Kristīne Nevarauska: „Vēlos mieru, bērnus un mīļoto blakus”
Nesen pirmizrādi piedzīvojusi filma „Dancis pa trim”, kur mīlas trijstūrī kopā ar Mārtiņu Freimani un Jāni Vingri ierauta arī Kristīnes Nevarauskas varone. „Vēlos mieru, bērnus un mīļoto blakus,” tik lakoniski Kristīne rezumē savas vēlmes ārpus ekrāna. Žurnāls „Marta” ar aktrisi tikās vēl pirms pirmizrādes.
Ar kādām izjūtām gaidi filmas pirmizrādi?
Zini, sajūta ir nemainīga – parasti gribas ar keponu uz acīm sēdēt pēdējā zāles rindā. Nekad jau nezini, kāds būs rezultāts. Šajā gadījumā filmēšanas periods ieilga vairāku gadu garumā, turklāt uzņemtais materiāls ir tik liels, ka tiešām nezinu kā viss kopā būs samontēts. Turklāt man būs interesanti skatīties ne tikai no sižetiskā viedokļa, bet arī pavērot, kā es pati gadu gaitā esmu mainījusies. Atceros, problēmas bija jau filmēšanas laikā, jo cilvēks reti izskatās identiski kā pirms gada, diviem. Bet man mainījās gan matu krāsa un griezums, gan svars (tas man diezgan strauji mēdz mainīties). Cik nu nofilmētajos materiālos esmu redzējusi – vienā kadrā manis ir nedaudz vairāk, bet citā – mazāk (smejas).
Kādas atmiņas tev palikušas no uzņemšanas laika?
Visvairāk atmiņā palikusi tieši pēdējā vasara. Dzīvojām uz vietas Jaunpilī, šķita, ka esmu nonākusi gluži citā pasaulē, un tajā bija ļoti liela romantika. To visu atceroties, jūtu tādu sentimentu! Tu esi svaigā gaisā, pie dabas, brīvos brīžus pavadi, nesteidzīgi lasot, staigājot vai nedarot neko – vienkārši sēžot uz soliņa un kaut ko domājot. Tas ir kā darbs un atvaļinājums vienlaikus.
Kad tikko sāka darbu pie „Danča pa trim”, daudzi brīnījās, ka tajā filmējas divi neprofesionāli aktieri – Lauris Reiniks un Mārtiņš Freimanis.
Redz, Reiniks un citi puiši filmējas kara ainās, kurās man nebija jāpiedalās, tāpēc par viņu aktierspēli nevaru spriest. Bet ar Mārtiņu mēs jau bijām kopā strādājuši filmā „Man patīk, ka meitene skumst”. Uz viņu skatoties, vispār nevarēja pateikt, ka viņš nav aktieris, viņam bija dabas dots talants, tiešām – dzimis aktieris.
Kāds viņš bija laukumā?
Mārtiņš bija nešpetns. Viņš vienmēr smaidīja, bet reizēm arī pamatīgi spēja nokaitināt ar savu nešpetnumu un mutīgumu. Viņš, piemēram, režisoram varēja runāt pretī. Man gluži otrādi mācīts, ka tā īsti nevar darīt. Biju dažkārt dusmīga, ka Mārtiņš atkal nav apguvis tekstu. Bet tas ir tiesa – uz viņu ilgstoši dusmoties nebija iespējams. Jautrību laukumā viņš prata uzturēt.
Jau vairāk kā mēnesi Mārtiņa vairs nav. Parasti cilvēki dzīvo, domādami, ka nāve, slimības pasaulē ir, bet uz viņiem neattiecas. Tev Mārtiņa aiziešana neradīja skumjas pārdomas?
Manā gadījumā – nē, jo es pēc dabas esmu diezgan gruzīga būtne. Protams, kāda cilvēka nāve liek uz mirkli apstāties, novērtēt iespēju dzīvot, un tā bija arī šoreiz, bet... Tādas pesimistiskas pārdomas mani piemeklē pietiekami bieži. Man vispār šķiet, ka par daudz domāju.
Par ko tev jādomā?
Laikam man tuvojas trīsdesmitgadnieku krīze (smejas). Visu laiku nodarbojos ar pašanalīzi. Man vajadzētu iemācīties dzīvei vienkārši ļauties. Piemēram, paņemu konkrētu dzīves periodu un skatos, kas tajā bijis slikti, kas – labi, un mēģinu izdomāt, kā gribētu dzīvot tālāk. Bet ne vienmēr tas nostrādā. Tāpēc mazāk vajadzētu domāt, bet vairāk ļauties notiekošajam un vienkārši dzīvot.
Dažkārt secinu, ka gribētu vairāk smieties un nesaprotu, kāpēc mani smiekli vairs nav tik dzidri kā kādreiz. Bet varbūt pēc pieciem gadiem analizēšu šo posmu un varēšu sacīt: „Nevarauska, viss kārtībā, tu vienkārši pieaugi!” Iespējams, no mazas sievietītes pašlaik pārvēršos sievietē. Bet vienalga gribētos vairāk smaidīt un priecāties.
Man ir tieksme ik pa laikam ierakties kādā literatūrā, salasīties dažādas gudrības un tās izmēģināt. Nedēļu izturu, bet tad atkal viss ieiet vecajās sliedēs. Piemēram, iepriekšējā vasarā dzīvoju laukos un lasīju pozitīvās domāšanas grāmatas. Vienu nodaļu izlasīju un tad vēroju, cik ilgi lasītais uz mani iedarbosies. Pāris stundas tas darbojās, bet tad gadījās kāds sīkums, kas visu noslaucīja (smejas).
Režisors Arvīds Krievs kādā intervijā sacīja, ka viņš tevi izvēlējies galvenajai lomai, jo meklējis sievieti, kas būtu tik skaista kā Vija Artmane jaunībā. Pati arī jūties skaista?
(Samulst.) Nē (smejas)! Es nevaru teikt, ka justos neglīta, bet skaista jūtos tikai atsevišķos mirkļos, kad esmu veltījusi laiku, lai uzpostos. Turklāt klasiska skaistule neesmu. Man vienmēr bijusi klusa skaudība pret ļoti slaidām un garām sievietēm, man vienmēr paticis modeļu tips. Vairākkārt no vīriešiem esmu dzirdējusi teicienu, ka viņi nav suņi un uz kauliem nekrīt, bet man patīk izteikts slaidums. Agrā jaunībā biju ārkārtīgi tieva, un laikam šis tēls manī iesēdies, tāpēc skatos, lai liekais svars nepieaug (smejas).
Bet tu taču esi ļoti slaida!
Bet es nevaru apēst trīs bulkas un domāt, ka man tas neies labumā.
Un ievēro arī diētas?
Tas notiek periodiski (smejas). Vienu laiku man bija izstrādāta laba sistēma, ka darbadienās tikai knakstījos ar ēdienu, bet brīvdienās neko sev neliedzu. Diezgan ilgi tā noturējos. Jo, ja visu mūžu sev aizliedz normāli ēst, tu piedzīvo depresīvas izjūtas. Organismam un savām vēlmēm arī jādod svētki.
Sacīji, ka tev patīk dzīvi analizēt. Atskatoties – kopumā ir bijis labi vai slikti?
Slikti nav bijis nekas, bet redzi – 25 gados tu vari strādāt, aizrauties un degt teātrī. Pašlaik mainās vērtības. Vienīgais, ko es gribētu vēl savā dzīvē īstenot, ir ģimene. Šis jautājums kļūst arvien aktuālāks. Un nevis ar katru gadu, bet ar katru pusgadu arvien biežāk par to domāju. Bet tajā pašā laikā jau varu saplānot, ka tik un tik gados man būs pirmais bērns, bet reāli dzīvē tā nenotiek.
Domā – vajag iemācīties neplānot?
Jā, jo visu nav iespējams ieplānot. Tu nevari savai otrai pusei pateikt: „Pēc mēneša es gribu bērnu!” Tu nevari viens pieņemt lēmumus. Bet domas par ģimeni mani nepamet. Teātrī esmu jau desmit gadu, daudz ko šeit esmu piedzīvojusi, un man gribas pāršķirt jaunu dzīves lapu. Bet tā jau tas ir katrai sievietei: kad ir karjera, gribas vēl arī ģimeni.
No aprites izkrist nebaidies?
Nē! Ir piemēri, kas rāda – ja esi talantīga, daudzmaz ciešams cilvēks, ja neesi nodedzinājusi visus tiltus, nemaz nevari izkrist no aprites. Turklāt tas nav tik spēcīgs arguments, lai es negribētu bērnus. Lomas nāk un iet, bet bērni paliek.
Par mīlestību mēdz cīnīties?
Mīlestība vai nu ir, vai nav. Cits jautājums, ka dažkārt jācīnās pašai ar sevi, jāspēj otram piedot, otru saprast, sevī ieraudzīt nepatīkamo.
Ko nevar otram piedot?
Vienīgais, kas nāk prātā, – būtu grūti piedot lietu nemainīgumu, ka tu vienu reizi piedod, otru, bet nekas no tā nemainās. Citādi mēs daudz varam piedot. Jo esam tikai cilvēki, varam kļūdīties.
Ko vīrietim varētu būt grūti tevī izprast?
Esmu liela mīļuma cilvēks. Vīrieši ir mazliet robustāki, un viņiem šo manu iezīmi ir visai grūti izprast. Piemēram, no rīta pamostoties, vīrietis uzsmaida. Viņam šķiet, ka ar to viņš jau mīļumu izrādījis, bet man gribas vairāk. Man gribas, lai arī labrīt pasaka. Tiklīdz viņš pateiks labrīt, man gribēsies, lai viņš arī mani nobučo. Man tā ir visu laiku – gribas vēl par kripatiņu vairāk. Bet citādi domāju, ka ar mani var sadzīvot.
Esi iepazinusi vientulību?
Protams!
Pārdzīvo smagi?
Tas atkarīgs no tā, kā attiecības beigušās. Ir bijis, kad esam šķīrušies pēc abu vienošanās, kad bijis ilgstošs atsalums, un tad būšana vienai nenākas grūti. Bet ir bijis, kad ir nenormāli skumji un ir šķitis: nu nevaru bez tās konkrētās otrās puses. Tajā pašā laikā nezinu, kā ir – ilgstoši dzīvot vienai. Ilgākais bija gadu, un es neteikšu, ka tolaik jutos slikti. Šajā laikā tu iemācies dzīvot sev. Man noteikti negribētos piedzīvot situāciju, kad otru mīlu tik ļoti, ka aizmirsti par sevi. Jo tas viennozīmīgi liek beigt attiecības. Man bijusi tik liela mīlestība, ka sevi esmu nolikusi malā. Turklāt tas sakrita ar smagāku dzīves periodu, tāpēc neapzināti pieķēros otram. Bet šādi tu otram uzliec pārāk lielu slogu, sāc dzīvot otra dzīvi.
Kur rodi drošības sajūtu dzīvē?
Bijuši dažādi periodi. Esmu meklējusi mieru pie savas otrās puses. Ir bijis, kad to meklēju darbā. Pašlaik ir periods, ka mieru atrodu savā ģimenē. Tas man ārkārtīgi patīk un izbrīna, jo salīdzinoši nesen vēl to nenovērtēju. Mēs, visi bērni, bijām aizskrējuši katrs uz savu pusi. Pašlaik bieži satiekos ar māsu, arī brālis dzīvo manā rajonā, krustmeita ir pārnākusi uz Rīgu. Un reizēm, kad sanākam kopā, es to pat nespēju izskaidrot – mēs vienkārši sēžam bariņā un dzeram tēju, bet es jūtos tik sasodīti laimīga! Tas pašlaik ir mans miers, mana osta.
Kāds ir tavs tuvākās piecgades plāns?
Vēlos mieru, lai man būtu mīļotais, bērni un jumtiņš virs galvas. Gribas to ģimenes pavardu. Gribu būt sieviete, ne tikai aktrise. Vēl vēlos apgūt kaut ko līdztekus aktrises profesijai. Vēl tikai nezinu, ko. Nevēlos, lai teātris ir visa mana dzīve. Jo man tas varētu būt neveselīgi. Ne vienmēr teātrī būšu pieprasīta, ne vienmēr man būs galvenās lomas. Ja šajos periodos nekā cita nav, tas ir nenormāli smagi, es sevi sāku nenovērtēt ne tikai kā aktrisi, bet arī kā sievieti un vispār kā parādību dzīvē. Esmu nenormāli cietusi, jukusi vai prātā tādēļ, ka ir sliktāka sezona teātrī. Tāpēc atrast vēl kādu nodarbošanos ir nevis vēlme, bet nepieciešamība. To tuvākajos gados gribētu piepildīt.
