Dāmas, kurām ir vissaldākais darbs pasaulē
Maija, Dina un Natālija ar savu darbu liek cilvēkiem priecāties un zina, kā vislabāk ikdienai piešaut saldumiņu. Arī pašām dzīve būtu saldāka par saldu, ja vien kāds tām nepamanītos ik reizi nozagt svētkus.
Patīk cept dullas kūkas
Jau pamatskolā man dikti patika šeptēties virtuvē. Vidusskolas žetonu vakaram uzcepu divas kūkas – visi garšoja, slavēja. Otra mana sirdslieta bija medicīna. Vidusskolā pat gāju speciālajā medicīnas novirziena klasē. Liktenis tomēr lika izšķirties par labu kūku cepšanai. Tagad par to esmu ļoti priecīga, jo, ja būtu izvēlējusies medicīnu, man nebūtu tik foršs vīrs un ģimene.
Savulaik viesnīcā „Rīdzene” strādāju praksē. Tur darbojās arī puisis Jānis, kurš bija mans darbu vadītājs. Tā saskatījāmies, saberzējāmies, mums bija tā sauktais dienesta romāns. Tas bija ļoti skaists laiks. Tagad Jānis ir mans vīrs, arī viņš ir konditors. Domāju, tas arī bija iemesls, kas mani vēl vairāk pievērsa saldajai pasaulei.
Konditora darbā man vislielāko prieku sagādā pilnīgi trakas lietas. Savulaik bija tāds restorāns „Hospitālis”, kur varēju cept dullās kūkas. Atceros vistrakāko – bļoda, kurā bija sirds oriģinālā lielumā ar visām dzīslām un asinsvadiem, tur bija arī zarnas un nogriezts pirksts. To man patika darīt vislabāk. Tur bija gan medicīna, gan konditoreja – gluži kā medusmaize.
Arī pašai reizēm kārojas kaut ko saldu. Parasti gan ir tā, ka neko vienkāršu negribas, gribas, lai ir kūka ar odziņu. Ja kādu laiku mājās nekas nav cepts, vienā mirklī saproti, ka ļoti gribas kaut ko uzcept. Tad nāk laukā visādi eksperimenti, ko jāprovē manai meitai un dēlam. Man pašai ļoti garšo un patīk cept siera kūku. Arī vīrs šad tad uzcep pa kūkai, reizēm sanāk stīvēšanās, kuram tad labāk sanācis.
Saldajā konditores dzīvē visgrūtākais – mums nav svētku, kad tie ir citiem. Piemēram, Ziemassvētkiem jau nav ne vainas, bet man jāatzīst, ka kūku cepējiem tie briesmīgi. Mājās pārnāc pārguris un pilnīgi nekāds. Labi, ka vīrs arī konditors, viņš visu saprot, un nekas nav jāskaidro.
Lai nesanāk kāposts vai mušmire
Pati saldumu pasaulē nokļuvu nejauši. Nebija pat tā, ka man mājās ļoti būtu paticis gatavot vai cept kūkas. Man vairāk pie sirds gāja kaut kas ar mākslu saistīts – zīmēt un veidot. Tomēr arī par mākslinieci nevēlējos kļūt. Kaut ko krāšņu gatavot citiem – tas mani uzrunāja, tā izmācījos un kļuvu par konditori.
Konditorija ir vieta, kur varu likt lietā savas mākslinieciskās dotības un patikšanu. Konditoram noteikti jāprot ļoti labi zīmēt. Zīmēšana iet rokrokā ar veidošanu; ja šo iemaņu nebūs, uz tortes sanāks kāposts vai mušmire, tikai ne puķe.
Esmu strādājusi vairāku restorānu konditorejās – savulaik pie Andreja Žagara, pie Elmāra Taņņa, tomēr visvērtīgāko pieredzi guvu konditorejā Dinella. Tur gāju praksē un strādāju arī par ierindas konditori – nāc septiņos uz darbu, ir dienas plāns ar darbiem, kas jāizdara, viss salikts pa plauktiņiem. Padari, tad dodies mājās, un no rīta atkal tas pats. Tolaik tikpat kā nebija pasūtījumu; ja gadījās kāda trīskilogramīga torte cepama, tas jau bija liels pasūtījums.
Tagad piecus gadus vadu konditoreju „Kaļķu vārtos”, un pasūtījumu ir daudz. Reizēm vesela nedēļa paiet, līdz uztaisa tādu kārtīgu daudzstāvu kāzu torti. Patiesībā jau šīs kūkas ir ļoti interesants darbs. Klients atnāk ar savām idejām, nereti ar bildēm, un tev ir jāsaprot – var vai nevar to uztaisīt. Pirms pāris gadiem mēs netaisījām tās augstās amerikāņu daudzstāvu tortes.
Cilvēki gribēja, bet es nekādi nevarēju saprast, kā tāda turas kopā. Tomēr izdomāju savu variantu, un tad nācās tādas vienu pēc otras gatavot. Piemēram, pie septiņstāvu kūkas fasādes darbiem visa diena aiziet. Ja tur vēl ir kādi cukura ziedi, tad jārēķinās vismaz ar trim nedēļām. Bet tad to vienā vakarā paņem un sagriež. (Smejas.)
Man jau šķiet, ka mēs, konditori, esam ļoti izlepuši uz saldumiem un paši vairs nezinām, ko gribam. Kad aizeju ciemos, gandrīz nekad neēdu citu kūkas, ja nu vien pieklājības pēc mazliet pagaršoju.
Vispateicīgākie saldummīļi ir bērni
Man vienmēr paticis cept saldumus un kūkas, mājās bieži to darīju. Auga bērni, vienmēr vajadzēja kādu gardumu galdā likt. Vēlāk izgāju „Turībā” konditoru kursus, pēc tiem sāku strādāt. Kad man ir laiks, joprojām mājās kaut ko gardu uzcepu, jo cepšanas laikā visa māja piepildās ar saldu un patīkamu smaržu.
Vislabāk man tīk gatavot tortes, sevišķi, tādas ar riekstiem. Ļoti lielu prieku sagādā kūkas, kas tiek ceptas bērniem, jo tā ir vispateicīgākā un atsaucīgākā saldummīļu publika. Tāds prieks, kādu izsaka bērna acis par savu dzimšanas dienas torti, nekad nav redzams pieaugušo skatienā. Bērnu tortes gan ir pakļautas arī savai modei. Piemēram, puišiem tagad uz dzimšanas dienu vajag torti kā Makvīna auto no multfilmas „Vāģi”. Mazajām meitenēm savukārt gribas, lai uz viņu dzimšanas dienas kūkas būtu kaķēns Kitty dažādos veidos.
Vēl man patīk gatavot kāzu tortes. Tās ilgi paliek atmiņā, bieži vien tiek iemūžinātas fotogrāfijās. Lai arī cilvēku vēlmes, pasūtot kāzu torti, ir neiedomājami dažādas, tomēr arī šajā jomā ir sava mode. Piemēram, patlaban jaunlaulātie pārsvarā vēlas baudīt minimālisma stilā pagatavotu torti. Tās ir pilnīgi baltas ar pavisam nelieliem akcentiem. Protams, ir tradīcijas un simboli, kas ir nemainīgi – balti gulbji, pēdiņas. Pēdējā laikā parādījusies tendence dekorēt kāzu tortes ar dzīvajiem ziediem.
