Latviešu zinātniece, kura pētī ceptus kartupeļus

Kļūt par pārtikas zinātnieci nebija nedz Īrisas bērnības sapnis, nedz tīra nejaušība. Vēl pamatskolā viņai nebija ne mazākās nojausmas, par ko kļūt nākotnē. “Pēc devītās klases apsvēru iespēju mācīties par grāmatvedi. Tagad domāju – labi, ka to neizdarīju. Man taču tādas problēmas sagādā viss, kas ar to saistīts,” smejas Īrisa. Tad viņa izdomāja – būšu friziere. Aizbrauca uz Juglu, gribēja iestāties frizieru skolā, iesniedza dokumentus, bet, samulsusi no apkārtējās vides, nodomus mainīja. “Paldies Dievam, ka nekļuvu par frizieri. Jā, es arī tagad varu matus nogriezt, esmu to sev izdarījusi, kādreiz arī draugiem. Bet, kad ieeju frizētavā, redzu, ka viņi taču dzīvo īstā ķīmisku kosmētisko lietu virpulī. Parasti saku frizierei, lai nepūš nekādas matu lakas manas un viņas veselības labā.” Pēcāk Īrisa izšķīrās par labu ēdienu gatavošanas tehnologa profesijai un Smiltenes tehnikumā saprata – šī joma viņu patiesi interesē. Nākamais impulss turpināt izzināt visa apēdamā noslēpumus bija tikšanās ar mācībspēkiem no Pārtikas tehnoloģijas fakultātes: Ingrīdu Milleri un Dainu Kārkliņu. Un tad jau sekoja tradicionālais ceļš no bakalaura līdz pētniekam ar doktora grādu.

Nost ar mazo teātra somiņu

Īsts pagrieziena punkts Īrisas karjerā bija studijas Gentes universitātē Beļģijā. Gadu viņa tur mācījās „Erasmus” programmas ietvaros, vēlāk turp devās vēlreiz, lai iegūtu maģistra grādu uztura zinātnē. “Tas bija starptautiskais kultūras mutulis, kas mani ļoti ietekmēja – atvēra domāšanas aizkaru uz pasauli,” atzīstas Īrisa. Gente ir visīstākā studentu pilsēta, kur ik dienu mitinās aptuveni 9000 censoņu. Atverot auditorijas durvis, Īrisai pavērās raibu raibā publika –studenti no Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas un citiem pasaules kontinentiem.

Jaunā zinātniece atceras, cik pārsteigta bijusi, kad viņai izsniedza mācību materiālus. Pieradusi, ka Latvijā studenti uz mācībām dodas teju ar teātra somiņām, šeit izsniegtajam materiālu daudzumam nebija vietas pat nopietna izmēra plecu somā. Arī tik ierastais gājiens mācīties eksāmenam pēdējā vakarā negāja cauri. Nepieciešamo pienācīgi nebija iespējams apgūt ne nedēļā, ne arī divās. Gribējās jau arī baudīt raibo studentu dzīvi. “Tad mazliet salūzu tīri no tā, ka biju vīlusies sevī, palaižot visu tik brīvi,” atzīstas Īrisa.  

Ar saviem pētījumiem pasaulē

Studējot Gentē, Īrisa ievēroja, ka Beļģijā cilvēki ļoti daudz ēd frī, turklāt ar pamatīgu majonēzes kārtu. Kā zināms, arī mēs nesmādējam ceptus kartupeļus. Tā Īrisai radās doma papētīt, kāds labums un kāds sliktums mums ir no tupeņiem, kas cepti cepeškrāsni, uz pannas vai fritīrā. Viņa uzsver – mūsu iemīļotā zaļu kartupeļu cepšana uz pannas ir kaut kas īpašs, nav zināms, ka pasaulē šāds cepšanas veids būtu izplatīts. Pārsvarā ar ceptiem kartupeļiem saprot tādus, kas vārīti un pēc tam uz pannas apbrūnināti. Tādēļ Īrisas ārvalstu kolēģi nereti ir pārsteigti par latviešu tradicionālo metodi. Katram kartupeļu cepšanas veidam esot savi plusi un mīnusi. Viens gan skaidrs – vislabāk C vitamīns tajos saglabājas, cepot pa mūsu metodei. Tiesa, ķīmisko sastāvu ietekmē arī cepšanas laiks. Visnekaitīgākie ir zeltaini brūnie, jau kaitīgāki – tie, kam brūna garoziņa veidojas. Bet visgardākie un veselībai nekaitīgākie tomēr ir folijā ietītie un krāsnī ceptie. Jā, un vēl zinātniece iesaka cepšanai izvēlēties miltainākos kartupeļus. Cepšanas laikā notiek ūdens un tauku apmaiņa – jo vairāk iznāk ūdens, jo vairāk tā vietā ieiet taukvielas, tāpēc arī sulīgie tupeņi izcepas daudz eļļaināki nekā miltainie.

Par kartupeļiem ar Īrisu varētu runāt daudz. Dienu pirms mūsu sarunas viņa atgriezusies no Grieķijas, kur uzstājās ar prezentāciju. Tā viņa ik pa laikam samet pāris lietas pleca somā un dodas pasaulē, lai kolēģiem Vācijā, Francijā, Horvātijā, Čehijā, Jaunzēlandē, Taizemē, Dienvidāfrikā un citās pasaules valstīs stāstītu par Latvijā audzētiem kartupeļiem.

Par plovu, skābeņu zupu un šokolādi

Īrisas ikdiena paiet pētniecības darbā laboratorijā. Viņa smej, ka ik rītu, lai aizdzītu miegu, nepieciešama stunda. Un obligātā auzu pārslu putra. Tad diena var sākties.

Pa laikam viņa tiekas ar studentiem un dalās savā pieredzē. Pagaidām gan tas notiek reti, jo Īrisai ir iekšēja sajūta, ka līdz lektores līmenim viņai vēl jāaug.

Ja vien laiks ir vēlīgs, Īrisa pusdienas gatavo mājās. Tad labāk zināms, kas “lācītim vēderā”. Vislabāk viņai garšo skābeņu zupa un plovs – tāds kārtīgs, ne tas, kur tomātu mērce ar rīsiem samīcīta. Īrisa izvairās no pārtikas produktiem, kur kaut kas samīcīts, samalts vienā masā. Vēl viņa nu nekādi nespēj iztikt bez saldumiem, sevišķi melnās šokolādes.

Tuvākajā nākotnē Īrisa lolo nopietnus zinātniskos pētījumus, kuru nianses viņa gan neatklāj, vien min, ka pētniecības virziens būs saistīts ar cilvēku ēšanas paradumiem un to ietekmi uz mūsu kopējo uzturu. Pārtikas zinātniekiem Latvijā esot, ko darīt, jo kurš gan pētīs latviešu rupjmaizi, ja ne paši. “Jā, un, kamēr man nav savas ģimenes, tikmēr ir jābraukā apkārt, jāredz, jāizzina. Pagaidām investēju sevī, vēlāk varēšu investēt bērnos,” atzīstas Īrisa.

Zinātniece atklāj – viņa esot reliģiozs cilvēks, tāpēc svētdienās nekādas strādāšanas – to laiku viņa velta draugiem, ģimenei, hobijiem un randiņam ar Dievu. “Zini, kā ir ēzelim – viņam uzkrauj nastu, un viņš iet. Tad vēl uzkrauj, bet viņš turpina iet, tad vēl un vēl, bet viņš tikai turpina iet. Viņam paliek arvien grūtāk, bet viņš iet. Tomēr vienā brīdī ēzelis neiztur un nokrīt. Tā bieži vien ar mums ir ikdienā. Ja no pirmdienas līdz svētdienai strādājam un mums nav brīvdienu, tad kādā brīdī vienkārši salūstam. Tāpēc svētdienās laiku veltu kārtīgai atpūtai. Tas ir ļoti svarīgi,” uzsver Īrisa.

Anta Blumberga, žurnāls „Marta” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva