Sovjetu bērns Japānas karaļnamā. Alvida Kauliņa
Tas, ka kādreiz esi sapņojusi kļūt par tramvaja vadītāju, nenozīmē, ka kaut kad nākotnē nevarēsi sadarboties ar pasaules modes metru Džordžo Armāni. To pierāda „Ars Tela” dibinātāja Alvida Kauliņa, kuras radītās lietas atrodamas arī Japānas karaļnamā un dižpolitiķa Vladimira Putina galmā.
Varbūt bērnu dienās gludināji papīrgabaliņus, lai citi pēc tam teiktu – tu noteikti būsi rakstniece; varbūt, rēķinot ar skaitīkļiem, guvi pirmās iemaņas veikalniecībā, lai citi padomātu – būsi ģimenes maka turētāja; iespējams, “ielaidies” dakterīšu padarīšanās... „Ars Tela” galvenā rīkotāja Alvida Kauliņa vienkārši gribēja strādāt par tramvaja vadītāju, bet devītajā klasē – kļūt par skolotāju. Kā jau visas meitenes šajā vecumā. Un vēl viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka būs profesionāla dejotāja. “Nu kaut kas no visa sapulcējies arī šeit – manā biznesā. Man sanāk daudz braukāt, uzraudzīt darbus – tas ir kaut kas no skolotājas darba. Dejoju klientu priekšā, dancoju starptautiskajā arēnā, lai pārliecinātu izvēlēties tieši Latvijas roku darbu pretstatā Indijas vai Ķīnas precēm,” smaida Alvida, kuras latvju zeltenes izskats ir, maigi sakot, maldinošs – viņas saknes ir par 90 % lietuviskas.
“Lini, lini, zilie lini...”
“Lepojos, ka esmu no mākslinieku dzimtas – manās mājās ir daudz Latvijas tekstilmākslas un ādas galantērijas, arī koktēlniecības priekšmetu. Vectēvs bija koktēlnieks, tēvocis – metāla dizainers, vecmāmiņa Stefānija izloloja trīs bērnus. Pie mums bieži viesojās draugi mākslinieki. Tā kā pati reiz aktīvi dejoju „Zelta sietiņā”, Latvijas tautastērpi, košās krāsas, Lielvārdes jostas – ar to esmu izaugusi. Varu droši teikt, ka mans mīļais Latvijas lins man vienmēr bijis līdzās. Tagad tik atliek to, kas tevī ielikts, sajaukt ar mūsdienīgām tendencēm, mūsdienīgiem materiāliem un veidot modernas lietas. Jau divus gadus daudz strādājam ar latvju rakstiem – tos uzmeklējam, reanimējam, modernizējam, mainām izmērus, piemērojam citām dimensijām. Nupat tapusi vesela kolekcija Japānas tirgum ar baltu rakstiem, kur izmantojam ne tikai Baltijā audzēto linu, bet arī letiņu rakstus. Protams, modernā izpildījumā, lai mūsu darinājumi piestāvētu franču Louis Vuitton somiņām.”
Nu gluži kā galma āksts
“Esmu „sovjetu” bērns, kas izaudzis „sovjetu” iekārtā, kur visiem bija jāizpauž tikai melnbaltā tipa domas; spilgti atceros – Kangars ir tikai slikts, Lāčplēsis ir tikai labs. Un tāpēc man bija ārkārtīgi grūti rakstīt domrakstus, tā bija absolūta katastrofa. Mamma ņēma savu draudzeni, kas bija literatūras skolotāja, un mēs divas nedēļas muļļājāmies, kamēr viņa uzrakstīja manā vietā. Iekārtas un režīmi mainījās, es iestājos svešvalodniekos uz angļu pedagoģiju un literatūru un tad pēkšņi konstatēju, ka varu būt viena no labākajām. Man vairs nevajadzēja rakstīt tā, kā patiešām vajag. Runāju brīvi, domāju brīvi, un, izrādās, redzēju to, ko citi neredzēja. Jā, arī runāt protu. Domāju, tā rakstura īpašība – vai nu proti runāt un pārdot, vai neproti. To nav iespējams iemācīties. Tev jābūt aktierim, tev jābūt klaunam, tev jābūt tam galma ākstam un ir jāmāk spēlēt līdzi situācijām. Tev jāmāk arī just, tā vispār ir tāda jutekliska lieta – pārdošana, tev jāmāk pareizi pajautāt, lai noteiktu cilvēka tipu un apjaustu, ko viņam piedāvāt, ko – ne. Tu vari pārliecinoši tērzēt divas stundas, būt lieliska savā runā, bet nekas nenotiks, ja neapjautīsi cilvēka temperamentu, nenoteiksi viņa tipu un nesapratīsi, ko tieši viņam piedāvāt. Tu kaislīgi stāsti par adītu ceļotāja vilnas šalli, bet viņam vajag to no zīda, jo viņa dzīvesveids ir tāds, viņa filozofija, un viņa dzīves vērtības ir tādas. Nedomāju, ka to var iemācīties. Ar kādiem jautājumiem nosaku, ar kādu cilvēku man darīšana?! Tie, protams, atkarīgi no cilvēka un situācijas, bet šie pāris neitrālie jautājumi būtu tikai sākums vērtējumam: “Tavi sapņi un ambīcijas? Ko esi darījusi, lai sasniegtu savus mērķus? Kādas ir tavas vērtības? Ko izstāstīsi par savu klientu? Vecuma un sociālā grupa? Šalles gala cena? Kādus materiālus vēlies izmantot un pie kāda apģērba?”“
“Strādāt ar pasauli man nozīmē sekot modes tendencēm, virzieniem, materiāliem, jaunumiem, iepirkt diegus no ārzemēm, to visu pārstrādāt šeit un pārdot Latvijas vārdu, dizaineru veikumu, roku darbu pasaulē. Tas nozīmē arī iegūt jaunus kontaktus. Ar visiem klientiem vai apakšuzņēmējiem man izveidojies draugu kontakts, jo viņi uzticas man un paļaujas uz mani. Kontraktori, piemēram, itālis Džordžo Armāni izvēlas mūsu ieteikto dizainu, krāsu materiālus. Neviens no mūsu veikalniekiem nav pamācījis mani krāsu un materiālu salikuma ziņā, jo mūsu komandā ir cilvēki, kas daudz eksperimentē, ar lielu darba pieredzi, savas jomas profesionāļi, un tāpēc mēs varam ražot tik dažādas tekstilijas. Parasti šajā jomā strādā ļoti fokusēti, bet mums tomēr ir plašs spektrs – lins, alpaks, zīds, vilna un ne tikai. Ar to mēs pārsteidzam. Japānā pagājušajā oktobrī mūs uzrunāja viens importētājs, kam tagad nosūtām ziemas šalles, kas nonāks Japānas elitārajos veikalos, uz kuriem gadu gadiem iet iepirkties Japānas aristokrāti. Tāpat mūs ir uzaicinājis viens no Japānas vecākajiem veikaliem. Es nekad nebiju domājusi, ka strādāsim tādā līmenī. Šūdinot bijušajai Amerikas vēstniecei Latvijā Ketrīnai Beilijai tērpus, paspējām nošarmēt arī bijušā ASV prezidenta sievu Loru Bušu. Pie Vairas Vīķes-Freibergas bija ieradies vizītē Amerikas prezidents Bušs, mēs prezentējām savus darbus „Radisson SAS Daugava” viesnīcā, un Buša kundze tieši bija nogājusi lejā noskatīties mūsu latviešu amatnieku roku darbus. Mēs izmantojām šo iespēju un dāvājām viņai šalli, un ļoti daudz parunājāmies, kā mēs to visu radām.”
Bieži esmu skarba
“Mani kaitina, ka cilvēki nav pedantiski un netur vārdu. Klienti, ar kuriem strādāju, ir lieli un nopietni uzņēmumi ārzemēs, cilvēki gados, viņiem ir milzīga darba pieredze, viņi bijuši augsta līmeņa profesionāļi. Tā kā reāli manus darbus pilda cita līmeņa cilvēki, amatnieki, tad man ar viņiem ir jāspēj precīzi komunicēt. Tu nevari būt tā, kas netur vārdu: ko prasi, to pieņem, ko soli, to izdari. Es bieži esmu visai skarba, taču cilvēkiem nav jābaidās pateikt – nē, es nevaru, nesanāk. Tur, tajā pasaulē, ir tik daudz valstu un tik daudz uzņēmumu. Un tu iedomājies, cik daudz būs tādu firmu, kas būs labākas par tevi. Bet arī „Ars Tela” tur ir – pašā smalkākajā Minhenes veikalā. Ceru, vienu dienu Latvija būs lepna par to, ko daru. Iespējams, citi tad iesprings un padomās – varbūt tomēr būtu jāatrod darbs Latvijā, nevis jābrauc uz Īriju. Taču, ja tu domā, ka man viss nāk ļoti viegli, tu dziļi maldies. Jā, es priecājos, kad aizlidoju uz Japānu un kādā veikalā redzu savas lietas. Bet aiz tā visa diemžēl neredz, cik nakšu neesam gulējuši.”
Receptes pret vājumu
“Vai man nekad nav bijusi vēlēšanās sevi pažēlot? Nu pažēlo sevi, aprunājies ar tuviniekiem un draugiem, iedzer glāzi brīnišķīga vīna, noreibsti un ej tālāk! Allai Pugačovai ir dziesma: “[..] mīlestība ir kā dziļš okeāns.” Ja baidies, neej! Bet es ieiešu... Tā man ir ar biznesu. Tas ir azarta, zinātkāres, godkāres, saldas uzvaras vai, tieši pretēji, zaudējuma (dusmu) jautājums. Un galvenie elementi, kas padara šo dzīvi brīnišķu, ir attiecība starp neveiksmi un uzvaru, pazaudēšanu un ieguvumu. „Linotavā” mums nesanāk daudz laika kopt kādas īpašas tradīcijas, bet mēs vienmēr tiekamies Ziemassvētkos, lai sirsnīgi nosvinētu aizvadīto gadu un panākumus vai izceltu sasniegumus, paveikto un iesākto. Arī, lai suminātu savu radošo garu. Manas dāmas – audējas, vadītāja un citi komandas/domubiedri – tad cienā ar pašdarinātiem vīniem, uzlējumiem un citiem gardumiem. Nu tā ir dikti aizkustinoša svinēšana mums visām. Bet vispār ir gan viena ikdienas tradīcija – mēs bieži kopā atzīmējam noslēgtos darījumus. Katrs projekts un klients mums ir īpaši izloloti – tāpēc atzīmējam tos ar simbolisku glāzi vīna vai šampanieša. Pat sākām marķēt korķus, lai atcerētos, ko tiešo svinējām. Kāpēc to visu kādreiz aizsāku? Droši vien biju sasniegusi to punktu, kad, saliekot visu pa plauktiņiem – man ir prakse, pieredze un izglītība –, sev pajautāju: “Ko es gribu darīt? Ko protu? Kas ļautu rītus sākt ar vēlmi celties un iet uz darbu? Kas piektdienas vakarus padarītu par glābiņu no ikdienas rutīnas? Ja dzīvē kaut kas neapmierina, jāņem groži savās rokās un jārīkojas, lai visu vērstu uz pozitīvo pusi. Pati ideja manī laikam neapzināti mita jau no bērnības, kad dejoju. Kuplie brunči, rakstainās jostas un mežģīņotie krekli.”
“Es tagad lasu ļoti labu grāmatu „Who moved my cheese?” (Kurš izkustināja/pārvietoja manu sieru?) Tas siers var būt gan tavs darbs, gan tavas attiecības – tas var būt pilnīgi vienalga kas, ko tu patiesi gribi. Tā ir grāmata par pārmaiņām, par to, kā nebaidīties no tā, ka kāds izkustinājis tavu sieru, pie kā esi pieradis, ko mīli. Tā faktiski ir grāmata par mani un manu dzīvi. Jo man visu laiku tas siers tiek izkustināts un pārvietots kaut kur citur. Arī es gribu pasēdēt un pabaudīt sieru, bet tas vienmēr pazūd.”
Aiz katra stipra vīrieša ir stipra sieviete
“Man, piemēram, neinteresē daudz zināt par citu cilvēku vīriem vai sievām, bet es zinu, ka ir tāds kults Latvijā,” Alvida ir visai kategoriska. “Jā, protams, arī man ir savs stiprais plecs. Un aiz katra stipra vīrieša ir stipra sieviete. Nav tā, ka šī stiprā sieviete ir tikai un vienīgi mājsaimniece. Mums ar stipro plecu atbalsts parasti veidojas pēc principa, ka taisnība dzimst cīņā.
Man ir arī meitiņa Stefānija. Es viņu nosaucu savas vecmammas vārdā, kurai jau bez pusgada simts. Oma pārdzīvojusi divus karus, vēl arvien viņa ir lieliska rokdarbniece un laba šuvēja. Es lepojos ar tik stipriem ļaudīm. Man bišķiņ žēl, ka gadi tik ātri iet un man nav tik daudz laika, lai pabūtu kopā ar savu meitiņu. Es jau otrajā nedēļā pēc viņas piedzimšanas izgāju darbā. Bet man visu dzīvi tā bijis – ar pilnu klapi mācījos augstskolā un ar pilnu klapi strādāju, man vienmēr ir paticis, ka man pašai sava nauda. Man ir nevis 20 draugi, bet divi trīs draugi. Varbūt mazliet sāp, ka pēc bērna piedzimšanas vairs nav tik daudz laika iziet un burziņoties. Bet tas nenozīmē, ka mums pārtrūcis kontakts vai mums kaut kā pietrūkst šajā dzīvē.
Vēl man ir tādi cilvēki – viņu nav daudz, bet viņi vienmēr ir blakus. Manam bērnam ir divas fantastiskas auklītes – un tu vari būt mierīga un droša, ka tavu bērnu pieskata labākie no labākajiem. Taču es neatbalstu, ka biznesu saista ar privāto dzīvi. Starp citu, mans nākamais lidojuma punkts – iekarot Parīzes Eifeļtorni...”
