Blondas cirtas, seja bez nevienas krunciņas. Kāpēc nemākam novecot?

Dažkārt eju pa ielu un tīšām veros sievietēs, kas nāk pretim. Cenšos uzminēt, cik viņām gadu. Divdesmitgadnieces vēl tā kā atpazīstu. Vismaz domāju, ka atpazīstu. Bet tālāk netieku. Nevar taču būt, ka mūsu vidū tikai trīsdesmit un cik-tur-gadnieces un tad – pensionētas kundzes. Sajūta, ka trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit gadi ir saplūduši kopā. Piemēram, nāk pretim mamma ar meitu (tā secinu, jo līdzīgas). Abām – uzspīlēti džinsiņi, īsi piemīlīgi kažociņi, blondas cirtas, garas, skaisti atliektas skropstas. Secinu, mamma izskatās pat labāk, jo viņā vairāk šikuma. Sejas – gandrīz vienādi gludas, var tik nojaust, ka mātes vaigā gluži meitas jaunības vairs nav. Bet cik viņa veca? Nav ne jausmas.

Nupat draudzene izlasīja diezgan šokējošas ziņas no Amerikas. Tur mātes uz plastikas ķirurģijas klīniku dodas kopā ar meitām. Kamēr pašai savelk sejas ādu un atsūc taukus, padsmitgadīgā skaistule tiek aplaimota ar sievietes cienīga izmēra krūtīm. Plastikas ķirurgi mierina – pie mums vēl tik traki nav. Lai gan arvien biežāk klīnikas durvīs pamanās nostāties gados tiešām jaunas meitenes (mazliet pāri 20), prasot kādus profilaktiskus pasākumus, lai viņām krunciņas klāt nenāktu. Ķermeņa (precīzāk – sejas) skulptori spiesti paskaidrot, ka nav iespējams tā – profilaktiski savilkt ādu. Cita lieta, ja tikai viena dusmu grumba pierē vai deguna-mutes rieva. Tās novēršanai pietiek ar injekciju, ko plastikas ķirurgi uzskata par metodi jauniem cilvēkiem. Bet tas vien, ka novecot baidās jau tik jaunas meitenes, šķiet pabaisi. Kaut kā dīvaini būtu dzīvot sabiedrībā, kurā mēs skatītos viena uz otru un redzētu tikai „zerofaces” (nulles seja – no angļu val.). Sejas bez vecuma.

Mūžīgie 36

Taču, lai cik šausminošās pārdomās es neiegrimtu, zinātne un medicīna neguļ. Plastikas ķirurģija mūsdienās spēj lieliski izdabāt vēlmei – gribu izskatīties jaunāka. No divdesmitpiecgadnieces sejas kā uz burvju mājiena tiek dzēsta pirmā nodevīgā krunciņa, bet kundze 50 gados jau tiek pie „lielās” sejas plastikas operācijas, kas viņu gluži kā laika mašīna aizsūta ja ne jaunībā, tad vismaz pirms 10 – 15 gadiem.

„Neesmu novērojusi, ka sievietes vēlētos atgriezties kaut kādā konkrēta vecumā, gribētu izskatīties, piemēram, tieši kā 35 gados. Man jau šķiet, ka sievietēm visgrūtāk ir pieņemt to, ja ārēji viņas neizskatās tā, ka jūtas iekšēji, un tāpēc viņas pieņem lēmumu – izskatīšos labāk,” stāsta plastikas ķirurģe Evija Rodke. „Gan pie mums Latvijā, gan pasaulē no neoperatīvām procedūrām pārliecinošas līderes ir injekcijas: botulīna toksīns un filleri -hialuronskābe. Tās var lietot pieres, mutes-deguna, augšlūpas vertikālo rievu izlīdzināšanai, kā arī mutes kaktiņu pacelšanai. Pareizā gadījumā tās ir burvīgas procedūras ar tūlītēju uzlabojumu un citreiz pat gadiem ilgu

problēmas zudumu. Bet injekciju iespējas ir ierobežotas. Populārākā no

operācijām novecošanas problēmu risināšanai ir plakstiņu plastika. Tad

sejas vidusdaļas korekcija, sejas plastika, pieres un kakla korekcija. Bieži plastikas kombinē ar mini liposukcijām sejas ovāla un pazodes korekcijai.

Nevar atbildēt viennozīmīgi, kādā vecumā sievietes veic vai viņām būtu jāveic tā vai cita procedūra. Viss ir ļoti individuāli. Ar cilvēku (un ne tikai sievieti) vispirms izrunājamies, kas tieši traucē un ko vēlētos mainīt. Citreiz tā var būt pusdienlaika injekcija, citreiz varbūt minimāla kosmētiska operācija, citreiz varbūt plaša

iejaukšanās ar mērķi panākt maksimālo uzlabojumu. Praktiski katram

cilvēkam varētu atrast, ko varētu uzlabot, bet ne katram to vajag. Tādējādi visa plānošana notiek, sabalansējot vēlamo ar iespējamo, traumatismu

ar ieguvumu, plusus un mīnusus, gatavību mazam, bet nozīmīgam uzlabojumam

vai nobriedumu radikālākām pārmaiņām.”

Ja jau burtiski 10 sekundēs es savu paziņu lokā varu saskaitīt piecas sievietes, kuras kaut ko no tā visa pielietojušas cīņā par mūžīgo jaunību, tad jāsecina – laikam tiešām mums nav viegli pieņemt to, ka izskatāmies vecākas, nekā jūtamies vai gribētu justies. Turklāt ne jau tikai tik radikāla iejaukšanās savā novecošanās procesā par to liecina. Arī kosmētiskie kabineti, masāžas un sporta zāles taču palīdz izskatīties arvien labāk un jauneklīgāk. Varbūt taisnība tiem gudriniekiem, kuri izpētījuši, ka sievietes dzīves laikā noveco tieši līdz 36 gadu vecumam un tad atlikušos gadus dzīvo ar šo sajūtu, ka viņām ir 36.

Arī psihoterapeite Mārīte Priekule piekrīt, ka ļoti bieži tas „iekšējais un ārējais” nesaskan. „Kad man prasa – uz cik gadiem jūtos, tad visbiežāk man krietni jānoņem nost patiesajam vecumam. Lai gan patiesībā ir tā. Ja jūtos atpūtusies, apmierināta ar dzīvi, priecīga un laimīga, tad varētu teikt – man kādi 35. Bet tad, kad jūtos pārgurusi, pārmocījusies, pārstrādājusies un neizgulējusies, es varētu teikt: „55 gados cilvēks vairs neko nevar.” Tajā pašā laikā, kad piedzima mazmeitiņa, pieķēru sevi domājam – laikam beidzot jāsāk nēsāt mazliet garākus svārkus.”

Varbūt vecumam tiešām nav nozīmes? Ne velti daudzi saka – man ir vienalga, cik man gadu, es jūtos tā, kā jūtos. Un to, kā jūtamies, ietekmē gan mūsu sociālā loma sabiedrībā, gan mūsu personīgā dzīves pozīcija. Cits vienkārši izvēlas zīmēties ar savu jaunību un būt ar to pārāks.

„Jo vairāk integrējamies sabiedrībā, jo vairāk esam pietuvināti tās vispārējām noskaņām, un jaunības kults ir pacelts ļoti augstā līmenī. Prestiži ir būt jaunam, veselam, skaistam, gudram un veiksmīgam, tas arī liek turēties tonusā. Tie, kas uzskata, ka jāiet līdzi laika garam, ar to arī identificējas. Un tad ir slimīgi neveselīgas bailes par katru krunciņu sejā. Ja meklējam dziļākas saknes tam, ka mūsu sabiedrība vairs neprot novecot, tad jautājums ir gauži vienkāršs, vai mūsos ir ielikts vēstījums, ka novecot ir godpilni un cienīgi. Vai tomēr tā kā – nē? Mēģinot ignorēt vecumu, sabiedrība pati sev rada milzīgas problēmas. Jo 50 gadi, piemēram, ir brīnišķīgs vecums, kad zinām, ko esam vērti. Esam apzinājušies sevi, savu personību. Tāds dzīves kopsavilkums, viedums, ko vari nodot tālāk, nāk pēc 60. Un dzīve nebeidzas, kad tev ir 30 un 40 gadi. Jo, ja, piemēram, palasa vecākas psiholoģijas grāmatas, tad tiešām šķiet, ka cilvēka attīstība beidzas ap 30. No tā tad varbūt ir uzstādījums, ka pēc tam – viss, beigas, dzīvei gals klāt. Varbūt tāpēc cilvēki mēģina sevi noturēt tajā sajūtā, ka man vēl nav 40. Mēs pašlaik tiešām neredzam vecuma atšķirības posmā no 30 līdz 50 gadiem. Bet ko mums tas dod, kad apturam vecumu uz desmit, piecpadsmit gadiem? Kas ar mums tālāk notiek? Mēs taču kā sabiedrība kopumā piedzīvojam to, ka zaudējam cilvēkus, kas varētu būt veiksmīgi ar savu dzīves pieredzi un varēšanu arī tad, kad pāri 50.”  

Bet kāpēc ne labi un atbilstoši vecumam?

Jā, te jau ož pēc problēmas. Jo Dievs ar tām, kas dzēš un dzēš gadu iezīmētās pēdas. Viņām uz to ir tiesības. Trakums tikai tāds, ka tas, kas vakar bija izņēmums un katra individuālā izvēle, kādā brīdī pārvēršas par absolūto normu (te vietā pieminēt tievuma kultu). Un kaut kā šķiet, ka nenovecošanas bacilis no lokālas, mazkaitīgas sērgas ar gadiem jau pārtapis globālā pandēmijā, kurai pretim stāvēt ir grūti. Īpaši, ja imunitāte (pašapziņa un pašpietiekamība) nav no tām spēcīgākajām.

„Tā ir milzīga problēma, ja cilvēks nevar atļauties būt vecs, izskatīties tā, kā viņš izskatās. Ne velti mēs sakām – seja ir dvēseles spogulis. Nevainojami nostiepta seja vecumā vairs nav interesanta. Tā nestāsta neko citu kā vien to, cik pārdabiski labi izskaties. Ik pa brīdim gulties zem skalpekļa, lai piecdesmit un sešdesmit gadu joprojām izskatītos pēc trīsdesmitgadnieces? Pilnīgi sava vecuma ignorēšana jau mazliet sāk smaržot pēc diagnozes. Ja savai īstajai sejai uzliekam jaunības masku, tad kur mēs pašas paliekam? Un kas pašas īstenībā esam? Par ko izliekamies, ko rādām?” jautā psihoterapeite. Bet pabeigt es gribu uz filozofiskas nots. Nu kura gan kaut reizi nav redzējusi TV šovus, kur dikti neglītie un nelaimīgie ar skalpeļa palīdzību tiek padarīti „laimīgi”. Kāds tam sakars ar novecošanos? Redz, ja tu tiešām savam jauneklīgajam garam gribi tikpat spraunu čaulu, tad neviens to nevar liegt. Dari, ko esi iecerējusi. Bet, ja prāto apmēram šādi – tā, izskatīšos jaunāka, tad arī dzīve būs labāka, padomā vēlreiz. Filleri piepilda grumbas, bet tie ir kontrindicēti izmisušam prātam, nepiepildītiem mērķiem, neaizmirstamiem pārdzīvojumiem, salauztām sirdīm un novecojušai dvēselei.

Aiva Alksne, žurnāls „Marta” / Foto: Shutterstock