Jānis Vaišļa: „Mūsdienās vīrietis sen vairs nav ģimenes galva”
Savos 42 viņš atļaujas teikt patiesību, jūtas personiski apvainots, ja kāds mēģina viņam „spraust dakšas”. Par pilnīgi absurdu uzskata sludinājumu internetā: „Sieviete/vīrietis meklē vīrieti/sievieti seksuālām attiecībām.” Dzer visāda veida tējas – stipras un visas dienas garumā, jo uzskata, ka tieši tas ir ķīniešu ilgdzīvošanas noslēpums. Par ģimenes dzīvi saka – var izaugt arī liela un sūdīga puķe, ja to neravē un nelaista. Aicina visus krāsot ne tikai olas Lieldienās, bet arī savu dzīvi – katru dienu!
Dažreiz esmu oriģināls un spēju pasmieties par sevi. Man ir arī niķis kļūt nopietnam, un reizēm tas ir savienojumā ar brutalitāti, kas par 90 grādiem var mainīties uz absolūtu sensitivitāti. Bet tieši tur jau slēpjas burvība, ka kopā divas nesavienojamas lietas: brutalitāte un maigums. Dažām sievietēm tas ļoti patīk. Trešā lieta – uzticība. Ja tev var ticēt un uzticēties, tā ir laba īpašība gan sievietei, gan vīrietim. Tas gan nenozīmē ticēt visu mūžu. Nebūsim idioti un ideālisti, arī uzticīgs cilvēks var būt mainīgs. Ja es šeit un tagad saka – es tevi mīlu, tad pēc gadiem pieciem vai sešiem es nebūšu tajā mirklī melojis. Vienkārši dzīve ir skrējusi uz priekšu, un viss ir mainījies.
Tu bieži esi teicis – es tevi mīlu?
Nē, jo baidos to pateikt. Tad ir jāuzņemas atbildība. Šos vārdus: „Es tevi mīlu un mīlēšu visu mūžu!” lielākoties pieprasa reliģija. Negribas jau samelot. Gribas būt kristāltīram. Lai gan bieži tas ir ideālistisks dzīves uzskats, kam nav nekādas saistības ar mīlestību.
Man nemaz nav gredzena! Tādu neesmu dabūjis, jo mēs nebijām plānojuši precēties. Precīzāk – es nebiju plānojis, mana sieva noteikti bija. Jo sievietes ir gudras un viltīgas, viņas visu izplāno. Bet gredzens jau nav tas svarīgākais. Ja gribēšu spert sānsoli, es taču varu to novilkt un, nākot mājās, atkal uzvilkt. Gredzens jau nepierāda sievai, ka es viņu mīlu. Manās acīs redzams, ka esmu aizņemts. Man jau vispār šķiet, ka tādi simboli ik pa laikam padara cilvēku aprobežotu, kas bieži ir pamats kašķiem. Cilvēkiem galvā var būt kaut ķiveres, visu tāpat nosaka tikai tas, vai viņi var pārkāpt pāri tai mazajai, tievajai uzticības strīpiņai. Un jo mazāk kas notur pie otra cilvēka, jo vieglāk ir pārkāpt.
Biju gatavs precēties tikai tādā veidā, kā to izdarīju – bums, bams, jau rīt to var izdarīt un viss notiek. Esmu izpildījis savu funkciju attiecībā gan pret savu bērnu, gan pret sava bērna māti. Un beigu beigās arī pret savu valsti.
Īstenībā es ļoti alku pēc precībām, un mans dzinulis bija bērni. Tas ir apliecinājums cilvēka dzīves esamībai, un es nekādi nevaru saprast, kāpēc daži to aizvieto ar suni un vēl daži – ar sievieti. No sērijas: vīrietim – sieviete, sievietei – suns. Vienīgais apliecinājums ir tikai bērns, un galvenais, lai tu par viņu rūpētos un viņu izaudzinātu.
Cik gadu vecumā sāki lakstoties ap meitenēm?
Pasaulē ir meitene, kas zina, kad tas notika, un pie tā arī apstāsimies. Katrā ziņā tas nebija 14 gados, jo manā laikā skaitījās normāli, ja sāc ar meitenēm gulēt 17 vai 18 gadu vecumā. Patiesībā uz tādām ballītēm man sanāca iet ļoti maz. Kā students stāvēju Anglikāņu baznīcā pie durvīm par iekšā laidēju. Meiteņu daudzums, kas plūda caur mūsu rokām, bija pārāk liels, lai mēs ar viņām ampelētos. Cita lieta, ka attiecību dzīvē bijis padaudz, to nav, ko slēpt. Tas nebija pašmērķis, jautājums tikai – ar kuru tu vari iet kopā un pilnveidoties.
Bez nekādām problēmām! Kā izteicās Zigmunds Freids – ir tikai viena veida enerģija – seksuālā. Cita lieta, ka ar to mēs bieži vien saprotam darbības vārdu. Bet, ja šo enerģiju sublimē fiziskā slodzē, viss ir kārtībā. Brauciens apkārt pasaulei tiešām ir grūts fizisks darbs. To jau parasti nestāsta, ka nostrādājies 12 stundas bez apstājas, rokas pārplīsušas un no masta nomaucies un sadauzies. Cilvēkiem patīk varoņstāsti. Kā Brūss Villiss filmā – sodrējiem nosmērējies, ieiet ar automātu mājā, visus sliktos nošauj, iznāk ārā: „Fū, grūta diena bija.” Viņi negrib redzēt īsto pasauli.
Turklāt brauciena laikā divas reizes apskrēju apkārt Gibraltāra valstij, kas ir sala, un veicu vēl citus maratona cienīgus attālumus. Paralēli tam, ka dzērām garšīgus vīnus un citu alkoholu. Tas ļoti labi iemidzina pēc tam, kad esi fiziski nostrādājies.
Rādījās, bija viss. Dievs pasarg’, kas ir bijis. Ar to, kā saka, visa bufete nebeidzas. Filmas arī bija. Viens no draugiem atsūtīja arī žurnālus Princese. Bet neiesim pārāk dziļi intīmos sīkumos. Tas nav tik traģiski!
Bet vispār cilvēks uz dzimumdzīvi raugās pārāk šaurā leņķī. Tas nav tikai sekss, tev jādod kāda pilīte arī no dvēseliskās matērijas. Tev jārada interese par to. Ja vajag tikai nokniebties, tad nopērc lelli vai kādu citu instrumentu, kas darbojas „uz baterijām”.
Redz, ar Mildu apkārt pasaulei devos ļoti viltīgi brīdī, kad vienas attiecības pazuda, bet nākamās vēl nebija sākušās. Sēdēju kafejnīcā Možums, šķirstīju žurnālus un izlasīju, ka Aldis Kušķis ar Māri Gaili brukšot apkārt pasaulei. Domāju – man tas būtu īsti vietā. Izvirzīju sev tādu mērķi un uz tā kuģa nokļuvu.
Tad sanāk, ka ļoti apzināti pieņēmi celibātu?
Celibāts ir svarīga lieta, bet tas vienmēr ir relatīvs. Reizēm tas ir svarīgs pat uz divām stundām. Galvenais, lai sajēgtu, kāpēc tas paredzēts.
Vienmēr brīnos, kā var spriest par otru, viņu nepazīstot.
Cilvēkam jābūt galīgi atsaldētam, lai viņš kā pie bikts publiskā telpā stāstītu par kreņķīgo. Vīrietis ir paredzēts spēcīgām lietām. Lai uzceltu sievieti gaisā, noturētu un paslēptu viņas trūkumus. Vīrietis nav paredzēts tam, lai lietotu viņu kā žēlojamu ņuņņu. Vīrietim jābūt sapņu tēlam. Un viņš jebkurā gadījumā tāds ir, un katrai sievietei tas ir savs. Nevar visas iemīlēties Gagarinā! Un, jo ātrāk sajēgsim, ka tas, ka katram patīk dažādi cilvēki, nav trūkums, jo veselīgāki paši būsim.
Savstarpējam egoismam. Mūsdienās vīrietis jau sen zaudējis ģimenes galvas funkciju. Viņš kļuvis par ģimenes sastāvdaļu. Lai gan sievietes visos laikos ir vadījušas ģimeni, jo viņām daudz lielākā mērā piemīt gudrība, saprātība un iejūtība. Savukārt vīrietim vairāk piedien fiziskais, varbūt arī lielāka apdomība un aprēķins. Tas „saliekas” kopā, tāpēc jau sieviete ar vīrieti kopā ir pilnība. Ne velti ir stāsts par divām ābolu pusītēm.
Tu savai otrajai pusītei bieži saki, ka mīli viņu?
Neatceros, kad pēdējo reizi to būtu teicis. Protams, puķes vajag dāvināt un arī pateikt, ka tevi mīlu, vajag, bet svarīgi, lai tas nenotrulinās. Ja tu par daudz lieto vārdu „mīl”, izveidojas sinonīms „tipa” – atsienies. Nomierinies, viss kārtībā, nu mīlu es tevi! Un aiziet uz savu krodziņu! Tā verbālā pasaule ir daudzkārt skopāka par emocionālo. Ar savu attieksmi vari otram pateikt daudz vairāk.
Lai gan jocīgā kārtā man patīk romantiskas angļu filmas. Hjū Grants ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem. Viņam ir viena tāda laba filma, kur viņš satikās ar portugāļu meiteni, un ne viņa zina angļu valodu, ne viņš – portugāļu. Abi sāk mācīties, visbeidzot viņš dodas uz Portugāli, lai pavaicātu viņai – vai viņa nevar kļūt par viņa sievu. Un viņa viņam labā angļu valodā teica – yes, I do. Tas ir tik smuki, tik skaistas asaras.
Tendencei uz romantiku jābūt vienmēr. Bez tās nav dzīves. Bet dzīvē romantika ir jāprot atdalīt no patiesības.
No manas puses būtu pārāk drosmīgi domāt, ka sieva neizlasīs šo rakstu. Tāpēc lielīties, ka es baigi krāsoju, nevaru. Drīzāk es varētu dabūt pa muti par to, kā izsakos. Bet es jau domāju, tas būtu cilvēka galvenais uzdevums – mirkli, kad viņš pamostas, sākt ar mīļvārdiem. Un, atnākot mājās, nevis uzgāzt viens otram sūdus, kas sakrājušies, bet dot to mīļumu, kas cilvēkam vajadzīgs. Man pietiek ar pāris baušļiem.
Tostarp, nekad nedari otram to, ko pats negribētu izbaudīt uz savas ādas, un netiesā citus, un pats netapsi tiesāts. Daudziem manu draugu un paziņu vidū ir diezgan vētrainas dzīves. Un tad es saku – ar kuru vietu tu domā? Protams, es zinu, ar kuru vietu viņš domā. Bet turpināsim tālāk – kāpēc tu tā dari? Ja dzīvē notiek kaut kas pa greizo, tad es neesmu redzējis nevienu ģimeni, kas izjuktu, kur nebūtu abpusēja vaina. Ja vīrs aiziet prom, daļa vainas jāuzņemas sievai, un otrādi.
Tā ir „zīmēšanās”. Cilvēkam jābūt žēlsirdīgam. Jāpalīdz citam, nevis jāmēģina noklapēt. Agri vai vēlu jāsaprot, ka mēs visi nomirsim, ka vecākus mēs neizvēlamies, bērni mums ir jāizaudzina. Viss pārējais – tas tiešām pakārtots baudai.
Aiva Alksne, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis
