Jokdaris Ēriks Loks: patiesībā supernopietns un atbildīgs
Cilvēki, skatoties uz viņu, ir smējušies, vēderus turēdami. Viņš ir tēlojis princi, citreiz nūģi, dejojis ar suni un gvelzis pilnīgas muļķības. Kas notiek tad, kad kamera pret viņu nav pavērsta? Tad Ēriks Loks ir cits. Supernopietns un atbildīgs – par katru vārdu.
Tā ir – humora cilvēki ārpus sava profesionālā lauciņa bieži vien izskatās skumji. Varbūt noguruši no mūžīgā smīdinātāja mētelīša, kuru cenšamies uzstiept. Arī es. Protams. Gribas kādu lieku smaidu ikdienā. Mēs nezinām, ar kādām sirds asinīm un piespiešanos šie joki top, un nebūtu mums par to ne mazākās nojausmas, ja ik pa laikam nenotiktu šādas sarunas.
Bet vai nākamreiz mēs smiesimies citādāk?
– Kas tagad ir tavas aktualitātes?
– Nu jā – darbs… Bet darbs jau nav interese. Darbs ir darbs, bet intereses… var taču darīt daudz ko tādu, par ko nemaksā naudu. Galvenais klasiskā izpratnē – ar ko mēs pelnām sev iztiku. Vai ne?
– Bet tavs darbs, manuprāt, vienmēr bijis tāds, kas ir gan darbs, gan interese. Tā nav?
– Ne vienmēr. Teiksim, mans darbs jau ilgus gadus ir vadīt dažādus pasākumus. Tagad no maija otrās puses esmu sācis strādāt radiostacijā – Autoziņas, FM 99 megaherci, to var dzirdēt arī internetā. Tur esmu katru darbdienas rītu no pusastoņiem līdz desmitiem.
– Ko tu stāsti – par auto?
– Tajā rīta blokā mazāk par auto, vairāk visādus pekstiņus.
– Ko izklaidējošu, pamodinošu?
– Teiksim, ka tā. Mēs tur šobrīd esam trijatā – es un vēl mani kolēģi – Kundziņš Arnis un Gobziņš Roberts. Nu, tā. Tā šobrīd ir mana galvenā darbavieta, plus arī pasākumi, visādas sporta spēles, kuras vadu. Vieglāk pateikt, ko nevadu. Kāzas, bēres un dzimšanas dienas cenšos nevadīt.
– Ir aicinājuši?
– Bēres vadīt nav aicinājuši. Bet kāzas un dzimšanas dienas gan. Tās cenšos nevadīt, tās tomēr tādas privātas lietas…
– Citādāk. Cik esmu lasījis, dzirdējis – vai nu aktierim ir tā aktiera skola, ka viņš visu var notēlot, vai arī viņš visu laiž caur sevi ¬– izdzīvo patiesi. Tā kā man nekādas tādas – pasākumu vadītāja – skolas nav, tad man, lai tās dzimšanas dienas svinības vai kāzas izdotos… Tas tāds pārāk privāts notikums, tātad…
– ... jākļūst personīgi iesaistītam?
– Jā, un tas mani nesaista. Vispār pēc pasākumiem, ja tā emocionāli izliecies, sekas ir diezgan smagas.
– Kā emocionālas paģiras?
– Vistiešākajā nozīmē sajūta kā uz paģirām! Tek deguns, asaro acis – ja ir vairāki pasākumi pēc kārtas, tad pēc tam viena diena tiek vienkārši nekustīgi nogulēta gultā. Es jau sen par to nebrīnos un neuztveru kā lielu problēmu, vienkārši atguļu savu laiku kā tāds teftelis gultā ar puņķaino degunu, pēc tam tas viss pazūd. Nu jā, man šķiet, ka tās privātās ballītes – tas nav mans lauciņš. Ir citi cilvēki, kas sekmīgi ar to tiek galā, bet viņi varbūt nevar novadīt sporta spēles. Katram savs. Mēs esam tik dažādi.
Paģiras
– Tu tāds cilvēks – runātājs, cilvēks – smīdinātājs visu mūžu esi bijis. Tu par sevi tā arī domā?
– Tādā ziņā neko par sevi nedomāju. Sen par sevi neesmu sapūlējies domāt kaut kā šitā. Kļūstu vecāks, vai ne? Un laikam arī gudrāks. Nu, nav te vajadzīga kaut kāda klasifikācija... Smīdinātājs – tas ir tā kā? Lūk, mums tikko bija prezidents – ķirurgs. Kas tad viņš ir – prezidents vai ķirurgs? Vai viņš ir smīdinātājs? Dakteru joki ir baigi skarbie.
– Kā atklāji sevī talantu runāt un smīdināt?
– Kāpēc smīdināt? Es pat nevienu reizi neesmu iedomājies, ka man kāds būtu jāsmīdina.
– Arī tad, kad ar suni uz rokām dejoji?
– Tas atkal kas cits! Tas bija televīzijas raidījums. Tad izpildu kādas sev uzticētās manipulācijas.
– Tu par to nedomā – ko cilvēki par tevi domā?
– Nē! Vairs sen par to nedomāju. Varbūt pirms gadiem divdesmit...
– Cik tad tev tagad?
– Cik man gadu? Četrdesmit seši.
– Divdesmit sešos gados tu par to domāji?
– Precīzi nevarēšu fiksēt, 26 vai 28 – bet ap to laiku – jā.
– Gribējās izskatīties citādāk, nekā par tevi domā?
– Kā kuru reizi... Likās, ka tas man ir svarīgi – ko citi padomās. Šobrīd tam nav nozīmes. Galvenais, lai es būtu ar savu patieso es sevī – lai ar to viss būtu kārtībā. Precīzāk, tas nevar būt kārtībā tā īsti nekad, bet – lai es būtu ceļā uz šo attiecību sakārtošanu. Ārkārtīgi sarežģīti izteicos, bet būtu vērts to precīzi pierakstīt pēc tam. Tam, vai es kāda tur pie blakus galdiņa acīs izskatīšos tāds vai citāds, nav ne mazākās nozīmes. Līdz brīdim, kamēr es ar savu uzvedību kādu neizvainošu. Tas, kā es tagad dzeru ūdeni – smieklīgi vai mazāk smieklīgi, ir tikai mana darīšana.
– Ko darīji pēc vidusskolas?
– Mācījos augstskolā! Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
– Ei nu!
– Jā. Esmu arī to beidzis, un esmu kokapstrādes inženieris tehnologs.
– Tad tev ir profesija!
– Tādā ziņā ir. Diploms arī kaut kur mājās mētājas. Es pat pusgadu nostrādāju fabrikā, mēbeļu ražošanas apvienībā Rīga par meistaru. Pēc tam vēl kaut kur pa mēbelēm, tādā privātā biznesā. Bet, tā kā neesmu pēc dabas biznesmenis, tad viss tā arī palika. Kaut gan – tur viss kas krāšņs varēja sanākt, bet – nu nav tas mans lauciņš.
– Kas tevi pavilka no šīs tradicionāli sakarīgās nodarbes nost? Satiki Gobziņu?
– Nē, nē. Vienkārši – ceļš vienkārši ievirzījās... Sākās ar šādām tādām radio lietām, un tā aizvijās…
– Kā tu, mēbeļu meistars, tiki radio?
– Kādreiz mēs valsts radio kaut ko darījām ar čomiem, pēc tam sāku strādāt Radio SWH, kad tas dibinājās... Tur nostrādāju kādus sešus gadus.
– Tā notika tuvināšanās savai iekšējai harmonijai?
– Tai tuvināšanai – tas, ko pirmīt teicu – nav nekāda sakara ar radio vai ko tādu.
– Tas, ko tu ikdienā dari, tas to nenozīmē?
– Tam nav pilnīgi nekāda sakara. Darbs vienmēr ir un paliek darbs.
– Tu to neuztver kā savu interesi?
– Tā arī nevar teikt. Ja nav intereses, tad no darba nekas prātīgs nesanāk. Nesanāk kvalitatīvs produkts. Bet kvalitatīvu es cenšos radīt. Piemēram, tagad mums ir rīta programma Kabriolets. Un... Tagad mēs esam satikušies kafejnīcā, te sēž kādi 15 cilvēki, un, domāju, versiju par to, kas ir laba mūzika, būs ļoti daudz. Bet visiem mīļš nebūsi nekad, un nevajag ar! Taču vismaz tagad man ir paveicies, ka varam spēlēt tādu mūziciņu, kas mums patīk, un runāt to, kas mums patīk. Un tā jau ir liela laime! Nu, to es gribu teikt.
– Mēs zinām tandēmus un trīsvienības, kuras aizpilda rīta ēteru citās radio stacijās. Vai to fīlingu, to vienoto noti, pingpongu viegli dabūt?
– Pingpongu dabūt ir ļoti viegli, pilnīgi elementāri – kaut vai tā iemesla dēļ, ka mēs ar šiem kolēģiem – Kundziņa kungu un Gobziņa kungu – esam pazīstami un pingpongu taisījuši jau kopš neatminamiem laikiem. Gadus divdesmit. Mēs saprotamies ne no pusvārda, bet astotdaļvārda, tā ka pingpongam nav ne mazākās aizķeršanās. Svarīgi, manuprāt, ir kaut kas cits – lai mums, kopā darbojoties tik veciem kolēģiem, nemitīgi neatgādinātos vecas lietas, pingpongi, kas bijuši pirms 20 gadiem.
– Kāds pingpongs palicis prātā no pēdējā laika?
– Es tagad necitēšu nekādus pingpongus. Tas būtu muļķīgi, taisnību sakot, jo runa šobrīd ir vairāk par principu.
– Bet par ko jūs radio runājat?
– Par visu. Par dzīvi, par to, kas tajā brīdī aktuāls. Kas pasaulē noticis, kas dziesmā ieskanējies… Kā jau dzīvē. Par ko cilvēki runā, kad satiekas? Par ko tu runā, kad satiec draugu? Pareizi. Saruna ievirzās – re, kur līst… Tad sākam – ka vienam mājās šodien, piemēram, man, bija jāpļauj zāle. Nevarēs pļaut, jo lietus. Otram pļaujmašīnai nolūzis zobratiņš vai kas tāds. Tā jau tās sarunas kā dzīvē notiek. Radio nav izņēmums.
– Kā tu nonāci Lauksaimniecības akadēmijā? Esi no laukiem?
– Nē, no Rīgas. Tajā laikā, kad beidzu vidusskolu, bija divas augstskolas, no kurām neņēma armijā, – Medicīnas institūts un Lauksaimniecības akadēmija, tad nu iestājos.
– Izvēlējies mazāko ļaunumu?
– Tas nav nekāds ļaunums. Nu, izglītība ir… Paskatījos, kādas tur ir specialitātes, mani uzrunāja pārtikas tehnoloģija, kur īstenībā gribēju stāties... Turklāt kokapstrādes tehnoloģijas specialitātē nemāca galdniekus, tas ir maldīgs priekšstats, jo tur ir mēbeļu ražošanas tehnologi. Ja uzņēmums nolemj ražot galdus, tad tehnologam jāsagatavo šo mēbeļu ražošanai vajadzīgā tehnoloģiskā plūsma, tātad mums vajadzīgs tāds un tāds izejmateriāls, tad mēs to zāģējam, tad ēvelējam, tad garumojam, tad apzāģējam un līmējam maliņas. Un tad tehnologs sarēķina, kā viss notiks, bet viņš nav galdnieks, viņš nenaglo putnu būrus. Varbūt naglo, mājās ar bērniem, bet ne ražošanas procesā. Nu, tā... Ā, un neiestājos pārtikas tehnologos, jo manā skolā slikti mācīja ķīmiju. 50. vidusskolā, Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, ķīmija vienmēr ir bijusi švaka, un mēs nebijām izņēmums. Tā aizgāju uz kokapstrādes tehnologiem. Vēl arī sportoju, ar kanoe airēšanu nodarbojos, tā nu sanāca tajā vasarā braukt uz kaut kādiem vissavienības mačiem.
– Praktiskās zināšanas, kas tajos piecos gados tika iegūtas, mainīja tevi kā personību?
– Personību noteikti mainīja. Bet par tām praktiskajām zināšanām vēl varētu strīdēties – par to, ko tur mācīja… Tas atkal ir vesels stāsts. Manuprāt, tā problēma vēl arvien ir – tie, kas tur pasniedza, mācīja, lielākoties bija cilvēki, kas nebija strādājuši reālajā ražošanā. Viņi kaut ko mācīja no grāmatas, kaut ko mistisku, bet tu aizej reālā ražošanas vidē un uzreiz saproti, ka tas, ko tev visus gadus stāstījuši, ir pilnīgs fufelis. Varbūt tās ir labas lietas – bet pilnīgi atrautas no reālās dzīves, no tiem darba galdiem, kas patiešām fabrikās eksistē. No tā visa, kas notiek īstenībā. Manuprāt, arī tagad nekas nav mainījies. Protams, viss ir modernāk, ir citas tehnoloģijas, citi darba galdi – bet, globāli skatoties, ir līdzīgi. Man reizēm ir uzplaiksnījusi doma, ka vajadzētu mācīties maģistrantūrā. Gribētos... Varētu mācīties ko tādu, kas mani interesē. Tā kā man dzīve ir ievirzījusies ar visādiem elektroniskajiem medijiem, iespējams, maģistrantūrā mācīties ko tādu. Bet parasti tā doma ātri pāriet. Jo jautājums – kas ir pasniedzēji? Nu, tie paši mani čomi, ar kuriem esmu bijis saistīts visus šos gadus. Nu, un ko tad mēs tur imitēsim? Kaut kādu mācību procesu – un tikai tādēļ, lai beigās man iedotu fiksētu uzrakstu, ka tagad esmu maģistrs? Nu, tas tā diemžēl ir. Bieži vien visām tām metodēm un notikumiem, kuros mēs, studenti, bijām iesaistīti, ar mācīšanos bija maz sakara. Bet katrā ziņā tā bija dzīves skola, kas norūdīja, nostiprināja spēju dzīvot, pieņemt lēmumus un attiecīgi rīkoties.
– No tā laika ir palikuši cilvēki tavā dzīvē?
– Ir, ir! Mums bija ļoti jauks kurss, katru gadu ir salidojums, sanākam kopā. Man gan iznāk ļoti reti piedalīties – tā iemesla dēļ, ka vadu pasākumus, un mūsdienās no darbiem nevar tā īsti atteikties, vai ne? Tagad atkal būs, augustā, bet man nesanāks. Katrā ziņā, tajās reizēs, kad sanāk tikties, mani nepamet sajūta: lai arī ļoti reti tiekamies, tie ir cilvēki, uz kuriem tādā vai citāda brīdī var paļauties. Teiksim, piezvanīt, kaut piecus gadus neesam runājuši, un rast risinājumus.
– Esi domājis – tu būtu cits cilvēks, ja izvēlētos palikt tajā sfērā?
– Nezinu. Neesmu tā domājis. Nekad jau nevar zināt, vai būtu labāks vai nē... Citādāks – droši vien.
– Tu pēc dabas esi cīnītājs? Cīnies par lietām, ja ieraugi kādu iespēju pie horizonta?
– Domāju, ka nē. Tā pārāk necīnos, nē.
– Vairāk ļauj, lai straume nes?
– Es paļaujos. Kaut kā vairāk tā. Es varu cīnīties ar sevi. Nu, neesmu es gatavs visu šo kafejnīcu pārorganizēt un pārsēdināt, lai tikai varētu apsēsties tieši tur. Nē, nē – tā ne. Nav man tā amerikāniskā karjeras sindroma. Tas nav mans.
– Droši vien, ka tie, kas var tā izdarīt – pārsēdināt visus, dzīvo ar kādu ambīciju sevī.
– Es to varu darīt, ja, teiksim, vadu pasākumu. Kādreiz esmu iedomājies, ka varētu būt Valsts prezidents uz vienu vakaru. Novadīt valstī pasākumu. Ilgāk gan ne. Es varētu visu sariktēt – jūs tur, lūdzu, jūs tur, pasākumos jau jākomandē visi! Nu, es varu nokomandēt un ātri pieņemt lēmumus, bet, ja tas ilgstoši, tad tur jābūt… Vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kas ir politikā, operē ar lielām naudām, pret kuriem izvirzītas visādas apsūdzības un kuri visu laiku savā starpā cīnās. Katrs mēģina otram iegriezt. Tur jābūt tādai iekšai – tā dzīvot! Nu, es nezinu!
– Iet gulēt domājot, no rīta celties domājot...
– Jā. Kā tas iespējams? Varu tikai apbrīnot. Viņiem tur varbūt ir nez cik naudas… Es nezinu, vai tā ir laime. Stipri šaubos.
– Karjerisma trūkums neliek būt pieticīgākam savā ikdienā, sadzīvē? Tev.
– Domāju, esmu pietiekami pieticīgs. Bet – vai tas ir kas nosodāms… Nav nekā tāda, ar ko baigi dižoties. Nav tā, ka man neko nevajag, bet man nevajag neko tādu...
– Ekstra?
– Kas vienam ekstra, otram nav, vai ne? Tas ir stipri nosacīti. Tāpat kā – kas ir daudz naudas? Vienam daudz ir simts latu, otram – 10 miljoni. Trešais saka, ka 10 miljoni ir sīknauda, pat kārtīgu lidmašīnu, kā gribētos, nopirkt nevar! Es nezinu, cik lidmašīna maksā.
– Kāds ir tavs komforta līmenis, bez kā nevari iztikt?
– Man nepieciešams miers. Bet tīri materiālajā ziņā? Nezinu... Mašīna, kura nelūst, lai ar to var puslīdz kaut ko apdzīt. Ar ko atšķiras mašīnas? Ar to, ka ir mašīnas, ar kurām var braukt Vācijā vai citās valstīs, kur ir vairāku joslu šosejas. Un ir mašīnas, ar kurām var vizināties tikai pa Ventspils šoseju, kur katrā virzienā ir viena josla. Tur sastājas smagās mašīnas, brauc ar nelielu ātrumu, un, lai tiktu garām, vajadzīgs mazliet paātrinājums. Ja ir vairāk joslu, tad nav vajadzīga jauda – pārbrauc citā un mierīgi brauc.
– Vai esi apguvis tos – pa straumi peldēšanas – likumus?
– Man šķiet, mēs dažādi domājam. Ļoti dažādi. Arī par lietu, ko tagad saucam par straumes peldēšanu. Mēs esam satikušies šobrīd uz īsu brīdi, un es nedomāju, ka mums vajadzētu vienam otram sākt kaut ko pierādīt, ko mēs katrs saprotam. Tā straumju peldēšana arī ir ļoti dažāda. Ko mēs saucam par straumi – te, uz zemes? Nu, es gribētu teikt, ka tas ir Dievs, kas visu nosaka – kurp mēs katrs ejam –, un viena no lielākajām mākslām ir paļaušanās un lietu pieņemšana. Nu, var jau cīnīties… Tagad izdomāšu, ka es nevis strādāšu radio, bet būšu kosmonauts. Nu, es varu izstiepties un sarauties, bet ja man nebūs lemts par tādu kļūt... Es, protams, paņēmu tādu ekstrēmu salīdzinājumu, bet es par tādu nekļūšu. Mums katram doti kādi savi uzdevumi un talanti, ar kuriem mums ir pienākums strādāt un izmantot tos.
– Tu esi kristietis?
– Esmu, jā. Un tu?
– Nē.
– Skaidrs. Tad tev viss vēl priekšā!
– Protams!
– Tas atkal ir filosofisks jautājums. Kas nosaka to, kādi mēs esam? Ģimene, kas bērnībā ievirza, kādi mēs tagad pa to dzīvi būsim? Dod visādus impulsus, traumas… Vārds traumas te gan nav jāsaprot kā ekstrēms pārdzīvojums, bet cilvēku saskarsmē – arī starp vecākiem un bērniem – neviens neesam perfekts, ne es pret saviem bērniem, ne mani vecāki pret mani – nu, nav pasaulē perfektu cilvēku. Un attiecīgi, tā vai citādi rīkojoties, kādā mirklī tas otrs cilvēks tiek iespaidots. Kaut kādā veidā drusku iebuhtēts. Un tad mēs tā buhtējamies visu savu dzīvi. Tā tas ir. Bet par ko mēs runājām? (Smejas.) Par kristietību? Nu, tur nav daudz ko runāt. Visiem jābūt kristiešiem. (Smejas.)
– Nē, nu – visi ir aicināti… Visi tāpat no Dieva nekur prom nevar tikt. Jo, kaut arī cilvēks domā, ka viņš nav pie Dieva, viņš vienalga ir pie Dieva. Dievam visi ir vienlīdz mīļi. Vai mēs paši par sevi sakām, ka esam vai neesam kristieši, vienalga.
– Apmeklēju Lutera draudzi, Torņakalna baznīcu. Dzīvoju Mārupē, un tā ir Mārupei piegulošā baznīca.
– Jā, arī Rubeni. Tur ir vairāki mācītāji.
Kad man bija bail
– Lai tās buhtes paliek pie manis. Kā tu to prasi?
– Nav nesvarīgu notikumu. Tas jau kaut kā tiek vadīts. Dažkārt esmu brīnījies… Es varbūt kā cilvēks drīzāk esmu bijis… neesmu bijis tāds drosmīgs. Drīzāk varbūt bailīgs vienmēr esmu bijis. Bet tajā pašā laikā vienmēr esmu brīnījies, kā tas tā sanācis. Man, mācoties augstskolā, vienmēr bija iekšēji bail, ka nonākšu fabrikā par meistaru.
– Pat ne tas. Tu neesi fabrikā strādājusi un nezini, ko nozīmē būt armijā. Tas ir līdzīgi. Tā vide ir diezgan raupja, skarba, tāpēc arī teicu, ko tie cilvēciņi, kas paši nav strādājuši reālā ražošanā, māca, bet viņiem ir visai maza nojausma par to, kā tas īsti notiek. Interesanti, ka nonācu tieši tajā vietā, no kuras visvairāk baidījos. Nē, nekas slikts nenotika, viss bija kārtībā. Ar visu tiku galā, sava dzīves skola. Ilgus gadus esmu spēlējis disenes visādos krogos – arī tā nav tā maigākā vide, un no tās man arī varbūt ir bijis bail. Nu, ar šīm sajūtām ir nācies tikt galā. Varbūt es to tā vulgāri saku – tās pat nav bailes, bet iekšējas sajūtas. Nav tā, ka es – oi, oi, oi… Tā ir vide, kurā nejūtos komfortabli. Tā ka – kaut kādu rūdījumu esmu saņēmis.
– Kuram tad nebija. Sūtīja uz visādām Afganistānām… Muļķīgi būtu teikt – nē, nav bail.
– Kā tas ir?
– Es jau varu teikt, ka padomāju, bet varbūt citi desmit uzreiz teiks – nē, viņš nemaz nedomā!
– Noteikti! Domāju, katram ir tādi cilvēki. Tad nu es tagad izmantošu iespēju un atvainošos visiem tiem, kam savā dzīvē esmu nodarījis pāri. Nav jau tādu cilvēku, kas domātu – labi, tagad sēžam, runājam, bet tad es celšos un tam tur gan izdarīšu gauži! Jankam vai Mudītei.
– Ne apzināti. Domāju, ka nav.
– Jā. Es tā domāju! Tavuprāt, ir tādi, kas domā – tagad izdarīšu sliktu tam, tam, tam, un tad visiem būs slikti. Nē – viņiem vienkārši šķiet, ka viņi rīkojas pareizi, ka visiem nav taisnība un ka viņi tagad ieviesīs taisnīgumu ar to, ko darīs. Viņi varbūt domā, ka viņi, nodarīdami kādam kaut ko ne tik labu, globāli būs pasaules glābēji.
– Droši vien.
– Kā kuru reizi! Nezinu... Pamazām saproti, ka atriebšanās nav risinājums. Bet visi jau tiek kārdināti.
– Es jūtos komfortabli, jo jau garus gadus esmu pie tā pieradis. Citreiz naudas ir vairāk, citreiz mazāk. Nu, kā lai saka – tie, kas ir lasījuši Bībeli, zina, ka Dievs paēdina arī putnus un visu dzīvo radību, tā teikt, pabaro – vai tad nu viņš par mums aizmirsīs?
– Nevis viens, bet galvenais mierinājums. Tad arī tiek dots. Cilvēkiem.
– Domāju, tiek dots arī tad, ja viņš tā nedomā.
– Tomēr tev ir ģimene, par ko jārūpējas. Tu nedzīvo meža būdiņā, kur varētu iztikt arī ar vienu maizes kukulīti nedēļā.
– Meža būdiņā var tā iztikt?
– Paņem mellenes, kaltētas sēnes...
– Vajadzēs pārvākties uz mežu, uz būdiņu.
– Ja esi viens, tad vari tā dzīvot, tā domāt. Ja nav darba, pārvācies uz arvien lētāku dzīvokli.
– Uz arvien lētāku būdiņu. Laba doma!
– Ja tev ir cilvēki, bērns, kurš grib skolā iet un arī pulciņā, nākas domāt…
– Jā. Bet, kā jau teicu, tas viss tiek dots.
– Tu tāds brīvmākslinieks būtībā esi.
– Jā.
– Nav bijuši iekritieni?
– Nu, ir, protams. Bet cilvēks, kas vada pasākumus, un tas, kurš dzīvo savu dzīvi, būtībā ir divi dažādi. Es sevi uzskatu par profesionāli, esmu spējīgs saņemties un…
– Pielāgoties.
– Arī, jā. Bet tajā pašā laikā, ja tas nenāk no sirds, tad tas neder. Tā ka – tas vidusceļš jāatrod. Katrā lietā, kas nepatīk, var atrast labo. Nu, uz to, labo tad arī cenšos skatīties. Jebkurā lietā, jebkurā cilvēkā, jebkurā situācijā ir tas labais.
– Tu vēl airē?
– Jā, šad tad uzairēju. Lucavsalā ir sporta skolas Rīdzene airēšanas bāze, tur kādreiz aizeju paairēt.
– Kāda ir sajūta Daugavas vidū?
– Normāla.
– Kā fizisks vingrinājums. Tā nav makšķernieka, bet sporta laiva, ar kādām cilvēki brauc sacensībās. Tas ir kā jebkurš sports, kurā nosvīst, piekūst un jūtas labi pēc tam.
– Jā, manai ģimenei.
– ... zemi? Zemes darbus man nevajag galīgi, bet pilsētas cilvēks es arī neesmu. Man nepatīk neko ravēt, stādīt, bet man patīk būt pie ūdens. Ļoti. Man patīk pa to ūdeni ļurināties. Dabas sajūta noteikti nepieciešama.
– Būtībā visu, ko gribētu darīt, es jau puslīdz daru. Nezinu... Man patīk strādāt radio, bet, kā jau katrā darbā, ir kādi blakus apstākļi, kas varbūt to laimes sajūtu piebremzē. Nu, kaut kādi sīkumi. Es mācos spēlēt ģitāru, mājās, katru dienu. Vēl pa bišķim spēlēju tenisu.
– Jā, jā!
– Gan jau var. Tikai jāatrod laiks. Man ir tāds draugs, viņiem ir ģimenes uzņēmums, un tāpēc viņš nevar atrast laiku paskriet krosu. Es saku – pietiek kaut vai 20 minūtes. Viņam Imantā ir uzņēmums, tur ir mežs – aizej paskrien! Duša darbā ir. Divdesmit minūtes dienā arī Valsts prezidents var atrast – pareizi? Ja tikai saplāno. Tā jau tāda atrunāšanās, ka mēs kaut ko nevaram.
– Es nekad neesmu pat iedomājies, ka esmu laimīgs. Bet teikšu – es neesmu nelaimīgs. Nu, jā, esmu laimīgs!
– Tas ir pārāk nopietns apgalvojums. Tā laime jau nav atkarīga no tā, vai spēlēju vai nespēlēju tenisu, tas ir daudz dziļāk, nopietnāk. Tā ir drīzāk attiecības pašam ar sevi un katra indivīda attiecības ar Dievu – tas dod to laimi vai nepiepildītās laimes izjūtu. Bet nav vērts to tā virspusēji apgrābstīt, jūsu žurnāls būs par plānu. Tur jālasa biezas grāmatas. Ir sarakstītas neskaitāmas.
– Jā, arī biezas. Sāksim ar Bībeli. Vienu brīdi likās – jālasa viss, ko pasaule uzrakstījusi! Tad ņēmu kaut kādas grāmatas, salasījos, tādiem joņiem. Bet, kas ir tieši mans, nezinu, nevaru nosaukt… Vienmēr biju domājis, ka Džeks Londons nav mans, bet tagad izlasīju pāris grāmatiņas un ar sajūsmu konstatēju, ka baigi foršais rakstnieks!
– Maināmies! Jā. Protams. Kādreiz man ļoti patika Toms Veitss. Biju fans. Tagad man šķiet, ka alkohols un prostitūcija varbūt nav vienīgās tēmas, par ko ir vērts dziedāt. Nē, Tomam Veitsam ir normālas dziesmas, viņš ir liels mākslinieks. No tā, vai viņš man patīk vai ne, nekas jau nemainās. Un grāmatas ir tāda stabilāka lieta.
– Jā. Skaitās jau laba skola. Redz, Zatlera kungs man arī skolas biedrs sanāk. Ar Latvijas dzelzceļa priekšnieku Uģi Magoni esam klasesbiedri, arī ar kādreizējo domnieci Lindu Baltiņu… Nezinu, kādu amatu viņa tagad ieņem. Vēl daži glauni klasesbiedri bija – par ārstiem izmācījušies, un visādi citādi. Droši vien, ka skola kaut kādā veidā tās smadzenes iekustinājusi, ka tās spējīgas darboties.
– Nezinu. Tad jau redzēsim. Spēlēšu ģitāru!
Krēslas sveiciens. Dzied Normunds Rutkis un Ēriks Loks, dejo Baiba Sipeniece
