Ināra Slucka: „Vairs negaidu, lai citi dara mani laimīgu”
Aktrise Ināra Slucka šogad līgoja latvieša dvēselei tik mīļajā izrādē „Skroderdienas Silmačos” un Jāņos jau klīda Londonas ielās. Viņai beidzot gribas atpūsties. Bet citādi? Citādi viņa itin labi tiek galā ar savu dzīvi, vienmēr paturot prātā, ka pats svarīgākais ir ģimene.
„Silmači” ir tāda skaista mūsu teātra tradīcija. Man šķiet, režisorei Indrai Rogai un scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim izdevies uzburt brīnišķīgu Jāņu gaisotni. Daudziem šis izrādes apmeklējums saistās tieši ar šo pirmsjāņu sajūtu. Tas ir tāpat kā Vasarsvētkos iet uz baznīcu un meijām pušķot istabu. Nevēlos teikt, ka šī izrāde ir kā iešana uz baznīcu, bet zināmā mērā tas kļuvis par rituālu. Teātra mīlēšana jau ir latviešu fenomens, un „Skroderdienas Silmačos” uzrunā mūsu latviskumu. Tāpēc pilnīgi visas biļetes uz 11 izrādēm ir pārdotas, un tās jau tirgo uz nākamo sezonu. Manuprāt, tā patlaban ir unikāla lieta.
Strādājot teātrī, ilgi teicu – par režisori es nekad nekļūšu. Droši vien pienāca brīdis, kad sapratu, ka visu laiku sevi tikai atdodu un iestājās tāda kā iztukšotības sajūta. Tad iestājos mācīties Kultūras akadēmijas maģistratūrā režijā. Atceros to sajūtu, ka pēkšņi varu sēdēt un gūt milzīgu baudu no tā, ka man dod. Tas ir tas ņemšanas vai uzņemšanas prieks. Daudz it kā zināju jau iepriekš, bet, vēlreiz to mācoties, bija sajūta, ka smadzenes pēkšņi atkal sāk lēnām darboties. Aktieris daudz izmanto savu iekšējo pasauli. Mēs strādājam ar emocionāliem, psiholoģiskiem procesiem, un bieži vien ir tik liela noslogotība, ka nepaspēj vēl ko papildus mācīties. Un tad vienā brīdī saproti – lai kaut ko varētu dot, tev kaut kas ir arī jāuzņem. Veidojot diplomdarbu, atskārtu, ka man šis režijas process sāk interesēt. Tas ievelk mani arvien vairāk.
Piedāvājumu veidot režiju operai „Vilkaču mantiniece” saņēmu no Andreja Žagara. Protams, tas bija izaicinājums. Noklausījos materiālu, apdomāju un piekritu. Tā bija iešana nezināmajā, kad nevari pat paredzēt, kā būs un kur tas novedīs. Bet bija interesanti. Šajā operā uzrunāja naida tēma. Un mīlestība kā pretnostatījums. Tikai ar mīlestību varam no naida atbrīvoties. Šis laiks ir pilns ar nenovīdību un agresiju, un tas rada destruktīvus procesus pašos cilvēkos.
Vienmēr esmu domājusi, kāpēc mums ir brīnišķīgi mūziķi, ar ko varam pasaulē dižoties? Kāpēc mums ir sportisti, ar ko varam lepoties? Kāpēc kino tā nenotiek? Pirmā izglītība kinojomā iegūstama tikai Kultūras akadēmijā. Tādēļ vēlējāmies jauniešiem dot iespēju iepazīties ar režiju, operatora darbu, scenārija veidošanu, kino vēsturi, montāžu vēl pirms studiju uzsākšanas, aktivizēt šos procesus. Manā kursā bija izcila matemātiķe, kas ieguva bakalauru un pat nešaubījās, ka turpinās studijas maģistratūrā, bet tagad viņa atklājusi, ka brīnišķīgi raksta scenārijus, un viņu ir ieinteresējis tieši kino veidošanas process. Mūsu lekcijas ir vispārizglītojošas, vairāk nāk jaunieši no vidusskolas pēdējām klasēm, bet ir arī tādi, kas studijas jau pabeiguši. Es pasniedzu aktieru apmācības pamatus. Tā ka patlaban daru visu, kas saistīts ar radošo un izriet no aktiera profesijas. Vienalga – teātris, kino vai opera, es daru sev tuvas lietas. Tas nav nekas tāds, ko nezinātu un būtu jāapgūst pilnībā no jauna.
Teātris bija ļoti pretimnākošs, un man bija iespēja pusotru mēnesi strādāt Operā. Protams, bija arī repertuāra izrādes, joprojām esmu Nacionālā teātra štata aktrise. Jaunajā zālē tapa pirmizrāde Pētera Krilova iestudējumam „Lūgšana resnajai tantei”. Brīnišķīga izrāde. Tā ka, protams, tā ir laika plānošana. Vienīgais, ko tagad jūtu – man mazliet pietrūka atelpas starp operas pirmizrādi un atgriešanos „Skroderdienās Silmačos”. Sanāca tikai divas dienas, gribējās mazliet vairāk. Vai vāvere ritenī? Reizēm šķiet, ka visu nepaspēšu. Bet tad solīti pa solītim, ievelc elpu un tomēr nosaki savas prioritātes. Kolīdz sakārto savu vērtību sistēmu, tā arī laiks parādās vairāk.
Lūgšana resnajai tantei. Izrādes tapšana
Nē! (smejas) Prioritāte tomēr ir arī mani bērni, ģimene, mani tuvākie cilvēki. Tad, kad galīgi nav laika, pasaku sev – stop, pārējo es varu izdarīt arī vēlāk. Kaut gan darbs aizņem ļoti daudz, bet šajā ziņā ne ar ko neatšķiros no pārējiem.
Mēs, aktieri, jau nepaspējam to sajust, jo ir ļoti daudz izrāžu. Pamostos 22. jūnija rītā un saprotu – šodien jānospēlē divas izrādes, vēl sezonas noslēgums. Pamostos 23. jūnijā – pag, Jāņi, laikam kaut kas jādara?! Bet labākajā gadījumā varu sēdēt pie ugunskura un klausīties, kā citi dzied un līgo. Aktīvai svinēšanai vairs nav spēka. Tāpēc šoreiz izdomāju, ka vēlos pilnībā mainīt vidi. Pirmo gadu Jāņos nebūšu Latvijā, abas ar meitu brauksim uz Londonu. Tā būs ilgi gaidīta atpūta. Turklāt tūlīt būs klāt iestājeksāmenu laiks, un Kinoskola pirms tam jūlijā organizē intensīvos aktierapmācību kursus. Daudzi iet uz aktieriem, pat nezinot, kas tas ir. Un tā ir iespēja saprast, vai to gribu darīt, vai man izdodas.
Mani uztrauc, ka mums ir nesalīdzināmi vieglāk visu noliegt un gausties, nevis saskatīt kādu konstruktīvu pamatu, kur meklēt izeju. Reāli pašiem darīt, nevis teikt, ka mums nekā nav. Tieši tāpēc, ja man nav laika aktīvi piedalīties, vismaz mēģinu nevaimanāt. Dažkārt brīnos, cik veikli protam ātri un neapdomājot norādīt katram uz to, kas nav izdevies vai kas ir nepareizi un salīdzinoši, cik reti saredzam un otram pasakām pozitīvo. Sen jau negaidu, lai kāds no malas darītu mani laimīgu. Laime ir dziļi individuāls stāvoklis. Tā ir savu iekšējo procesu sakārtošana.
Vienā brīdī esmu priecīga un laimīga, citā brīdī – bēdīga un izmisusi. Neviens emocionālais stāvoklis nevar būt nepārtraukts un ilglaicīgs. Esam dzīvas būtnes, kurām asinsspiediens reizēm ir augstāks, reizēm – zemāks, reizēm esam noguruši, reizēm – spēka pilni. Jūtos labi par to, ka daru to, kas man patīk. Uzskatu, tā ir milzīga privilēģija. Es daru to, ko gribu un kas dažkārt arī neslikti sanāk (smejas). Bet tāpat man reizēm ir sevis ļoti žēl un gribas pažēloties. Bet tad mēģinu mierīgi atrast laiku, lai pilnīgi neko nedarītu. Domā, izdomā, pārdomā un nomierinies. Šis viss ir tas, kas, vārdos izteikts, kļūst diezgan banāls un primitīvs. Jo grūti izstāstīt. Bet, jā, es mēģinu sevi sakārtot un domāt, ka būs labi. Tad arī zemapziņa tajā virzienā darbojas.
Esmu vēlējusies ar Keitu kopā strādāt, bet ir bijuši dažādi apstākļi, kāpēc mums tas pagaidām nevienā iestudējumā nav izdevies. Manā garderobē jau ir Keitas tērpi, tajos jūtos ļoti labi, jo viņas prioritāte ir cilvēka personība, ko viņa palīdz izcelt. Tāpēc nav tā, ka vispirms redzi, kas mugurā, un tikai tad augšā saskati mazu galviņu (smejas). Tāpēc piekritu. Tas bija radoši, bet vienlaikus prasīja no manis daudz spēka. Jo, kad uzvelc to apģērbu, pēkšņi ir sajūta, ka tev uzvilkta cita āda un tev jāmēģina saprast, kā tajā dzīvot un izturēties. Veidojas tava plastika. Vieni nes atbrīvotību, citi ir līnijās un krāsās noslēgtāki, šķiet noslēpumaināki. Pilnīgs pārsteigums! Kad pēc daudzu stundu darba uzvilku pēdējo – teicu, viss! Es vairs nevaru!
Apģērbs man ir svarīgs. Atceros, man kaut kas negāja, kā vajag. Biju dusmīga, domāju – nevaru tā turpināt, man ir kaut kas jāpasaka, eju ārā no rāmjiem. Vispirms uzvilku bikses – nē, nevar, tad būs pavisam traki. Pārvelku svārkus un jūtu – arī nevar, jo tad nepietiks spēka pateikt. Beigās uzvilku bikses ar svārkiem (smejas). Apģērbs ir arī daļa no mana ārējā tēla. Ikdienā ģērbjos diezgan klasiski un sportiski, jo ir ļoti daudz jāskrien. Lai kā man patīk kurpes ar augstiem papēžiem, tās varu atļauties tikai pirmizrādēs un īpašās svētku reizēs, jo ar tām nevaru ne izskriet, ne pielēkt, neko izdarīt (smejas).
Tu runā par manu vecumu?! Nedomāju tādās kategorijās – vai labāk jutos jaunībā, vai tagad. Protams, ar gadiem mainās skatījums uz procesiem, norisēm, attiecībām, uz sevi. Tāpēc mainās vērtības. Bet, jo vairāk dzīvoju, jo vairāk apjaušu, ka viss ir ļoti relatīvs. Es tik daudz ko nezinu un arī nepaspēšu uzzināt. Jaunībā šķita, ka zinu daudz vairāk. Ticu, man tagad vajag tieši to, kas ar mani notiek. Un, jo vairāk daru, jo vairāk ir iespējas vēl ko darīt. Tieši, kā latvieši saka, – darbs dara darītāju (smejas).
Izvest no rīta laukā suni. Tas ir obligāts un neatliekams. Mums ir brīnišķīgs, mazs, mīļš čivavas sunītis Sannijs. Mans rituāls ir kafija. Pirms iziet no mājas, man vajag kādas divas stundas agrāk piecelties, lai varu nesteidzoties un lēnām sākt dienu. Nepatīk, ja man jāskrien. Dienas iesākums man šķiet ļoti svarīgs.
Dēls jau ir ļoti liels un pastāvīgs (25), meita pabeidza devīto klasi, tikko bija izlaidums. Man ir brīnišķīgas attiecības ar bērniem. Reiz savai meitai teicu – es gribu būt tava draudzene. Uz ko viņa atbildēja – mammīt, draudzenes ir draudzenes, tu nekad nebūsi mana draudzene, tu vienmēr būsi mana mamma. Tāpēc tagad saku, esmu viņiem mamma. Domāju, ka laba mamma. Mēģinu nemācīt bērnus, kā dzīvot. Mēģinu (smejas). Kad viņi man kaut ko stāsta un neprasa manas domas, mēģinu uzreiz tās neizteikt. Man šķiet, tas vispār ir diezgan smieklīgi, ka tu kādam kaut ko stāsti un otrs neprasot sāk teikt – tas ir labi vai slikti. Cilvēkam jau bieži vajag tikai to, lai viņu kāds uzklausa. Protams, ir periodi, kad esmu mazāk mājās, bet tas meitai rada arī pastāvību. Ir periodi, kad vairāk esmu mājās un tad esam kopā. Vienmēr esmu domājusi, ka attiecībām galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Vienmēr jau smaida – ak, šie nabaga aktieru bērni, bet patlaban tāpat var teikt – ak, šie nabaga žurnālistu bērni, ak, šie nabaga uzņēmēju bērni, jo visi jau strādā ļoti daudz. Galvenais, kā man vienmēr šķitis, bērni jāizaudzina par labiem cilvēkiem. Redzošiem, domājošiem un jūtīgiem.
Labprāt gribētu paskatīties uz sevi no malas, bet tas nav iespējams. Man ir grūti sevi raksturot... Un arī citu cilvēku raksturojumi būtu dažādi. Jo mūsu prāts nepastarpināti un tieši uztver tikai trešo daļu no pasaules, pārējo vērtējam, redzam, balstoties mūsu pieredzē. Tādēļ arī mūsu vērtējumi ir tik ļoti atšķirīgi. Bet es domāju, ka esmu cilvēks ar pozitīvi ievirzi, ja vien mani nenokaitina (smejas).
Ja tu dari darbu, tad dari. To arī bērniem saku – ja tīri istabu, tad istaba ir jāiztīra. Man ir žēl laika izdarīt kaut ko pa roku galam. Jo esi patērējis laiku un īsti arī neko neesi izdarījis. Es arī ļoti cienu otra laiku. Man nepatīk gaidīt, tāpēc mēģinu nelikt citiem uz mani gaidīt. Esmu diezgan precīza. Bet nokaitināt laikam mani spēj cilvēki, kas netur solījumus. Bet tā īsti – ja katrs nedara to, ko var izdarīt.
