Ģirts Ķesteris: „Es cīnos par savu neatkarību”
20. septembrī Dailes teātrī Harija Gulbja lugas „Cīrulīši” pirmizrāde. Tajā paaudžu ķildas pārlietas ar labu devu melnā humora. „Bet no konfliktiem nevajag vairīties, jādzīvo ir ar kaismi!” pārliecināts viens no galveno lomu atveidotājiem Ģirts Ķesteris.
„Lauris (režisors Lauris Gundars – aut. piezīme) izrādē mūs burtiski „izģērbj”, mazliet par visu ironizējot. Bet varoņi, kas mums jāatveido, ir kā mazi bērni, kas ņirdz, spēlējas, kaitina un provocē viens otru. Pie viena viņi dzimtas mājās sabraukuši ar savām „piekabēm” un vēl mēģina risināt arī savstarpējās pāru problēmas. Un tās attiecības ir ārkārtīgi uzjautrinošas. Izrāde ir kā tāds liels karnevāls. Bet, ja kāds režisors šajā virzienā dod zaļo gaismu, tad mēs burtiski iespiedzamies no laimes, jo ir iespēja būt neprognozējamiem.
Domāju: kā dramaturģiju, tā dzīvi veido konflikti un pretrunas. Bez tām nevarētu notikt tas, ko saucam par evolūciju gan no Darvina, gan kristīgā viedokļa. Atliek tikai izvēlēties, vai tu esi no mērkaķa, vai Dieva, bet konflikts ir jau pašā pamatā – vienam nogaršojot aizliegto augli, bet otram – instinktu līmenī.
Tāpēc nevajag baidīties no konfliktiem. Bet ar ko gan tu vari no sirds izkašķēties, ja ne ar saviem ģimenes locekļiem?! Ārpusē tas taču nav iespējams! Man patīk, ka ģimenē var izkašķēties – vienu dienu par sadzīvi, otru – par attiecībām, trešo – vēl par ko citu.
Tā ir iespēja emocionāli atvērties, nevis gruzīties vai sevī turēt pārestības sajūtu, līdz tā nonāk līdz sprādzienam vai onkoloģiskām slimībām. Vispār ģimeni saucu par mafiozu struktūru. Jo no tās tu nekad nevari aizbēgt. Nav būtiski, vai to gribi, vai ne, bet nabassaite saglabājas. Ja no savas ģimenes, savām saknēm aizbēdz, tas nozīmē, ka tu vispār neesi. Man liela problēma šķiet pat aizbēgt no savas valsts, kur veidojusies tava identitāte. Bet ar ģimeni tas ir vēl spēcīgāk – lai kā arī ar kādu būtu sastrīdējies, zemapziņas līmenī tevi ved atpakaļ pie tās.”
„Lugā manis atveidotais Elmārs mammai pārmet, ka viņa nav bijusi pietiekami spilgta, valdonīga – būtu viņa tāda, arī priekšstati par sievietēm būtu formējušies citādi. Viņš apzināti meklējis mātei pretēju tēlu un... iebraucis auzās. Noteikti arī manu priekšstatu par sievietēm formējusi mamma, viņa joprojām ir mana lokālā padomdevēja. Bet es ar to nemokos, neliedzu to sev, jo galu galā kāpēc man būtu jāmeklē padomdevējs malā, ja man ir mamma! Tomēr tādu izteiktu līdzību starp savu māti un manas dzīves sievietēm neesmu piefiksējis. Viss taču notiek neapzinoties. Ir pirmais skatiens, pieskāriens, un ar tevi notiek ķīmija. Tu vienkārši nonāc fakta priekšā, ka esi iemīlējies. Mēs jau vienmēr uz kaut ko iekrītam. Svarīgākais, lai tu visu laiku neietu pa vienu un to pašu apli, nepiedzīvotu tikai vienu un to pašu scenāriju. Ja tā notiek, pats esi vainīgs vai vienkārši bailīgs. Jo, lai izietu ārpus apburtā loka, ir jāiziet ārpus ierastās komforta zonas. Bet mēs taču pierodam pat pie ikdienas skandāliem. Zinām, tur ir skandāli, arī labs sekss, tā var dzīvot! Un atsakies no pierastās ikdienas – ui, cik tas ir sāpīgi! Vispār mainīt paradumus ir ārkārtīgi grūti. Austrumnieki uzsver, ka tam vajagot 21 dienu. Ja, piemēram, 21 dienu sievietei neiekniebsi dupsī, pēc tam tāda vēlme tev vairs neradīsies (smejas). Tā lielās līnijās var mainīt arī dzīvi. Bet šādi vari zaudēt attiecības: ja otrs pārmaiņām nebūs gatavs, paliksi viens savā Kosmosa kuģī un varēsi vienatnē lidot tālu galaktikā.”
„Pats nekad neesmu piedzīvojis 21 dienu ciklu, bet kaut ko apzināti mainīt dzīve gan esmu gribējis. Piemēram, 11 dienas pēc kārtas mācos angļu valodu, bet tad sāku sevi žēlot un aizeju atpakaļ savā komforta zonā. Attiecībās tas pats. Kā vīrietis esmu ārkārtīgi patstāvīgs pilsonis – varu vārīt ēst, tīrīt māju, tā ir mana cīņa par neatkarību. Bet tas, kas grūtības sagādā man, ir uzmanības izrādīšana otram cilvēkam. Vajadzētu 21 dienu pēc kārtas kaut vienā un tajā pašā laikā uzsmaidīt otram cilvēkam. Un galvenais, lai tas notiktu kaismīgi! Dažkārt runā, ka uzmanība nav jāizrāda, otrs jau tāpat jūt. Tas ir totāls fufelis! Jāsaka ir viss, un, jo artikulētāk, jo labāk, ar lieliem žestiem. Ja pieskaros, seko reakcija, un tā tāpat kā spontanitāte ir vajadzīga, citādi kā gan lai tiekam vaļā no rutīnas?! Viss ir jāizbauda, ko dari! Jo pretējā gadījumā vispār neko nav vērts darīt. Lai gan pēdējos gados ar alkoholu esmu uz „jūs”, vienmēr saku – arī piedzerties ir skaisti. Jo skaistums ir arī tajā, ka nākamajā dienā ir ciešanas. Tu līdz mielēm izjūti, ka tev ir sāpoša galva, mazliet depresija, bet, kad tas pāriet, atkal ir svētki. Vajag sevi lauzt un provocēt, sev iekniebt! Un vajag uzvilkties, īpaši brīžos, kad pats sev sāc piegriezties. Ja tu esi sev uzdevis jautājumu, atradis atbildi, sācis kaut ko darīt, bet to pametis, tu sāc sev riebties: par savu slinkumu, bezatbildību. Un neviens cits nav atbildīgs par tavām problēmām.”
„Arī Cīrulīšos visi pieaugušie bērni kādā brīdī spiesti pamosties, iziet ārpus savas komforta zonas. Viņiem gan sākas razborkas, kurš vainīgs. Viņi šķiet kā tādi puišeļi un meitenītes ar savām stulbajām pusaudžu līmeņa attiecībām. Viņi vēl ir tajā zonā, kad meklē vainīgos. Vai, kā es pats kādu laiku ar to nodarbojos! Līdz 30 un vēl bišķi ilgāk. Nezinu, cik lielā brieduma pakāpē esmu patlaban, bet vainīgos vairs nemeklēju. Kaut kādā brīdī sapratu, ka kļūstu smieklīgs. Nu, paskaties apkārt, tā vainojamo ķēdīte ir ļoti gara, sākot ar pasaules procesiem un beidzot ar Latvijas valdību, darba dēvēju, kolēģi, tad vīru vai sievu un bērniem. Ja tā domā, tu neizbēgami veidojies par nīgru un neciešamu cilvēku, kam pēdējais laiks aiziet uz baznīcu vai kādu meditāciju.
Bet vienlaikus nevar arī sevi „močīt”, nevar nožēlot to, kas bijis. Viss notikušais ir tavs, tajā visā ir tava enerģētiskā klātbūtne. Tu nevari nožēlot savus pāridarījumus! Ja tu no tiem mēģini atmazgāties, tātad domā, ka gribi būt labāks, nekā esi, sāc domāt, kā no malas izskaties, un ar to arī sākas suņa murgi pašam pret sevi. Bet neviens no mums nevar iziet no visām situācijām sausām kājām!
Domāju, ka neviens nav spiests dzīvot. Manuprāt, cilvēka uzdevums ir justies labi un būt laimīgam. Šovasar nopirku grāmatiņu „Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”. Večiem tā ir ļoti noderīga, un stāsts ir par to, kā ar Austrumu domāšanas veidu dzīvot Rietumu pasaulē, kā nepazust, kā savu smadzeņu potenciālu atslēgt, kā sevī ielaist mīlestību, kā būt varonim vismaz pašam sev. Autors uzsver: vajag rakstīt, nekas jums nesanāks, ja nerakstīsiet! Man jau mērķu kladīte iekārtota: visu, ko uzrakstu, arī cenšos vizualizēt.”
„Vizualizēju savus labklājības, profesionālos, attiecību mērķus. Es jau arī neesmu nekāds baigi pašpietiekamais tips, kas ilgi varētu uzturēties tikai starp savām grāmatām un domām. Ošo gan saka – ja cilvēks nespēj būt viens, viņš vispār neeksistē. Vai viens es varētu būt laimīgs? Droši vien –nē. Dēls man sacīja: „Lai ko tu būtu darījis, es tevi mīlu.” Mēs visi kaut kādā mērā gribam saņemt mīlestības apliecinājumu, meklējam citu cilvēku novērtējumu. Tāpēc arī pats gribētu iemācīties tik lielā mērā nekoncentrēties uz sevi. Šajā ziņā krievu vīrieši ir apbrīnojami. Viņi neslēpjas, spēj savām sievietēm pateikt paldies. Esmu strādājis kopā ar viņiem, un lielākais paradokss ir tas, ka filmēšanu starplaikos viņi runā tikai par to, kā nopelnīto honorāru izlietos, piemēram, lai mājās nopirktu virtuves iekārtu un vispār, ja vien varētu, viņi savas sievas apzeltītu. Un par to, ne jau par mākslu, katru dienu ir sarunas. Viņi saka: „Ona u meņa osobaja* (viņa man ir īpaša — krievu val.).” Jo, pateicoties viņai, viņš kļuvis par to, kas ir. Man ar šo lietu ir grūtāk, jo šķiet – es visu varu pats. Bet, ja tu nepieņem palīdzību, tad dzīvē esi tāds... Pašdarbnieks. Jā, tas man vēl jāiemācās – pieņemt palīdzību un arī kopdzīves trauciņu tā kārtīgi piepildīt.”
Ģirta Ķestera attiecības
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
