Modes dizainere Ingrīda Drāzniece tiecas pārsteigt sevi un iet dziļumā

Šķiet, esi no tām, kas visu mūžu meklē ko jaunu, spēj un nebaidās mainīties.

O, jā, galvenais ir neapnikt pašam sev. Man patīk sevi pārsteigt. Pēc tam vari pateikt: ou, tiešām super! Patiesībā taču viss jau ir bijis – vienmēr esmu taisījusi tērpus, rotas, izšuvumus, audumu apdrukas... Ja spēj pēc desmit divdesmit gadiem darīt atkal to pašu, bet izjust pilnīgi citu kaifu – tā ir vērtība!

Viens no pasaules modes lielajiem ir teicis, ka pēc 40 gadu vecuma katrs modes dizainers faktiski sāk citēt pats sevi. Skaidrs, ka sākumā ir īsāks vai garāks periods, kamēr sevi attīsti, atrodi savu rokrakstu, nobriesti... Bet pēc tam sāc citēt sevi. Jautājums ir – kādā līmenī tu to dari? Nupat noskatījos Sonia Rykiel kolekciju – nu, fain! Jā, radošo pusi jau ir pārņēmusi Natālija, bet tas vienalga ir ģimenes rokraksts. Viņi citē sevi, bet katru reizi savādāk. Tas ir jauki, ka var atpazīt rokrakstu. Bet tikai nekopēt citu rokrakstu, necitēt nepārtraukti tērpu vēsturi. Tad ar tevi ir kukū!

Man nepiemīt maniakālā ciklotīmija, kad jākrīt no vienas galējības otrā, bet garastāvoklis katram mainās. Ja esi izjūtās saskāries ar kaut ko smagu, melnā krāsotu, tad radīt gribas kaut ko vieglu, gaisīgu, mirdzošu, glamūrīgu – tādu vaau! Un tu esi tīrs. Bet pēc tam atkal gribas atkāpties no mākslīgā spožuma un meklēt maksimālismu minimālismā, un tajā izspēlēt kādu kaifu. Tad interesanta šķiet tektonika vai sagribas iebraukt mazliet japāņos, veco tērpu konstrukcijās, paspēlēties ar krāsu savienojumiem...

Domāju, lai kaut ko uzburtu, manā profesijā pirmkārt jābūt stāstniekam. Ir jābūt kaut kam, ko gribi pateikt. Ar pirkstiem bakstīt žurnālos fasoniņus – to var darīt šuvējas un tās, kas sevi sauc par dizainerēm, bet lielākoties gribētu būt tādas. Skaidrs, ka jābūt amata prasmei, viss ir jāprot no – līdz. Tāpat kā medicīnā – jābūt gan sanitāram, gan slimnīcas vadītājam ar visu pārējo pa vidu. Labi jājūt forma – kā tēlniekam. Brīnišķīgi jājūt proporcijas, jāierakstās interjerā, eksterjerā – kā arhitektam, kā ainavu arhitektam. Jāmāk skaisti salikt toņus – kā gleznotājam. Jājūt ritms – kā grafiķim. Jājūt kompozīcija... Bet vienlaicīgi tas viss ir kā spēle. Ja tu to visu mīli un tev ir iedots talants, ja cilvēkiem tas patīk, ja viņi jūt, ka nāk laukā enerģija, tad viss ir kārtībā. Bet galvenais tomēr – ir jāspēj mainīties un visu laiku būt interesantam sev, jo tad būsi interesants arī citiem. Tāpēc vajag vai nu improvizēt, vai fantazēt.

Un kā tas atsaucas dzīvē?

Tas ir pilnīgi cits stāsts.

Bet tās taču ir saistītas lietas?

Kā jebkuram cilvēkam jebkurā profesijā – ja ej ļoti, ļoti dziļi tajā iekšā un velti tam sevi pilnīgi visu, tad pārsvarā esi vientuļnieks.

Es gan nekad neesmu jutusies pilnībā es tādā mietpilsoniskā, siltas alas, mājas dējamā kakta atmosfērā. Kaut visaugstāk par visu dzīvē vērtēju to, kā cilvēks komunicē ar otru cilvēku – ģimenē. Diemžēl mūsdienās ģimenes bieži vien tikai skaitās. Ģimene kā augstākā vērtība ir tad, ja tā ir komanda. Tad tu nevari nohalturēt, jo tev blakus ir cilvēki, kas tevi čeko.

Tolaik, kad meitas bija mazas, tā siltās alas sajūta nebija nepieciešama?

Bija. Tas, protams, ir dievīgs moments, kad tev rokās ir mazs bērns. Man bija 25 gadi, nebiju vēl nopietna. Kad esi jauns, meklē sevi radošā darbā, kā personību, attiecībās ģimenē, attiecībās ar bērniem... Tas nav vienkārši. Bērni tak neņem vērā, ka esi noguris, ka tev ir izstādes, konkursi, braucieni, jāpabeidz kolekcija. Viņiem ir nepieciešams tavs miers.

Par laimi, katram dzīvē ir vēl viens periods, kad izbaudīt to mazo bērnu uz rokām. Tagad varu piedalīties meitas dēla audzināšanā, un tā ir liela laime. Mums ar manu bērnu tēvu nebija īsti, kas palaiž. Atsāku tusēt tikai pēc 30 gadu vecuma. Bijām kaut kur ne Latvijā, mani aizvilka uz tādu klubu, ka nodomāju: ārprāts! Bet pēc tam sajutu, ka manī iekšā kaut kas tāds ir, man patīk. Tāpēc saprotu, ka obligāti vajag laist jaunos, lai nav tā, ka neko citu bez savas ikdienas un maza bērna aprūpes viņi neredz. Jādod viņiem iespēja atbrīvoties.

Mani klienti mēdz teikt, ka jūt, kā no manis plūst enerģija. Tajā brīdī, kad ar kādu strādāju, tas viss tiešām ir tikai viņam. Tas pats ir ar mazdēlu, un es jūtu, ka viņš ļoti pateicīgā veidā uzņem manu enerģiju.

Kad velti savu enerģiju tikai kādam vīrietim, viss ir forši, bet tas tomēr ir kas cits. Tas tomēr ir kā divi āži uz vienas laipas – kurš kuru? Visvairāk grēko tās sievietes, kas tēlo, ka viņas netēlo. Es pēc savas būtības vispār esmu teatrāls cilvēks – varu notēlot kolekciju, parādīt priekšā manekenēm, kā vajag pozēt. Bet tas nenozīmē, ka mana ārējā izpausme ir arī mana iekšējā. Man liekas, ka visgodīgākais variants ir slēgts aktieris, kas klusi runā monologu, bet iekšā viņam viss vārās.

Tu uzskati, ka ar vīriešiem jābūt aktrisei?

Es domāju, ka viņi meklē to, kura saka, ka nav aktrise, bet būtībā ir vēl lielāka aktrise. Bet tās ir bērnu rotaļas, kas mani vairs neinteresē. Bet kontaktā ar mazu bērnu tu esi patiess, arī viņš ir patiess. Tā ir visīstākā enerģiju apmaiņa. Tīra mīlestība! Protams, var novēlēt jebkuram, lai tāda mīlestība būtu arī pieaugušā vecumā starp vīrieti un sievieti.

Man visa kā dzīvē ir bijis gana, lai tagad varētu pateikt, kuras lietas es tiešām augstu vērtēju, kuras ir vērts kultivēt un novērtēt, kuras ne. Tās, kas nav patiesas, pašas vienkārši atmirst.

Tas pats arī darbā. Ar mīlestību darot, arī no darba gūsti mīlestību. Tāpēc man ir tik svarīgi just adresātu. Man tiešām ir interesanti, ka varu nemanāmi veidot un papildināt cilvēku, viņa stila izjūtu, pasaules uztveri. Es nekad nevarētu strādāt, nejūtot cilvēku, man viņu vajag kaut mazliet iepazīt, īpaši radot vakartērpu. Ja nejūtu klientu, labāk atteikties. Nav vajadzīgs ar varu iemācīt sevi just. Vai nu ir, vai nav. Visaugstāk vērtēju intelektuāli attīstītu prātu, sievišķību, pašcieņu – personības. Un – vēlmi izzināt modes pasauli. Lai man būtu līdzvērtīgs sarunu partneris.

Atmest lieko un nebūt falšam

Šķiet, mums vajag mūziku. Šis būs labs, tāds arābisks. Jogu neliksim, tā ir laba, bet kaut kā man šodien negāja.

Kā tu izvēlies mūziku? Īpaši meklē? Tā pie tevis atnāk?

Ja es dzīvotos pie interneta, droši vien daudz ko klausītos. Bet ar datoru esmu uz jūs. Man nav svarīgi, kas mūzikā ir modē. Agrāk, kad kaut kur braucu, vienmēr pirku mūziku. Tagad ir savādāk. Laikam taču dzīvē ir periodi, kad mūzika ir primāra, un periodi, kad tā nav primāra. Pašreiz man patīk kustēties bez mūzikas. Labs fons gan vienalga ir svarīgs, bet tikpat labi man patīk arī klusums.

Arī strādājot?

Jā. Kad veidojas kolekcija, vajag attiecīgo fīlingu – īpašu smaržu telpā, atbilstošu mūziku, jo visam ir jākustas. Mode rodas tikai tad, kad ir ieslēgti visi maņu orgāni. Tad meklē noteikta stila noskaņu vai kaut ko jaunu, kas tevi izšūpo. Pa dienu fonā mums skan mūzika. Jūtu klientes un izvēlos viņām atbilstošu fonu. Dažreiz prasās klasiku. Kad ir auksti, gribas uzlikt spāņus. Tādi klasiskie flamenko gan jāklausās tur, Spānijā, Andalūzijā, nevis šeit, jo tad tas ir falši. Tāpēc man patīk klausīties lounge tipa mūziku. Tā iečilo! Briesmīgi skaļai klubu mūzikai apkārt nepieciešama attiecīga sabiedrība un vide. Tur jābūt i temperatūrai gaisā, i nakts krāsai, tad tā var nostrādāt.

Kad veidoju rotas, mūziku parasti nevajag. Tā ir klusā daba. Tā ir manī, un fons nav vajadzīgs.

Visasociatīvākā, šķiet, ir filmu mūzika. Tā ir liela māksla – uzrakstīt mūziku filmai tā, ka, arī neredzot pašu filmu, šī mūzika tevī uzbur interesantas lietas. Bet ar filmām ir līdzīgi kā ar mūziku – ir periodi, kad skatos maz, un tad ir tā, ka skatos daudz un metodiski. Viss atkarīgs no tā, kādas tajā brīdī dzīvē ir prioritātes. Kad esi radošā vai sociālā ceļa sākumposmā, kad meklē sevi starp visām tām planētām un planētiņām, tad gribi visu ko un esi aktīvāks redzēt un dzirdēt. Bet ar gadiem ieslēdzas atmešanas metode. Ir iestājies kristalizācijas periods.

Atmet lieko?

Pilnīgi. Gan profesijā, gan dzīvē.

Domājot par tiem, kuriem obligāti jābūt uz visām pieņemšanām, atklāšanām un tamlīdzīgām lietām. Tas draud ar vakuumizāciju, jo tu zaudē ļoti daudz laika un enerģijas. Tev ir jāsocializējas, gribi vai negribi. Es labāk skatos filmas, tiekos ar draugiem, eju uz baseinu vai sporta zāli. Vai veidoju rotas. Tā ir kā meditācija. Bet galvenais, ka neesi atkarīgs ne no viena labvēlības. Tikai un vienīgi no savām izjūtām konkrētajā brīdī. Tas ir skaisti – tāpat kā zīmēt vai gleznot.

Pati neglezno?

Sen to neesmu atļāvusies. Ikdienā sanāk zīmēt – tehnoloģiskie zīmējumi, skices. Nopietnākām lietām gan neatliek laika. Bet jūtu – kad būs vairāk laika, iešu kādā gleznošanas studijā…

Šķiet, tu varētu krāšņi mālēt pa milzīgiem audekliem.

Jā, manī būtu tāds Helēnas Heinrihsones krāsu dullums. Tas man varētu patikt. Bet –

tam visam ir vajadzīga gaisma. Dienvidu zemēs saproti: kas tā ir par gaismu! Saullēkts, saulriets, pusdienlaiks, vienalga. Mums ar gaismu ir tā pašvaki. Tad jābūt tik ģeniālam kā Līga Purmale, kas spēj noķert tik niansētus gaismas mirkļus. Rets to spēj. Gaisma man ir ļoti svarīga. Patīk vērot, kā izcili fotogrāfi ar to spēlējas. Katrs tik dažādi.

Padejot klubos vairs neej?

Gadus piecus sešus tiešām nakts dzīvi klubos nebaudu. Kad tev ir iekšēja emocionāla nestabilitāte, ir forši labā kompānijā iziet kaut kur out, tev norauj jumtu – fain. Bet – tas ir pārejoši. Un to atmosfēru, kas bija Deko bāra laikā, – to vairs nevar reanimēt. Tur bija kaut kāds pareizais zvaigžņu stāvoklis – pareizā vieta, pareizie cilvēki, fīlings gaisā … Tas bija super. Man patika nakts dzīve, esmu tusētāja. Bet man vairs nav vienalga, kur un ar ko. Vienkārši kaut kur aiziet – nē, man nav tādas nepieciešamības.

Nabadzīgā valstī mode klusē

Kā tev šķiet, kurp virzās pasaules mode?

Pat profesionāli modes baijeri saka, ka šobrīd ir ļoti daudz līdzīgu kolekciju un nav daudz tādu modes namu, kas reāli pārsteigtu. Paskaties – Calvin Klein, Donna Karan, Armani – viņi vairs nepārsteidz. Bet tam pašam Armāni ir bijuši brīnišķīgi periodi, kad viņš radīja savu impēriju un to, ko vēlāk sauca par ģērbšanos Armāni stilā. Lanvin zīmols ir foršs, bet tam ir tik daudz sekotāju, ka arī tas vairs nav interesanti. Daudzi agrāk slaveni modes nami ir nobraukuši lejā tā, ka gribas jautāt: nu, kāpēc gan jums gribas tik ļoti iet uz ielas? Kaut vai Balmain. O.K., Dior joprojām paņem ar kvalitāti, stilu.

Dolce & Gabbana ir baigie malači. Kolosālas konstrukcijas – seksīgas, pareizas, sarežģītas, ļoti labas. Viņi paņem pavasari ar baltu krāsu, mazliet iemet melno, mazliet zeltu un greznību. Lieliski parādījuši, no kurienes viņi nāk. Nevis no kaut kādas Ziemeļitālijas, bet no Sicīlijas – tīri, skaudri un nežēlīgi spēcīgi!

Bet kopumā viss virzās uz to pašu, uz ko mēs – uz Eiropas Savienību, uz vienādošanu. Un kaut kas nestrādā. Mēs esam patērētāji, nevis kā renesansē – radītāji. Kā teica Gotjē – kā jūs ēdat, tā jūs ģērbjaties. Ja jums patīk fast food, tad jums patīk junk fashion. Ja mēs mīlam slow food, tad arī – demi couture, haute couture. To, kas ir īpašs, jo radīts tieši tev. Tas ir mans lauciņš. Nesen kāds itāļu dizainers, uzzinājis, ka mani apģērbi ir vienā eksemplārā, man teica: “Ou, varu iedomāties, cik tas maksā!” Tā ir Latvijas īpašā situācija. Tie, kas to vēlas un spēj novērtēt, šeit to var dabūt. Ārzemēs tas nereti nav iespējams pat tad, ja spēj par to samaksāt. Un mēs taču strādājam ar tiem pašiem audumiem, es braucu uz tām pašām audumu mesēm, kur audumus iepērk pasaules slavenākajiem modes namiem. Un manas klientes tos bieži dabū vien pat pāris gadu agrāk, nekā tie parādās uz mēles rietumos. Fantastiski!

Man patīk tāda attieksme kā Azedinam Alaijam, kurš nereti kavē visus termiņus tāpēc vien, ka ir šausmīgi piekasīgs pie katras lietas. Viņa lietas ir izmīlētas un, jā, ekstradārgas, bet tas ir tāpēc, ka viņš nevar izlaist ārā nevienu tērpu, kamēr tas nav perfekts. Man ar viņu ir kaut kas radniecīgs. Daudz lasu par pasaules dizaineriem un meklēju radniecīgās dvēseles. Tāds ir arī Gotjē, Īvs Senlorāns. Donna Karana ir mans cilvēks. Un tam pretī – tie bezpersoniskie producētāji, kam vīle šā vai tā, nav nozīmes.

Bija laiks, kad cilvēki tikai pirka un pirka lietas, bet nebija apmierināti, jo nejuta sātu. Ja lieta ir radīta tieši tev, ja esi bijis klāt tās tapšanā, tu pret to izturēsies savādāk. Apģērbs taču ir tik personīgs! Tās ir divas dažādas lietas – vai tu ej gar plauktiem un tik krāmē kaudzē divus tādus svārkus, trīs džemperus, dažas kleitas… Bet pēc pāris dienām: man nav ko vilkt mugurā. Vai tu piedalies tērpa tapšanā un tas kaut kādā mērā ir arī tavs garabērns. Valkā un apzinies to, cik zīdtārpiņu aiziet bojā, lai iegūtu vienu zīda diegu, cik kvadrātmetru linu lauka jānopļauj un jāapstrādā, lai tu izjustu, ka valkā linu, nevis – lielveikalā nopirku poliesteru. Mums ir ļoti nepaēdis, izbadējies un neizglītots pircējs. Es, protams, runāju par lielo masu, nevis atsevišķiem izņēmumiem.

Varbūt mēs vispār esam kļuvuši paviršāki pret jebko?

Kopumā, jā. Arī – pret personiskajām attiecībām. Vēstules ar roku taču vairs nerakstām.

Un vispār nabadzīgā valstī mode klusē. Es domāju modi tajā šā vārda izpratnē, kā tas pieņemts visā attīstītajā pasaulē. Bet – tāda ir situācija valstī, jo daudziem tiešām primārā ir izdzīvošana.

Latvijā mani visvairāk tracina tas, ka mums ir pārāk daudz pseido darbinieku: pseido politiķi, pseido dizaineri, pseido mediķi, pseido dziedātāji... Viņi saka, ka ir, bet patiesībā tak nav. Atskaites punkts ir vienkāršs – vai tu drīksti atļauties sevi saukt par šīs profesijas pārstāvi? Vai tu šai profesijai dari godu, vai esi tur tikai tāpēc, ka gribi būt, piemēram, politiķis. Tā ir liela nelaime. Ja katrs sētnieks būs savā vietā, jo prot šo darbu, nekaunas no tā un gūst gandarījumu, izdarot to skaisti, – viss būs labi. Diemžēl labi izdarītus darbus redz maz. Tas mani uztrauc.

Kāpēc pati ģērbies tik askētiski? Mūžīgie melnie džemperīši, bikses...

Tā nav bijis vienmēr, esmu pietiekami iztrakojusies arī apģērbā. Mainās prioritātes. Kad nāk bērni, domā par to, lai apģērbs būtu piemērots, ar viņiem ņemoties. Tad saproti, ka modes pasaulē gandrīz neviens neģērbjas ļoti pamanāmi. Nu, labi, Lāgerfelds. Es sevi izlieku darbā. Man ir nepieciešamas dažas bāzes lietas, un viss. Patiesībā nezinu, kāpēc tā ģērbjos. Vai tas nozīmē, ka es sevi nemīlu? Neesmu sev šo jautājumu uzdevusi. Domā, ka tie cilvēki, kas ļoti, ļoti pucējas un velta sev daudz laika, sevi ļoti mīl? Varbūt viņi tā meklē sevi – caur apģērbu. Bet vispār mēs visi esam tikai cilvēki...

Mācēt priecāties par skaistām lietām un negribēt tās visas iegūt savā īpašumā, nekļūt smieklīgam un neapmierinātam – tā ir liela māksla. Bankās cilvēki strādā ar naudu, taču nebāž to kabatās. Tas pats ar cilvēkiem, kas darbojas modē. Tu priecājies par to, kad radi, gūsti gandarījumu, jau strādājot vien. Daudzi dizaineri ir teikuši ko līdzīgu.

Tu vēro, kā cilvēki ģērbjas? Piemēram, sēžot kafejnīcā? Spried par viņiem pēc tā?

Jā, man piemīt profesionālais kretīnisms. Īpaši, ja gadās tādi ļoti interesanti, nepazīstami indivīdi, mēdzu sev uzdot jautājumu: nez, ar ko viņš varētu nodarboties? Arhitektus, galeristus var labi pazīt. Modes žurnālistiem arī ir savs stiliņš. Nu, labi, Anna Pjadži atsķiras – sieviete afišu stabs. Man viņa patīk – frīkaina līdz ārprātam. Un viņai ir ko teikt par stilu. Cilvēku vērošana kafejnīcās – tā ir tāda pasīvā socializēšanās. Un arī lielisks mārketings – vari izpētīt, kas notiek apkārt.

Tikai stiprais var atļauties būt labs

Tu apzināti izvēlējies darbu galvenokārt ar individuālajiem klientiem, nevis masu produkciju, ražošanu?

Esmu ļoti prasīga. Un nespēju skatīties uz to vairumu, kas tiek saražots. Viena vīle, otra, trešā... Un viss. Nekas īpašs, vienkārši saražotas drēbes. Protams, arī maiss var būt šausmīgi stilīgs uz cilvēka, kas prot to pasniegt. Bet ražo taču it kā visiem, un arī mugurā velk visi, kam nav slinkums, neatkarīgi no tā, kā viņam tas izskatās. Es to nespētu, man tas nesniegtu gandarījumu. Neesmu tiražētājs. Laikam jau materiālais man nav primārais. Man tomēr gribas no sava darba gūt gandarījumu. Galu galā mums nav iedots ārprātīgi garš, neierobežots laika sprīdis šai dzīvei, lai strādātu. Daudzas lietas gribas izdarīt, un ir sajūta, ka visu nevar paspēt. Bet ar to ir jāsamierinās. Nevar skriet pakaļ katram bruncim.

Tas pats arī attieksmē pret to, ko vispār dari. Viens vienā dzīvē izbauda to, kas citiem dots desmit dzīvēm, bet cits grib izgaršot. Tad jau finišā redzēs, kuram būs gandarījums un kuram ne. Man patīk izgaršot.

Esmu laimīga, jo mans darbs ir mana dzīve, bet mana dzīve tikai daļēji ir mans darbs. Man ļoti patīk pasapņot, kurp varētu aizceļot, man ļoti patīk kulinārija – izdomāt, ko gan tādu es varētu pagatavot. Un mani ļoti interesē vīnu kultūra. Biju viena no pirmajiem, kas izgāja Valentīnas Grandānes kursus. Mums ir bijuši ceļojumi kopā ar Latvijas someljēriem pa vīnu darītavām, tā bija laime. Gribētos zināt vairāk, bet ar vīniem ir kā teicienā – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Jo vairāk zini, jo vairāk saproti, cik daudz nezini. Mani neprātīgi fascinē, kā tie cilvēki, kas audzē vīnogas, runā par vīnu kultūru, kā viņi bauda vīnu. Tie paši kritēriji. Iešana dziļumā.

Tāpēc arī mēs esam kompānija, kas savu dizainu un enerģiju dod ļoti slēgtam lokam. Ja gribi būt atvērts visiem, tad jāražo masu produkcija. Tas nav mans. Man nepieciešama enerģijas apmaiņa.

Tev sanāk daudz dot. Kur ņem, lai būtu ko dot?

Nu, piemēram, šorīt – melnas debesis, maza, maza zila strīpiņa un peld resns, balts mākonis. Nekas konkrēts, nekāda kompozīcija, bet kaut kas neprātīgi skaists. Tevī ielīst sajūsma, kaut kas pozitīvs. Un viss! Ir. Manī vienkārši visu laiku kaut kas tiek iepludināts. Es tiešām jūtos ļoti labi.

Melnās svītras arī mēdz būt?

Radoši ne. Ja gribi izjust kaifu no procesa, tad saproti, ka tas, ka šobrīd valstī ir grūtāki laiki, ka ir finansiāli smagāk, jāpieņem kā pārejas periods, bet nedrīkst zaudēt savu profesionalitāti un uzlikto latiņu attieksmē pret lietām. Ja tikai gaidīsi, ka tev kāds kaut ko dos, nekas nebūs. Tad būs kā ar Eiropas Savienību – dod, bet pēc tam simtreiz vairāk paņem.

Man, starp citu, patika, ka valstīm bija katrai savas naudas zīmes. Man patīk arī tas, ka katrā valstī ir savādāks ģērbšanās stils. Mums ir sakoptas, pamanāmas, izskatīgas sievietes. Citās valstīs tā nav, tur vīrieši ir sakoptāki.

Vai tev ir sava teorija, kāpēc tā?

Nezinu, kāpēc šeit tā nav, neesmu vīriešu dizainere… Man šķiet, ka mums kaut kas nav bijis pareizi audzināšanā. Domāju, ka arābiem Korāns māca pareizu attieksmi pret sievieti. Tur vīrietis ciena savu bērnu māti. Arī ebreji, itāļi. Pie mums tas nestrādā. Ja vīrietim ir sieviete, viņš kādā brīdī var mierīgi aizmirst savu māti. Un brīdi vēlāk tikpat viegli arī savu bērnu māti… Bet es negribu domāt par to, kas man nav aktuāls.

Esi izslēgusi vīriešus no savas dzīves?

Neesmu izslēgusi no dzīves vīrieti kā tādu. Vienīgi skaidri zinu, ka vīrietim ir jābūt ļoti interesantam un vispār jāsakrīt ļoti daudziem punktiem, lai viņu cienītu. Tikai tāpēc, ka vīrietis ir noderīgs saimniecībā vai vieglāk ir nomaksāt rēķinus, viņš nav vajadzīgs. Vai seksam. Tas nav primārais. Sievietei ir svarīgi apzināties, ka tev ir tāda vīrieša uzmanība un labvēlība, pret kuru arī apkārtējie izjūt cieņu. Ja tev un apkārtējiem zūd cieņa pret vīrieti, ja viņš vairs nav bruņinieks, tad īsta sieviete tādu vīrieti vairs savā teritorijā neielaiž.

Bet nu jā – tādi mēs esam, mazie purva mošķīši, ar visiem saviem relišeriem, un mūs nereti pievelk kaut kāda nerātnība, bravūra, visatļautība. Īpaši, ja esam pārāk pareizi audzināti ģimenē.

Sliktie puiši?

Jā. Kuru gan interesē labie zēni, vai ne? Viņi interesē pēc tam, tad, kad beidzot saproti, ka viņš ir tik stiprs, ka var atļauties būt labs. Un ka stiprums nav visatļautībā. Ja nespēj sev pateikt nē – tu esi tik vājš…

Savā dzīvē esmu satikusi ļoti daudzas interesantas personības. Tām blakus esot, tiešām nejūti, kur paliek laiks. Bet pašreizējā periodā neredzu ne laiku, ne motivāciju, ne pretendentus. Dīvaini skan, ka pieminu to visu? Bet, jā, attiecībām vajag laiku un motivāciju.

Bet, ja iemīlēsies? Tad taču laika problēma nebūs aktuāla…

Iemīlēšanās ir ķīmija, kas pastāv neilgu laiku. Tā iekrišana tā pa mello gan ir tik forša! Taču tā izsit no līdzsvara. Un, ja jaunībā tev stulbums piestāv, tad manā – brieduma vecumā pazaudēt pilnībā galvu laikam varētu nenovēlēt. Laikam labāk ne.

Nekad jau nezini, kas un kā notiks... Bet tad labāk kādā eksotiskā zemē un, vēlams, tādā valodā, kādu neprotu, jo klausīties atkal un atkal standartfrāzes – tas ir tik neinteresanti! Uz tā āķa vairs neuzķersies, lai cik kārtās uz tā vēl būtu salikta plātsmaizīte... Nekad gan nezini arī, ko satiec un kāda veida komunikācija tev pavērs kaut ko vēl vairāk. Pilnīgi pieļauju, ka lidotājs var runāt par savu darbu tikpat tēlaini kā vīndari par vīnu. Kā Mazajā Stjuartā par to mākoni ar sudraba maliņu – nekad nezini, kurā brīdī tev būs tas – vaau!

Gana bieži dzirdu no sievietēm, ka viņas vēlas vīriešus, kas atrisinās viņu materiālās problēmas. Tas arī ir ļoti tukšs stāsts. Diemžēl Latvijā tādu ir daudz. Nu, neko, – ir pieprasījums un ir piedāvājums. Bet tās ir pirkt-un-pārdot attiecības. Tur nekas garīgs nevar sanākt, bet jebkura sieviete taču tiecas pēc garīgām vērtībām attiecībās. Radošam cilvēkam vislabāk, ja blakus ir radošas profesijas partneris, jo ir vajadzīgs gan kritiķis, gan uzmundrinātājs. Tāds vienkārši aizvējš sadzīvē man šķiet ļoti neinteresanti.

Man vajadzēja ilgus gadus, lai paskatītos no malas uz to, kāda Latvijā lielākoties ir laulība. Mums tomēr trūkst džentlmeņu… Viņi ir tik ārēji pašapmierināti ar sevi, bet būtībā tik apjukuši, tik vēl sevi neatraduši. Visapkārt tik daudz iespēju. Un gribas gan to, gan šo, visu ko. Dzīve taču iet garām! Bet atkal jau – kurš būs ieguvējs finālā? Tas, kas grābj visu pēc kārtas, vai tas, kas iet pamatīgi cauri kaut kam vienam? Skaidrs, ka nav jau viegli diendienā dzīvot, neviens nav konveijera cilvēks. Esmu laimīga, ka esmu izvēlējusies savu profesiju, jo tajā varu atrast daudz un dažādas lietas. Bet pa lielam es eju dziļumā. Un esmu pilnīgi pārliecināta – ja kaut ko ļoti vēlies, tas piepildīsies. Bet, lai tas būtu, ir jābūt mērķtiecīgai. Nepieciešams gribasspēks un disciplīna.

Inita Saulīte-Zandere, Pastaiga / Foto: Karlīna Vītoliņa

Publicēts žurnālā Pastaiga