoju. Bet laikam tā ir bērniem, kas dzīvo laukos – ja apkārt nekādu lielo iespēju izpausties nav, tu sapņo. Es vienmēr iztēlojos, ka esmu uz lielās skatuves: krāsoju lūpas, vilku mammas augstpapēžu kurpes un pie spoguļa skatījos, kādas kustības man vislabāk piestāv. Un vienmēr zināju, ka izaugšu liela un nemūžam nedzīvošu laukos. Jo man bija garlaicīgi. Apkārt nebija kaimiņu bērnu, un man ļoti pietrūka sabiedrības. Tagad savam draugam Gatim saku, cik ļoti man patīk pilsētā, kad dzirdu mašīnu troksni un zinu, ka apkārt ir cilvēki. Nedēļas nogalēs uz laukiem man patīk aizbraukt, bet tur ilgstoši dzīvot laikam nespētu.

Jā, bet tu reiz teici, ka nekad nebūsi vācu valodas skolotāja, bet diploms tev jau ir kabatā!

Ja godīgi, augstskolā iestājos vienkāršu apsvērumu dēļ – šajā fakultātē nebija jāsedz studiju maksa, jo iekļuvu budžetā. Ieguvu vācu valodas skolotājas diplomu, taču par skolotāju nekļuvu un negribu joprojām kļūt.

Taču mācības bija ļoti vērtīgas, jo vācu valodu apguvu ļoti labā līmenī. Es ceru, ka kādreiz varēšu dziedāt Vācijā vai Austrijā. Kad biju studiju apmaiņas braucienā, man piedāvāja sadarbību kāda Austrijas mūzikas kompānija. Diemžēl paspēju iedziedāt tikai trīs dziesmas, un šī kompānija bankrotēja. Man atkal bija jāatgriežas Latvijā un viss jāsāk no sākuma. Tagad albumus izdodu „Mikrofona ierakstos”. Vēlos dziedāt citā stilā nekā līdz šim.

Bet tagad tev jāauklē meita.

Tā ir, bet man nav grūti.

Tev nešķiet, ka tā dzīve paiet garām?

Gluži otrādi, man ir sajūta, ka viss vēl būs. Drīzāk pēdējos grūtniecības mēnešos šķita, ka drīz neko vairs nevarēšu. Jo bija sajūta, ka pēc bērna piedzimšanas nekam citam nebūs laika. Histēriski ķēru katru iespēju kaut ko jaunu redzēt. Man Gatis tā arī teica – tu uzvedies kā traka (smejas)! Bet tagad ļoti izbaudu kopābūšanu ar meitu.

Dzirdēju, ka bērns dzima ūdenī?

Jā, un tas atkal bija viens pārsteigums man pašai. Patiesībā ar ūdeni vienmēr esmu bijusi „uz jūs”. Jo pusaudžu gados puikas, kas gribēja izrādīt uzmanību, mani meta ar visām drēbēm ūdenī, un kopš tā laika man no ūdens ir paniskas bailes. Kad agrāk dzirdēju par dzemdībām ūdenī, man tās šķita sektantu padarīšana.

Sākotnēji apdomāju variantu, ka bērns varētu dzimt ar ķeizargriezienu. Taču, kad gaidīju bērniņu, pie manis ciemos atbrauca draudzene un atveda ļoti labu grāmatu par gaidīšanas laiku un dzemdībām. Un tur izlasīju, kādas komplikācijas no šīs operācijas var rasties bērnam, jo tās ir muļķības, ka anestēzija viņu neietekmē. Grāmatā izlasīju, ka mātei jādomā ne tikai par sevi, bet ar par mazuli, un tā arī noskaņojos. Sapratu arī, ka slimnīcas gaisotne manī radīs paniku. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par vecmāti Aiju Mikovu, aizbraucām pie viņas parunāties un izlēmām mazo pasaulē laist ģimenes radību mājā „Harmonija”. Tā bija ļoti pareiza izvēle un arī dzemdības ūdenī, jo, kad mazais piedzima, mūsu ģimenes ārste, apskatot meitiņu, sacīja, ka pēc visiem parametriem viss ir vienkārši ideāli. Mēs tur bijām vienīgie – tik laba gaisotne, tiešām kā pašu mājās. Viss nesteidzīgi, mierīgi. Draugs blakus, un tas bija ļoti svarīgi.  

Kā satiki Gati?

Ar Gati satikāmies vienā no koncertiem, kurā dziedāju. Un viņš uzaicināja mani dejot, jautājot: „Dejosi ar mani, vai tādas zvaigznes kā tu nedejo ar vienkāršiem puišiem?” Tas mani aizskāra. Protams, ka dejošu! Vēlāk sekoja vēl viens koncerts, kurā viņš bija klāt, jo Gata draugs bija dīdžejs manos pasākumos.

Sākumā Gatim vispār uzmanību nepievērsu, taču lēnām satuvinājāmies, un tālāk viss ļoti strauji attīstījās. Jau pēc diviem mēnešiem sākām dzīvot kopā un runājām par kopīgu nākotni. Pēc pusgada pie šīs sarunas atgriezos, jo jutu, ka tiešām bērniņu ļoti vēlos. Viņš bija pārsteigts, bet jau pēc nedēļas sacīja – arī viņam šķiet, ka tas būtu forši. Tad izlēmām, ja reiz abiem gribas, ir īstais laiks bērniņu radīt.

Un kā ar mērķiem? Nebija grūti no tiem atteikties?

Noteikti nē! Man šķita, ka dzīve kļūst garlaicīga – visu laiku viens un tas pats. Citiem šķiet, ka visu laiku esmu tusiņos, bet patiesībā es aizbraucu uz koncertu, nodziedu un zinu, ka nākamajā nedēļā notiks tieši tas pats. Visu laiku notiek ritmiska atkārtošanās, nav nekā jauna, un piepildītības sajūta zūd. Bet būt par mammu –tā man ir jauna pieredze. Vispār ir interesanti sevī atkal ko jaunu ieraudzīt. Kad Sāru vēl tikai gaidīju, man bija tik izteikts ligzdas vīšanas sindroms. Gatis teica, ka viņš pilnīgi traks paliek, jo es tikai skrienu un nesu mājās visādus krāmus. Man naudu vispār nevarot dot, jo, cik man iedod, tik es notriecu (smejas). Man visu laiku šķita, ka mazulītim būs vēl kaut kas nepieciešams. Un joprojām šķiet, ka visa kā nav gana.

Kā jaunā māte tu izskaties ļoti labi.

Kad strādāju Austrijā, redzēju jaunās māmiņas nemazgātiem matiem, tik ļoti nekoptas un tad domāju: „Kā tā var! Bērniņš taču arī guļ, tad taču var sevi uzpost!”  Bet tagad viņas saprotu, jo, kad mazais guļ, tu arī gribi gulēt. Un tev ir vienalga, ka esi netīra, nemazgātiem matiem, jo tā varbūt ir vienīgā stunda dienā, kad vari atlaisties. Kad Sāra piedzima, es sākumā vispār nevarēju no viņas atiet, ne man bija laiks paēst, ne ieiet dušā, un vakara noslēgumā jutos šausmīgi. Tāpēc vajag kādu, kas vēl mazo pieskata. Mēs ar Gati visus pienākumus dalām – kad viņš redz, ka esmu sanervozējusies, pats saka, lai eju izvēdināt galvu, parasti arī vakaros meitiņu noliek gulēt, lai varu atpūsties. Jūtu, ka blakus man ir īstais cilvēks.

Ko tu vēl novērtē Gatī?

To, ka spējam izrunāties, dzirdēt, ko otrs saka, un tālāk rīkoties tā, lai otram nedarītu pāri. Agrāk ļoti ātri aizsvilos – vienmēr spalvas bija pa gaisu. Ja agrāk bļāvu, ārdījos, gāju prom no mājām, tad šajās attiecībās man nekad nav ienācis prātā tā rīkoties. Jo Gatis bija tas, kas aicināja izrunāties. Tad arī sapratu, ka kliedzam jau tāpēc, ka ir sajūta, ka otrs neklausās, ka tas ir, kā runāt ar tukšu sienu.

Kāzas ir jūsu plānā?

Tuvākajā laikā – nē! Bērns vēl ir ļoti mazs, bet kāzas gribas ar vērienu, lai var izpriecāties un nav jāprecas ar mazo uz rokām. Kad paliku stāvoklī, Gatis vaicāja, vai es gribētu precēties. Bet tikai tāpēc, ka mums tagad ir bērniņš, nav jāskrien uz zagsu vai baznīcu, vai ne? Un kas tās par kāzām, kad pati pat glāzi šampanieša nevari iedzert? Es gribu sagaidīt īsto brīdi.

Kādreiz esi bijusi arī pagalam vientuļa?

Patiesībā vientuļa jutos pat vairākus gadus, arī tad, kad līdzās bija puisis. Man bija tik dziļa melanholija, ka pat gāju pie dziedniekiem, lai ārstētos. Sabiedrībā biju viena no jautrākajām, parasti visus kārtīgi izsmīdināju. Taču, kad draudzenei stāstīju, ka sirdī man itin nemaz nav priecīgi, viņa sacīja, ka nemūžam nebūtu iedomājusies, ka jūtos tik ļoti vientuļa. Ilgstoši tā arī dzīvoju – ārēji man it kā viss bija, bet iekšēji – tukšums. Pirmoreiz mūžā, kopš esmu ar Gati, mani šī sajūta pametusi.

Noskaidrojām, ka tu gribētu apprecēties. Kādi vēl plāni?

Laist pasaulē kādu bērniņu. Karjerā piedzīvot panākumus. Izmēģināt spēkus ārpus Latvijas. Man arī iepriekš dzīvē bijuši sapņi, un es zinu, ja tu par ko domā, tas atnāk. Piemēram, man bija sapnis par savu kaķi. Jo īpaši patika britu īsspalvainie. Un tad pēkšņi viens mans mūzikas cienītājs „draugiem.lv” bija to izlasījis un man to uzdāvināja. Bet otro kaķi man uzdāvināja Gatis. Man bija nepilnības sajūta no tā, ka man nav mājdzīvnieku. Britu īsspalvainais ir vairāk pats par sevi, tāpēc vajadzēja vēl otru, kuru paņurcīt.

Izskatās, tev ir viena normāla cilvēka pilns komplekts – dzīvesbiedrs, bērns un vēl divi kaķi turklāt.

Zini, es pati brīnos par to, cik ļoti man patīk būt mājās. Tas man ir jauns atklājums, jo līdz šim neesmu bijusi īsti ģimeniska. Bet tur paldies jāsaka Gatim un mazajam.

Ieva Konstante / Foto: Jānis Saliņš (F64), no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva