Horens pie friziera vairs neiet un strādāt negrasās: "Strādā tikai lohi"
Mūziķis un dīdžejs Horens Stalbe ar modes mākslinieku Dāvidu tiekas īsi pirms pusnakts Vecrīgā, pie Doma laukuma. Saruna izvērtās, maigi sakot, krāšņa.
Uz priekšu!
Par sievietēm tev nejautāšu, jo citu cilvēku privātās lietas mani neinteresē.
Man ir skaidrs, kāpēc. Tas, kurš pats no tā cieš, negrib citiem to nodarīt. Tas ir elementāri.
Protams. Tu neesi cietis no baumām?
Nē, es esmu rūdījis raksturu.
Bet rūdīt raksturu var tikai ciešanās.
Tā saki tāpēc, ka esi latvietis, un latvietim patīk ciest. Mums, cilvēkiem no Austrumiem, ciest nepatīk.
Kas tad tu tāds esi?
Mana dzimtene ir Latvija, bet pēc tautības esmu armēnis. Mans tēvs ir armēnis, un mamma ir latviete. Tātad esmu armēnis.
Tātad tu esi krievs.
Nē.
Bet tu taču izskaties pēc krieva. Tev ir krieva roža. ( Abi smejas.)
Labi, parunāsim par tavu matu evolūciju. Ko mēs te runāsim par sievietēm. Vēl izdomāju, ka par tiem, kas kristiešiem zāģē galvu nost, neko tev neprasīšu. Netaisos viņus reklamēt, jo viņi ir pretekļi.
Bet tu jau neko nezini par to...
Sekas jau ir likumsakarīgas.
Tāpēc, ka tu tā runā, arī drīz runāsi arābu valodā un strādāsi pie viņiem.
Nekādā gadījumā!
Bet Āzijā taču tu jau strādāji.
Strādāt grib tikai lohi. Zinu, Dāvid, ka tev patīk strādāt. Bet īstenībā tas par tevi neko labu neliecina. Sorry.
Bet, par tevi runājot, man ir radies iespaids, ka tu darīsi visu, lai tev nebūtu jāstrādā. Tā dzīvot ir labi?
Torā ir rakstīts, ka cilvēkus Dievs sodīja, likdams viņiem strādāt. Kad cilvēki sagrēkoja, viņus izdzina no Paradīzes, un tad viņiem visu mūžu bija smagi jāstrādā un dzīves beigās jāmirst.
Bet mērķi?
Man darbs sagādā baudu. Pat fizisku baudu.
Bet es tev varu pateikt, ka ir vēl daudz arī citu baudu, Dāvid.
Tu to nevari apgalvot.
Varu gan.
Tu esi ļoti pašpārliecināts, bet tā ir muļķības pazīme.
Ohooo! Vecums jau nu gan nav īstais parametrs, ar ko dižoties! Padomju laikā pat bija teiciens, ka vecums vēl nav nekāds varoņdarbs.
Kā tad ne?! Vecums ir balva. Ne visiem tas pienākas. Ārprāts, tu esi tik agresīvs kļuvis! Visu laiku domāju, ka esi balts un pūkains. Labi, varbūt nomainām tēmu? Pastāsti labāk, kas tev bija par mēģinājumu, kura dēļ man uz tikšanos bija jānāk mellā naktī!
Ir normāla pievakare...
Kopā ar savu pankmūzikas grupu Fuck Art gatavojamies 25. jubilejas koncertam, kas notiks 5. augustā festivālā Laba daba.
Skan skaisti – 25 gadu jubileja, bet tu taču krietnu brīdi biji prom Ēģiptē.
Tas jau bija salīdzinoši nesen.
Tikai piecus gadus biju prom.
Kad atbrauci no Ēģiptes, kā redzēji, kādas pārmaiņas ir piedzīvojusi Latvijas sabiedrība?
Sabiedrība pirmām kārtām ir kļuvusi ļoti noslēgta, konservatīva, par ko man ir žēl. Gribētos, lai vairāk atveras. Bet tā ir ierāvusies sevī, savā viedtālrunī, savā datorā, savā pasaulē.
Jā, zinu, ka ir tāds multeņu varonis. Bet ar tā tvarstīšanu apsēsts neesmu, jo man ir parasts podziņtelefons, ko izmantoju, lai varētu sazvanīties ar cilvēkiem, lai viņi varētu dzirdēt manu patīkamo balsi.
Tātad, ja pieci gadi, kad biji prom, izkrita, 25. jubileja tev ar grupu nekādi nesanāk.
Divdesmit pieci gadi ir kopš satikšanās. Godīgi rēķinot, kopā neesam spēlējuši pat vairāk nekā desmit gadus. Šķīrāmies, jo nevēlējāmies savu mūziku pārvērst par komerciju. Tā jau ir ikviena mākslinieka lielākā greznība – atļauties nepārdoties par naudu. Mēs to izdarījām.
Ja dari to, ko mīli darīt un kas patīk, tad viss pārējais tev vienmēr būs. Man vienmēr ir veicies ar to, ka varu tā dzīvot. Esmu pārāk slinks un iedomīgs, lai darītu kaut ko citu. No Ēģiptes pirms trim gadiem Latvijā atgriezos tikai viena mērķa labad – lai spēlētu regeju.
Spēlējot regeju, var labi pelnīt?
Protams. Jautājums ir, ko, tavuprāt, nozīmē labi pelnīt. Man pietiek visam. Spēlējam jebkur, kur mūs aicina, – tie ir koncerti, privāti pasākumi, glamūrīgas restorānu atklāšanas, vēstniecību tusiņi, arī panku klubos spēlējam.
Jā. Spēlēju visur, ne tikai Rīgas klubos.
Tiem, kas pa klubiem nestaigā un Horenu pēdējoreiz redzēja, piemēram, pirms diviem gadiem, atceras tevi kā skūtgalvi. Tagad esi pamatīgi mainījies – esi kļuvis gandrīz vai par mikrofongalvu.
Vienkārši vairs neeju pie friziera. Arī dredi man tā izauga. Man ir ērti, ja frizūra ir tāda, lai ar matiem nekas daudz nav jādara – kā dušā nomazgājies, tā arī ej uz ielas. Ir divi varianti – vai nu noskūta galva, vai negriezti mati. Man galvenais, lai ir ērti.
Nu kā, mati aug.
Bet ne jau līdz tādiem apmēriem, kas kļūst dzīvībai bīstami. Man liekas, ka galva svēra vairāk nekā tu pats.
Kad nogriezu, nosvēru. Tikai nedaudz virs kilograma svēra.
Man, paldies Dievam, bija savi mati. Dzīvojot Āfrikā, no sālsūdens, vēja un saules tie mati paši par drediem pārtapa. Tie nebija ne pīti, ne vaskoti. Vienkārši sapinkājušies, neķemmēti mati.
Kāpēc nevari matus izķemmēt? Kāpēc sevi nekop?
Ja vīrietim ir svarīgi ķemmēt matus, tad jau viņš ir bišķīt...
Es jau tā neteicu. Tu to tikko teici. Kāpēc gan man nevar būt tāds uzskats?
Pirms daudziem gadiem, kad kopā ar Lindu Leen dziedāji un es ģērbu tevi Eirovīzijai, tev bija ļoti svarīgi, kā izskatīsies. Līdz pēdējam sīkumam.
Man? Man tas vispār nebija svarīgi. Lindai drīzāk tas bija mega svarīgi.
Nē. Atvainojos. Izmantošu iespēju un apsveikšu Lindu ar žurnāla Kas Jauns starpniecību.
Dāvid, man tiešām nav tipiska tāda ķimerēšanās ap savu izskatu. Jau kopš bērnības atceros, ka uz ielas, ejot starp 15 cilvēkiem, mani pirmo pamanīja, un es parasti dabūju pa gurķi. ( Abi smejas.)
Jo pirms pāris gadiem ar domubiedriem nodibinājām regeja orķestri Rīga Reggae un rēķinājāmies, ka būs koncerti. Bet koncertos tu pili no visām malām, jo, kustoties uz skatuves, sviedri iztek tikpat daudz kā pēc kārtīga treniņa. Tālab no drediem nācās šķirties. Galvenais priekšnosacījums ir nečakarēties ar matiem. Ar bārdu tas pats. Dzenu to reizi mēnesī – tad, kad sāk traucēt.
Atskatoties pagātnē, man rodas iespaids, ka tu esi frizieru upuris. Man tikai reizi mūžā bija nokrāsoti tumši mati. Vēl ieliku tumšās lēcas, un, kad aizbraucu ciemos pie mātes, viņa teica, ka šermuļi ejot caur kauliem, jo es izskatoties tik riebīgs. Bet Dāvidšova laikā man producenti lika balināt matus. Toties tev uz galvas, man liekas, ir bijis pilnīgi viss iespējamais. Kā tas nākas, varbūt iepriekšējā dzīvē esi bijis kakadu papagailis? Bet varbūt tās pārvērtības tev sagādā baudu?
Manas pārvērtības ir bijušas saistītas tikai ar modeļa darbu, ne ar ko citu. Un to vienkārši pieņemu. Tas ir tāpat, kā tu strādā ar audumu. Modelis ir paredzēts tam, lai no viņa kaut ko taisītu. Par modeli nostrādāju desmit gadu. Tagad izskatos tā, kā ērti jūtos.
Kādu izglītību vispār esi ieguvis?
Esmu interjerists un restaurators. Bet šajā arodā neesmu strādājis. Es tur iestājos tikai tāpēc, ka netiku lietišķajos. Profesiju apguvu tikai tādēļ, lai nezaudētu iespēju pilnveidot savu zīmēšanas un gleznošanas prasmi. Mani nekas īpaši tā nesaistīja, izņemot reliģiju, kas mani ir saistījusi jau kopš bērnības. Vienmēr esmu bijis ļoti reliģiozs cilvēks, un mani ir interesējušas visas reliģijas. Bērnībā neesmu kristīts, bet neesmu ne atteicies, ne novērsies no kādas ticības. Pirms apmēram 12 gadiem, kad biju Nepālā, cilvēks, pie kā gāju un runāju caurām dienām, man teica: „Tu taču esi budists!” Brīnījos, sakot, ka galīgi neesmu budists. Bet viņš man skaidroja: „Esi gan! Tu domā kā budists, runā kā budists un rīkojies kā budists. Tātad esi budists.”
Tas, ka man ir tuvs budisms, man nekad nav bijis šķērslis skoloties dažādās ticībās. Esmu ļoti dziļi apguvis Bībeli, Korānu, hinduismu.
Kamdēļ?
Lai saprastu cilvēkus un varētu viņus mīlēt tādus, kādi viņi ir.
Manā izpratnē, cilvēki – tā ir reliģija. Jo viss ir Dieva radīts. Reliģija ir kā rokasgrāmata, lai visu varētu labāk saprast. Pat, lai iemācītos šūt vai kļūtu par ķirurgu, ir jāmācās. Lai saprastu garīgas zināšanas, arī daudz jāmācās. Nav tā, ka zināšanas tevī iekrīt no gaisa.
Lielākā sabiedrības daļa ir ne īpaši izglītota. Tāpēc uztvert par pareizu tikai to, ko vairākums saka, – tādu domu man nekad dzīvē nav bijis. Tas ir tāpat kā Jēzu piesita krustā, jo visi teica, ka viņš ir nelietis.
Tad varbūt sāksim izskatīt jautājumu, ka eiropieši ir pakļāvuši verdzībā visus kontinentus, piedevām Ziemeļameriku un Dienvidameriku ir pakļāvuši, vienkārši brutāli nogalinot vietējos iedzīvotājus? Es to neuzskatu par civilizēta cilvēka pazīmi. Kāds droši vien uzskata.
Ja skatāmies vēsturiski, tas, kas tagad notiek pasaulē, ir precīzi tas pats, kas kādreiz bija Krusta karš. Krusta karā cilvēki tieši tāpat darīja – nogalināja zīdaiņus, cepa uz iesmiem. Tas ir bumeranga efekts. Ja agresiju sējat pasaulē, agresiju saņemsiet atpakaļ.
Labāk izdarīt ko labu. Kaut iestādīt koku.
Man ir sajūta, ka tu neiederies sabiedrībā, tāpēc tā uztver pasauli...
Ir cilvēki, kas sevi saista ar vietu, kurā dzīvo, un ir cilvēki, kas ir pasaules pilsoņi. Nekad neesmu bijis pasaulē kādā vietā, kur cilvēki mani slikti uzņemtu vai man nepatiktu. Visur esmu ar prieku sagaidīts.
Ja cilvēki apgalvo, ka esi kukū, māksliniekam tas ir ļoti labi, jo tas nozīmē, ka esi uz pareizā ceļa. Cilvēki jau interesējas par tiem, kas ir kukū. Viņi apņirdza Maiklu Džeksonu un tai pašā laikā pirka par 120 dolāriem biļetes uz viņa koncertiem. Masa jau pavelkas tieši uz tiem, ko viņi apsmej vai aprunā.
Mans viedoklis varbūt atšķiras no lielākā vairuma sabiedrības viedokļa, bet ne no domājoša cilvēka viedokļa. Mani interesē cilvēki, kas domā plaši, kas uzskata, ka dzīvojam vienā pasaulē, ka planēta Zeme ir mūsu mājas, nevis tieši konkrēta vieta, kur, piemēram, esam iestādījuši pagalmā koku. Man visa planēta ir mājas un visi cilvēki, kas uz šīs planētas dzīvo, ir brāļi un māsas. Tas ir acīmredzami un neapšaubāmi.
Man nav vajadzības, lai visi domātu kā es. Tu taču nedomā kā es, un es par to neuztraucos.
Godīgi sakot, man ir tevis žēl, jo man ir iespaids, ka ar tevi kaut kas nav labi.
Tādus cilvēkus kā tevi uzskatu par mietpilsoņiem.
Ir, protams. Bet es jau jūs mīlu tādus, kādi esat. Tu jau uzvedies agresīvi un nepieņem citādu viedokli.
Mūs nezombē, mēs vienkārši mīlam pasauli.
Tu jau, to sakot, runā par sevi.
Pasaki godīgi, tu neesi kaut ko sapīpējies?
Nē. Dāvid, es neesmu mainījies. Tā esmu domājis vienmēr. Tu šķiro cilvēkus pēc ādas krāsas, pēc reliģiskās piederības un pēc vēl kaut kā, es tā nedaru.
Tie ir tevis paša izdomāti argumenti. Man ir citi argumenti un cita pārliecība, un es jūtos ļoti labi.
Ja tu saki, ka visu mūžu esi tā domājis, es atkal lepojos ar to, ka mainos.
Cilvēks diez ko stipri nevar izmainīties vienas dzīves laikā.
Dāvid, tev nekad nav bijusi tāda īpašība kā patika pret visu oponēt?
Man patīk!
Tas ir tāda apdraudēta cilvēka sindroms.
Tev neviens nav vajadzīgs?
Tikai mana ģimene. Bet lielos vilcienos – nē.
Tavs darbs taču ir saistīts ar publiskām lietām.
Vai tad darbs nav dzīve? Darbs neesi tu?
Nē! Esmu Romans Andrejevs, bet Dāvids – tas ir pavisam kas cits. Dāvids pelna naudu.
Man ir tāda atšķirība, ka jau kopš bērnības esmu bijis Horens un joprojām esmu Horens. Man nav tik traki, ka vajadzētu izlikties.
Tas labi. Dāvid, neaizmirsti, ka savu rītdienu tu būvēji vakar. Pasauli būvējam mēs visi. Gan tādi kā tu, gan tādi kā es un tādi kā citi.
Beidz! Nu jau tu runā kā tāda Merkele. Es kā parasts cilvēks tagad runāju. Jo man ir bērni un es esmu nobažījies. Viņi dzīvo ārzemēs. Cik tev vispār ir bērnu?
Mani bērni arī dzīvo ārzemēs, bet es nejūtu, ka viņi būtu apdraudēti. Man ir trīs savi bērni un četri, kurus uzskatu par audžubērniem un kuri mani uzskata par audžutēvu. Žaklīna Kenedija teica: „Visiem taviem nopelniem pret pasauli, pat, ja esi visstiprākās valsts prezidents, nav nekādas jēgas, ja savus bērnus nevari izaudzināt vienkārši par labiem cilvēkiem.”
Un, Dāvid, ja tu uztraucies par savu ģimeni, kļūsti pozitīvs. Tas ir lielākais, ko vari viņiem dot.
Cik nu Dāvids var kļūt pozitīvs...
Bet Andrejevs? ( Abi smejas.)
