Manana, Rovena un Arpita par savām mājām sauc Latviju
Viņas dzimušas un augušas gluži citā pasaules malā, bet nu par mājām sauc Latviju. Un kur gan mums vēl labāk ieraudzīt, kādas īsti esam un kā dzīvojam, ja ne sveštautiešu acīs.
Brīvība sirdī, ne ārienē
Gruzīniete Manana Andghuladze (27) Latvijā dzīvo jau četrus gadus. Viņa sajūsminās par Latvijas lietaino laiku, bet ilgojas pēc gruzīnu brīvības.Kopš bērnības zināju: gribu kādreiz padzīvot aiz dzimtenes robežām. Tāpēc izvēlējos studēt Baltijas Starptautiskajā akadēmijā un nonācu Rīgā. Vispirms ieguvu juristes diplomu, pašlaik apgūstu biznesa administrāciju. Vēlos savu dzīvi iekārtot tā, lai varētu pamīšus uzturēties abās valstīs, jo tās man ir ļoti svarīgas.
Faktiski kopš pirmā brīža te jutos labi. Kad ierados, bija oktobra beigas – Gruzijā silts un saulains, šeit – drēgns un lietains. Latvieši tādēļ kļuva depresīvi, bet man tāds laiks iet pie sirds. Savukārt pierast pie cilvēkiem bija grūtāk. Ar latviešiem problēmu nebija, taču ar krieviem gan. Tobrīd Gruzijā bija karš, un man atlika tikai pateikt, ka esmu gruzīniete, kā tūlīt sekoja: „Nu, tas jūsu Saakašvili!” Nevarēju saprast, kāpēc tiek pieminēta politika, ja mēs iepazīstamies kā divi vienkārši cilvēki? Agrāk pie šīm sarunām ļoti aizsvilos, pašlaik no latviešiem esmu iemācījusies savaldību.
Visumā esmu labi iedzīvojusies, bet, protams, ir lietas, kas raksturīgas manā dzimtenē un kas šeit pietrūkst. Piemēram, lielā brīvības izjūta. Mēs to uztver kardināli atšķirīgi. Jums tā ir ārēja – puiši balina vai krāso matus, nēsā auskarus. Gruzīni nemīl ārēji izcelties, taču mums ir lielāka iekšējā brīvība. Piemēram, latvieši strikti sadala – darba dienas strādā, bet piektdienas vakarā un brīvdienās atpūšas. Gruzīniem visas dienas ir piektdienas (smejas). Pa dienu strādā, bet vakarā dodas, kur vien sirds tīko. Nākamajā dienā jāstrādā? Nu un tad?! Ja būs nelielas paģiras, no rīta iedzers boržomi un ies uz darbu. Kad to stāstu, latvieši nosaka: „Būtu gan feini tā dzīvot!”, bet vienalga to neatļaujas. Atšķiras arī attiecības starp sievietēm un vīriešiem. Latvijā ir matriarhāts, kamēr Gruzijā – patriarhāts. Lai vai kā, vīrietim jābūt vīrišķīgam, un patiesībā pēc tādiem ilgojas arī latvietes. Ne reizi vien no viņām esmu dzirdējusi, ka šeit stipru vīriešu nav. Arī man bijušas situācijas: kāds puisis iepaticies, sākam tikties, bet jūtu, ka viņš gatavs pakļauties un darīt tā, kā es vēlos. Kad to sajūtu, mana interese zūd.
Tu brauksi uz Latviju?
Rovena Hamsa-Dautija (22) ir jamaikietes un angļa meita. Dzimusi un augusi Anglijā, nu gadu dzīvo Latvijā. Vecākiem, uzzinot par meitas izvēli, bija šoks, jo tas taču ir neprāts braukt uz šo valsti! Taču pašlaik Rovenai šeit ir stabils darbs, puisis latvietis, tāpēc par atgriešanos dzimtenē viņa neprāto.
Pēc augstskolas beigšanas meklēju darbu un internetā ieraudzīju sludinājumu, ka starptautiskā kompānija „Dukascopy TV” meklē žurnālistu. Pieteicos, un mani uzaicināja uz darba pārrunām Rīgā. Atceros, internetā vēl meklēju, kur tāda vieta vispār ir (smejas). Atbraucu uz interviju, un mani nostādīja fakta priekšā – mēs tev piedāvājam darbu, tev jāsāk strādāt jau pēc divām nedēļām. Mans uzdevums – raidījumos ierunāt ziņas, intervēt cilvēkus par finanšu un ekonomiskajiem jautājumiem. Kad nonācu Rīgā, bija ļoti jauks un saulains laiks, man patika Vecrīga, biju patīkami pārsteigta, ka lēti varu noīrēt dzīvokli. Taču cilvēki gan šķita rupji un nepieklājīgi. Biju pieradusi, ka briti smaida, ja paturu otram durvis, pasaka paldies. Šeit nekas tamlīdzīgs nenotika. Ļaudis šķita vēsi un nepieejami. Asi izjutu arī savu atšķirīgo izskatu. Anglijas multikulturālajā vidē biju pati garlaicīgākā persona. Bet, atbraucot šeit, jutos neomulīgi, jo cilvēki uz mani vienkārši blenza.
Arī iedzīvoties man bija ļoti grūti, tāpēc reizi mēnesī lidoju uz Angliju, lai tur pavadītu nedēļas nogales, brīvajos brīžos savukārt uzturējos tūristu vietās, lai tikai būtu iespēja ar viņiem parunāties. Pašlaik viss ir citādi, un brīžiem man Latvija patīk pat labāk par Angliju. Man ir draugs latvietis. Brīvajā laikā kopā dodamies pie dabas, un es ieraudzīju, cik Latvija ir skaista. Turklāt sajūsmina tas, ka divdesmit minūšu laikā iespējams no Rīgas centra nokļūt līdz jūrai. Taču te man pietrūkst ikdienišķu lietu, piemēram, labu apģērbu veikalu. Drēbes pērku tikai Anglijā, tur tās ir ne tikai kvalitatīvākas, ar interesantāku dizainu, bet arī krietni lētākas. Anglijā ir tāds termins „Austrumeiropas izskats”. Ieejot te, veikalā, ne reizi vien, paskatoties uz drēbēm, esmu domājusi, kas gan tās pirks, taču, izejot ielās, redzu – apavus un apģērbu ar daudziem jo daudziem spīguļiem patiešām valkā. Latvijā sievietes ir ļoti skaistas, tāpēc, manuprāt, ja viņām būtu lielāka iespēja izvēlēties labākas drēbes, viņas varētu padarīt par supermodelēm!
Uz Latviju pārcēlos līdzi savam vīram. Agrāk dzīvoju mazā Indijas vecpilsētiņā Varanasi, tāpēc šejienes mērogs mani nepārsteidza, patiesībā jutos ļoti omulīgi. Joprojām varu teikt, ka man šeit ļoti patīk – kā cilvēki, tā arī aukstais laiks. Šad un tad braucu uz Indiju, taču par savām otrajām mājām saucu Latviju. Esmu šeit uz palikšanu. Vienīgais, kā man pietrūkst, ir indiešu ēdiens. Ja sastāvdaļas nevestu no ārzemēm, tos pat mājās nevarētu pagatavot.
Starp latviešiem un indiešiem ir ļoti liela atšķirība. Indieši ir ekspresīvi: gribas raudāt, raud, gribas smieties – smejas. Latvieši ir ieturētāki. Vēl viena liela atšķirība: latvieši vēlas būt ļoti akurāti – vienmēr ģērbjas perfekti, kamēr indieši tā dara, tikai gatavojoties noteiktiem pasākumiem. Citādi apģērbs un ārējais izskats indiešiem nav tik svarīgi. Tāpat Indijā vienalga – esi aicināts vai neesi – tu jebkurā laikā vari apmeklēt savus draugus. Nav svarīgi, kāds ir otra dzīvoklis vai māja, tas var nebūt perfektā kārtībā, mēs visi kopā kaut ko pagatavosim, pēc tam paēdīsim un parunāsim. Domāju, indiešiem ir lielāka savstarpējo attiecību brīvība, nav jāievēro tik daudz nosacījumu, kā tas ir šeit. Latvieši ir arī noslēgtāki. Kad tikko ieradāmies, šķita, ka ar vietējiem ir ļoti grūti iedraudzēties. Ārzemniekiem, kas te ierodas uz gadu, diviem, varētu šķist, ka latvieši viņus konsekventi nepieņem, ka viņi dzīvo savā noslēgtā lokā. Nodzīvojot ilgāk, gan paveras cita aina. Draudzība veidojas lēnām, taču tā ir dziļa un īsta.
Vēl atšķirīgas ir vīriešu un sieviešu savstarpējās attiecības. Mūsu dzīves filozofija ir šāda: tāpat kā neizvēlamies māti, māsu, brāli, tāpat nevērtējam arī savus vīrus vai sievas. Līdz kāzām vari skatīties, vai otrs tev der, vai ne, bet, tiklīdz tās nosvinētas, savā vīrā vairs nemeklējam ne plusus, ne mīnusus. Ja reiz esi apprecējies, viņš ir uz mūžu. Nav iedomājami, ka indietis varētu apprecēties otro, trešo vai pat ceturto reizi. Ja vīram nav naudas vai darba, mēs cenšamies palīdzēt, pašas strādājam, bet neskrienam no viņa tādēļ prom. Gluži citādi ir te un arī citviet pasaulē.
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis
