Visskaistākais operas spoks Jānis Apeinis
Satiekoties Jānis Apeinis saka – pats brīnās, kā piekritis. Laikam sācies periods, kad nevar pateikt: “Nē!” Sarunas laikā viņš vairāk smaida, nekā rāda nopietnu seju. Un atzīst, ka Baltajā namā esot viens no lecīgākajiem. Kolēģi pat smejas – kā nekā varot atļauties, visas galvenās lomas, ārā neizmetīs.
“Daudzi nez kāpēc domā – ja esi Operā, tātad nopietns. Man kā reizi šķiet: esmu pazīstams ar to, ka esmu ļoti nenopietns cilvēks. Nopietni! Gandrīz visu laiku dzenu jokus, varbūt reizēm par daudz. Un tie joki ir skarbi. Pieļauju, svešāks pat nesaprot, kad runāju nopietni, kad jokoju. Varu būt nenopietns, arī nopietni runājot. Operā, protams, ir izrādes, kur jābūt nopietnam. Taču „Seviljas bārddzinī”, kurai nesen bija pirmizrāde, beidzot varēju iztrakoties un izākstīties līdz mielēm. Un cilvēkiem patīk. Jo neko īpaši netēloju, ākstos, kā parasti to daru, tāpēc joki sanāk dabiski. Man saka – šīs sezonas laikā es esot atplaucis. Ja vokālā varēšana sasniegusi zināmu līmeni, tu vari arī atplaukt – vairāk laika velti tekstam un režijai. Jaunie dziedātāji parasti ir ļoti nodarbināti ar to, lai lomu vispār izpildītu līdz galam. Mana debija Operā bija 2003. gada janvārī. Astoņi gadi jau pagājuši.”
Apeinis flirtē ar Amber
Ar Dievu, estrāde!
“Mans vectēvs spēlēja kāzās, tēvs spēlēja akordeonu un ar draugiem dziedāja, brālis, kurš astoņus gadus par mani vecāks, pabeidza mūzikas vidusskolu. Patiesībā viņa ietekme bija vislielākā. Maziņš būdams, klausījos „Credo” un mēģināju uz klavierēm spēlēt melodijas. Nodarbojos ar estrādes dziedāšanu un, lai pilnveidotu balsi, iestājos Cēsīs mūzikas koledžā. Tā kā popmūzikas dziedāšana tolaik nebija, mācījos akadēmisko, priekšlaikus tiku Mūzikas Akadēmijā un kādā otrajā vai trešajā kursā sapratu, ka varētu dziedāt arī Baltajā namā. Pamazām viss līdz tam arī aizgāja. Pirms tam spēlēju vokāli instrumentālajā ansamblī, un man jau sāka apnikt – mums bija tikai sintezators, ģitāra un basģitāra. Viss palika vienveidīgs.”
“Pagaidām šķiet, ka Opera ir mana īstā vieta. Man tiešām patīk, jo īstā dzīve brīžiem ir uz skatuves, nevis realitātē, kur cilvēki bieži vien iztaisās. Uz skatuves personāži ir diezgan atkailināti, un ar lomām tu iepazīsti dažādas sajūtas. Nesen runāju ar vienu aktrisi, kā tur pa īstam var saprast, kas ir mīlestība. Kas vispār ir kas. Dzīvē jau tādi gadījumi, tikšanās vai atklāsmes bieži neatnāk. Piemēram, šovakar man ir izrāde „Madam Butterfly”. Čo-Čo-sana atdod savu bērnu un mīļoto svešajai Keitai, sakot – tu būsi laimīgākā sieviete uz zemes. Viņa mīl viņu un upurē sevi. To ir neiespējami šodien izdarīt. Vai vispār esam gatavi kaut ko upurēt? Rupji dalot, ir divi cilvēku tipi – garīgie un pasaulīgie. Garīgie droši vien var upurēt, jo viņi nebaidās zaudēt dzīvību. Bet lielākā daļa ir tādu, kam teiksi – izdari to vai mirsti, un viņi izdarīs to. Eksistenciālie jautājumi mani nodarbina jau labu laiku. Saprotu, ka līdz galam neko neuzzināšu, un viss, ko zinu, ir ļoti nosacīti. Tāpēc arī varam tā zīļot un ilgi nesaprast. Ja visu zinātu, būtu neinteresanti. Šaubos, vai tāpēc dzīvotu viedāk.
Es uzticos savai iekšējai sirdsbalsij. Tas ir kosmiskais centrs manī, kas dzīvo un nekad nekļūdās. Ja klausies cilvēkos apkārt, vari aizmaldīties tālu un nepareizi.”
“Vispār man dzīvē patīk visādas ekstrēmas lietas. Esmu kalnos kāpis tā mazliet uz dzīvību un nāvi. Man patīk nedaudz izaicināt likteni. Kad pirms pāris gadiem devos ekspedīcijā uz Elbrusu (Bezingijas sienai bija 50 gadu jubileja), braucu un domāju – ir teiciens: ja kalni atlaiž tevi atpakaļ, tad viss ir kārtībā. Viņi atlaida mani. Tās divas nedēļas bija tāds foršs periods. Biju trijās virsotnēs, arī ar drūpošām klintīm, kur var aiziet bojā. Tagad palicis hokejs. Treniņos bieži uzdodu jautājumu – nākošajā dienā izrāde, īstenībā – baigais risks. Bet kaut kā vienkārši ticu, ka nekas nenotiks. Protams, nevaru iesaistīties kautiņā dienu pirms izrādes, lai kā gribas, jo nedrīkstu likt vilties skatītājiem. Bet pašā sākumā ir bijis, ka uz skatuves stāvu arī ar šķību degunu. Toreiz Antoņenko (operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko – aut. piezīme) vēl teica – vienreiz atnākšu ar abām salauztām kājām un tad gan mani nelaidīs uz skatuves. Vienīgais, ko saprotu – pirms izrādes ir jāizguļas.
Kad uz meistarklasi Rīgā bija ieradusies slavenā mūzikas zvaigzne Džons Vebsters, viņš teica – ja vari izdarīt ko tādu, pavisam savādāku nekā citi, būdams arī operdziedātājs, tas ir tikai ieguvums. Tagad, kā zināms, opera konkurē ar teātri un nav vairs tā, ka smuki nostājies, omulīgie pieēdies liels, dziedi uz vietas un visi staigā tev apkārt. Tagad uz skatuves jādara neiedomājamas lietas. Ir izrādes, kur jāizģērbjas, un tas nav nemaz vienkārši, ja esi tukls un tev jāstaigā peldbiksēs. Esmu no augstuma laidies lejā ar izpletni. Tas arī ir pluss, ja vari.”
“Man bijušas attiecības, skaistas, mazāk skaistas un ļoti skaistas. Bet es neiespringstu. Pārsvarā cilvēki droši vien domā, ka palikšu viens. Jo pie attiecībām nopietni jāstrādā (pasaka to izteikti pamācošā tonī). Es laikam pagaidām to nedaru. Varbūt pienāks brīdis, kad sākšu. Mamma parasti vaicā, kā man klājas, ar ko es draudzējos. Ja attiecības sāk iet pāri trim mēnešiem, tad padalos informācijā. Mammai ir arī draudzenes, viņas, protams, interesējas, ko daru, ar ko draudzējos. Un viņas apspriežas – tas vienkārši ir ārprāts, šausmīgi. Tad mammai saku – lai nesaka to viņām, lai saka man, jo tā tomēr vairāk ir mana dzīve. Mamma jau ar draudzenēm manu dzīvi neveido (smejas).
Zini, ir mīlestība – vajadzība un mīlestība – dāvana. Es gaidu pēdējo. Gaidu ļoti. Kā gaidītājs (smejas). Kā gaidu? Dzenu bārdu no rītiem, vingroju (smejas)... Lai gan tuvākajā laikā vēderiņš man neuzaugs. Nav nekādu pazīmju, pārāk aktīvs dzīvesveids.
Kad uz mani skatās meitenes, sākumā parasti domāju – vai viņai patīku kā vīrietis, vai viņai patīku kā dziedātājs, vai tāpēc, ka pazīstams. Lai gan īstenībā es par to daudz nedomāju (smejas). Ja skatās – okey, lai skatās. Dažas skatās uz ķermeni, dažas acīs, dažas klausās balsī.
Pārsvarā sievietes no manis atteikušās. Kaut gan tam nav nekādas nozīmes, ja nav abpusēji. Īstenībā no savas dzīves tikai divus vai trīs gadus esmu bijis ar otru kopā diendienā. Un tas bija pietiekami sen. Tā ka kopdzīves pieredzes man ir maz.”
Mani mainīja OSHO
“Nezinu, vai esmu briesmīgi sarežģīts. Varu arī svešiem cilvēkiem atvērties un izstāstīt, ko domāju. Viss atkarīgs no garastāvokļa. Īstenībā pašlaik, lai cik dīvaini būtu, esmu pats ar sevi apmierināts. Tādā harmonijā iegājis. Pats sevi vienmēr cenšos ļoti attaisnot. Vienmēr saku – viss ir labi, esmu baigais malacis. Man patīk cilvēki, kas pasaka, ko domā, nevis tur sevī. Saprotu, ka būtu baigi bīstami, ja visi teiktu, ko domā, bet varbūt procentuāli taisnību varētu runāt vairāk. Ja bija slikti, tad nevajag teikt, ka bija labi, bet domāt – bija slikti. Pats cenšos teikt, ko domāju, vai neteikt neko. Droši vien man tāpat kā daudziem viskautkas nepatīk, bet, kopš sāku lasīt Osho, esmu palicis pielaidīgāks. Agrāk biju daudz kategoriskāks. Ja braucu pie stūres un kāds mani nelaiž garām garā, saprotu, ka šim cilvēkam ir problēmas. Vairs nekliedzu, mierīgi pabraucu garām. Agrāk klusībā lietoju necenzētus vārdus, pārdzīvoju, nervozēju. Tagad esmu tā kā vērotājs. Atsaldēts vērotājs. Bet jokojos tāpat. Pozitīvus jociņus vajag katru dienu! Ja esmu kopā ar meiteni un gribu viņu nokaitināt, tad nopietnā balsī saku: “Klausies, kad skatos uz sievietēm, man ir sajūta, ka viņas visas mani grib. Ko man darīt? (Smejas.)”
“Ko vēl daru? Sāku pie mammas mazu remontiņu. Man īstenībā patīk kaut ko pašam ar savām rokām padarīt. Nevis, ka samaksā un kāds tev izdara. Savai vokālajai skolotājai šad tad mēģinu saimnieciskajos darbos palīdzēt – viņai ir privātmāja pilsētas malā. Tagad sezona beigsies, būs vairāk brīva laika. Braukšu jāņot uz savu dzimto Madonas pusi, tad došos uz Vāciju. Tā kā esmu atplaucis, jābrauc uz kastingu rādīt tas atplaukums (smejas). Tad vēl Operas svētki Ogrē, Rīgas dzimšanas diena, Salacgrīvā kamermūzikas koncerts, un vasara būs galā. Ar Imanta Kalniņa „Spēlēju, dancoju” sāksies jaunā sezona. Bet darbs jau neapstājas, lomas jāmācās vasarā, lai, sākoties sezonai, tu jau tās zini. Man vienmēr grūti saņemties, jo šī mācīšanās ir visgrūtākā. Bet augļus jau plūc pēc tam, kad esi samācījies.”
Aiva Alksne, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, Gunārs Janaitis
