Ja neiznesīsi miskasti, ēst taisīsi pats! Maigās ultimātu spēlītes

Par vai pret

Kādu dienu lasīju kādu sieviešu forumu, kur notika aktīva diskusija par to, vai ir pareizi attiecībās draudēt ar ultimātiem? Diskusijas dalībnieki bija sadalījušies divās nometnēs – vieni teica, ka tie darbojas ideāli, otri – ka tie ir nepareizs jautājumu risināšanas veids un ultimāti veselīgās attiecībās nav jāizmanto vispār. Mani šī tēma ieinteresēja. Mēģināju atcerēties – vai esmu tos lietojusi attiecībās un vai tādi tikuši izvirzīti arī man.

Jā, šad tad nācies dzirdēt, ka viņš man teicis – vai nu tu iesi ar mani uz turieni, vai neiesim vispār (bija arī manis izvēlētais variants). Es, kas par spītības trūkumu nesūdzos, protams, izvēlējos neiet vispār. Un tomēr atmiņas jau pagaisušas, nav skaidrs, kāpēc tik tālu vispār nonācām, taču sajūtas, kas bija toreiz, nepamet arī tagad – ultimātu izvirzīšana savā būtībā ir kaut kas agresīvs un negodīgs.

Bet kas nu es viena par spriedēju, šis bija labs temats mūsu jautrajai un interesantajai diskusijai kopā ar draudzenēm un viņu vīriešiem.

Nespēlējos ar ultimātiem

Diskusiju iesāku es: „Kurš no jums jebkad attiecībās otram izvirzījis ultimātu?” No desmit cilvēkiem septiņi atbildēja apstiprinoši. Divas manas draudzenes atzinās, ka tas bijis agrā jaunībā un iemesls ultimātam nav bijis īsti skaidrs, katrā ziņā pašlaik esot sajūta, ka tā bijusi spontāna rīcība. Divas no viņām pat neatcerējās, vai ultimāts iedarbojās, vai gluži pretēji nospēlēja pretējos vārtos.

Trešā draudzene man par sajūsmu izrādījās runīgāka, sauksim viņu par Sanitu (33). „Bijušas reizes, kad ultimātu izmantoju kā galējo robežu, lai atrisinātu situāciju – vienalga kādā virzienā, man vēlamajā vai pretēji – nevēlamajā, jo lai vai kā, situācija jau tik un tā tiktu atrisināta. Spilgtāk atmiņā iespiedusies reize, kad bija jāizlemj – pārcelties no Dobeles uz dzīvi Rīgā, kur man piedāvāju darbu, vai ne. Nebijām vēl precēti, bet Edgars pēc mūsu neskaitāmajām sarunām tā arī nevarēja izšķirties.

Visjocīgākais man šķita tas, ka faktiski Dobelē viņu nekas neturēja, tajā brīdī viņam pat darba nebija. Kāds tad bija minstināšanās iemesls? Mēģināju atkal ar viņu runāt, bet saruna nevedās, pirmdien no rīta man bija jāatbild par savu lēmumu darba devējam, jo izbraukāt no Dobeles uz Rīgu es nevarētu.

Svētdienas vakarā Edgars joprojām lauzās, atkal atgriezāmies sarunas sākumā, visu to jau bijām izrunājuši! Kādā brīdī sapratu, ka man šajā situācijā nav citas izvēles, un tā arī pateicu – vai nu tu paliec dzīvot šeit viens, vai nu kopā ar mani pārcelies uz Rīgu. Neteikšu, ka jutos labi pēc tam, kad biju to pateikusi, taču šajā situācijā citu risinājumu neredzēju, jo piedāvātais darbs man bija ļoti nozīmīgs. Viss beidzās labi, mēs pārcēlāmies uz Rīgu abi kopā, un es dabūju kāroto darbu.”

Lūk, viens no piemēriem, kad ultimāts ticis izvirzīts nopietna lēmuma pieņemšanā. Bet kas notiktu, ja Edgars atteiktos? „Mēs izšķirtos,” Sanita nosaka. Atbilde no viņas puses skan tik pārliecinoši, ka saprotu, es neprotu spēlēt pēc šādiem noteikumiem, tāpēc ar ultimātiem nespekulēju. Lai tos izvirzītu, ir jābūt gatavam, ka zaudētājos vari palikt arī tu pati, ka tas otrs izvēlēsies otras durvis, pa kurām iziet. Bez tevis.

Tātad kāpēc es ar ultimātiem neaizraujos? Jo pārāk bailīga, ka otrs izvēlēsies to, kas man nav pa prātam? Vai arī vērtēju pēc sevis? Ja man izvirzītu ultimātu, aiz spīta iecirstos par tādu negodīgu spēli? Izrādās, mana sirdsbalss nav nekāda muļķe.

Psiholoģe, ģimenes konsultante Ilze Pastare uzskata: „Ultimāts ir nākamā darbība pēc tam, kad divi pieauguši cilvēki nonākuši situācijā – mēs neprotam sarunāties un atrisināt konfliktu. Ultimāts ir agresīvs lēmums, un tā izvirzīšana ir pēdējie pūliņi noturēties virs ūdens vai, citiem vārdiem runājot, nokontrolēt situāciju. Sievietes ir emocionālas un bieži lēmumus pieņem spontāni, balstoties uz emocionalitāti, nevis prātu. Dažkārt sieviete, nokļūstot šķietami sarežģītā konfliktsituācijā, klusībā domā apmēram šādi – tas arguments uz viņu nenostrādāja, šis arī nedarbojās, šo nemaz nav vērts mēģināt, nu tad es ņemšu ultimātu un piespiedīšu viņu pie sienas. Taču šeit bieži vien sievietei ir tikai viens redzējums – ka tas vīrietis pie tās sienas tiek piespiests, nevis, ka viņš nemaz tur nav piespiežams. Tāpēc, ja reiz izlem, ka spēlēsi ar ultimātiem, esi gatava arī tam, ka ultimāts ir divu izvēļu spēle – labā (tev) un sliktā (tev). Un nebūt nav teikts, ka tavs partneris izvēlēsies tev vēlamo variantu.” Ja tiktāl skaidrs, it kā varētu teikt – lūdzu, ja gribi, spēlējies tā, taču viss nav tik vienkārši.

Kad draugu diskusijas laikā ieminos, ka, manuprāt, ultimātu lietošana attiecībās ir negodīgs paņēmiens un tas nozīmē to, ka viens no spēlētājiem nespēlē pēc noteikumiem, kāda mana draudzene iebilst – bet kas gan vispār ir ideālas attiecības? Tādu nav. „Protams, tāds jēdziens kā ideālas attiecības ir diskutējams jautājums – kas vienam būs ideāls, citam – pilnīgi nepieņemams. Taču lai vai kā, ir viens nosacījums, kas ir veselīgu attiecību pamatā – tā ir līdzvērtība starp partneriem. Nav nekā svarīgāka, kā būt līdzvērtīgiem, un tas skar gan vīrieti un sievieti, gan, piemēram, mammu un bērnu kā pāri. Savukārt ultimāts līdzvērtību iznīdē pašā saknē. Izvirzot otram nosacījumu, tu nedod viņam izvēles brīvību, bet nostādi viņu zemāk par paša vajadzībām,” saka Ilze Pastare.

Diskutējot ar draugiem, nolemjam, ka nekas traģisks nenotiks, ja ultimāts būs reta parādība – vienu, divas reizes jūsu attiecību laikā. Kā atzīst psiholoģe, reizēm sievietēm gribas pielietot kādu visai blondu izgājienu (kāds arī ir ultimāts) un raudzīties partnera reakcijā. „Taču, ja runa ir par nopietniem jautājumiem, ultimāti nav pieļaujami. Šādas reizes varētu būt par kaut ko vienkāršu, piemēram, drēgnā rudens vakarā vīram pateikt: „Ja tu nenesīsi ārā miskasti, pats taisīsi ēst.” Tas ir pateikts, it kā koķetējot,” saka Ilze Pastare. „Ja tomēr starp tevi un partneri tā notiek arī par nozīmīgo, ir vērts padomāt, kāpēc.”

Kaut vai klasiskais piemērs iz dzīves, kad sieviete vīrietim alkoholiķim liek izvēlēties – pudele vai ģimene, ir nepieļaujams. „Pie kā novedīs šāds ultimāts? Ja reiz līdz šim alkohols ir bijis pirmajā vietā un cilvēks pats saviem spēkiem nav varējis šo situāciju atrisināt, izvēle – turpini dzert un ej prom vai nedzer un paliec, ir nereāla. Jo vīrietis, pat izvēloties ģimeni un apsoloties vairs nedzert, patiesībā nespēj uzņemties atbildību. Tāpēc es atkārtoju – ultimāti reizēs, kad tiek izlemti nopietni lēmumi, neder,” saka psiholoģe.

Bārbijlelles defilē

Visbeidzot diskusijā aizskārām arī viskarstāko tēmu – kurš ultimātus lieto biežāk – sievietes vai vīrieši? Vārdiski no sirds izplēšoties, bija jāatzīst, ka sievietes tos tomēr izmanto biežāk, kaut gan personīgi es ar šādu ietekmes līdzekli tik tiešām neaizraujos.

Ilze Pastare skaidro: „Sievietes un, protams, arī vīrieši, kas attiecību skaidrošanā iecienījuši ultimātus, vienkārši neprot sarunāties. Šiem cilvēkiem nav prasmes iziet uz kompromisu, nav prasmes ieklausīties otrā un sadzirdēt viņu. Dažkārt tiešām sievietes ir tās, kurās kā blondas Bārbijlelles defilē vīrietim apkārt un tikai uzskaita – vai nu es, vai komandējums/ makšķerēšana/ draugi utt. Manuprāt, tas ir ļoti bērnišķīgi. Un diemžēl arī nogurdinoši.”

Bet draudzīgās diskusijas rezumē bija šāds – tie, kas bija izmantojuši ultimātus, teica, ka „laikam jau nav īsti pareizi tos pielietot kaujā, kaut arī reizēm nostrādājis”, savukārt tiem, kas tos neizmantoja – patiess prieks par savu neapzināti gudro rīcību. Un ieteikums vecs kā pati pasaule – jāmācās sarunāties, turklāt ievērojot līdzvērtīgas pozīcijas. Ja tas nav iespējams, tad diez vai arī ultimāts būs kādas brīnumzāles.

Laura Blumberga / Foto: Shutterstock