Valters Krauze. Drusku asprātīgs, inteliģents un dzīves apbružāts
Pēc aiziešanas no radio un neliela klusuma brīža Valters Krauze ir atgriezies – notiek izrādes „Grēku kalna dīvaiņi” mēģinājumi. Tikmēr Valters nosmej, ka izrādē viņam atvēlētā loma ir gluži kā par viņu pašu – drusku asprātīgu, drusku inteliģentu un drusku dzīves apbružātu cilvēku.
“Man pašam šī izrāde šķiet intriģējoša. Stāsts ir par to, ka katrā ciemā parasti ir kāda vieta, kur cilvēki pulcējas. Taču uzrodas darbīgi cilvēki, kas konkrētajā vietā vēlas uzriktēt savu biznesu. Taču tad aktīvi kļūst visi vietējie ciema dīvaiņi, kas saviem spēkiem mēģina šo vietu nosargāt. Es spēlēju režisoru – tādu drusku asprātīgu, drusku inteliģentu, drusku dzīves apbružātu. Viņš kādreiz vēlējies darboties lielajā mākslā, bet sapratis, ka uz to labāk nepretendēt, un, lai nebūtu jākauc vai jāgānās, ka citi viņam dzīvi salauzuši, viņš izvēlas strādāt ar pašdarbniekiem. Tie jau parasti ļoti vēlas, un viņiem pašiem arī patīk tas, ko viņi dara. Voldemāram Šoriņam teicu, ka manis atveidotais tēls faktiski ir par mani pašu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka nekad neesmu pretendējis uz režisora vietu. Taču citādi nezinu, kā būtu, ja es strādātu teātrī. Nekad nav bijis sevi jāpārbauda kā dramatiskā teātra aktierim, taču pieļauju – ja nekas prātīgs no manis nebūtu sanācis, varbūt būtu sācis vainot režisorus, ka man izrādēs tikai ar paplāti pāri skatuvei jānoiet, un viss. Protams, kādreiz darbā esmu juties nesaprasts, esmu arī spītējies un pretim runājis, taču nekad neesmu no kāda grauts.
Topošās izrādes fotosesija
Nav jābūt „perfectum mobile”
Aiziešanu no radio negribu komentēt – to uztveru kā vienu noietu dzīves posmu. Katrā ziņā nekādas durvju ciršanas nebija. Apzinos arī – man neviens nav solījis, ka televīzijā vai radio strādāšu līdz sirmam vecumam vai man vispār kaut kas šajā dzīvē būs garantēts. Kā es pats dzīvi uztveršu vai būšu gatavs darīt vienu vai otru darbu, tik man arī būs piedāvājumu un iespēju. Pašlaik, kad zināms skrējiens apstājies, arī tajā ir savs foršums. Ieraudzīju, cik ātri mājās krājas putekļi, varēju vairāk pievērsties sadzīvei, draugiem, brīvāk plānot dienu un to izbaudīt. Redzēju, ka prieku var gūt arī no nelielām ikdienas lietām. Piemēram, uz palodzes sastādīju divas kastes puķu. Ziedu nosaukumus neatceros, tās ir puķes, kas prasa vismazāko kopšanu (smejas). Jo pagājušajā vasarā pārcentos un sava stulbuma dēļ puķes nobeidzu. Uz ziedu mēslojuma pudeles nebiju izlasījis, ka viens korķītis šķīduma paredzēts uz desmit, nevis vienu litru ūdens. Tā teikt, pārmēsloju. Kad puķēm lapas palika dzeltenas, vēl ar cerību skatījos, ka kaut kas varbūt izdosies, bet, kad nu tās nobeidzās pavisam, nevarēju vainot ne karsto vasaru, ne to, ka putni tās būtu noknābājuši (smejas). Taču tagad man uz palodzes puķes zied, un man nudien tas rada prieku. Patīk arī skatīties, ka tirgū un lielveikalos stādu nodaļās cilvēki aktīvi iepērkas – tātad viņi kaut ko audzē, nevis sēž mājās un čīkst, ka atkal kaut kā nav. Tā čīkstēšana un mūžīgā neapmierinātība man netīk.
Protams, arī pārspīlēt nevajag, jo nevienam jau nav jābūt „perfectum mobile”, kad tu klūpi un krīti un tik smejies! Tas jau uz diagnozes pusi vilktu. Taču visiem rādīt savu neapmierinātību, tas man nav saprotams. Vismaz es citus ar to cenšos neapgrūtināt. Jo es liekuļotu, ja teiktu, ka nemiers par nākotni mani vispār neskar. Es taču pēdējos 20 gadus ilgi bez darba neesmu bijis. Kā ar to tieku galā? Citreiz sēžu un pīpēju, citreiz iedzeru kādu nomierinošu tableti (iesmejas), citreiz kādam piezvanu un aicinu kaut kur iet, braukt, kaut ko kopā darīt. Taču, kā jau teicu, kad ir pavisam slikti, es neesmu no tiem, kas kādam zvanīs un žēlosies. Tajā brīdī pats uz kāda zvanu varu neatsaukties vai atbildēt: labāk šodien netiekamies, bet jaunnedēļ. Kuram gan nepatīk, ka viņu pažēlotu, bet es laikam tomēr tā nevaru: ielikt galvu otram klēpī un teikt: “Pažēlojiet mani, paglaudiet!” Vēlme, protams, tāda bijusi, bet man taču ir jau četrdesmit... Nav vairs skolas gadi.
Laikam jau visu mūžu ir labāki un ne tik labi gadi. Atceros, man viens liels uzrāviens bija no četrpadsmit gadiem, kad sāku mācīties Kinoaktieru studijā. Tobrīd viss bija jauns! Skolā ģitāru spēlējām un dziedājām Imanta Kalniņa un Austras Pumpures dziesmas. Tad otrs uzrāviens sekoja, kad aizgāju no vecākiem, lai dzīvotu atsevišķi. Man tobrīd bija divdesmit viens gads. Bija sajūta, ka nu sākusies mana lielā dzīve, nu es darīšu visu pats! Protams, ik pa brīdim aizbraucu pie viņiem nodurtu galvu, lai izmazgātu drēbes un kādu latiņu, burku zaptes paņemtu vai pieietu pie viņu ledusskapja un vismaz uz to dienu pieēstu pilnu vēderu. Vēlmes tolaik bija lielākas par varēšanu.
Vēl bija arī studiju laiks, kad man patika sēdēt, dzert kafiju un filozofēt, kas es uz skatuves drīzāk varētu būt: Hamlets vai Hamleta tēva gars (smejas). Tobrīd domāju apmēram tā: ir taču pasaulē tāda kinobalva kā „Oskars”, kas man kaut kad nākotnē būtu jāsaņem. Jo es taču visur filmēšos, visi mani gribēs, un lomas sekos viena pēc otras. Un, protams, kādreiz būšu arī nopelniem bagātais skatuves mākslinieks. Šim periodam visi gājuši cauri, tur nekādas traģēdijas nav (smejas). Bet tad seko reālā dzīve, kad tev jāsāk pelnīt nauda un kad saproti, ka ar aktiera nopelnīto īrēt dzīvokli nevari atļauties. Ar katru gadu, kad gāju pie vecāku ledusskapja, kauns man kļuva arvien vairāk. Tā dzīve ievieš savas korekcijas, lai uz vecāku jautājumu: “Bērniņ, vai tev neko nevajag?”, varētu atbildēt ar noliegumu. Reizēm skatos uz šīsdienas jauniešiem, kas skaļākā pulciņā iet pa ielu, saplēš kādu pudeli alus vai apgriežas un rāda ar pirkstu: “Eu, redzējāt, kas mums garām pagāja?”, un secinu, ka es jau biju precīzi tāds pats un varbūt pat vēl trakāks par dažu labu. Katrs no mums mainās brīdī, kad jāsāk uzņemties atbildība un jārēķinās ar komunālajiem un visiem citiem maksājumiem, kas vairs nav uz kāda cita, piemēram, vecāku pleciem.
Nezinu, kāda būs mana tuvākā nākotne, bet, par vecumu domājot, ar draugiem esam runājuši, ka mēs visi gribētu vienā pansionātā dzīvot. Protams, katram vajadzētu savu istabu, bet māja būtu viena. Turpat blakus dārziņš ar rindu kartupeļu, zemeņu. Otrs variants, ka man būtu sava pavisam neliela mājiņa. Nevaru teikt, ka tur nepārtraukti būtu atvērto durvju diena, kur visi brauktu, dzīvotu un tusētu, bet iepriekš sarunātus “trīsdienniekus” draugiem gan es uzrīkotu! Kas zina – varbūt es varētu audzēt dārzeņus, arī kādu vistu. Man šķiet, ka arī cūku varētu uzaudzēt, ja ļoti vajadzētu. Tā gan pagaidām ir tikai mana spriedelēšana, jo cūkai līdz šim esmu tikai pirkstus bāzis degunā un graudus pabēris. Nesaku, ka tūlīt varētu kļūt par zemnieku, bet negribu arī sacīt, ka sev galvā esmu iecirtis, ka man visu mūžu apkārt būs tikai skatuves, kameras un mikrofoni. Protams, dažādu pārraižu un šovu vadīšana ir tas, ko man patīk darīt. Man patīk tas adrenalīns, kad tev uz vietas jāreaģē, jo scenārijā jau joki nav ierakstīti, tur ir tikai ģenerālsponsori un dziesmu autori. Un tas ir nenovērtējums prieks, kad izmetu kādu frāzi un pār zāli nošalc smiekli. Bet tas, vai kādā šovā vai pārraidē būšu, atkarīgs no režisoriem. Pašam pie kādas profesijas vai projekta turēties, kamēr pirksti kļūst balti, man galīgi negribas. Ja vienā brīdī sāc iet ar elkoņiem pa priekšu, nekas labs nav gaidāms. Bet tā es domāju šodien; varbūt, ja satiksimies piecdesmit gados, es jau būšu kļuvis kretīns. Bet negribētos gan, lai tā notiktu.
Neesmu jau arī es tikai balts. Taču apzināti esmu mēģinājis tikt vaļā no trim lietām – smēķēšanas, laivu braucienu lielās lustības (sauksim to tā) un neprasmes labā līmenī iemācīties vismaz vienu svešvalodu. Būšu godīgs – līdz galam man nav izdevies neviens no trim (smejas).
Dažkārt domāju, ka pret cilvēkiem varētu būt mīļāks un smaidīgāks, neraukt degunu, tiklīdz kaut kas nepatīk. Bet kas to lai zina, kā ir labāk?! Jo smaidīt amerikāņu plastmasas smaidu arī negribas. Ja man kāds nāk pretim platu smaidu tāds dikti optimistisks: “Sveiki, labdien, kā tad jums klājas?”, bet es redzu, ka viņam esmu jau piecpadsmitais, kam tas sakāms, nav tas feini. Tad labāk, ja man saka: “Eu, šodien neciešami karsts, labāk rīt tiekamies!” Man patīk patiesums. Ne velti man nozīmīgi cilvēki nekad nesūta īsziņas ar smaidiņiem, tas ir aizliegts! Bērniem un pusaudžiem tas piedodami, bet mūsu gadu gājumam – ne. Un ja tas cilvēks vēl ir nepazīstams... Piemēram, man atsūta īsziņu: “Sapulcīte mums šodieniņ nebūsiņās, sazvanīsiņimies rītiņās.” Un beigās smaidiņš. To atsūta cilvēks, ko tu nekad neesi ne redzējis, ne zinājis, ne saticis. Brīnos vēl, kāpēc tā sekretārīte neparakstījās kā Ieviņa. Vienu brīdi man pat šķita, ka viņa šādi ar mani koķetē (smejas). Bet varbūt esmu vecs perdelis. Sēžu, piemēram, kafejnīcā, man pienāk klāt un saka: “Šodien suliņu vai kafijiņu ar cukuriņu?” Es jau neko nesaku, tikai paskatos un padomāju, ka tāpēc aiz pateicībiņas lielāku rēķiniņu nesamaksāšu (smejas). Mūsu gados runājam ar pietāti, nevis – čmoki, čmoki. Nu tas manī izraisa smīniņu. Un vēl, par ko brīnos – esmu ar daudzām publikām strādājis un secinājis, ka smieklīgākās anekdotes skolotājiem šķiet par skolotājiem, dakteriem par dakteriem. Taču, kad zālē sēž sešdesmit ārsti, viņiem tomēr vairāk patīk, ka koķetē par kādu klāt neesošo dakteri misteru X. Kad pajoko par kādu klātesošu cilvēku, tad reakcija ir apmēram šāda – gadījums ar ārstu Amerikā ir smieklīgs, bet mūsu vidē tā gan nenotiek. Tā nu ir šeit pie mums ar humora izjūtu!
