Bija teicamniece, kļuva par narkotirgoni. Aijas dzīvesstāsts

Auksts un vēls janvāra vakars. Termometra stabiņš noslīdējis līdz mīnus 25ºC. Stunda pirms pusnakts. Kādā Rīgas mikrorajona privātmājā automātiem bruņojušies vīri melnā no specvienības „Alfa” brāžas pa logiem. Šķind stikli, izbirst logu rūtis. Diviem vīriešiem, kas tobrīd mājā, liek nogulties zemē, sievietei – pacelt rokas. Viņa lāgā negrib klausīt un laužas uz otru istabu, kur atrodas trīs bērni – viņas nepilngadīgās meitas. „Nekur neiesi, maita!” viens no vīriem nosaka un pagriež pret sievieti ieroci.

Viņas prātā vēlreiz nošķind stikli, apziņai cauri izskrien doma, ka vienas meitas gulta atrodas tieši zem loga, kurai tikko pāri gājuši bruņoti vīri smagos zābakos. Sieviete grib zināt, kas noticis otrā istabā, kas ar viņas meitenēm. Kaut kur mājas otrā galā milzīgas bailes pārdzīvo sievietes mamma. Pēc pāris dienām ziņu aģentūrās parādās informācija, ka par narkotiku tirdzniecību aizturēti triju bērnu vecāki. Bezpersoniska un gandrīz neko neizsakoša informācija, kāda kriminālziņu slejās parādās vai ik dienas, pēdējā laikā arvien biežāk.

Cits nošausminās, cits atviegloti nopūšas, ka kaut par kripatu sērga gājusi mazumā, kādam dusmas, ka viena „točka” nobirusi, vēl kāds cits dusmīgs, ka ir iegāzts. Aijas galva ir pilna apziņas lausku,  un pa tukšajiem logu caurumiem dzīvojas vējš un svilpo viņai ausīs: „Tāda ir dzīve, ko tu dzīvo, ko dzīvo tavi bērni, tādu tu esi viņiem sarūpējusi.”

„Man bija jauka un skaista bērnība,” steidzīgi sāk stāstīt Aija. Mamma viņus ar brāli audzināja viena. Smilšu pilis un kūkas celtas pagalmā pie mājas, kurai nu jau kopš šīs ziemas logu vietā necaurredzams kartons. Izsistos logus neviens negrasās atmaksāt, bet tās iemītniekiem nav naudas, lai mitekli pēc specvienības iebrukuma izremontētu. Tiesa, sieviete ar meitām tikai nedēļas nogalēs brauc apciemot savu mammu. Līdz tiesai viņa ar meitenēm mitinās Māras krīzes centrā.

„Kad ar brāli bijām mazi, mums dikti patika lēkāt pa gultu. Mamma ar tanti ļoti dusmojās, ka mēs tā darām. Nozvērējāmies, ka nekad, nekad saviem bērniem neaizliegsim lēkāt pa gultu. Kad man bija 25, bija piedzimušas jau visas trīs meitas, uzlikām mūziku un lēkājām pa gultu kā dulli,” smejas Aija. Viņa ik pa laikam sastopoties ar apkārtējo nesapratni, kā viņa, pieaudzis cilvēks, var tik bērnišķīgi draiskoties. Aija priecīga, ka krīzes centra pagalmā ir batuts, kur ar meitenēm var kārtīgi izlēkāties.

Bērnībā mazā Aija šad tad mēdza iebukņīt savu trīs gadus jaunāko brālīti. Un tante smējās – kad mazais puika paaugsies, tad gan Aija dabūs sukas. „Vienugad viņš vasarā pie vecmammas uz Ķengaragu bija aizbraucis padzīvot. Aizbrauca augumā mazāks par mani, atgriezās – pāraudzis mani. Tante noteica – nu gan tu dabūsi pa ausīm. Brālis pacēla mani klēpī un teica: „Kā gan es varu savai mīļajai māsai pāri darīt.”

Liktenīgā reklāmas aģentūra

Aijai mācības labi padevās, viss viegli galvā gāja. Tāpēc skolā bija teicamniece. Un viņai bija arī nevaldāma kāre visu izzināt, visur būt klāt. Koris, ansamblis, tautas un modernās dejas, futbols, basketbols – viss tika paspēts. Pēc pamatskolas beigšanas Aija izmācījās savulaik slavenajos poligrāfiķos (Poligrāfijas arodskolā) par grāmatu restaurētāju. Vēlāk šo pašu skolu pabeidza arī brālis. Viņi kopā gāja uz ballītēm. Brālim meitenes lipa apkārt kā mušas.

Šad tad Aija ieķērās brālim elkonī un tēloja viņa meiteni. Reizēm pielūdzējas draudēja Aiju iekaustīt, bet, kad uzzināja, ka viņa ir smukā puiša māsa, dikti vēlējās ar viņu sadraudzēties. Pusaudžu gados Aija paspēja gan uzdzīvot, gan mācīties. Viņa man atzīstas, ka laikā no 16 līdz 18 gadiem alkohols nav smādēts. Līdz kāda paziņa parādīja divdesmitpiecgadīgu sievieti – alkoholiķi, kas izskatījās šausmīgi. „Tad man jautāja: „Tu gribi tāda izskatīties? Tad turpini dzert.” Es sapratu, ka divdesmit piecos jau nu gan gribu izskatīties labāk. Alkoholam pateicu: „Nē!”

Pēc skolas beigšanas viņa meklēja darbu poligrāfijas nozarē, bet bez panākumiem. Visur vajadzīgi darbinieki ar pieredzi, darba devējiem vienalga, vai skolu esi beidzis ar izcilību, vai knapi izvilcis. Tomēr darbu Aijai vajadzēja ļoti, jo vai gan deviņpadsmitgadīga meitene var dzīvot mammai uz kakla. Beidzot Aija darbu sameklēja – kādā reklāmas aģentūrā. Tur šī stāsta Bonija arī satika savu Klaidu, kurš uztina viņai pirmo kāsi. „Sajūtas bija patīkamas, man bija smieklīgi. Tikai nepatika, ka no zāles (marihuānas) dikti gribas ēst. Man vienmēr bijušas problēmas ar lieko svaru, tāpēc es zāli negribēju pīpēt. Es ļoti ātri sāku pieņemties svarā, jo viss šķiet garšīgs.”

Samīlējusies Aija dzīvoja kopā ar savu mīļoto. Viena pēc otras pasaulē nāca trejmeitiņas. Viņi dzīvoja Aijas bērnības mājā, otrā mājas pusē mita viņas mamma.

Tad pienāca 2006. gads, kuru, šķiet, no Aijas apziņas nespēs izdedzināt pilnīgi nekas. Viņa zaudēja savu pasaulē tuvāko cilvēku – savu mīļo brāli. Bijis iedzēris, gājis uz mājām, apsēdies uz vilciena sliedēm un iemidzis. Spalgs vilciena signāls, un brāļa vairs nav. „Tas man bija ļoti smags trieciens – man vairs nebija mīļākā cilvēka uz pasaules. Es biju domājusi, ka mēs vienmēr būsim kopā. Vīrs nedomāja, ka man varētu kaut kā citādāk palīdzēt, viņš man katru dienu deva narkotikas. Pirms tam arī biju pamēģinājusi, bet tā bija tikai niekošanās. Reiz biju amfetamīnu šņaukusi, visu diennakti varēju dejot. Pēc brāļa nāves to lietoju intravenozi. Tā konkrēti „uzsēdos uz adatas”. Tajā laikā mans vīrs sāka tirgoties ar narkotikām,” stāsta Aija.

Divi gadi pēc brāļa nāves Aijas apziņā sašķīduši kā mājas logi ziemas spelgonī. Visa dzīve mazos gabaliņos sadalīta, visapkārt tumsa, bailes, sāpes, milzīgs nepiepildāms tukšums. Viss, kas atradās apkārt, pamazām gāja postā. Tincinu Aiju, lai pastāsta par tā laika sajūtām un, galvenais – kur bija viņas meitenes, kamēr viņa tumsā slīga. Aija tā kā samulst, tā kā sakaunas, bet tik vien no tā laika atceras: „Divus gadus pēc brāļa nāves viņas biju pazaudējusi no sava redzesloka. Tad vairāk viņas mana mamma pieskatīja. Tikai, kad nācu pie samaņas, pamanīju, ka man ir trīs meitas. Tagad viņas ir mana lielākā vērtība.”

Divos gados Aija bija nolaidusies tā, ka apkārt vairs neredzēja pilnīgi neko. Ik dienu viņa nemaņā staigāja pa māju un sarunājās ar brāli. Reiz viņai šķitis, ka brālis lūdz, lai viņa beidz skumt un palaiž viņu prom, viņš apsolījis noņemt sāpes. „Tad pēkšņi man vairs nesāpēja, es sāku smaidīt un skaidri redzēju, kas ir mana dzīves jēga.”

Kamēr brālis bija dzīvs, Aijai bija ne visai labas attiecības ar mammu. Reiz pēc brāļa nāves viņa apsēdās mammai klēpī, bet šī tik noteica: „Tu taču esi pieaudzis cilvēks.” Uz ko Aija atbildēja: „Man gribas, lai tu paņem mani klēpī un samīļo.” Tagad mamma Aijai un meitenēm ir ļoti tuvs un mīļš cilvēks.

Atgūt zaudēto

2008. gadā tieši Aijas dzimšanas dienā par narkotiku tirdzniecību tika aizturēts viņas mīļotais. „Man bija vēl viens šoks. Biju zaudējusi vēl vienu tuvu cilvēku, es viņu tomēr stipri mīlēju. Kritu šausmīgā depresijā. Nu jau bez narkotiku palīdzības.”

Turklāt nu nācās maksāt arī par „bezsamaņā” pavadīto laiku. Amfetamīna draudzības gados pie viņiem biežs viesis bija bāriņtiesa. Protams, mājās redzētais nevarēja tās darbiniekus atstāt vienaldzīgus. Trīs mēnešus pēc Aijas vīra aresta meitenes atņēma un ievietoja krīzes centrā. Aijai strikti tika pateikts – kamēr māja nebūs savesta kārtībā, nokārtotas formalitātes, lai viņa varētu saņemt pabalstus, meitenes tur arī paliks. Mēneša laikā, praktiski bez līdzekļiem, tikai ar draugu palīdzību, Aija uztaisīja remontu.

„2008. un 2009. gadumija. Vīrs cietumā, meitenes krīzes centrā. Stāvēju viena pati savā istabā, kur tapetes norautas, apmetums nobiris. Domāju – gads ir sācies, es varu visu sākt no nulles. Tā bija nozīmīga nakts – es palika vienu, negāju arī pie mammas, visu saliku pa plauktiņiem, izvērtēju, kas manā dzīvē svarīgs, kas – nē,” atceras Aija.

Pēc četru mēnešu prombūtnes meitenes atgriezās mājās. Vidējai meitai bija saasinājusies epilepsija. Savukārt jaunākā bija ļoti attālinājusies, nekādi neticēja, ka Aija vēlas viņas atgūt.

Pusgadu bija jānopūlas, lai atgūtu meiteņu uzticību un saprastu, kā ar viņām sadzīvot. Lai vieglāk varētu piekļūt meitām, viņa „Dardedzē” izgājusi kursus „Bērna emocionālā attīstība un audzināšana”. Tā, pamazām, dzīve iegājusi mierīgākās sliedēs. „Es viņām cenšos būt laba draudzene, jo tikai tā iespējams ar viņām tikt galā. Ja tu esi kā stingra mamma, tad ir diezgan pagrūti. Es viņām iemācīju ticēt saviem solījumiem. Ja kaut ko soli – tas jāizpilda. Arī viņām savi solījumi ir jāpilda, ne tikai man.”

Aijas bērnu tēvs tā arī oficiāli meitenes nav atzinis par savējām. Dzimšanas apliecībās ailē, kur jābūt rakstītam tēva vārdam, svītriņas vien ievilktas. Vīrs Aiju pazemoja gan emocionāli, gan fiziski. Cilvēki, kas bija apkārt, jau to teica, bet viņa neklausījās, nedzirdēja, varbūt negribēja dzirdēt. Zināmā mērā viņa ļāvās, lai gan palīdzību meklēja arī policijā.

Divi gadi miera, kamēr vīrs bija apcietinājumā. Tomēr pamazām tuvojās viņa atgriešanās. Aija zināja, ka būs grūti – daudz kas ir mainījies un arī viņa pati mainījusies līdz nepazīšanai. No cietuma gan saņemtas vairākas mīlestību apliecinošas vēstules. Viņš pārnāca mājās tieši Aijas 30. dzimšanas dienā, bet aizmirsa apsveikt.

„Zināju, mums būs grūti. Kamēr viņa nebija, biju izaugusi, mainījusies. Zināju, ka sist viņam sevi neļaušu. Kamēr viņš bija cietumā, es viņam pateicu – vai nu tu pieņemsi mani tāda, kāda esmu, vai arī mums kopā nesanāks nekādas dzīvošanas. Viņš man solīja, ka viss būs kārtībā, teica, ka mani ļoti mīl un tagad zina, kas ir mīlestība.” Un mīlestība ir tāda, ka ik vakaru viņš pieliek rokas Aijas kaklam un karstu elpu ausī dveš: „Vai tev nav bail aizmigt – no rīta tu vari vairs nepamosties.” Pēcāk gan viņš stāsta, ka Aijai aizmigušai tikpat karsti zvērējis, ka viņu mīl. Viņai šie solījumi paliek nesadzirdēti.

Nav līķa, palīdzēt nevaram

Četras dienas pēc atgriešanās vīrs Aijai dāvāja pirmos „mīlestības apliecinājumus” – smagi piekāva, sita un mocīja vairākas stundas. Mājās ātri vien uzradās narkotikas. Tās tiek tirgotas visai pārdroši. Klienti pēc savas devas ierodas ik dienas – tur ir gan mikrorajona vietējie zagļi un plenderi, gan smalki kundziņi glaunās mašīnās un uzvalciņos. Tie otrie nāca reti – reizi nedēļā vai divās. Aija mēģināja iebilst, bet viņu atkal smagi piekāva. Tad viņa meklēja palīdzību policijā: rādīja sasisto miesu policistiem, par ko pretim saņēma vien nievas. Kamēr līķa nav, policija ģimenes strīdos iekšā nejaucoties. Aija saprata, ka nav jēgas pat rakstīt iesniegumu, jo tik un tā neviens neko nedarīs. Nežēlīgi sāpēja kā miesa, tā dvēsele. Vīrs atkal piedāvāja „palīdzību”.

„Tā kā pati biju narkomāne, kad man bija smagi, bija ļoti viegli pieņemt piedāvāto devu. Tajā brīdī, kad tev ļoti sāp, tu zini, ka iešļircināsi, tad nesāpēs. Tam ir ļoti grūti pretoties,” atzīstas Aija. Dzīve uzņēma jau zināmos apgriezienus.

Lai pasargātos no vīra vardarbības, Aija izmantoja meitenes kā dzīvo vairogu. Tēvs svēti nosolījās Aiju nesist meiteņu klātbūtnē, tāpēc, tiklīdz uzvirmoja nesaskaņas, meitenes bija viņai apkārt kā sargeņģeļi.

Mana saruna ar Aiju notiek nākamajā dienā pēc viņas vizītes pie prokurores. Visu sarunas laiku Aijas rokas viegli trīc, viņa runā ātri, un, ja vien pie atsevišķiem notikumiem mēs neatgrieztos vairākas reizes, viņas dzīvesstāsts izskanētu pārdesmit minūtēs. Iepriekšējā dienā pārnākusi no pratināšanas, Aija skatījusies un tamborējusi, tikmēr čibinājusi diegus, līdz rotaļlietu dzīvnieciņam cepure gatava. „Es mēģināju atcerēties, kā es bērnībā to darīju, zemapziņā ir, bet atminēties nevar.”

Viņa ir sakreņķējusies par to, ko teica prokurore. Viņiem ar vīru ir vienādas apsūdzības – par narkotiku lietošanu un tirgošanu. Vīrs līdz tiesai ir apcietinājumā, Aijai ļauts būt brīvībā, lai viņa varētu rūpēties par meitām. Ir virkne nosacījumu, kas viņai jāievēro, un viņa to apzinīgi dara. Prokurore viņai pavēstījusi, ka apsūdzība ir smaga, un ar pieciem gadiem cietumā būs jārēķinās.

„Viņš liecībā raksta, ka es esmu tirgojusi, bet viņš tikai lietojis. Viņš visu vainu noveļ uz mani. Tomēr esmu ļoti optimistiska. Man tomēr ir tās trīs meitenes. Cietums jau mani nebaida, mani uztrauc tikai tas, kas notiks ar manām meitenēm. Esmu pārliecināta, ka viņām pie manis ir daudz labāk, nekā būtu jebkur citur,” apgalvo Aija.

Ja scenārijs būs pozitīvs un tiesa viņu attaisnos, viņa ar meitām gribēs doties uz Angliju. Tur aizbraukuši daudzi paziņas, tur dzīvo arī viņas brāļa meitiņa ar savu mammu. Kamēr vēl gaidīšanas laiks pie cietuma sliekšņa, viņa izbauda kopā būšanu ar meitām. Reizēm viņas aizbrauc uz jūru, vietā, kur kāpas galā uzkārtas šūpoles. „Tad mēs nometam apavus, skrienam augšā pa kāpu un kliedzam – kurš būs pirmais. Es šūpojos, viņas šūpojas, un kopā mēs ceļam smilšu pilis.”

Anta Blumberga, žurnāls „Marta” / Foto: Shutterstock