Viņas nosaka, kuru vīnu un filmu tu šovakar izvēlēsies
Ir tikai daži cilvēki, uz kuru viedokli paļaujamies. Lūk, trīs lietpratējas, kuru ieteikumiem sekojam, un, ja arī dažkārt nepiekrītam, zinām – viņu teiktais nav no gaisa pagrābts!
Valentīna Grandāne izstudējusi visdažādāko literatūru par vīniem un smej, ka tā ir interesantāka pat par vīna baudīšanu. Dievu dzērienu viņa degustē jau 15 gadus.
Varētu sacīt, ka liktenis mani nolika vietā, kur bija jāinteresējas par vīniem. 90. gadu sākumā ekonomiskās krīzes laikā nonācu gluži svešā lauciņā – restorānā biju atbildīga par dzērienu iepirkšanu, izvēli, uzskaiti. Tolaik Latvijā ienāca eiropeiskā elpa, un es sāku pastiprināti interesēties par vīniem. Izrādījās, tā ir ļoti interesanta joma, es pat teiktu, viena no kultūras nozarēm, kurā sastopas cilvēki no visdažādākajiem ģeogrāfiskajiem platuma grādiem un ēšanas kultūrām. Turklāt, kopš sāku par šo tēmu daudz lasīt, secināju, ka izzināšanas process man patīk labāk par pašu vīnu baudīšanu.
Pēdējos desmit gados cilvēku zināšanas par vīniem kļuvušas dziļākas. Daudziem darba darīšanās jādodas komandējumos, un interese par to, kas labi garšo, “pielīp”. Cilvēki grib justies brīvi vīnu izvēlē. Jo tie, kam šo zināšanu nav, dzer to, ko citi viņiem ielej glāzēs, un tas nereti notiek bez emocionālas piedalīšanās. Par vīniem pārsvarā interesējas cilvēki, kas vēlas apstādināt mirkli. Viņi tad arī kļūst par šī dzēriena pazinējiem.
Pēc pieredzes varu teikt – garšas izjūtu varam attīstīt paši. Ja vien cilvēks mēģina nobaudīt kaut ko ārpus kotletes, karbonādes un majonēzes, ja spēj novērsties no šī standarta, viņš var sajust nebijušas garšas. Bet, ja spējam sagaršot ēdienu, to pašu varam izdarīt ar vīnu. Mana degustāciju pieredze mērāma 15 gadu garumā, un garšas izjūta kļūst arvien izteiktāka. Sezonā, kas parasti ir ziemas mēnešos, trīs, četras reizes nedēļā degustēju četrus līdz piecus vīnus. Tas jādara, lai visu laiku būtu lietas kursā un neizkristu no aprites.
Patiesi, ar kino mani “saslimdināja”. Leģendārā Valentīna Freimane (kino un teātra zinātniece – aut. piezīme). Arī es pa burzmu iespruku dažos viņas kinolektorijos, un tas neapšaubāmi uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Jau toreiz daudz lasīju grāmatas par kino, jo, lai cik paradoksāli tas izklausītos, vieglāk bija par filmu izlasīt, nekā to noskatīties. Tā es gara acīm zīmēju šīs izstāstītās filmas.
Man pašai nekad nav bijusi doma kļūt par autoritāti, tā vienkārši ir mana profesija, kuras dēļ esmu mācījusies atšķirt vērtīgo no nevērtīgā. Un jāteic, šis darbs ne vienmēr ir aizraujošs, ņemot vērā to drazu kalnu, kas katru nedēļu gan man, gan Normundam Naumanim (Ditas kolēģis, kinokritiķis – aut. piezīme) nolīst uz galvas. Tā saukto “zvaigznīšu” rubriku veidojam jau 16 gadus, neesam izlaiduši nevienu nedēļu pat tad, ja esam bijuši atvaļinājumā vai slimojuši, tāpēc, saskaitot visas redzētās filmas, sanāktu vājprātīgs skaitlis.
Protams, priecājos, ka ir cilvēki, kuriem mans vērtējums kļūst par orientieri. Taču zinu, ka ir arī tādi, kas to izmanto pretēji – ja filmu iesaka Rietuma, tātad man tur nav, ko meklēt (smejas). Bet ir pilnīgi skaidrs, ka glupas izklaides filmas citiem neieteikšu. Ja man ļautu vaļu, es vispār skatītos tikai kino, kas uzņemts līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem. Īsts kino tad arī beidzās, jo sākās mārketinga, tirgus izpētes, datorefektu un smalko stratēģiju ēra. Diemžēl kino kā pasaules izziņas process ir kļuvis margināls.
Mani priecē, ka joprojām ir cilvēku slānis, kam ir brīnišķīga gaume, kas ilgojas pēc laba kino, taču tie nav ne simti, un jo vairāk – ne tūkstoši. Var uzskatīt, ka tas, ko daru, ir cīņa ar vējdzirnavām, taču tāda jau ir mūsu dzīve, ņemot vērā, ka mēs visi nomirsim (smejas). Man svarīgi saglabāt veselo saprātu patērētāju sabiedrības vājprātā un priecāties, ka vēl ir cilvēki, kas lasa manus rakstus un tos novērtē.
Savulaik, rakstot par modi, mani interesēja tās daudzās kārtas, kas ietekmējušas kolekciju, un jau toreiz sapratu – tie nav tikai cilvēki, grāmatas, filmas, bet arī ceļojumi un tur sastaptie ļaudis. Es nedzīvoju ar domu, ka kādam ļoti svarīgi ir tieši mani ieteikumi. Taču esmu pārliecināta, ka ceļošana ir joma, kurā vērts investēt kā nozīmīgā dzīves pieredzē, un es labprāt dalos savos atradumos. Kā jau katram no mums, ja vienreiz esi ko pārbaudījis, tad arī otrreiz šim cilvēkam un viņa ieteikumiem uzticies. Zinu, daļai ceļotāju manas rekomendācijas interesē, citai – gluži pretēji. Esmu interesanta tiem, kas ceļošanu uztver kā jaunu pieredzi, izziņas ceļu, kam nav svarīgi ievilkt ķeksīti un fotografēties pie populāriem tūristu objektiem. Ir gluži vienalga, vai dodies uz kādu metropoli, vai kāp kalnos, pats svarīgākais ir tas, ka ceļojumā piedzimst sajūta – tu atkal atklāj kaut ko no jauna. Esmu pārliecinājusies: nav tādas vietas pasaulē, ko varētu dēvēt par garlaicīgu. Un ar prasmi ceļot ir tāpat kā ar māku dzīvot: jāspēj ļauties notiekošajam un to izbaudīt.
Rakstīt par modi ir brīnišķīgs hobijs un darbs vienlaikus. To pašu varu teikt par ceļošanu. Man ir šī unikālā iespēja apvienot savus hobijus ar darbu. Katru mēnesi kaut kur aizbraucu. Protams, nevar braukāt pa pasauli nepārtraukti, jo jāatrod laiks, kurā apkopot iespaidus. Pretējā gadījumā to uzslāņojumu būs tik daudz, ka neko jaunu uztvert vairs nespēsi. Katrs ceļojums prasa arī lielu sagatavošanās darbu, taču viennozīmīgi varu sacīt: “Tas ir tā vērts!”
Ieva Konstante / Foto: Shutterstock, no privātā arhīva un izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
