Anna Šteina. Atklāti par bērnības un attiecību dēmoniem
„UgunsGrēka” negantās Kitijas atveidotāja Anna Šteina nesen kļuvusi par drāmas terapeiti. Jauniegūtās zināšanas palīdzējušas salikt pa plauktiņiem arī viņas pašas piedzīvoto – sarežģītās attiecības ar tēvu un puišiem, kā arī iegūt lielāku pašpārliecību.
Ar to rēķinos, ka cilvēkiem varētu būt grūti nošķirt mani no lomas, taču vienlaikus, un to pierāda kolīzijas politikā, cilvēku atmiņa ir īsa. Tiklīdz seriālā nebūšu, arī Kitijas loma cilvēku atmiņā būs izgaisusi.
Taču pati par šo tēlu esmu ļoti priecīga. Man nav bijis tik sievišķīgas lomas; domāju, arī kolēģi un režisori mani ierauga citā gaismā. Šī loma atvērusi arī manu jauno dimensiju. Jo ikdienā jau neģērbjos kā Kitija – viņa taču staigā tikai mini brunčos, kleitās un augstpapēžu kurpēs!
Runājot par tēla ļaunumu, cilvēks jau nav ne melns, ne balts. Kitija grib labi dzīvot, bet viņai visu laiku kaut kā nesanāk. Viņa mēģina sev panākt labumu vienā veidā, aplaužas, otrā veidā – atkal aplaužas. Viņa ir tāda, nu, lūzerīte! Īstenībā nabaga cilvēks, kam visu laiku neveicas.
Tādu attaisnojumu savai varonei esi atradusi?
(Smejas.) Viņa tāpat kā visi vēlas būt laimīga, nodrošināta un mīlēta. Atšķirīgs ir tikai veids, kā pie tā katrs nonāk. Domāju, ka es nerīkotos kā Kitija – viņai ir raksturīgi visai radikāli gājieni. Bet tad atkal domāju, cik bieži, kad Saeimā nonāk jauki cilvēki, brīnāmies: „Arī viņš kļuvis tāds pats kā pārējie! Bet agrāk taču bija tik godīgs!” Tāpēc nudien par Kitiju negribu teikt, kāda viņa melna, bet es – balta. Man tas melnbaltais periods jeb bērnība beidzās. Tas laikam saistīts ar jauniegūto profesiju – drāmas terapiju. Vairs neesmu tik kategoriska savos spriedumos par cilvēkiem, kā bija agrāk. Ja kādreiz uzskatīju, ka taisnība ir tikai man, tad pašlaik spēju pieņemt pretējus viedokļus. Vairs nekonfliktēju, lai pierādītu savu patiesību.
Valdis Škutāns māca dejot Annai Šteinai un Jakovam Rafalsonam
Drāmas terapiju apguvi, lai iegūtu otru profesiju vai lai ko vairāk saprastu par sevi?
Apzināti gribēju iegūt otru profesiju lielākai iekšējai drošībai, jo aktiera darbs tomēr ir ļoti atkarīgs no tā, vai režisors izvēlēsies tevi. Taču mācoties esmu daudz sapratusi arī pati par sevi un vispār par mana vecuma cilvēkiem. Piemēram, man visu mūžu sagādājuši problēmas dažādi pārbaudījumi, kuros kāds sniedz vērtējumu. Tad ir tik milzīgas bailes un tik liels stress, ka esmu kā sastingusi. Izrādās, tā nav problēma man vienai. Mācoties vienā no sesijām mums kādam bija jāspēlē klients, bet citam jāuzņemas terapeita loma. Pēdējo visi baidījās spēlēt. Man kursabiedri teikuši – es labāk gribu strādāt ar īsto klientu, jo tad neviens no malas neskatīsies un nevērtēs. Es tam pārkāpu pāri, jo sapratu, ka labāk kļūdīties mācību procesā, nevis darbā. Bet iedomājies, kas mūsos sēž: labāk neko nedarīšu, ka tikai pasniedzējs neredz, ka kļūdos. Pagājušajā vasarā biju Anglijā praksē un tur redzēju, ka studenti identiskā situācijā atzīst, ka jūtas neomulīgi. Taču atšķirība ir tā, ka viņi iet un dara, turklāt nekautrējas stāstīt par savām izjūtām. Viņiem nav neērti tajās atzīties. Bet mēs tik ļoti baidāmies, ka kāds mūs varētu slikti novērtēt. Padomju laiku audzināšana un skola daudziem bijusi traumējoša.
Normālam cilvēkam tiešām to negribas, bet tādam, kam bērnībā pietrūkusi uzmanība, gan. Kā manā gadījumā. Mans tēvs no ģimenes aizgāja, kad man bija divi mēneši. Drīz viņam izveidojās cita ģimene. Tēvs mani akceptēja, bet viņš vispār nebija no tiem, kam dikti patīk bērni līdz vecumam, kad viņi izveidojas par līdzvērtīgiem sarunu partneriem. Tāpēc mēs bieži netikāmies. Tas, protams, lielā mērā bija neapzināti, taču patlaban domāju, ka, izvēloties aktiera profesiju, man tas bija veids, kā saņemt uzmanību. Man tās trūka visu bērnību un ne tikai no tēva. Mamma rāvās divos darbos, viņa vispār daudz strādāja, vecmāmiņa slimoja, arī nevarēja man pievērsties un nomira, kad man bija tikai seši gadi. Atceroties skolu... Man bija īpaši nesavācami mati. Tāpēc arī no klasesbiedriem saņēmu ne tādu uzmanību, kādu biju vēlējusies. Nebija tā, ka mani baigi apceltu, taču visu laiku pavadīja sajūta, ka esmu bišķi citādāka. Un droši vien, aizejot aktieros, bija neapzinātā vēlme beidzot iegūt tādu uzmanību, pēc kādas visu bērnību ilgojos.
Annas Šteinas karjera
Laikam jau ne, jo kaut kāda neapmierinātība manī urķējas visu laiku. Es taču no teātra pagāju malā ne jau aiz tā, ka man tur slikti klājās. Liepājas teātrī biju štata aktrise, viss bija labākajā kārtībā, arī vēlāk tur ārštatā lomas spēlēju. Pirms dažiem gadiem man bija monoizrāde, taču vienalga jutu, ka iekšējas apmierinātības manī nav. Jo redzi – spēlējot lomu, tu nevari salikt kopā tiltiņu starp lomu un tavu pašas dzīvi. Arī, grāmatas lasot, neko daudz par sevi nevari saprast, jo mēs visi esam baigie žuļiki: tiklīdz ir draudi piedzīvot ko sāpīgu, sākam mānīt paši sevi, ka tas uz mums neattiecas. Ar mani bija tāpat. Kad gāju terapijā, kādā brīdī jutu – kaut kas bezgala sāpīgs atrauts manī vaļā. Tikai pamazām viss tika salikts pa vietām.
Ko tev devusi sevis izzināšana?
Lielāku pārliecību par sevi. Piemēram, seriālā: ja būtu kāds aizrādījums no režisores puses, agrāk to būtu uztvērusi ļoti personīgi. Tagad saprotu, stāsts jau nav par to, ka esmu nemākulīga, tizla un vēl kaut kāda, bet gan par to, ka režisors redz, kas jāpamēģina izdarīt nedaudz citādi.
Man ir arī lielāka pārliecība, ka diezgan daudz varu izdarīt. Rudenī man bija jāraksta maģistra darbs, jāvada teātra pulciņš skolā, jāfilmējas seriālā, jāspēlē izrādes un vēl Ziemassvētku pasākums jārežisē. Saskaitīju, ka vienā dienā piecas reizes esmu pārslēgusies no viena darba uz otru. Nezinu, cik ilgi tā varētu skriet, jo brīžiem šķita, ka smadzenes pārkarsīs. Tad domāju, cik tas būtu labi – kaut vienu vakaru mājās pārrasties ap septiņiem, nevis desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā. Vai pabūt abas brīvdienas mājās. Bet vienlaikus tas radīja labu sajūtu, ka ir jomas, ko es varu izdarīt.
Laikam pat ne pārbaudīt, bet kādam pierādīt, ka to varu. Piemēram, tēvam.
Domāju, tā vispār bija tikai mana vajadzība kaut ko pierādīt, un viņš par to pat nenojauta. Filmā „Man patīk, ka meitene skumst” filmējos pie tēva. Pēc manas mammas un viņa sarunām sapratu, ka viņš bija domājis – mums ir tādas ļoti labas attiecības, un viņš mani labi izprot. Bet mums tuvu sarunu par dzīvi vispār nebija; mēs tikai par mākslu tikām runājuši. Un man vienmēr bija sajūta, ka viņš ir zinošs, kompetents, daudz redzējis un man jāspēj turēt viņam līdzi. Baidījos, ka tikai nepasaku ko baigi stulbu un viņš nepadomā, ka neesmu īpaši gudra. Tikai pēc tam, kad pati izgāju terapiju, esmu apzinājusies, ka pat tad, ja bērns ir maziņš un citiem šķiet, viņš neko nevar saprast, viņš savā prātā var izdomāt visu ko! Visdrīzāk mani neapzināti pavadīja doma – varbūt esmu vainīga, ka tēvs no ģimenes aizgāja?! Un tāpēc visu mūžu viņa klātbūtnē bija bail izgāzties.
Viņš jau nepamanīja, ka tevī ir tādas bailes, vai ne?
Pilnīgi noteikti nepamanīja. Jo es pati arī ārēji to neizrādīju. Deguns augšā... Man kādreiz cilvēki teikuši, ka es tāda dusmīga staigāju. Bet tā arī bija pašaizsardzība. Ja esi ievainojams, ir vieglāk uztaisīt augstprātīgu sejas izteiksmi un raudzīties visiem pāri tālē. Bet īstenībā tas ir tikai tādēļ, ka tu jūties maziņš un pārbijies.
Zināmu saistību pamanīju. Piemēram, reizēm, kad biju vīriešu kompānijā vienīgā sieviete un tad pievienojās vēl kāda, manī parādījās trauksmīte, jo atkal bija bailes, ka kāds kaut ko var atņemt. Bijis arī tā, ka mīļotais puisis nav laikā pārnācis mājās un man ik pa brīdim nozibēja doma – varbūt viņš mani pametis. Arī, kad sastrīdējāmies, nespēju ilgi dusmoties, parasti pirmā sajutos vainīga, jo atkal bija bailes, ka pēc strīda viņš mani pametīs. Tās bija manas grūtības, ko esmu apzinājusies. Bet tas ir labi, jo, tikai apzinoties, varam kaut ko mainīt.
Aktrise Anna Šteina spēlē tenisu
Man bijuši dažādi periodi, bet globāli vēlos, lai man būtu blakus otrs cilvēks. Nevaru teikt, ka ļoti slikti jūtos, būdama viena, jo man vajadzīgs arī laiks sev, bet to jau var dabūt, arī esot attiecībās. Tajā pašā laikā esmu sevī pamanījusi atkarības iezīmes. Vēl tajos laikos, kad nebija mobilo telefonu, esmu sēdējusi mājās un gaidījusi, kad viņš piezvanīs, lai gan zināju, ka tāds cilvēks var arī nepiezvanīt, kaut ir solījis. Ja kāda draudzene man ko tādu sacītu, es „i” viņai teiktu: „Stulba esi?! Braucam, neviens nav jāgaida!” Bet pati esmu sēdējusi un gaidījusi visu sestdienu un svētdienu... Arī tāda esmu bijusi.
Man grūti bijis attiecībām pielikt punktu. Vairākkārt bijušas par to pārdomas, bet neesmu to izdarījusi, jo bija bailes palikt vienai. Un tad paiet daži gadi, un to izdara otra puse. Bet arī tagad neesmu tik droša, ka būtu spējīga pielikt to punktu. Var jau gudri runāt, bet nezinu, kā rīkotos situācijā, kad ir emociju jūklis.
Jo ilgākas attiecības, jo ilgāks laiks vajadzīgs, lai tiktu ar to galā. Kādam gadam ir jāpaiet, kurā izdzīvot visus svētkus, dažādus notikumus bez otra cilvēka. Taču ne jau visas šķiršanās ir grūtas. Piemēram, pēdējo pārdzīvoju diezgan viegli un ātri sapratu, ka tā ir labāk. Jo, kā smējos par savām pēdējām attiecībām, tajās esot, esmu izlējusi tik daudz asaru, ka kopā kādu okeānu esmu pieraudājusi. Tā ka šajā okeānā ne tikai viena, bet vismaz trīs zelta zivtiņas varētu dzīvot. Tagad ceru, ka tās nāks un piepildīs manas vēlmes (smejas). Šķiroties asaru vairs nebija. Bet neko arī nenožēloju, jo tas, kas pieredzēts, mūs bagātina. Tagad gan šķiet, ka zinu, ko es vairs negribētu, bet nav jau teikts, ka atkal neuzkāpšu uz tā paša grābekļa. Dzīve ir dzīve.
Pēc kādām attiecībām ilgojies?
Man gribas izbaudīt kopīgas sajūtas, kopīgus ceļojumus, kopīgu sportošanu. Visās manās iepriekšējās attiecībās ļoti trūcis tādu kopēju vakaru, kad pārnāc mājās pulksten sešos, septiņos. Un tas tās pastāvīgās skriešanas dēļ. Gribas ko tādu ļoti skaistu un harmonisku.
