Sieva grūtniecības laikā ir kļuvusi vienkārši neciešama

Savu sievu pazīstu 3 gadus. 1,5 no tiem esam laulībā. To, ka mana sieva ir niķīgāka un kaprīzāka par citām sievietēm, zināju jau no paša sākuma, un viss likās arī tīri labi, kamēr nepalika stāvoklī...

Tas mums pirmais bērns — ilgi gaidītais un, ja tā varētu teikt, pēc manas iniciatīvas ieņemtais, jo es ļoti, ļoti mīlu bērnus un ļoti, loti gribēju arī savu bērniņu, bet sieva grūtniecības laikā ir kļuvusi vienkārši neciešama, dažreiz man pilnīgi no mājām jāiet prom, jo nevaru izturēt, bet negribu arī aizskart ar kādu vārdu.

Tagad esam 6,5 grūtniecības mēnesī, sieva visu laiku raud, kliedz, taisa histērijas, es visu saprotu, hormonu vētras utt., bet dažreiz liekas, ka tas jau gan paliek par traku. Es strādāju, viņa mājās ēst tagad netaisa, māju nekārto. Arī pret to man nav pretenziju, saprotu, ka gribas gulēt, slinkums, grūti utt., galu galā man pašam rokas ir, bet viņa netaisa ēst PAT SEV, gaida mani no darba un prasa, ko ēdīsim, jo viņa izsalkusi.

Problēmu uztaisīt visiem man nav, bet saku viņai, ka jārūpējas un jāēd veselīgi arī pa dienu, lai mazulis vesels, nevis jāsēž uz pusfabrikātiem. Par to tūlīt izceļas skandāls, asaras un puņķi... Man vienmēr jāiet prasīt piedošana, ko arī daru viņas miera labad, bet iekšā viss vārās... Katru vakaru velku viņu ārā, jo viņa viena neiet, slinkums, kurpes sienu, ziedus dāvinu. Par tiem pēdējo reizi dzirdēju: „Atkal laksti, ko oriģinālāku nevari izdomāt?” (!!!!!!!!)

Aizvakar naktī mani piecēla un raudādama histēriski prasa: „Kā Tu vari krākt un gulēt, kamēr es neguļu, man mugura sāp...” Un kad tad man atpūsties? Es tomēr ceļos 6 no rīta un 6 vakarā nāku no darba. Man ir 2 darba pusdienu pārtraukumi, tad vienmēr sazvanāmies, bet dažreiz sanāk, ka ir jāstrādā.

Ja viņa zvana, pasaku, ka nevaru tagad runāt, ka pārzvanīšu, kad iešu pusdienot. Uz to tūliņ atnāk sms, ja es tūliņ nepacelšot klausuli, man būšot jānožēlo. Domā, ka es viņu krāpju. Visu laiku cīnos ar viņas smēķēšanu, saku — vismaz cigarešu daudzumu samazini, Tev taču bērns zem sirds. Par to arī uzreiz raudāšana, viņai atkarība, stresi utt. Paldies Dievam, ar dzeršanu problēmu nav, kādreiz atļaujas kādu vīna glāzi, tas ari viss. Pieprasa, lai es paņemu atvaļinājumu uz sava rēķina, jo viņai garlaicīgi un grūti, bet nesaprot, ka mazulis drīz piedzims, un viņam taču tik daudz vajag. Un gribas jau savam bērnam to labāko, bet kā to visu nopirkt un sagādāt, ja es nestrādāšu?

Kā tik mums notiek kādi strīdi, uzreiz draud, ka šķirsies un savu dēliņu es neredzēšu...

Es mīlu viņu, no rīta skatos, kā viņa čuč ar puncīti, un pilnīgi sirds plīst no maiguma, un negribu viņu pamest. Tādu situāciju ir daudz, visas pat tagad neatceros, es uztraucos par sava bērna veselību un vēl vairāk par to, kas būs, kad bērniņš būs piedzimis, kā viņa tad tiks galā ar lietām. Kādas pāris nedēļas noteikti paņemšu brīvas, lai viņai vieglāk uzreiz pēc dzemdībām, bet visu laiku mājās sēdēt nevarēšu un tad nezinu, ka būs...

Esmu mēģinājis runāt gan pa labam, gan paceltos balss toņos, nekas nelīdz. Esmu tizlā situācijā, jo visu, ko domāju nemaz nevaru teikt. Saprotu, ka viņas stresi un asaras kaitē mazulim. Bet dažreiz šķiet, ka viņa ļoti labi to izmanto… Ko man darīt? Kā man rīkoties? Negribēju žēloties, vienkārši pats vairs neredzu nekādu izeju…

Mammam.lv/tetiem.lv / Foto: Shutterstock