Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Liene Šomase: „Mana īstā mīlestība vēl tikai būs” 50

Sievietēm
2011. gada 31. jūlijā 08:15 2011. gada 31. jūlijā 08:15
Jaunajā muzikālajā komēdijā „Grēku kalna dīvaiņi” galveno lomu spēlē dziedātāja Liene Šomase. Viņa nespējot čubināties vienīgi pa māju. Turklāt darbs nu ir tik svarīgs, ka privātā dzīve atvirzījusies otrajā plānā.

Esi uzņēmusies spēlēt galveno lomu izrādē „Grēku kalna dīvaiņi”. Nesēdējās mājās?

Neesmu no mammām, kas visu laiku var pavadīt mājās. Tajā pašā laikā pēc bērniņa piedzimšanas ļoti izvērtēju, kādiem darbiem piekrist un piedalos tikai lielākos projektos, kas var noderēt manam CV – ir doma ārzemēs studēt mūzikas menedžmentu.

Nesvārstījies, vai varēsi „pavilkt” galveno lomu?

Protams, svārstījos! Bet vienlaikus sevi iedrošināju: ja reiz mani ir ievērojuši un šo lomu piedāvājuši, tātad to varu izdarīt. Protams, normas robežās, bet šķiet, ka sievietēm sev biežāk ir jāatgādina: esmu skaista, stipra, daudz ko varu izdarīt.

Ir bijuši piedāvājumi, kurus neesmu izmantojusi un pēc tam to nožēlojusi. Pirms gadiem Jānis Lūsēns piedāvāja piedalīties Liepājas teātra izrādē „Agrā rūsa”. Tobrīd bija problēmas privātajā dzīvē, un tas varbūt arī bija iemesls, kāpēc atteicos. Vēlāk gan bija žēl, ka šo iespēju palaidu vējā. Bet kopumā, varbūt tāpēc, ka esmu Tīģera gadā dzimis Skorpions, esmu diezgan neatlaidīga. Daudzko esmu piedzīvojusi, bet sēdēt uz vietas un raudāt nav manā stilā.

Laikam pārāk daudz esmu redzējusi situācijas, kad labas, gudras sievietes savu dzīvi noved līdz tam, ka viņām nav pat, kur dzīvot. Un tas lielākoties tāpēc, ka sievietes pārāk daudz uz kādu vīrieti paļāvušās. Laukos diemžēl to bieži nākas redzēt, un kopš bērnības man šis novērojums bijis kā dzinulis pašai savu dzīvi veidot, pašai daudz ko sasniegt, lai man un manam bērnam būtu labi. Man vienmēr ir gribējies ko darīt, bet beidzamā gada laikā vēl parādījušās bailes, ka es kaut ko varu nokavēt. Tāpēc arī nevaru mierīgi dzīvoties ar meitiņu mājās.  

Tu strādāt sāki jau 15 gadu vecumā.

Vienmēr esmu bijusi patstāvīga. Mamma mums – savām meitām, – nekad nav teikusi, ka būtu agrā vecumā jāiet prom no mājām vai pašām sevi jāuztur, bet tā vēlme pēc patstāvības mums visām ļoti izteikta. Man, piemēram, nešķiet īsti normāli, ja divdesmitgadīgs jaunietis dzīvo vecākiem uz kakla.

Es toreiz gribēju nopelnīt savu naudiņu, tāpēc sāku strādāt skaistumkopšanas salonā. Pa dienu mācījos vidusskolā, vakarā uzkopu salonu, tīrīju solārijus. Nostrādāju divus gadus, līdz parādījās iespēja piedalīties šovā „Talantu fabrika”. Tad gan no darba atteicos, jo visu savienot nebija iespējams, sarunāju arī ar skolas direktoru, ka man būs iespēja skolas parādus nokārtot vasarā.

Atskatoties šķiet, ka dzīve man ļoti ātri skrējusi un savos 24 gados daudz jau esmu izdarījusi. Man nav bijuši bezjēdzīgi nopļekarēti gadi, nav bijis bail no grūtībām. Kad gāju „fabrikā”, bija grūti īpaši ļauno komentāru dēļ. Bet tad izvirzīju mērķi – ja izturēšu vēl divas nedēļas, tas nozīmē, ka mūzika ir mans liktenis un šis ceļš pēc fabrikas jāturpina. Bet es šovā ne tikai noturējos divas nedēļas, bet vēl trešo vietu dabūju! Tā bija kā zīme. Interesanti, ka manā horoskopā nekas nav minēts par kultūru, es varētu būt psiholoģe, farmaceite, ķīmiķe.

Tu kā daudzi pašlaik ej pie astrologa, lai noskaidrotu, kas sagaidāms?

Nē, gluži otrādi, man šķiet smieklīgi, ka daudzi skrien pie astrologa un vaicā: ņemt man vai neņemt kredītu, slēgt līgumu vai neslēgt.

Kā tad tu zini, ka tavā horoskopa zīmē nekas nav minēts par mūziku!?

Pirms dažiem gadiem manas draudzenes mamma, izmantojot speciālu datorprogrammu, kurā ievada dzimšanas datumu un laiku, izveidoja  prognozi konkrētam dzīves periodam. Tas bija vairāk kā joks, viņu uzklausīju, bet īsti teiktajam uzmanību nepievērsu. Un tikai tagad šo to esmu savilkusi kopā. Viņa sacīja, ka gaidāms periods, kad man būs ļoti jārūpējas par kādu cilvēku. Izsecināju, ka tā ir meitiņa Gabriela. Un vēl viņa sacīja, ka līdz 25 gadiem man būs ļoti daudz jāstrādā, bet pēc tam varēšu mierīgāk dzīvot. 25 gadi man būs novembrī, un zini, grūti ir gaidīt un domāt, kas būs. Es tik sev atkārtoju – nedomā, nedomā, nedomā par to!

Nožēlo, ka jautāji par nākotni?

Jā, jo tas traucē. Labāk ir dzīvot katrai dienai, nedomājot par to, kas būs rīt. Un vēl esmu sapratusi, ka jāizdzīvo ne tikai katra diena, bet jādzīvo sev. Agrāk pēdējo santīmu varēju draugiem atdot, tagad zinu, ka kāda rezervīte ir jāpataupa sev un meitiņai.

Bieži esi jutusies izmantota?

Diemžēl – jā. Bija situācija, kad tiku ļoti smagi izmantota – aizdevu lielu naudas summu, kuru, protams, atpakaļ nesaņēmu. Pirmais moments bija šoks, dusmas. Taču vēlāk iemācījos uz to paskatīties kā uz mācību, sapratu, ka man vairāk jāfiltrē, kurš ir un kurš nav mans draugs, ka nevajag tik ļoti cilvēkiem uzticēties.

Liene kopā ar izrādes „Grēku kalna dēkaiņi” partneriem Gintu Andžānu un Mārtiņu Brūveri.
Tev viegli piedot?

No sākuma – nē, bet mamma mācījusi: ja otram veltīsi daudz sliktu vārdu un domu, tās atnāks pie tevis atpakaļ. Tam patiešām ticu. Kad cilvēki kaut ko pretīgu pasaka, atbildu: „Labi, ka atklājāt savu sāpi, lai jums veselība un dzīvesprieks!” Viņi gan, to dzirdot, aizkaitinās vēl vairāk.

Vispār tas negatīvisms Latvijai ir kā pāri pārvilkts palags. Man, piemēram, portālā draugiem.lv raksta sievietes, kurām nav darba un naudas. Man ir prasīta gan nauda, gan drēbes, gan interjera priekšmeti. Ja man kaut kas būtu lieks, es patiešām to būtu iedevusi, bet man tādu lietu nav. Cilvēkiem šķiet, ja tu darbojies kultūrā un par tevi raksta prese, tu esi miljonārs. Cenšos vairs uz šīm vēstulēm neatbildēt. Jo sāpīgi bija tas, ka agrāk atbildēju un pretim saņēmu vēstules ar draudiem: ja uz konkrēto kontu nepārskaitīšu naudu, par mani runās nepatīkamas lietas. Es šīs sievietes nenosodu, jo domāju, ka ikviens ir spējīgs uz daudz ko, ja nonāk izmisīgā situācijā, kad nepietiek līdzekļu, lai pabarotu vai apģērbtu bērnus.

Uz ko tu paļaujies?

Tikai uz sevi! Man grūti uz citiem paļauties, jo diezgan daudz esmu cilvēkos vīlusies, tai skaitā arī sadarbības partneros.

Tad jau esi īsta latviešu sieviete, kas dzīves grožus saņēmusi savās rokās!

Jā, jā, es arī esmu atļāvusi uz saviem pleciem uzkraut pārāk daudz, šķiet, visu varu izdarīt pati.

Tu agrāk sacīji: „Neprecēšos un bērnu man arī nekad nebūs!”

Nu tāpēc laikam nedrīkst teikt to – nekad. Es patiešām tā teicu un pieļāvu, ka bērni būs tikai krietni pēc trīsdesmit. Man ļoti patīk bērni, esmu ar viņiem arī strādājusi, bet man vienmēr bijuši dažādi plāni, ko dzīvē darīšu. Pēc savas būtības viennozīmīgi esmu izteikta karjeriste. Pat tad, kad pieteicās Gabriela, uzreiz nevarēju iedomāties, ka par viņas atnākšanu būšu tik laimīga.

Pirmajā momentā taču bija šoks…

Šķita, ka mani plāni ir sagrauti! Bet palīdzēja tas, ka blakus atradās ļoti jauki cilvēki, nevis tādi, kas uz mani skatītos un teiktu: „Ak, tu, nabadzīte!” Gluži otrādi, man teica: „Liene, tas ir skaisti, katra sieviete šajā pasaulē domāta arī tam, lai radītu pēcnācējus, lai mēs pastāvētu kā latviešu tauta.” Tā ka patiesībā ļoti labu darbu esmu izdarījusi. Vēl esmu aptvērusi, ka meitiņa noteikti nav šķērslis dzīvē. Piemēram, man ir plāns studēt ārzemēs mūzikas menedžmentu. Domāju braukt prom uz četriem gadiem, bet meitu noteikti ņemšu līdzi. Novērtēju arī to, ka Gabrielai būšu jauna mamma. Kad viņai būs 18, man tikai nedaudz pāri 40. Un tas ir fantastiski, lai gan nenoliedzu, ka agrāk, kad redzēju meitenes, kas agros gados dzemdēja, domāju, ka tā ir nolaidība… (Smejas.)

Tev ir meitiņa, bet sacīji, ka tādu īsti laimīgu kopdzīvi vēl neesi piedzīvojusi.

Kopā ar pirmo puisi sāku dzīvot 18 gadu vecumā un pēc trīs gadu kopdzīves sāku domāt, kāpēc man to vajag. Domāju, ka tā pat nebija mīlestība, bet pieradums. Esmu no tām sievietēm, kas ļoti ātri pierod pie cilvēkiem. Tā ir mana problēma, ka nevaru aiziet no otra, man jāizprovocē kaut kas dramatisks, uz ko es esmu meistars...

Īstā mīlestība, šķiet, manā dzīvē vēl tikai nāks. Lai gan reizēm šķiet, ka ģimenes cilvēka laime man nav lemta. Varbūt pašlaik tā arī nav vajadzīga. Veidot ģimeni tikai tāpēc, ka ir bērns, man nešķiet pareizi.

Domāju, daudzi cieš, ka apprecējušies tāpēc vien, ka pieteicies mazulis. Man visu laiku nepamet sajūta, ka kāds saka: „Liene, tev vēl tas un tas jāizdara!” Varbūt nav īstais laiks attiecībām. Lai gan man kā jebkurai sievietei gribas mīļumu un glāstus. Vispār manī ir pretruna: ja man katru dienu dāvina puķes, nemitīgi izrāda uzmanību, man tas nepatīk. Bet, kad esmu viena, tad domāju, kaut būtu kāds cilvēks, kas mani sagaidītu mājās un samīļotu. Īsts ģimeniskums gan laikam man nav raksturīgs. Labāk izvēlos strādāt, bet varbūt, ka tā ir sava veida bēgšana, varbūt es no kaut kā baidos.

Dziedātāja Liene Šomase un viņas draugs Mārtiņš Samulis ved savu pirmdzimto Gabrielu mājup no dzemdību nama.
Baidies no mīlestības?

Varbūt! Kāpēc, nezinu! Ceru, ka tā nav.

Tu vienmēr esi uzsvērusi, ka kāzas nevēlies un neredzi tām jēgu.

Nu, redz, atkal nevar teikt – nekad, jo pagājušajā nedēļā biju fantastiskās kāzās. Kā viesis vai muzikants esmu bijusi daudzās, bet tik laimīgu sievu un vīru nebiju redzējusi. Un tad gan nodomāju, ja tas var notikt tik skaisti un cilvēki justies tik laimīgi, tad es arī tā gribētu.

Nevēlos to, ka pienāk gadi 40, bet man joprojām nav īstas ģimenes, ceru, ka tā tomēr nenotiks. Bet citādi domāju, ka nav, kur steigties, jo mans subjektīvais novērojums rāda, ka tie pāri, kas agri apprecas, parasti izšķiras, jo viņiem ir sajūta, ka kaut kas no dzīves ir noņemts, kaut kas nav piepildīts.

Esi domājusi, ko gribētu sevī mainīt, lai citiem ar tevi būtu vieglāk?

Es neko negribu sevī mainīt! Tāda esmu radīta viena vienīga, un man nav jākļūst citādākai. Tie, kas mani var pieņemt, ir mani draugi, pārējiem savs ceļš ejams.

Zinu, ka daudziem traucē mans tiešums, skarbums, bet man šī īpašība palīdz. Un neesmu jau es vienīgā, kam ir arī nelāgas rakstura īpašības. Piemēram, Jānis Vinters. Viņš ir burvīgs piecu meitu tēvs, bet vienlaikus cilvēks ar neciešamu raksturu. Mums gāja ļoti grūti, līdz pat pēdējam mēģinājumam nebijām pārmijuši neviena laba vārda. Bet tas pierādīja, ka mana neatlaidība un tiešums, kas citkārt traucē, toreiz noderēja. Tobrīd mācījos koledžā, filmējos seriālā, vēl piedalījos šovā – plīsu pušu no pārslodzes, bet Jānis atnāk uz mēģinājumu un pat divas rindiņas no galvas nav iemācījies. Mums gāja augstos toņos. Taču rezultātā šovā uzvarējām.

Un tā nav vienīgā reize, kad tiešums man palīdzējis. Pēc meitas dzimšanas draugi ieminējās, ka man atkal vajadzētu sarīkot Ziemassvētku koncertu, uz ko es atbildēju, ka to vēlos, bet tikai Nacionālajā teātrī! Ar visu mazo bērnu un meitiņas tēti braucu pie Rubeņa kunga. Vispirms gan tikām līdz viņa vietniekam, tālāk mūs nelaida, taču ar savu ideju visus pārliecināju. Bet, kad viss bija sarunāts, sāku par sevi šaubīties: ja nu nesavācu pilnu zāli cilvēku? Es taču kādu laiku no aprites esmu izkritusi, ja nu cilvēki par mani piemirsuši? Faktiski gandrīz visu koncertu viena uztaisīju, tas bija ļoti stresaini, taču koncerti bija un arī zāle bija skatītāju pilna.

Vari pareģot mazliet savu dzīvi uz priekšu, teiksim, gadus desmit?

Tas ir drusku bailīgi! Viennozīmīgi mana meita būs jau paaugusies. Domāju, ka ārzemēs būšu izstudējusi mūzikas menedžmentu. Ja būs lemts, būšu apprecējusies. Man noteikti būs māja, jo rušināšanās pa dārzu ir viena no manām vājībām, kuras pašlaik ļoti pietrūkst. Domāju, ka būšu laimīga sieviete!

Vari iedomāties, ka tad tev būs vēl kāds bērns?

Oi, Jēzus Marija! Esmu ļoti laimīga, ka man ir Gabriela, bet lai tagad domātu par vēl kādu, to gan pagaidām – nē (smejas)!

Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Andrejs Terentjevs/ F64, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

"Vieni mācās, otri žēlojas" - pie kādām atziņām nonācis Valentīns, kurš nožņaudza izvarotāju un 16 gadus sēdēja cietumā
Tagad viņš no skapja iznāktu savādāk - skaistāk. Ministrs Rinkēvičs atklāti par savu homoseksualitāti
Tas jāzina katrai sevi cienošai sievietei: kā atšķirt dizainera somiņu no viltojuma? 7
Skatīt visus komentārus

27-летний актер сериала "Возвращение Мухтара" умер от рака

"Я сама отказалась от матери": за что на Федосееву-Шукшину ополчились родные дочери