Zane Daudziņa: „Man patīk runāt par mīlestību”

– Zini – unikāli! Turklāt ar katru gadu viņa arvien vairāk izauga, īpaši pēdējos 30 gados. Vecumā no 60 līdz 95 viņa no dienas dienā kļuva arvien harmoniskāka, mierīgāka. Tāda apbrīnojama dzīves sajūta. Kā viņa gaidīja savu pēdējo stundiņu. Sēdēja uz gultas, adīja, lasīja, runāja – nez cik ilgi tā sēdēšu... ar tādu mieru. Reizēm cilvēki to gaida ar izmisumu, milzīgām bailēm...

Bet viņa – pilnīgi pretēji. Iekšēji sen bija tam gatava un tad tikai gaidīja – kad tas būs, kā būs. Tas viņai bija liels notikums. Fantastiski, ja var iemantot tādu mieru, tādu drošības sajūtu... Viņa nebija nekāda dižā dievlūdzēja.

– ... jau gribēju teikt – budiste...

– Jā, drīzāk budiste – no dabas. Un no tā visa kaut ko esmu dabūjusi es arī. Man nav bail. Es saprotu, ka esmu vajadzīga bērniem un ka būtu vēl interesanti dzīvot, bet tā – lielās līnijās...

– Bija. Jaunībā man negribējās nomirt, kamēr vēl neesmu piedzīvojusi tādu...

– Lielo mīlu?

– Jā. Gribējās zināt, kā tas ir. Tad gan man bija tā, pat ļoti stindzinoši, bail no kāda pārrāvuma.

– Un tu piedzīvoji to lielo mīlu? Vai Vili satiki jau tad, kad vētru un dziņu laiks bija mazliet norimis?

– (Ilgi, ilgi domā.) Vai, kā es gribētu izvairīties... man liekas, ja sākšu runāt, kļūšu banāla...

– Zini, par ko man mazliet žēl joprojām? Ka esam tik piesardzīgi... Nu, paldies Dievam, marķīzu de Sadu dzīvē nepazīstu, lai gan pieļauju, ka ir cilvēki, kuru dzīvē gan jau notiek visādas trakulības... Bet tā – lielās līnijās, cik esmu par to runājusi ar citiem, mēs kopumā esam ļoti atturīgi. Man vispār ļoti patīk runāt par mīlestību un mīlēšanos. Tad tas it kā uzburas galvā, tādā gaisotnes līmenī – tā atļaušanās, ka mēs par to droši pļāpājam. Tas ļoti tuvina. Un reizē pasargā no kādas sāpīgas apdedzināšanās, vilšanās... Var teikt, ka dzīvē esmu palikusi tādā kā platoniskajā fāzē. Bet ir prieks, ka izdevies satikt cilvēkus, ar kuriem vismaz var vienoties kopīgā sajūtā. Daudzi no šīs tēmas izvairās, viņiem pat runāšana šķiet tabu. Esmu laimīga, ka esmu vismaz tajā laivā, kur atļaujamies izteikties, fantazēt...

– Jā... Skaidrs, ka intriga paliek – kā būtu, ja būtu... Varbūt varētu atļauties daudz vairāk... Varbūt es nevienam nenodarītu pāri... Bet intuīcija saka, ka tā ir ilūzija. Vienmēr kādam sāpēs, kāds būs aizvainots. Tāpēc... šķiet, ka nav vērts sabojāt. To brīnumu, kas jau ir.

– Reizēm ej pa ielu, jūti skatienus, un ir tā vibrācija, sajūta, ka esi dzīvs. Vai tu domā to trīsuļojošo sajūtu? Vai domā, ka tā reiz pāries?

– Nepāriet. Es to redzu. Un mani tas ārkārtīgi iedvesmo. Redzu, ka var iemīlēties arī 73 gados, un tas ir brīnišķīgi.

– Nē... reāli iemīlēties! Gaidīt, satikt, priecāties, kad atnāk, un vienam no otra tuvuma droši vien noreibt un sajūsmināties... Sev tuvā lokā zinu tādus gadījumus. Man tas ir apliecinājums tam, ka nekas nebeidzas. Paldies Dievam, ka mums tas ir dots! Citādi... nav vērts.

– Šitie – jau jā. Kad sāku strādāt ar pirmajiem Liepājas kursa studentiem, tad, skaidrs, visu laiku bija kādas acu spēlītes, jutu, ka esmu viņiem interesanta arī kā... būtne, ne tikai kā skolotāja. Bet tagad jau es pret viņiem – ar tādu mammas sirsnību. Ja arī kāds man pieķeras, tad tā cilvēciski.

– Kas tu pēc iekšējās sajūtas esi vairāk – pedagoģe vai aktrise?

– Reiz, kad man šādu jautājumu uzdeva – sen, sen –, teicu, ka mamma. Ko teiktu tagad? Laikam skolotāja. Man gribētos būt aktrisei, teikšu godīgi... Bet tas ir daudz ekstrēmāk. Veselībai kaitīgi. Pirms katras izrādes tev gribas nogulties uz asfalta un mirt. Bet, paldies Dievam, pēc tam vienmēr ir lidojums, atvieglojums, prieks, esi dabūjis to enerģijas vilni atpakaļ. Un tas ir graujoši – tā pilnīgā eiforija.

– Baidos, ka nē.

– Un bieži vien traumējoša arī tuvākajiem?

– Viņiem varētu būt ja ne traumējoši, tad traucējoši – mana prombūtne vakaros. Joprojām esmu viņiem vajadzīga – lai parunātos, pievaktētu, paskatītos. Bet mazās uzvaras vairāk saistās ar pedagoģisko darbu. Piemēram, runas stundas pasniedzu arī jauniešiem Latvijas Televīzijā, un vakar dzirdu – viņu balsis beidzot sāk ieskanēties. Tie ir tādi mazie prieki, kad redzu, ka esmu uz pareizā ceļa, ka lēnām virzāmies tuvāk mērķim.

– Jā. Bet skolotājs reizēm var dot savu spēka pielikšanas punktu – tāpat kā aktieris, kurš iekrīt dvēselē ar kādu lugas frāzi, un sagriež cilvēkam visu dzīvi tā, ka viņš kaut ko saprot pēc būtības. Un izmaina sevi. Skolotājam ir visas iespējas būt tikpat nozīmīgam. Daži no tiem, ar kuriem sen, sen esmu strādājusi, joprojām mani uzmeklē, grib satikt – un es jūtu, ka kaut ko aiz sevis esmu atstājusi.

– Iedvesmojusi kā personība?

– Tik skaļi es negribētu teikt.

– Tu esi tāds mierīgais ūdens, vai tevī iekšā tomēr plosās bangas?

– Ceru, ka kaut kur dziļi plosās. Lai gan esmu kļuvusi tik rāma, mierīga... arī iekšēji. Esmu ilgi ar to nodarbojusies, sevi audzinājusi, ieguldījusi baigo darbu. Tas palīdz, jo tikai tā es varu darīt to, kas man jādara. Citādi es droši vien nemitīgi slimotu, „noplīstu”, liktu ciest tuvākajiem – ar savām šaubām, nedrošību, bailēm... Tagad to visu esmu iemācījusies atpazīt un pateikt sev nē. Es nelaižu to sevī iekšā.

– ... tāpēc, ka viņi citādi nevar. Tāpat kā dzejnieks nevar nerakstīt. Ja viņš ir īsts dzejnieks, nevis rīmētājs, štukotājs. (Ilgi domā.) Zini, es dziļi ticu, ka tas, kas man būs lemts, arī notiks. Varbūt es joprojām tik intensīvi daru tik daudz visa kā, ka jūtu – tas mani pabīda uz priekšu. Manu uzdrīkstēšanos, tehnisko varēšanu. Man nav nekādas apdalītības sajūtas, ka man nepiedāvā kaut ko īpašu. Zinu, ka tad, kad būšu gatava, piedāvās. Visādi brīnumi notiek, viss mijas roku rokā, prieki un bēdas. Dienā, kad nomira Mārtiņš Freimanis, es skraidīju pa māju, un Vilis nezināja, ko ar mani iesākt, nekādi nevarēja nomierināt. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka Jaunais Rīgas teātris nevar spēlēt Ventspilī „Melno pienu”, jo aktrise ir slima, nav īsti, kas ielec lomā, un es tādā labilā stāvoklī teicu – es varu nospēlēt. Vilis skatās uz mani lielām acīm – tu to nopietni? Es teicu – jā. Un Alvis ar lielu prieku piekrita, lai nebūtu jāatceļ izrāde. Nu, kā – liela zāle – „Jūras vārti”, viss izpārdots līdz malai... Tā vienas dienas laikā ielēcu „Melnajā pienā”.

– Jā, man iedeva eksemplāru, mēs to izstaigājām, un tad sapratu – varu to izdarīt tikai tāpēc, ka līdz šim esmu darījusi visu ko, arī lēkusi dažādos projektos, un tāpēc, ka man piemīt tāda skatuviskā nekaunība – ka vispār uzdrīkstētos iedomāties, ka to varu. Iet un darīt, nenobīties, neanalizēt, kā būs. Un, ja tu to dari ar pārliecību, tad arī vari izdarīt. Bija skaisti – visi „Jūras vārti” stāvēja kājās.

– Cik reižu tu pirms tam biji redzējusi šo izrādi?

– Vienu – pirmizrādi. Un tas bija ļoti sen.

– (Smejas.) Ar Alvi parunāju pa telefonu. Un to, ko Alvis man teica...

– ... tu nevari atkārtot? Un ko viņš teica pēc tam?

– Bija ļoti priecīgs. Vēl vienu reizi to nospēlēju arī Rīgā. Man bija tāds prieks spēlēt kopā ar Sandru, manu kursabiedreni, ar Elitu, kura ir mūsu ģimenes draugs, Lieni un Ivetu – manām studentēm. Pie Janas pāris reižu pat aizbraucu uz slimnīcu. Ir taču svarīgi, lai viņa saprot, ka es nekādā veidā nekonkurēju. Tieši tāpēc arī gaisotne veidojas tāda brīva un laba. Man pašai bija interesanti, un viņām bija pacēlums – izrāde ir tāds emocionāls, interesants piedzīvojums.

– Zini, ir cilvēki, kuriem nevaru iestāstīt, ka tu neesi...

– ... krieviete?

– Esmu pie tā jau tik ļoti pieradusi, ka pat neanalizēju. Nē, es to uztveru kā loģisku iznākumu – Helēnu spēlēju jau kopš 2006. gada... Lai gan reizēm nolaižas rokas, kad saprotu, ka cilvēki totāli jauc tēlus ar dzīvi... Iedomājies, kāds absurds – Anitai Kvālai aptiekā nepārdod zāles, jo farmaceite baidās, ka tik viņa kādu nenoindē! Nu, vai nav sviests? Līdzīgs stāsts ir par mani – labi, domājiet, ka esmu krieviete! Savā ziņā tā ir atzinība tēla trāpījumam. Sākumā ļoti smējos, priecājos. Esmu izgājusi visādām gammām cauri, tagad vienkārši saku – ahā... Bet faktiski ir pat labi, ka cilvēki neko nezina par mūsu dzīvēm. Lai skatās rezultātu. Tāpēc jau ir riskanti runāt šādās intervijās...

– Tu domā, ka viņi uz Helēnu sāks skatīties citām acīm?

– Vai nu uz Helēnu, vai nāks uz izrādi un neklausīsies tekstu, bet vēros, kā viņai tur viss tā... (Smejas.) Man šobrīd tā seriāla ir mazāk, nekā izskatās no malas. Parādos reizi divās nedēļās. Žēl tajā ziņā, ka tā ir vienkārši kolosāla komanda. Līdzīgi ir Jaunajā Rīgas teātrī, kur visi par visiem visu zina, cits citu atbalsta, ir ārkārtīgi saprotoši, sirsnīgi, zina labo un respektē problēmas. Arī Valmieras teātrī ir sava ģimene. Vienmēr ir patīkami būt starp savējiem, kuri par tevi priecājas pa īstam.

– Gan, gan. Režisoram ir izšķirīga nozīme mikroklimata veidošanā – vai būs tā, ka sejā smaidīsim, bet aizkulisēs vērpsim intrigas... Atceros, kad sāku strādāt Jūrmalas bērnu teātrī, to dibināja pilnīgi no jauna. Sanāca bērni, un divās pirmajās nedēļās iezīmējās tendence – tagad mēs par šito meiteni pasmiesimies. Apcirtu to saknē – acīs skatoties, visiem stingri pateicu, ka šeit, pie mums, tā nenotiks. Ja ir iebildumi – ejiet prom un veidojiet savu rēcējkomandu citur. Te mēs cits citu atbalstām, cits par citu stāvam un krītam. Visi skatās platām acīm, paiet brīdis, un cilvēks jūt, ka tieši tāda vide viņam ir pasargājoša un ļoti izdevīga. Līdzko tu pamani intrigu iedīgļus, tā – kniukš, kniukš! Tev ir visas iespējas, ja esi līderis. Tev tas jādara, jānocērt saknē. Domāju, ka režisore Inta Gorodecka ir nenovērtējama savā profesionalitātē. Skatītājiem ir laimējies, ka viņa šādu žanru risina ar prieku un patiku. Pati ar prieku lasa vienkāršos detektīvromānus un veido filmu – garu, nebeidzamu, kurā viņai pašai ir interesanti. Tāpēc nav disbalansa – ka mēs te tā, gariem zobiem, bet vispār jau gribētos...

– ... lielo mākslu?

– Jā, bet, tā kā skatītājs ļoti grib, nolaidīsimies līdz viņa līmenim... Tā nav. Cilvēki visu dara ar patiku – pēc profesionāliem kritērijiem, ar augstu patiesības latiņu. Un skatītājam jāsaprot – nav ko „cepties”, tas ir seriāla pamatprincips, ka reizēm attiecības jāveido absurdas, pretējā gadījumā notikums beidzas. Un tad jānāk citam notikumam. Lai visu nesadrumstalotu, ir jābūt tam, ka kāds kaut ko pārprot, nesaprot... Visu laiku jābūt kādai nezināmā zonai. Tādi ir spēles noteikumi. Ir ļoti daudz sašutuma, ka dzīvē tā nenotiek. Dzīvē apsēstos un izrunātu. Kāpēc viņš viņai nepasaka? Pieņemt šo žanru ir tāpat, kā akceptēt kūkas. Arī tās ir nenormāli kaitīgas, un principā tās nevajadzētu ēst. Bet tās ir garšīgas, un reizēm cilvēkam gribas svētkus. Problēma jau nav tā, ka kūkas vispār eksistē, ka kāds “nelietis” tās cep un ražo, bet gan tā, ka mēs paši piekrītam tās patērēt nebeidzami daudz. Ir pārsātināšanās, un tad vainojam kādu no malas, ka viņš tik cep un cep... Tāpat „cep” seriālus, bet tu drīksti nogriezt, cik tev svētkiem vajag. Mēdz jau teikt, ka tie bojā gaumi, notrulina uztveri, rada maldīgus priekšstatus par cilvēciskām attiecībām. Bet arī pasakās ir kāds kods, un bērns tās viens pret vienu neattiecina uz dzīvi. Viņš paņem to, kas viņam der. Cilvēkam jābūt pietiekami gudram, lai atsijātu neatbilstību, pārspīlējumu.

– Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš pats to tuvākajā laikā nedarīs, viņam ir pārāk piesātināta teātra dzīve, galvā daudz radošu projektu, viņam tas nav nepieciešams. Paldies Dievam, Jaunais Rīgas teātris spēj arī finansiāli aktierus nodrošināt tā, ka viņiem nav nepieciešamības...

– Jā. Bet Vilis nevienu mirkli man nav teicis, ka labāk ne. Es ļoti priecājos, ka viņš respektē to, ka katram jādara tas, kas viņam sanāk. Būtu muļķīgi, ja es sēdētu mājās un raudātu, ka nevaru veidot lielus dzejas uzvedumus. Es tos veidoju, bet tie nevienam lielā patēriņā nav nepieciešami. Man liekas, tas viņam būtu psiholoģiski daudz smagāk nekā tas, ka es ar vieglumu, prieku un zināmu azartu daru to, kas man padodas. Esmu ļoti daudz par to domājusi. Saproti – tu jau pamani, ka no vienkāršā skatītāja attieksme pret seriāliem ir pilnīgi dievinoša, apbrīnas pilna. Ar to saskaros, braucot uz laukiem spēlēt monoizrādi. Nāk, saka paldies, nes visādas skaistas, paštaisītas dāvanas... Bet no akadēmiskās, elitārās teātra vides attieksme ir... ļoti dažāda. Pietiek ar darvas pilienu – un uzreiz ir tā... Man ir bijis iemesls analizēt – pret seriāliem ir izteikušies cilvēki, kurus patiešām cienu, kuru viedokli respektēju. Mans salīdzinājums ar kūkām tieši no tā arī radās. Vismaz trīs diennaktis biju dziļās pārdomās – varbūt es tiešām indēju sabiedrību? Tu ej un domā – vai tiešām tu nodarbojies ar kaut ko noziedzīgu, nenormāli kaitīgu, ko pats neapzinies? Bet nezināšana jau neatbrīvo no atbildības. Tad es ļoti, ļoti tajā iedziļinājos un aizdomājos – kāpēc ar likumu neaizliedz beķerejas...

– ... un žurnālus...

– Jā, arī tur ir pilns ar sēnalām – lietojiet šos šampūnus, tos nelietojiet, vakuummasāža atgriezīs jums jaunību... Sapratu, ka nejutīšos vainīga par to, ka nestrādāju vis kādā elitārā svaigēšanas restorānā, bet beķerejā. Katrs pats ir atbildīgs par sevi, savu gaumi. Nav tā, ka es censtos kādu ievilināt. Mēs piedāvājam. Tas ir smaržīgi...

– Jā, un nevajag tik ārkārtīgi baidīties – mēs par zemu novērtējam skatītāju. Jā, ir cilvēki, kas ir atkarīgi... Un es arī esmu par to, lai mēs piedāvātu kaut ko augstvērtīgu, lai ir tā brīnišķīgi labā, elitārā māksla. Bet dzīvē nav tikai viena krāsa. Ir svarīgi, lai būtu viss spektrs. Katrs izvēlas.

Sauciet mani par naivu

– To nu gan es, liekas, pazīstu. Tā ilgstoši un radikāli nekad sev neesmu darījusi pāri. Ir bijuši periodi, vidusskolas laikā, kad šķita, ka smaidīt ir nepieklājīgi un ciest ir tā... pa īstam. Bet, kopš man ir bērni, man vispār vairs nav tādu jautājumu. Kad tu kaut ko sēj, stādi vai grāb lapas, tev taču nerodas jautājums – kāda tam jēga. Tu intuitīvi jūti, ka tas jādara. Tāpat ar bērniem – man vairs nerodas jautājums, kāda manai dzīvei ir jēga, jo ir skaidrs, ka esi viņiem nepieciešama. Turklāt – iespējami harmoniska, tāpēc tas maigums kaut kādā devā jāvērš arī pret sevi, jo pretējā gadījumā arī viņi to nesaņems.

– Šķiet, latviešu sievietēm patīk upurēties, krist askēzē, pašaizliegšanā. Tu to nemaz nepazīsti?

– Manī laikam ir tāds milzīgs izdzīvošanas instinkts. Atceros, kad bērniņi bija pavisam mazi un es – pārgurusi, jo pa dienu strādāju, bet naktī viņi man neļāva gulēt, tad... Tevi modina jau kuro reizi, tu jau atrodies uz roku trīcēšanas robežas, un liekas – ar kādām tiesībām?! Es vienmēr esmu apzinājusies savas cilvēktiesības. Man ir bijis ļoti svarīgi sevī to apvaldīt, atpazīt, ka manī ir tik krass ego. Labi, ka es to izkontrolēju pašā saknē. Pēkšņi pamanīju, ka manī ceļas dumpīgums. Ja man nedod elementāri tās pāris stundas miega, tad liekas – āāā... no manis nekas nepaliek pāri. Es kaut kā vienmēr esmu jutusi to saikni – ja man ir labi, tad arī bērniem ir labi. Un tas, paldies Dievam, nav uz viņu rēķina. Es ceru, ka ne.

– Nav gan. Teiksim, ebreju ģimenēs bērns saņem tikai vislabāko. Varbūt arī tāpēc tā tauta ir tik sīksta un stipra. Nezinu, vai tas latviešiem ir raksturīgi.

– Vai tu, lai kaut ko sasniegtu, mēdz staigāt līkločiem – ar mazām viltībiņām, meliņiem, intridziņām?

– (Smaida.) Zini, man vispār ir raksturīgs tāds baigais naivums. Man ģimenē ir mācīts, un no malas esmu dzirdējusi padomus – tu tikai nepasaki viņam visu, nestāsti par sevi! Bet man dzīve rāda – tieši otrādi! – jo tu ar atvērtāku sirdi ej, jo tevi kā tīru mantu arī pieņem, un tad tu arī daudz ātrāk ej uz mērķi. Ir bijuši „entie” gadījumi – ka vajag nevis viltīgi caur puķēm likt kaut ko manīt, bet, teiksim, pēkšņi iesaukties – ak, kā gribētos izbraukt ar laivu! Un tev saka – mums ir laiva, vari ņemt un braukt! Saproti? Tu dabū momentā. Tikai vajag pateikt. Nevis – ak, vispār jau braukt ar laivu ir skaisti... filozofēt riņķī apkārt, lai noprot. Nē, runā skaidru valodu! Bija periods, kad puikas bija mazi, un es kādu pusgadu nodarbojos ar to, ka liku viņiem formulēt savas vēlmes. Viņš ienāk virtuvē un saka – man gribas dzert... Es atbildu – jā, un ko es tur varu darīt? Tad viņš saka – lūdzu, ielej man ūdeni. Ā – lūdzu!

– Jā, bet skaidri palūgt, ko vēlas. Man ļoti nepatīk mānīties. Reizēm kaut ko nepasaku līdz galam, jo, liekas, tas varētu otru cilvēku ievainot. Neesmu droša, ka to vajag. Nu, ko es iegūšu, ja pateikšu savu viedokli? Un kāda tur taisnība? Tas ir tikai mans viedoklis. Kas tad es esmu – pēdējā patiesības instance, kas pauž galējo verdiktu? Tāpēc reizēm neizsaku. Bet, lai melotu vai spēlētos – man mājās slimnieks, nekad! Ar to es tā uzmanos, ne ar savām, ne tuvinieku slimībām, sliktām pašsajūtām nespēlējos. Man liekas, ka tas var momentāni piepildīties. Cilvēki no malas taču kolosāli redz – ja viņa klātbūtnē stāsti mazos meliņus kādam citam, viņš saprot, ka pret viņu tu izmanto tos pašus ieročus. Un tevi vairs īsti neņem par pilnu. Bet par to, ka šā iemesla dēļ es atstāju tādu naiva cilvēka iespaidu, es nebaidos. Labāk naiva nekā melīga.

– Tavām attiecībām ir paliels stāžs. Vai esi sapratusi, kā tās ar gadiem mainās? Daudzi jau to attiecību pilngadību nepiedzīvo – padzīvo, šķiras, padzīvo, šķiras...

– Man grūti teikt par citiem – kāda iemesla dēļ viņi saiet ar kādu kopā. Sākums var būt ļoti atšķirīgs. Man, piemēram, nekad nav ienācis prātā, ka es varētu momentāni sagribēt ar kādu precēties tāpēc vien, ka izjūtu taurentiņus vēderā. Un vispār nekas obligāti nav jādara. Pietiek ar to, ka Dievs tev uzdāvina tādu brīnišķīgu sajūtu. Man jau liekas, ka ir lieliski, ja esi kopā ar cilvēku, ar kuru tev ir kopējas pamatvērtības. Ir jābūt līdzīgai izpratnei par to, kas ir labs, kas ļauns, ko drīkst, ko – ne. Par to pašu melošanu. Ja ģimenē pieņemts visu laiku par kaut ko piemelot, tev droši vien jāatrod kāds, kas arī to atzīst par labu. (Iesmejas.)

– Jā, un jūs abi tos pieņemat. Man ir tā paveicies, ka Vilim ir līdzīgi, viņš arī ir tāds... būtībā tiešs cilvēks. Tikai mācējis sabiedrībā uzlikt tādu vēso masku. Neatkarīgo. Vīrietim tas, iespējams, ir vajadzīgs – lai izskaties mazliet nepieejams, noraidošs.

– Vai tev ar sevi mēdz būt arī kādi kompromisi?

– Kā tad! Dabīgi. Visu laiku. Sīkās lietās reizēm ļauju sev atkāpties no kādiem spartiskiem uzstādījumiem. Citādi es nemitīgi būtu nelaimīga. Jo nespēju piepildīt tās visas apņemšanās par vingrošanas plāniem vai palīdzēšanu bērniem mājasdarbos. Ik pa laikam apdauzos pret to, ka mans pozitīvais plāns vienkārši nav iespējams. No malas ielaužas kaut kas cits, esi spiests uz to reaģēt, atsaukties, runāt pa telefonu, traukties turp, kur kādam noticis kaut kas negaidīts, radusies kāda vajadzība... Tu nevari dzīvot tādā skaistā režīmā, ar striktu programmu. Kaut ar normālām brokastīm, pusdienām vienreiz dienā... Ja būtu iespējamas vakariņas – tad vispār būtu kolosāli!

– Par to es vairs neuzdrīkstos pat sapņot! Tas nav iespējams. Bet es mēģinu to uzburt tādās nākotnes bildēs – es varētu būt vecmāmuļa, kas gaidīs lauku mājās ar smaržīgām plātsmaizēm, visu ko sašmorējusi, un viss tāds veselīgs...

– Aiz loga zied izravēta puķu dobe…

– Jā, jā, tas varētu būt idilliski.